Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Personiskais stāsts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2013. gada 1. numurā.
Pieaugušas sievietes izpratne
«Mana vectēva Aleksandra Morozova nepiepildītais sapnis bija operas skatuve. Ja ne karš, iespējams, tēta tētis kļūtu par operdziedātāju. Viņam bija ļoti skaista balss. Atceros, cik viņš skaisti dziedāja un spēlēja ģitāru svētkos un ģimenes saietos. Vectētiņš arī man un māsai mācīja dziesmas, jau no mazotnes daudzas pratām nodziedāt. Tā kā māsa ir tikai gadu par mani vecāka, abas augām gandrīz kā dvīnes. Es sekoju Nikolai pa pēdām – tāpat kā viņa, arī es dejoju sarīkojuma dejas. Godīgi jāteic, pretēji māsai man nebija dejotājas talanta, nu, nemaz nebija! (Smejas.)
Vidusskolas pirmajā klasē gadījās situācija, kad vienkārši sava prieka pēc dziedāju līdzi kādam ierakstam. Manu dziedāšanu izdzirdēja klases puisis, kas bija saistīts ar mūziku. Viņš bija pirmais, kas teica, ka man ir jādzied. Aizgāju uz dziedāšanas pulciņu, izveidojās grupa, kurā dziedāju. Tomēr, kad pienāca laiks stāties augstskolā, visi mudināja būt prātīgai – teica, ka nav nopietni saistīt dzīvi ar mūziku. Tā es iestājos svešvalodniekos. Pēc tam ilgus gadus nedziedāju. Bet man bija ļoti interesanta dzīve. Augstskolā padziļināti apguvu angļu valodu un literatūru, sāku mācīties franču valodu, kurā burtiski iemīlējos! Līdztekus mācībām strādāju. Man bija nopietnas attiecības…
Citi lasa
Tolaik bija tāds populārs mūzikas klubs Bimini, kur es vidusskolas gados bieži apgrozījos, dziedāju karaoke. Tur iepazinos ar Māri – viņš bija desmit gadu par mani vecāks, jau pabeidzis juristus. Kopš tā laika esam kopā.
Visi mani draugi zina, ka mans dzīves moto ir: viss, kas notiek, notiek uz labu.
Tā vienmēr saku un tā arī domāju. Jo tā arī ir – pēc gadiem analizējot dzīves situācijas, jāsecina, ka notikumi pavērsušies tā, kā vajag, kaut tobrīd, kad tas notika, pārdzīvo un šķiet, ka visa pasaule pret tevi ir nežēlīga. Jā, agrā jaunībā reizēm nodomāju, ka man nevajadzēja dziedāšanu pamest, ja to turpinātu, varbūt jau būtu izsitusies… Tagad saku: labi, ka tā! Jo viss manā dzīvē notiek likumsakarīgi, viens notikums izriet no kāda cita. Ja tā ļoti godīgi, divdesmit gadu vecumā jau nedomāju, par ko dziedu, es vienkārši dziedāju, turklāt reizēm šķita: jo skaļāk, jo labāk. Tagad dziedu citādi – ar pieaugušas sievietes izpratni par sevi, dzīvi un emocijām. Un tas ir pavisam kas cits nekā jaunības dedzība, jūsma un sapņi. Vienu un to pašu dziesmu dažādi cilvēki var nodziedāt tik atšķirīgi! Starp citu, nesen noskatījos Amerikas televīzijas muzikālo šovu X faktors. Tur kāda četrdesmit divus gadus veca sieviete tā nodziedāja, ka visi aiz sajūsmas kļuva mēmi. Izrādās, viņai visu mūžu stāstīts, ka balss nav piemērota dziedātājas karjerai, ka viņa jau tam par vecu. Tomēr beidzot sieviete saņēmās, uzkāpa uz skatuves un izdziedāja savu dvēseli, savas sāpes un nepiepildītās ilgas… Fantastiska balss, turklāt viņa bija tik daudz pārdzīvojusi, ka bija, ko teikt…»
Mēģināšana ir melošana
«Tagad zinu, ko gribu darīt, turklāt man ir stabils pamats – mana ģimene, divas burvīgas meitas. Ar Māri bijām trīs gadus kopā un tad apprecējāmies. Salaspils kultūras namā svinējām lielas kāzas. Man bija tikai divdesmit gadu. Ko teica vecāki? Viņi mani vienmēr ir sapratuši un atbalstījuši. Zināja, ka nepametīšu mācības, jo mēs bērniņu uzreiz neplānojām. Darbā veidoju karjeru mārketinga un sabiedrisko attiecību jomā. Nordic Partner ir mana vienīgā darbvieta.
Te sāku strādāt astoņpadsmit gados par palīdzi vienam no uzņēmuma īpašniekiem – islandietim Gisli Reinsonam. Viņš manā dzīvē ir būtisks cilvēks, daudziem šajā uzņēmumā bija kā tētis. Diemžēl nu jau aizritējuši vairāki gadi, kopš Gisli vairs nav… Kāda bija pirmā mācība, ko no viņa guvu? Gisli lūdza kaut ko izdarīt, un es teicu: «Pamēģināšu!» Viņš teica: «Mēģināšana ir melošana.» Es to izdrukāju lieliem burtiem un pieliku pie sienas. Kopš tā laika vienmēr atceros šo teicienu. Tā jau ir: ja saki – mēģināsi –, jau neapzināti pasaki, ka to neizdarīsi. Tāpēc, kad man sola: «Es mēģināšu!» – nenoticu…
Tā kā Islandei mūsu valstī nav vēstniecības (tuvākā ir Somijā), mans šefs Gisli Reinsons bija Islandes goda konsuls Latvijā. Līdz ar to es desmit gadu kārtoju visas lietas, kas ar šo pienākumu saistītas. To turpināju darīt arī pēc Gisli nāves un turpinu aizvien. Tāpēc reizēm mani kļūdaini piesaka kā Islandes goda konsuli. Gribu visiem pateikt: es esmu konsulāta vadītāja, bet goda konsuls vēl nav iecelts. Šo pienākumu pildu sabiedriskā kārtā un uzskatu, ka tā ir mana pateicība Reinsonam par to, ko viņš man iemācīja profesijā.
Īpašs cilvēks manā dzīvē ir arī Žoržs Siksna. Sagadījās, ka pasākumā, kur viņš uzstājās, arī es nodziedāju divas dziesmas. Žoržs to dzirdēja un aicināja: «Nāc pie manis padziedāt!» Ņēma mani līdzi koncertos par fona dziedātāju un atvēlēja arī solo. Tāpēc tad, kad šovam Koru kari veidoja Jelgavas Tirkīzzilo kori, Žoržs aicināja arī mani.
Šova režisore Dita Torstere stāsta, cik daudzi dalībnieki pēc tam saslimst ar televīziju, vēlas tur nokļūt atkal un atkal. Tā nebija pirmā reize, kad nokļuvu uz skatuves, nesaslimu, kaut atzīstu: tas ir ļoti aizraujoši! Šovs ir interesants piedzīvojums, kurā satiec daudzus foršus cilvēkus un gūsti milzīgu pieredzi. Protams, arī atpazīstamību, kas noteikti palīdz tālākajās skatuves gaitās. Ko es darītu, ja mani vēlreiz aicinātu piedalīties televīzijas šovā? Ietu! Noteikti piedalītos, jo tas ir ļoti interesanti. Kaut arī jāvelta daudz laika un enerģijas, bet… Mēs dzīvojam vienreiz, sēdēt mājās un adīt zeķes – tas nav par mani. Eju un darbojos, izmantoju iespējas, ko dzīve sniedz.
Atgriešanās mūzikā notika pamazām, bet nu jau tā aizņem deviņdesmit procentu manas dzīves. Kaut dziedāšana ir sirdslieta, vairs nevaru to nosaukt par vaļasprieku, jo tas izvērties nopietni un profesionālā līmenī.»
Neapmeklētās eglītes
«Ir cilvēki, kas dzīvo ar tādu kā neapmierinātību, domājot, ka viņiem pienākas vairāk no apkārtējiem un dzīves.
Bet es uzskatu, ka mums katram tiek tas, ko esam pelnījuši.
Tas gan tiesa, ka vienam viss nāk ar smagu darbu, citam – vieglāk. Tomēr bez darba jau neko nevar iegūt un sasniegt.
Man bieži jautā, kā es visu paspēju – strādāt, koncertēt, būt sieva un mamma. Darbā esmu pagājusi malā, vadu tikai īpašus projektus, parasti saistītus ar labdarību. Mūsu uzņēmums ir palīdzējis ļoti daudziem, bet par to skaļi nerunājam – sagādājām ratiņkrēslus bērniem, pabīdījām tuvāk rindu tiem, kam nepieciešami ortopēdiskie apavi… Vienmēr atbalstām talantīgus bērnus.
Mājās man ir daudz palīgu – vīramāte, mana mamma, tētis un, protams, vīrs. Mēs dzīvojam Bukultos, mani vecāki – Salaspilī, vīramāte – Rīgā, tomēr viņi visi paspēj izbraukāt un būt klāt, kad vajag.
Es nemoku sevi ar domām, ka par maz laika pavadu ar meitām. Ja tā domātu, būtu jābeidz muzicēt! Bet vai tad es būšu laimīgāka un labāka mamma, kas visu laiku pavada mājās un pie plīts? Nu nē! Manuprāt, viss atkarīgs no attieksmes – gan pret sevi, gan citiem. Kad mēs ar māsu augām, mamma strādāja garas stundas no rīta līdz vakaram pasūtījuma galdā par vadītājas vietnieci. Viņa nekad nebija uz maniem koncertiem bērnudārzā vai skolā. Taču tas manī nav atstājis rūgtumu. Vecāmamma nāca un juta līdzi. Ar māsu to pieņēmām kā pašsaprotamu. Mamma nav nevienā manā bērnudārza laika fotogrāfijā! Toties tagad mamma ar tēti man brauc līdzi gandrīz uz visiem koncertiem, jo viņiem beidzot tam ir laiks. Daži saka: mamma nedrīkst būt draudzene, jo mammai jābūt mammai. Taču man viņa ir gan mamma, gan draudzene! Viņa man ir jauna un smuka, mammai bija divdesmit divi gadi, kad piedzimu. Joprojām ir kopā ar tēti, nu jau ilgi, jo viņai tikai astoņpadsmit, bet tētim bija deviņpadsmit gadu, kad apprecējās. Bērnībā man visi mammas tērpi patika, ar māsu slepus piemērījām viņas kleitas un kurpes…
Kad pati precējos, biju ļoti jauna un par daudz ko nedomāju, notiekošo tvēru vienkārši. Jaunībai ir daudz priekšrocību! Vīramāti uzskatu par otro mammu, es jau arī viņu saucu par mammu, neuzrunāju ar jūs. Viņa ir ļoti dzīvesgudra sieviete ar savu viedokli. Ar savu mammu varu diskutēt, bet vīramāti ļoti respektēju un cienu, nekad nerunāju pretī. Bet pret viņu…
Protams, arī es netieku uz bērnu eglītēm! Ko es varu darīt, ja man tajā laikā jāuzstājas? Meitas saka: mēs jau zinām, ka tu nebūsi. Taču katru brīdi, kad esmu mājās, izbaudu. Tad esmu ar meitām un ģimeni kopā no visas sirds. Nav tā, ka aizeju uz otru istabu, sēžu un domāju par nākamo projektu. Cik varu, esmu ar viņām kopā, bet prombūtnē sevi nešaustu. Jā, mazā ir teikusi: «Mamma, man tevis trūkst, es tevi gribu.» Ne saldumus, ne mantas, bet – «es tevi gribu»…
Vecākās meitas Margaritas Annas elks ir Vestards Šimkus. Abas gājām uz viņa koncertu, un es mazliet bažījos, kā būs, jo priekšnesums ir diezgan nopietns. Meita pēc koncerta teica: «Mamm, es tev nevaru izstāstīt, cik man ļoti patika!» Tad sapratu, ka rīkojamies pareizi, sūtot Margaritu mūzikas skolā, un tas nav tikai mans nepiepildītais bērnības sapnis. Jo mūzika paver citu skatu uz pasauli.
Kad paaugsies jaunākā meitiņa Elza Marija, viņa noteikti ies mūzikas skolā. Turklāt viņai ir dziedamā balss. Māsai vārdus izvēlējās vecākā meita. Tas notika tik neparasti! Gājām uz sonogrāfiju, un pēc tās Margaritai teicu: «Tev būs māsa. Kā sauksim?» Ne velti teic, ka ar bērna muti runā Dievs vai eņģelis, viņa teica: «Sauksim par Elzu, un otrs būs aizsargvārds no Dieva – Marija.» Viņa tiešām tā pateica četru gadu vecumā! Arī pati joprojām to atceras.
Priecājos, ka abas ļoti mīl viena otru. Zinu, cik tas ir svarīgi.
Kaut man ar māsu tikai gada starpība, viņa jau no bērnu dienām kā vecākā mani vienmēr sargāja. Atceros, māsa pat gāja, man roku uz pleca uzlikusi, it kā ņemtu zem spārna. Tagad Nikola ir mazāka par mani augumā, bet tā sajūta, ka viņa sargā un rūpējas par mani, ir joprojām.»
Neteikšu: Ineta, apstājies!
«Ar vīru esam kopā ilgi. Esmu māņticīga, tāpēc nerunāju par savām attiecībām. Negribu, lai man viņu atņem! (Smejas.) Es mācos no visiem cilvēkiem, kas apkārt. Ceru, ka viņi arī no manis kaut ko mācās. Bērni man daudz iemācījuši, visvairāk – pacietību. Savukārt vīrs iemācīja, ka nevajag raizēties par lietām, kuras nevari mainīt šeit un tagad. Viņš saka: «Ko tu uztraucies, ja nevari mainīt!? Vai nu kaut ko dari un maini, vai neuztraucies!»
Kad atsāku dziedāšanu, man nebija konkrēta mērķa, es to darīju sev, savam priekam. Pamazām tas viss ievilka un izvērtās aizvien nopietnāk. Tagad brīžiem sev saku: baidies savu vēlmju! Jo strādāju un veicas. Kaut reizēm sagurstu, zinu, ka es nebūšu tā, kas saka: Ineta, apstājies! Ar meitām skatījos multfilmu, kurā antilope skrēja un viņas kājas meta zeltu. Viņa skrēja bez mitas, zinādama, ka nedrīkst apstāties, jo tajā mirklī viss pārvērstos par pīšļiem.
Sev esmu uzlikusi augstu latiņu, tāpēc nemaz nevaru izdarīt pavirši. Koncertos visu iepriekš izdomāju un gādāju, lai skatītājiem ir interesanti un patīkami. Nekaunos atzīties, ka gribu arī labi izskatīties. Lai cilvēkiem ir, kur piesiet aci, lai skatās un priecājas! Kad redzi ar acīm un dzirdi ar ausīm, tas kopā veido paliekošāku ainu. Vienmēr esmu interesējusies par skaistumkopšanu. Vienu gadu pat izgāju stilistu kursus – iemācījos grimēt, veidot un griezt matus. To arī darīju sevis dēļ. Mani raksturo kā sievišķīgu sievieti. Kā meitas izaudzināt sievišķīgas? Viņas jau skatās, kā dzīvo mamma. Es ļoti ietekmējos no savas mammas. Protams, meitai katrai savs piegājiens. Vecākā jau pati izvēlas drēbes. Domāju, ka neko nevaru viņai uzspiest, piemēram, piespiest vilkt svārkus, ja viņai patīk staigāt biksēs. Mazā gan grib vilkt tikai svārkus, pat nemēģini uzvilkt bikses!
Mana stiliste ir Ilze Patmalniece, kura nolasa manas domas. Nekaunos jautāt jebkuram speciālistam, ja pati nezinu. Neiespītējos: darīsim tikai tā, kā es gribu! Esmu kompromisu cilvēks. Arī dzīvē.
Man nav iemesla sūdzēties par savu dzīvi, esmu likteņa saudzēta. Ar maniem mīļajiem viss ir kārtībā. Tāpēc noteikti gribu turpināt aizsākto – muzicēt, būt uz skatuves, dziedāt un priecēt klausītājus.
Vai stārķi mūsmājās negaida? Nē! Mēs ar vīru gribējām meitas, un viņas mums ir. Kā es saku: puikas jebkurš var radīt, bet meitenes ir kas īpašs. (Smejas.) Turklāt māsai ir meita un puika – mani krustbērni. Tā ka man jau puisītis ir. Viņam ir tikai mēnešu starpība ar manu vecāko meitu.»
