Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tu nevienam to neteici?
– Man pielika nazi pie rīkles un pateica – ja kādam to izstāstīšu, viņš nogalinās manus vecākus un manu mazo māsu. Man bija tikai četri gadi, un tas ir biedējošākais, ko mazs bērns vispār var dzirdēt. Tikai pieaugušā vecumā sadūšojos par to runāt. Maniem vecākiem to dzirdēt bija sirdi plosoši, viņiem joprojām tas ļoti sāp. Tolaik traki ar mani gāja, un vecāki nevarēja saprast, kas notiek… Arī apkārtējie manu uzvedību norakstīja uz to, ka augu skolotājas un policista ģimenē – mazpilsētā tā skaitījās bezmaz elitāra ģimene, un daudzi bija greizsirdīgi un skaudīgi…
Mamma raudāja, teica – gribējusi mani pasaudzēt, nav stāstījusi, ka mūsu dzimtā tas jau noticis…
Man ir iespēja šim dzimtas stāstam pielikt punktu, jo es tiešām ticu, ka manī ir tas spēks. Jā, man tas sāp kā jebkurš ievainojums – ja bijis lūzums, tad, kolīdz lielāks spiediens, tu jūti šo vietu… Laika gaitā esmu iemācījusies saprast, kas man šādos brīžos ir vajadzīgs un ko man ar to darīt… Tiem, kam nav tādas pieredzes, daudzas dzīves situācijas ir vieglāk risināt, kamēr man jācīnās vēl ar sevi un savu iekšējo karu un nemieru. Bet esmu iemācījusies, ko ar to darīt, un tas atbrīvo. Tāpēc arī tā Zemessardze – tur ir gan mana drosme, gan manas bailes… Un par šo savu pieredzi atklāti runāt man liek ne tikai karš Ukrainā. Mēs pat nenojaušam, cik daudzi bērniņi arī mūsu brīvajā Latvijā tiek izvaroti, – tas ir šausmīgs skaitlis. Un visbiežāk jau to neizdara svešie, to izdara savējie. Daudz kas tiek noklusēts…
Tāpēc priecājos par abām mūsu teātra jaunajām izrādēm, kas nepiedāvā gatavas atbildes, bet uzdod neērtus un neviennozīmīgi atbildamus jautājumus: cik ilgi vēl domāsim šo greizo domu, ka pie visa vienmēr vainīgs tikai ārējs vaininieks; cik ilgi vēl no sevis muksim tā vietā, lai risinātu pagātnes samezgloto musturu spokainos atspulgus sevī, ko klusējot kā mantojumu biezā slānī nododam nākamajām paaudzēm.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Ieva» jaunākajā numurā!
