Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..)
Pirms desmit gadiem tapa Elijas nams. Jūsu vīra mutuļojošā dzīve pēkšņi iegriezās pavisam citā gultnē. Tas bija viņa lēmums vai jūsu abu?
Mūs ilgstoši pavadīja doma par klusuma, meditācijas nama izveidi. Sajutām, ka šādu vietu Latvijā trūkst. Juris saprata – lai iekustētos patiesas pārmaiņas cilvēkā, ar stundu nedēļā ir par maz. Lai cilvēkam palīdzētu šķērsot krīzi vai pārsāpēt sāpes, vajadzīgs garāks laika posms. Tāpēc vajadzīga vieta, kur iespējams pavadīt dienu, divas vai vairāk klusumā un noteiktā garīgā ietvarā.
Mēs arī sapratām, ka meditācijas nama veidošanā nevaram iesaistīt citus cilvēkus, jo bija pilnīga neskaidrība par šāda nama nākotni. Mēs varējām riskēt tikai paši ar sevi. Tas bija kas jauns Latvijā, tāpēc nezinājām, kā notikumi risināsies tālāk. Mums piederēja mājas Lūžņā, un tad dzima doma, ka šī varētu būt tā vieta, kur strādāt ar cilvēkiem. Paņēmām bankā kredītu, un mūs arī atbalstīja draugi.
Atzīšos – man bija ļoti grūti pieņemt lēmumu sākt strādāt virtuvē. Sapratu, ko tas nozīmē, un nezināju, vai varēšu un gribēšu to darīt ilgāku laiku.
Domāju aptuveni pusgadu, beigu beigās nekādi nespēju pateikt nē, tas nenāca man pār lūpām. Iekšēji bija milzīga pārliecība, ka tas tomēr jādara. Nenoliegšu, bija arī bail. Arī tāpēc, ka bijām uzņēmušies nopietnas finansiālās saistības. Bet nedarīt arī nevarēja – tā būtu iešana pret sevi. Sākumā atsaucība bija neliela, pirmos divus gadus priecājāmies par katru cilvēku, kas atbrauca. To nevar salīdzināt ar milzīgo pieprasījumu un interesi, kas radās turpmākajos gados.
Kā cilvēki mainās, izejot retrītu?
Pēc viena retrīta to vēl nevar redzēt, bet tad, kad cilvēks atgriežas piekto, desmito reizi… Nereti cilvēks pats izmaiņas nepamana, taču, pavērojot no malas, var tikai brīnīties, cik tās ir milzīgas. Ja atceras, ko un kā konkrētais cilvēks runāja pirms gadiem, – tie ir divi dažādi cilvēki.
Jūsu ģimene piedzīvojusi arī grūtus laikus. Gan tad, kad iznāca Jura grāmata Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss, gan vēlāk, kad viņš aizgāja no mācītāja amata.
Es vienkārši biju blakus Jurim. Bija ļoti grūti redzēt, kam jāiet cauri pašam tuvākajam cilvēkam. Redzēt, ka viņam pa īstam sāp. Bet atrašanās blakus bija labākais, ko varēju viņam sniegt. Un nevis vaimanājot – ai, ai, ai, cik grūti, bet vienkārši atbalstot. Negribas sevi slavēt, bet Juris saka – mans miers daudzās situācijās viņam palīdzējis. Es spēju mierīgāk nekā viņš paskatīties uz daudzām lietām, un viņš caur manu mieru stiprina arī savējo. Te nu mūsu atšķirīgie raksturi ļoti labi viens otru papildina. Jā, mēs esam pretpoli. Kādreiz tas bija daudz izteiktāk, tagad mazāk. Es esmu mierīgā, līdzsvarotā, viņš – ātrais. Juris ir straujas dabas cilvēks.
Ja runājam par aiziešanu no mācītāja amatu… Saprotiet, tā bija visa Jura apzinātā dzīve! Viņš bija mācītājs kopš divdesmit gadu vecuma. Tajā vecumā cilvēks vēl tikai formējas, un viņš formējās kā mācītājs. Izkāpt no sava apzinātā mūža bija ļoti grūti. Protams, Juris varēja ņemt vairogu un zobenu, bet – kam vajadzīgas cīņas un šķelšanās?
Ir brīži, kad ir jāiestājas par savu pārliecību, bet ir brīži, kad varbūt labāk pagriezt otru vaigu.
Jāizvērtē, vai cīņa par taisnību kalpo man pašam vai lielajai lietai. Varbūt labāk atsacīties no tā, kas kaitē lielajai lietai. To gan varu teikt, ka daudz vieglāk ir nomesties ceļos Dieva priekšā, nekā cilvēku. Bet, ja to var, tas ir apbrīnas vērts.
Vai tajā laikā Juri ieraudzījāt citā gaismā nekā jebkad agrāk?
Jā. Es zināju, ka viņš ir ļoti stiprs cilvēks. Bet nu es viņu ieraudzīju kā ļoti cilvēcīgu un ievainojamu. Tas ļoti skaisti parādīja, ko vispār nozīmē būt cilvēkam. Ka viņā ir viss – gan vājums, gan stiprums, gan drosme, gan bailes. Ka nav kāda puse, kas tiek slēpta vai maskēta. Un ieraudzīt otru cilvēku tieši tādu, kāds viņš ir, ir milzīga dāvana. Tas ļoti stiprināja mūsu attiecības, vēl vairāk pierādīja – esam cilvēki, kas spēj viens otru pieņemt visās situācijās.
Vienā no retajām jūsu intervijām stāstījāt, ka jūs ar Juri daudz sarunājaties, viens otrā ieklausāties. Bet varēja arī noprast, ka tā nav bijis vienmēr…
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā Ieva.
Izlasi arī:
