Inga Spriņģe par dzīvi ASV, darbu un agresiju internetā: Ir bijusi robeža, kad saprotu – viss, jāņem pauze

Šobrīd ar ģimeni dzīvo ASV. Kā ir mainījusies tava ikdiena, esot tik tālu prom no Latvijas?

ASV esmu kopš pagājušā gada augusta un te būšu līdz aprīļa beigām. Mans vīrs, igauņu pētnieciskais žurnālists, saņēma vienu no prestižākajām žurnālistu stipendijām ASV – Mičiganas universitātē. Tāpēc esmu šeit ar bērniem un vīru. Arī pati apmeklēju lekcijas un varu darīt visu to pašu, ko viņš. Tā ir lieliska programma. 

Runājot par žurnālistiku – vairs tik daudz nestrādāju.  Re:Balticas kolēģiem pateicu, ka šobrīd vēlos mācīties. To vajadzēja arī manai mentālajai veselībai. Toties esmu šeit kopā ar veselu žurnālistu grupu un pati savām acīm redzēju visas tās metodes, kādas tiek izmantotas, lai uzbruktu žurnālistiem un noniecinātu viņu darbu. Un mana galvenā atziņa ir – cik labi, ka dzīvojam Eiropā! Amerikā šis viss ir pilnīgā bedrē…

Kāpēc tā?

Eiropā esam daudz pasargātāki. ASV uzticēšanās medijiem un valsts iestādēm ir zemākā, kāda jebkad bijusi. Tiem tic vien 10–20% iedzīvotāju. Pārējie vienkārši netic vai neuzticas. Latvijā tomēr sabiedriskajiem medijiem uzticas puse iedzīvotāju. Nelīdz arī tas, ka medijiem uzbrūk pats Tramps. Viņš, piemēram, Baltajā namā uz preses konferenci neielaida vairākus preses pārstāvjus, sūdz tiesā medijus, izmanto dažādas iebiedēšanas taktikas. Jau pēc sava pirmā prezidentūras termiņa Tramps iesūdzēja Pulicera balvas izsniedzējus, jo bija iedevuši balvu Washington Post, kas pētīja Krievijas iejaukšanos 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās. Tāpat žurnālisti ASV šobrīd tiek atlaisti, medijiem atņem finansējumu. Eiropā mūs tomēr pasargā vairākas regulas. 

Kāpēc amerikāņi negrib uzticēties presei?

Te ir ļoti augsta birokrātija it visur. Iestādēs nekad nevar sasniegt cilvēkus, vienmēr ir automatizētas atbildes, roboti. Vēl šeit mediji ir ļoti krasi sašķēlušies ideoloģiskajās frontēs – vai nu  izteikti liberāli vai izteikti konservatīvi. Nav vidusceļa. Cilvēki nejūt, ka viņus pārstāv. Un vēl ir sociālie mediji ar saviem algoritmiem. 

Biju aizgājusi uz Trampa pirmsvēlēšanu pasākumu un parunājos ar vietējiem. Biju pārsteigta, jo viņi man klāstīja visbriesmīgākās sazvērestības teorijas. Piemēram,

stāstīja, ka Kamala Herisa bija tik spējīga debatēs, jo viņai auskaros ir mikrofons, kur diktēja, ko teikt.

Prasīju – kur jūs to dzirdējāt? Viņi man saka – jums vajag palasīt mūsu medijus. 

Pēc Trampa nākšanas pie varas sociālajos tīklos amerikāņu blogeri nebaidās paust, ka šobrīd Amerikā šobrīd sākušies tādi kā juku laiki. Vai tā ir? 

Te ir jautājums – ar kuru sabiedrības daļu runā? Sabiedriskās aptaujas rāda, ka republikāņi aizvien aizstāv Trampa darbības. Savukārt demokrāti ir mērenās šausmās. Es dzīvoju demokrātu burbulī, un viņi ir depresīvi. Piemēram, man pazīstamam cilvēkam darba vietā atlaida trīs žurnālistus un gaidāms, ka būs vēl atlaišanas. Sabiedriskajā radio uzsāka izmeklēšanu, žurnālistiem bija jārāda  savi e-pasti. Cilvēkiem ir bail. Bija ziņa, ka ASV neielaida vienu franču zinātnieku, jo viņš Messenger bija kritizējis Trampu. Gluži kā Krievijā. Vēl ir gadījumi, kad cilvēkus uz ielas aiztur, uz divām nedēļām ieliek karcerī, kur caurām dienām deg gaisma, bez iespējas sazināties.  New York Times rakstīja, ka šāds sods bija kādai kanādiešu aktrisei. Es apzināti sekoju līdzi abu pušu presei. 

Izskanēja ziņa, ka ASV ir slēgta Izglītības ministrija. Kā uz to reaģēja amerikāņi?

Jā. Tramps solīja slēgt dažādus departamentus. Viņi ļoti cīnās pret genderisma ideoloģiju. Viņi aizslēdza arī iestādi, kas pilda patērētāju tiesību aizsardzības centra funkcijas. To izveidoja pēc pēc finanšu krīzes 2018. gadā, kad cilvēki sacēlās pret banku visatļautību. Atņēma finansējumu projektam, kas skolēniem nodrošināja vietējo zemnieku produktus. Trampa vēlētāji uz šo reaģē tā, it kā tās būs tikai īslaicīgas neērtības cēlāku mērķu vārdā.

Maijā uzstāsieties Marketing Shake forumā. Par ko stāstīsi?

Gribu runāt par to, ka par normu kļuvis fenomens – cilvēki nepatiesu informāciju pieņem kā normu, jo tas saskan ar viņu vērtībām. Piemēram, pagājušajā rudenī ASV plosīja viesuļvētra, un dabas katastrofas ir perfekts avots dezinformācijai. Cilvēki ir satraukti, ir panika, daudzi jauno informāciju uztver emocionāli. Uz šī pamata republikāņi izplatīja aizkustinošu bildīti ar mazu, izlijušu meitenīti, kas sēž laivā un rokā viņai ir mazs kucēns. Pavadošais teksts bija, ka valdība nerūpējas par cietušajiem. Nu, pilns komplekts! Bilde acīmredzami bija mākslīgi ģenerēta, meitenītei bija seši pirksti, taču cilvēki sacīja, ka tam nav nozīmes, jo rāda viņu patiesās sajūtas. 

Pērn tika uzsākts administratīvā pārkāpuma process, kurā kāda sieviete tev izteica izvarošanas draudus. Kā tu emocionāli tiec galā ar šādu agresiju?

Liela nozīme ir tam, kas to saka, un kas tieši ir pateikts. Šajā gadījumā, protams, ir nepatīkama sajūta.  Tas zemapziņā iesēžas, ir nepatīkama kņudoņa vēderā, bet lielos vilcienos mani psiholoģiski neietekmē, jo tas bija parasts dusmu izvirdums. Es nejutu, ka ir kāds pamats, kāpēc viņai vajadzētu uz mani dusmoties. Viņa bija vienkārši neapmierināta par filmu Šķelšanās, bet, cik sapratu, to filmu viņa nemaz nebija redzējusi. Un viņai vienkārši bija viedoklis. Taču, tā kā tas bija tik brutāli, vērsos policijā.

Vai ar iznākumu šai situācijai biji apmierināta? 

Jā. Šis ir ļoti labs precedents. Latvijā, iespējams, pat Baltijā pirmais gadījums, kad par agresiju internetā soda administratīvi. Mans pirmais gadījums bija, kad apcietināja Jāni Sondaru par vajāšanu – tas bija diezgan galēji. Viņš dabūja divu mēnešu cietumsodu. Nedomāju, ka būtu jāliec cilvēku cietumā par to. Lai gan jāteic, ka viņš sistemātiski mani vajāja trīs gadus – tas bija citādāk nekā pāris komentāri. 

Vai šādu negāciju dēļ kādreiz ir gribējies visam atmest ar roku un mainīt profesiju?

Jā… Es saprotu, ka bieži vien tas nav par mani, tas mani neietekmē, bet tad pēkšņi pamanu – mani nokaitina bērni un vīrs. It kā saprotu, ka viņi nav vainīgi, bet tas stress ir tik liels, manī ir tāda bezcerība, ka es to vienkārši šādi izlādēju uz tuvākajiem. Tā ir bijusi robeža, kad saprotu – viss, jāņem pauze. Ilgi jau nesanāk.

Jāteic, ka vēlme pamest profesiju nav tikai komentāru dēļ.

Man kopumā ik pa brīdim ir sajūta: kādēļ to daru, vai sabiedrībai to vispār vajag, vai to novērtē? Man mērķis ir ar savu darbu uzlabot dzīvi sabiedrībā, bet, ja cilvēkiem ir vienalga, tad liekas – ko es te vēl daru?

Kurš no taviem darbiem ir izraisījis vislielāko pretestību sabiedrībā?  

Man citreiz nav nekas īpašs jādara. Pēkšņi sākas uzbrukumu vilnis un saprotu, ka kāds dezinformators atkal par mani kaut ko sastāstījis saviem vēlētājiem. Jo populistiem un dezinformatoriem vajag vienmēr kādu ļauno pret ko cīnīties. Politiķi un žurnālisti šim ir pateicīgs mērķis. Populistu sekotāji ir kā aunu bars – nefiltrē, vai tā ir patiesība, un sāk uzbrukt. Reizēm mani kolēģi kaut ko uzraksta, bet trūkties dabūju es, jo biju tāda kā Re:Baltica seja. Jāteic gan, ka pēdējā gada laikā tas ir mainījies.