Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Vai ir izdevies iegūt jaunus draugus?
– Lai gan mēs dzīvojam tur, kur ir pilnīgs līdzenums, pilsētiņā ir kalnos kāpēju klubs. Šie cilvēki tagad ir mani draugi un arī ģimene. Viņi ir līdzīgi man. Man nepatīk standarta cilvēki, es arī tāda neesmu. (Smejas.) Katru trešdienu mums ir tikšanās: vispirms sapulce kā oficiālā daļa – ja kāds kalnos bijis, par to pastāsta vai arī plānojam jaunu ceļojumu, tad seko neoficiālā daļa ar smiekliem, sarunām un alus dzeršanu. Uzreiz jāsaka – alus gan nav tāds kā Latvijā! Tagad kopā ar mums uz Latviju atbrauca četri serbu draugi, un viņi te dzer tikai alu, slavē un priecājas par to. Vēl viņiem šausmīgi garšoja mūsu krējums. Pat līdzi uz Serbiju aizveda.
Kalni ir mana lielā aizraušanās. Tur es pilnībā atslēdzos no ikdienas. Kopš dēlam palika četri gadi, viņš brauc līdzi. Un man vienmēr ir pilnīgi mierīga sirds par dēlu – pat ja viņu neredzu, zinu, ka puiku kāds no mūsējiem uzpasē.
Serbi ļoti mīl bērnus un to arī izrāda.
Citi lasa
Kad ej pa ielu ar mazu bērnu, pretimnācēji viņam uzsmaida, veikalā pie kases kasiere noteikti ar bērnu aprunāsies, un tad tu jūties tā, ka tavs bērns ir dārgums. Atceros, atbraucām ar dēlu uz Latviju, un es nesapratu, kas noticis, kāpēc neviens viņam nepievērš uzmanību, neuzsmaida?
Kad Serbijā piedzimst bērns, visi sanāk kopā to nosvinēt. Laimīgajam tēvam jāsaplēš T krekls, tāda ir tradīcija. Kad bērnam paliek viens gads, tiek rīkota milzu balle ar 50–100 viesiem, 18 gadu jubileja – atkal milzīgas svinības! Uzskatu, ka viņi par daudz izlutina savus bērnus. Varbūt tāpēc, ka paši pārdzīvojuši karu un grūtos sankciju laikus, kas pēc tā sekoja, vecāki vēlas bērnus pasargāt, dot visu to, kā pašiem trūka un trūkst joprojām? Arī mani studenti bieži mēdz izturēties nevarīgi, jo pieraduši mājās būt prinča un princeses lomā, kad viss uz paplātes pienests. Savu dēlu es neizlaižu, ar to es atšķiros.
– Ar ko vēl atšķiraties no vietējām sievietēm?
– Es iemācījos būt diezgan egoistiska. Tur sievietes tradicionāli vairāk dzīvo mājās, berž un tīra, un katru dienu čakli šmorē – gulašs, pildīta paprika, tīteņi, pupiņu zupa ar ribiņām, kūciņas, rolādes, pankūkas… Viss ir tik garšīgs, ka vienmēr pārēdas. Kad vīramāte vēl bija dzīva, katru svētdienu, kā tur ierasts, gājām pie viņas uz ģimenes pusdienām. Iedomājieties, viņa cēlās jau sešos, lai sāktu gatavot tos daudzos ēdienus! Kamēr sievietes klupdamas krizdamas to dara, vīri iet uz kafejnīcu un lasa avīzes, dzer kafiju, pļāpā un gaida pusdienas. Lai es pavadītu garas stundas virtuvē un rezultātā pārēstos?! Nu nē, es to visu esmu ierobežojusi, un vīrs nav protestējis.
– Vai būt tikai mammai un sievai ar laiku kļuva par garlaicīgu?
– Uzzināju gandrīz neticamu faktu: no visām Serbijas augstskolām tikai vienā ir fakultāte ar studiju programmu Apģērbu tehnologijas, un šī fakultāte atrodas tikai 50 kilometru attālumā no mūsu pilsētiņas. Kā lai tādu iespēju neizmanto? Pieteicos darbā. Naivi iedomājos, ka varēšu lekcijas lasīt angļu valodā. Kad mani pieņēma, izrādījās, mācības notiek tikai serbu valodā. Tā ir līdzīga krievu valodai, kuru zinot ir vieglāk mācīties. Serbu valodas pamatus man iemācīja skolotāja, sadzīves līmenī es runāju, bet tā pa īstam valodu iemācījos, kad sāku strādāt.
Mani iemeta ūdenī, un vajadzēja peldēt.
Tas bija tāds režīms! Lekcijas rakstīju angļu valodā, kopā ar vīru tulkoju serbu valodā. Lai pareizi izrunātu man pilnīgi jaunus vārdus, tekstu skaļi lasīju vismaz divas reizes. Vīrs klausījās un laboja kļūdas. No rīta sešos cēlos, lekcijas bija nežēlīgi saliktas no astoņiem līdz trijiem dienā, braucu, norunāju, pārbraucu mājās un gatavojos nākamajai dienai. Bet es izturēju!
Parasti jau pēc manas serbu valodas izrunas piefiksē, ka neesmu vietējā, un tad par to ir jāparunā. Bieži prasa, kā man Serbijā patīk, vai nepietrūkst Latvijas, jo dzīves līmenis te ir zemāks nekā Latvijā. Un kāda birokrātija valda!
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla IEVA jaunākajā numurā!
