Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Mans Mazais» 2014. gada 1. numurā.
– Jūsu aiziešana no lielā sporta daudziem līdzjutējiem bija pārsteigums…
– Lai kaut ko sportā sasniegtu, ir jābūt lielam egoistam, citādi nevar. Tam jāpakļauj visa dzīve. Un ne tikai sava, bet arī apkārtējo cilvēku. Marks triju gadu vecumā bija jāņem ārā no bērnudārza, lai lidotu uz manu treniņnometni Amerikā, jo es gribēju, lai viņš ir kopā ar mani.
Citi lasa
Ģimene no manām profesionālajām ambīcijām cieta visvairāk.
Es gribēju piepildīt savu sapni, bet nevarēju atļauties pavaicāt, vai tas ir arī viņu sapnis. Ar gadiem bija sakrājies psiholoģiskais un fiziskais nogurums, turklāt rudenī pēc olimpiskajām spēlēm, kad mēs lidojām mājās pēc pēdējās nometnes, lidmašīnā bija maza meitenīte, ar kuru Marks spēlējās un pēc tam negribēja šķirties, viņš vaicāja, kāpēc viņam nav mazas māsiņas, ka viņš arī gribētu. Un es sāku domāt, varbūt tiešām ir laiks otram bērniņam un varbūt ir laiks lidot ar ģimeni atvaļinājumā, nevis uz nometni. Olimpiskās spēles bija mans sapnis, sanāca vai nesanāca – tas ir cits jautājums, bet ģimene man ļāva vismaz mēģināt piepildīt. Ir laiks pateikties viņiem, pietiek pārbaudīt viņu pacietību. Redzu, ka lēmums aiziet no profesionālā sporta un pievērsties ģimenei bijis pareizs. Marks iet bērnudārzā, viņam ir nemainīgs režīms, draugi, viņš piedalās saviesīgos pasākumos, viņš aug un bauda to, ka viņam sestdienās ir vingrošana, svētdienās – ledus nodarbības, nevis vienu dienu viņš ir Amerikā, otru – Sočos.
Tagad Marks man dažkārt vaicā, kāpēc tētis iet uz treniņiem, bet es ne? Skaidroju viņam, ka tas posms manā dzīvē ir beidzies un ka tagad mans darbs ir mācības (Ineta maģistratūrā studē starptautiskās attiecības Maskavas Diplomātijas skolā), bet viņam grūti saprast, ko tas nozīmē, jo stadionā viņš redzēja, kāds ir mans darbs, rezultātu rādīja televizorā, bet mācības televizorā nerāda. Tāpēc viņam šķiet, ka mans pašreizējais darbs ir ļoti aizdomīgs (smejas).
– Savu turpmāko karjeru saistāt ar starptautiskajām attiecībām?
– Iestājos maģistratūrā 2011. gadā, kad gatavojos pasaules čempionātam. Jau tad sevi lika manīt mātes jūtas, jo, satiekot uz ielas daudzbērnu ģimenes, atskatījos un domāju, ka arī mums ir laiks nākamajam bērnam.
Gribējās lasīt un apspriest nevis sporta ziņas, bet grāmatas par bērnu audzināšanu.
Bija grūti sevi noskaņot darbam. 2010. gadā uzvarēju Eiropas čempionātā, bet Olimpiskās spēles bija 2012. gadā, tāpēc tas 2011. gads bija tāds tukšs, darīju visu mehāniski, bez motivācijas. Mans mentors ieteica atrast kaut ko trešo, lai prāts būtu aizņemts ne tikai ar saimniekošanu mājās un sportošanu, un tā es iestājos akadēmijā. Tas bija solis ārpus manas komforta zonas, un, iespējams, tieši tas palīdzēja man no jauna rast motivāciju un izcīnīt bronzas medaļu 2011. gada pasaules čempionātā. Šīs studijas nesagatavo konkrētai profesijai, bet es iegūstu vispārīgas zināšanas, kas sistematizē domāšanu, liek lasīt grāmatas, kurām bez studijām nepievērstos.
– Kāds pēc meitiņas piedzimšanas ir jūsu dienas režīms?
– Amēlija diktē noteikumus, un es tiem pakļaujos. Tas nozīmē «tusēt» pa nakti un gulēt pa dienu (smejas). Baroju viņu ik pēc divām trim stundām un diennaktī guļu labi ja četras piecas stundas. Taču man bija deviņi mēneši laika tam sagatavoties. Pie mums mājās tagad ir mana mamma un tante, kā mēs smejamies – Krāslavas kolonija. Viņas man palīdz, un es nejūtos pārāk nomocīta. Cenšos pagulēt pa dienu.
– Vai meitiņas gaidīšana atšķīrās no dēla gaidīšanas?
– Ar Marku es līdz astoņiem ar pusi mēnešiem gāju uz treniņiem, jo plānoju atgriezties sportā un man bija ļoti svarīgi uzturēt sevi pēc iespējas labākajā formā. Ar Amēliju visu otro trimestri vispār nedrīkstēju sportot, bet es to pieņēmu salīdzinoši mierīgi. Man vēl tagad nav atļauts skriet, drīkstu tikai pastaigāties, tāpēc ļoti gaidu brīdi, kad varēšu atsākt sportot, jo tas man dod papildu enerģiju, palīdz justies un izskatīties labāk.
Visādi citādi gan pirmās, gan otrās grūtniecības laikā daudz ceļoju un centos visu uztvert tā viegli, vienkārši un neuzvesties kā sieviete īpašā stāvoklī. Protams, ka pēdējos mēnešos man sanāca vairāk paslinkot un pagulēt, bet tas ir arī vajadzīgs, lai sagatavotos varoņdarbiem pēc dzemdībām (smaida).
– Vai vīrs piedalījās dzemdībās?
– Septiņos no rīta sāku just, ka tuvojas dzemdības, astoņos zvanīju vīram, viņš ar komandu bija Ņižnijnovgorodā, bija jāprasa atļauja trenerim braukt pie manis. Treneris atļāva, taču diemžēl Pjotrs nepaspēja atbraukt. Visskumjākais, ka Amēlijas dzimšanas laikā viņš jau bija Maskavā, bet divas stundas sēdēja sastrēgumos. Tieši tik daudz laika pietrūka, lai viņš pagūtu uz dzemdībām. Es to uztvēru mierīgi, jo šīs dzemdības bija daudz vieglākas nekā ar Marku – gan fiziski, gan psiholoģiski. Vīrs gan ļoti pārdzīvoja, bet tāda ir dzīve. Vismaz viņš bija klāt uzreiz pēc tam un varēja pavadīt ar mani kopā vēl divas diennaktis. Es izrakstījos, un viņš brauca atpakaļ strādāt.
Pirmās dzemdības gan bez vīra atbalsta nespēju iedomāties. Mums abiem ar Marku tās bija grūtas un dēls pēc tām izskatījās kā nomocījies citplanētietis. Savukārt Amēlija pēc piedzimšanas izskatījās nevis kā jaundzimušais, bet jau kā lielāks bērns. Lai gan viņa, kā jau meitene, piedzimstot bija ļoti sīka un smalka, mierīga un izskatījās kā no reklāmas bildes.
– Tā kā jūs tik ļoti vēlējāties meitiņu, kādas bija pirmās sajūtas, uzzinot – jā, būs meitenīte?
– Dienā, kad braucām uz ultrasonogrāfiju, Marks slikti jutās. Viņš mums ir ļoti veselīgs bērns, bet tieši tajā dienā dēlam sāka sāpēt vēders. Tā kā klīnikā ir gan dzemdību, gan pediatrijas nodaļa, Marks brauca līdzi, lai ārsti var viņu pārbaudīt. Skatoties uz Marku, man acīs bija asaras, jo bērns, kas tikpat kā neslimo, pēkšņi ir tāds bāls, un viņam sāp vēders, es pati stāvoklī… Pirmās analīzes uzrādīja, ka viņam ir palielināti limfmezgli un ka tas var būt kāds nopietns vīruss. Satraucos vēl vairāk, un tieši tajā brīdī man bija jāskrien pārbaudīties pašai, Marks palika pediatrijas nodaļā ar manu mammu. Kad daktere it kā nejauši pieminēja, ka gaidāmais bērns ir meitiņa, manas jūtas bija dalītas, nespēju pilnvērtīgi priecāties, jo ļoti pārdzīvoju par Marku. Protams, tajā brīdī pasmaidīju un stiprāk saspiedu vīra roku, bet citkārt esmu emocionālāka. Kad atgriezāmies pie Marka, mūs nomierināja, ka viņam nav nekas nopietns, nekas nav jāoperē, tikai jādzer antibiotikas. Un tad skaļi pateicu savai mammai: «Mammik, būs meitiņa!» Kad kā akmens no sirds bija novēlušās raizes par Marku, mēs varējām izbaudīt prieku par meitiņu. Mēs visi to bijām gribējuši! Un tad visu turpmāko grūtniecības laiku es staigāju un skatījos uz rozā drēbītēm. Fantazēju, kā mēs kopā varēsim nodoties sievišķīgām nodarbēm, nevis tikai hokeju un futbolu spēlēt! Atstāsim tēti ar Marku mājās un iesim staigāt pa veikaliem (smejas)!
– Un ko Marks teica par to, ka gaidāma māsiņa?
– Viņš ir iedomājies, ka tagad ir māsiņa un pēc tam būs brālītis. Mēs sakām, ka nezinām, kā vēl būs, bet viņš atbild: «Mammu, tu nezini, bet es zinu! Tagad būs māsiņa, pēc tam brālītis!»
– Un kā Marks pret māsu izturas?
– Pati esmu vienīgā meita, un divi bērni ģimenē – man tā ir pilnīgi jauna pasaule! Tāpēc daudz centos par to lasīt un jautāju savai dakterei padomu, kā psiholoģiski sagatavot Marku māsiņas ienākšanai ģimenē. Viņa teica, ka svarīgi ir bērnu iesaistīt, likt viņam rūpēties par mani grūtniecības laikā, lai viņš sajūt, ka mēs visi kopā gaidām bērniņu un lai viņš jūtas svarīga ģimenes daļa tāpat kā es un tētis.
Un man ir sajūta, ka viņš māsu uztver mierīgi. Reizēm visi trīs esam vienā gultā, es baroju meitiņu un lasu viņam pasaku, bet Marks glauda māsai galviņu. Mums ir vakara rituāls, ka pēc pasakas izslēdzam istabā gaismu un dziedam dziesmiņu, un, ja esam Marka gultā ar Amēliju, tad viņš arī palīdz dziedāt līdzi. Sanāk, ka mēs abi dziedam Amēlijai (aizdomājas un smaida).
– Markam šobrīd ir vecums, kad viņš varētu gribēt precēt mammu!
– Viņam apkārt ir tika daudz foršu meiteņu, ka viņš uz mammu neskatās (smejas)! Bijām vakariņās restorānā, un pie mūsu galdiņa pienāca viena meitene un uzaicināja viņu uz deju. Tāds džentlmenis izrādījās! Vīrs uzlūdza mani, un tā mēs abi pāri dejojām blakus. Marks labprāt man saka komplimentus, un esmu ievērojusi, ka, dodoties kaut kur kopā ar viņu, cenšos skaistāk apģērbties un uzkrāsoties. Gribas labi izskatīties, lai viņš to novērtē.
Tas ir uzmundrinoši dēlu mammām – nav iemesla nolaist rokas!
Reizēm gan šķiet, ka viņš ir arī viltīgs un saka man komplimentus, kad grib no manis kaut ko dabūt, piemēram, lai aizvedu uz kādu bērnu rotaļu veikalu. Bet arī tas ir labi – viņš zina, ko viņš grib un kā to panākt, jo laikam jau katrai sievietei vīrietis var pielabināties ar komplimentiem.
– Vai Marks sporto?
– Maskavā bija Kļičko un Pavjetkina boksa cīņa, pirms tās televīzijā rādīja cīņas reklāmu, Marks to redzēja, sāka boksēties un teica man, ka gribot trenēties boksā. Izlikos, ka neesmu to dzirdējusi (smejas). Man nav nekas pret to, ka Marks boksējas ar spilvenu, taču diez vai gribētu, lai viņš kļūst par bokseri profesionālā līmenī! Marks trenējas hokejā – tāpat kā tētis. Mēs braucam pie tēta uz spēlēm, un tad vīrs aizved dēlu uz ģērbtuvēm. Marks gan pagaidām vēl nevar atrast savu vietu komandā – vārtsargs, uzbrucējs vai aizsargs –, taču man šķiet svarīgākais, ka viņš labprāt nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm. Divreiz nedēļā vedu viņu uz vingrošanu, jo bērnudārzā, manuprāt, ir par maz fizisko aktivitāšu. Bet Markam ir tik daudz enerģijas, ka tad, ja viņš neiet uz fiziskām nodarbībām, līdz pusnaktij nevar aizmigt.
– Runājot par pulciņiem un sporta nodarbībām, gandrīz ikvienam bērnam pienāk lūzuma brīdis, kad viņš saka, es vairs negribu to darīt… Ko varat ieteikt no savas pieredzes – kad vecākiem uzspiest un kad – ne?
– Mana mamma bija trenere, un viņa mani nekad nespieda. Ja es biju pēc skolas nogurusi, viņa atļāva uz nodarbību neiet, tai pašā laikā mamma centās nodarbību padarīt tik interesantu, lai man gribētos tur iet. Mammai pašai jāizvērtē, vai bērns negrib iet, jo negrib pamest televizoru, vai tiešām ir noguris. Ja iemesls ir filma, es neļaušu kavēt nodarbību, bet, ja redzu, ka bērns tiešām ir noguris, nespiedīšu viņu braukt. Arī uz bērnudārzu atļauju neiet, ja viņš ir noguris. Nezinu, var jau būt, ka ar šādu attieksmi viņš izaugs izlutināts, neesmu vēl tik pieredzējusi mamma, nevienu bērnu vēl neesmu uzaudzinājusi līdz pieaugušam vecumam. Taču pagaidām man šķiet, ka tas darbojas.
Arī es esmu mēģinājusi dažādas nodarbes. Vienu brīdi spēlēju basketbolu, citu – volejbolu. Jebkurā gadījumā sports disciplinē arī tad, ja nedari to ilgus gadus. Varbūt ir vecāki, kuru sapnis ir uzaudzināt savu bērnu par profesionālu sportistu, bet pirmām kārtām jābūt paša bērna vēlmei ar šo sporta veidu nodarboties, jo par profesionāli kļūst tikai pēc 18 gadiem, kad vecākiem vairs nav noteicošā loma. Nevar piespiest pieaugušu cilvēku kaut ko gribēt, viņam pašam vajag iet un tiekties.
Citādi var būt pretēja reakcija – kā man ar mūzikas skolu. Man labi veicās arī klavierspēle, taču man tur ļoti nepatika iet, jo tētis uzspieda! Noliku notis, paņēmu sporta apavus un gāju garām mūzikas skolai uz treniņu. Ko tik es neizdomāju, lai nebūtu jāiet uz nodarbību! Stāvēju ārā, skatījos debesīs, lai man sariešas asaras, un tad ātri skrēju klasē un teicu: «Es tik slikti jūtos, ka nevaru notis salasīt…» Kauns to atcerēties, bet, redziet, uz labu tā piespiešana neved. Tagad es priecātos arī spēlēt klavieres…
– Kā jūs ar vīru dalāt pienākumus, kurš no jums ir stingrāks, kurš maigāks?
– Es esmu tā sliktā, kas saka, ka mums tagad deviņos jāiet mazgāties, pusdesmitos jābūt gultā un nedrīkst smieties un desmit reižu atkārtot, kā pagājusi diena. Vienreiz ir jāizslēdz gaisma! Tētis viņam vairāk ļaujas, taču Marks tik reti redz tēti, ka man grūti šajā jautājumā novilkt kādus rāmjus. Arī vīru ļoti labi saprotu, jo viņš jau dēlu neredz diendienā, bet reizi nedēļā vai divās. Viņam pašam ir grūti kaut ko diktēt. Bērns neuztvers pareizi, ka tētis atbrauc uz vienu dienu, izrīko, kas jādara, un brauc prom. Dažkārt man gribētos, lai vīrs ir stingrāks, taču cenšos mierīgi uztvert to, ka viņi kopā spēlējas un trako, bet es esmu tā, kas komandē. Vasarā, kad vīrs ir brīvs, viņš nopietnāk pievēršanas audzināšanai, taču arī tagad es redzu, ka Marks viņu respektē, nesēž tētim uz galvas, lai gan vīram ir tāda mierīga – novērotāja – pozīcija.
– Vai jums ar vīru sanāk laiks arī pabūt divatā?
– Kad vīrs atbrauc, Marks paņem visu viņa uzmanību un neļauj mums apspriest pat elementārus jautājumus, to visu mēs darām pa telefonu. Mums ir ļoti garas telefonsarunas. Nupat tieši teicu vīram, ka tā nedrīkst, ka Markam ir jāsaprot: viņš ir bērns, mēs esam vecāki, un mums vajag arī savu laiku. Tāpēc aizvakar ierosināju, ka mums divatā jāaiziet vakariņās uz restorānu. Un ar ko tas beidzās? Ka mēs devāmies uz restorānu visi trīs. Paveicās, ka restorānā satikām meiteni Marka vecumā – viņiem izveidojās laba kompānija –, un mēs ar vīru varējām mazliet pievērsties viens otram.
Sievietei jābūt tik gudrai, lai saprastu, ka reizēm ir svarīgi kaut ko ziedot.
Negribu terorizēt savus vīriešus un uzspiest sevi. Kāpēc viņš, nevis es! Brīži, kad sanāk būt kopā, ir reti, un es jūtos laimīga no tā, ka redzu viņus abus laimīgus. Redzu, kā Marks tēti gaida, cik laimīgs ir sagaidot, cik bēdīgs – šķiroties. Es tagad dzīvoju no viņu emocijām. Protams, citreiz gribas vairāk romantikas, bet apzinos, ka šobrīd tā ir mazāk, nevis tāpēc, ka vīrs negrib vai aizmirsis par mani, bet gan tāpēc, ka šobrīd ir tāda dzīves situācija. Atmetu savus mazvērtības kompleksus un klausos lirisko mūziku, lasu dzeju, veltu laiku sev un meitai. Cenšos dzīvot ar domu, ka esmu ap cilvēkiem, nevis viņi ir apkārt man.
– Jūsu vīram ir tāds laimīgs uzvārds – Sčatsļivijs (tulkojumā no krievu valodas – laimīgais), kāpēc jūs neesat Sčastļivaja?
– Neesmu no tām sievietēm, kura kopš bērnības sapņojusi par balto kleitu. Tas, kāpēc mēs ar vīru tikai sarakstījāmies, bet es nepārgāju viņa uzvārdā, bija tīri birokrātisks jautājums, jo mūsu darba specifikas dēļ man būtu vairākas reizes jālido šurpu turpu, lai parakstītu papīrus. Sportojot es to fiziski nevarēju izdarīt, bet grūtniecības laikā negribēju tik daudz lidot, tāpēc tas jautājums tā arī palika neatrisināts. Bet tagad Marks arvien biežāk sāk jautāt, kāpēc viņam ar tēti ir viens uzvārds, bet man – cits. Un kāds būs uzvārds māsiņai – viņš interesējās, kamēr Amēlija vēl nebija piedzimusi. Braucot pa pilsētu, mēs bieži redzam kāzu mašīnas ar jaunlaulātajiem vai, piemēram, jauno pāri, kas fotografējas uz tilta. Un Marks man vaicā – kur jums tādas bildītes? Kur tev tāda kleita? Viņš par to runā arvien vairāk, un es tagad domāju, ja jau puika uzdod tādus jautājumus, tad ko teiks meitiņa? Tāpēc tagad šķiet, ja bērni ar tēti izstrādās uzbrukuma plānu, es laikam padošos (smejas).
– Ko jūs darāt, kad visa ģimene ir kopā?
– Parasti, kad vīrs atbrauc, vīrieši dara savus darbus – kopīgi spēlē hokeju, futbolu – un pēc tam ir ģimenes vakariņas. Tas arī viss, ko mēs varam pagūt izdarīt. Tāpēc vīrs jau septembrī sāka plānot Jaungada svinēšanu! Līdz šim dzīves ritms bijis tāds, ka nekad nav paticis kaut ko uz priekš plānot. Ja pēkšni parādās laiks, ejam kaut vai kopīgā pastaigā, bet, ja nav – labāk «nesafanoties».
Atvaļinājumā visi kopā varam aizbraukt uz siltajām zemēm – gan Marks, gan mēs tad esam bez režīma.
– Teicāt, ka nezināt, cik ilgi dzīvosiet Maskavā, vai jums ir kādas domas par to, kur gribētos dzīvot?
– Gan man, gan vīram ļoti patīk Latvijā. Te ir brīnišķīga vieta, kur audzināt bērnus, labi bērnudārzi un skolas. Esmu jau domājusi par auklīti no Latvijas, kas runātu ar Marku un Amēliju latviski, lai viņi zinātu valodu, ja mēs pēc pāris gadiem pārceltos uz Latviju. Marks latviski zina tikai dažas frāzes, jo bērnudārzā un ar tēti viņš runā krieviski. Arī man tas būtu labi, jo es ļoti reti dzirdu latviešu valodu. Cenšos vismaz ziņas lasīt latviski. Draugi gan mierina, ka tagad ir arī divvalodīgie bērnudārzi un skolas, kur mūsu bērni varētu lēnām iesildīties.
– Sportā jūs esat izbaudījusi ļoti spilgtas emocijas, vai tās var salīdzināt ar emocijām, ko sniedz bērni, bērnu piedzimšana?
– Kad sportoju, mans mērķis bija medaļa. Un, kad es to sasniedzu un stāvēju ar medaļu uz goda pjedestāla, skanot Latvijas himnai, tas deva ļoti lielu adrenalīnu.
Sportu var salīdzināt ar kaisli, kas dod tādu vienreizēju, spilgtu emociju, bet pēc tam nāk tukšums.
Savukārt ģimene sniedz mīlestību – tā ir nemainīga vērtība, kura sniedz pastāvīgu laimi, nevis tikai uzliesmojumu, un profesija ir tikai profesija, kas tevi pilnveido kā cilvēku. Jā, bija laiks, kad viss bija jāpakārto sportam, bet primārā vienmēr bijusi ģimene. Kamēr vēl nebija ģimenes, tā bija mīlestība. Vienmēr esmu zinājusi, ka savam liktenīgajam vīrietim braukšu līdzi kaut uz pasaules malu.
– Taču savus lielākos panākumus sportā sasniedzāt tieši pēc dēla piedzimšanas?
– Dēla piedzimšana deva man spēku, enerģiju un pārliecību, ka es to varu. Ja esmu varējusi piedzemdēt dēlu, varu arī cīnīties par visaugstākajiem panākumiem! Līdz Markam priecājos, ja tiku finālā, bet pēc Marka piedzimšanas uzdrošinājos domāt par medaļām. Dēls ir cēlis manu pašapziņu un ļāvis uzdrošināties, un es domāju, ka sievietēm vispār ir jāuzdrošinās vairāk un nav jādomā tikai par finālu, bet par medaļām. Sanāks vai nesanāks, tas ir cits jautājums. Taču nav jākautrējas, bet ir jāmēģina. Ja mēs varam būt mammas, mēs varam jebko, it īpaši, ja ir ģimenes atbalsts.
Man ļoti palīdzēja arī treneris, viņš mani mācīja vispirms domāt par sevi un savu rezultātu, lai kaut ko sasniegtu, jo līdz tam es nebiju tik ļoti centrēta uz sevi. Man likās, ka jāpadomā arī par manu treniņu biedri, konkurenti. Treneris iemācīja, ka stadionā tā nedrīkst uzvesties. Nav jāiet pāri līķiem, bet ir jāzina, ko es gribu, kā to sasniegt, un nevajag kautrēties uz šo mērķi virzīties. Man kā latvietei bija ļoti grūti to iemācīties, jo mums ir cita mentalitāte. Bija vajadzīgs laiks, lai iemācītos likt sevi pirmajā vietā un pārējos organizēt tā, lai viņi dara to, ko vajag man. It īpaši savu ģimeni. Un tagad man jāiet pretējā virzienā, atpakaļ pie tā, ka es vairs neesmu svarīgākā.
– Sievišķīgs jautājums – kā jūs tik ātri atguvāt formu? Vai tas saistīts ar sportošanu?
– Nekādu noslēpumu nav, pati brīnos, cik viegli tas sanācis. Kad sportoju, man vienmēr bija problēmas ar svaru. Bija ļoti stingri jāievēro diēta. Bet tagad dzīvoju daudz vieglākā režīmā. Domāju tikai par bērniem, nevis kā izskatos, un acīmredzot tas arī nāk par labu un ļāva ielīst vecajās drēbēs jau pēc 2 nedēļām. Tas nebija mērķis, bet tomēr patīkami! Visticamāk, daudz enerģijas tiek izlietots barošanas un negulēto nakšu laikā. Organisms iztērē to, kas bija iekrājies grūtniecības laikā.
Gaidīšanas laikā nevarēju sportot, tāpēc centos ļoti daudz staigāt, mūsu mājai ir trīs stāvi, daudz kāpu pa trepēm. Pievērsu uzmanību veselīgam uzturam – to tagad māca katrā slimnīcā. Kad izrakstījos no slimnīcas, man iedeva sarakstu, ko drīkstu un nedrīkstu ēst, lai nodrošinātu bērna labsajūtu. Piestiprināju to pie ledusskapja un sekoju ārstu instrukcijām. Grūtniecības laikā pat atļāvos apēst arī kādu saldumiņu. Tagad, barošanas laikā, cukuru nelietoju vispār, tikai ko ārsti iesaka – tvaicētus dārzeņus un liesu gaļu, dažreiz vistu, ļoti daudz dažādu piena produktu. Ēdu bieži un maz.
– Kādu ceļamaizi jūs gribētu iedot līdzi saviem bērniem?
– Katrā vecumposmā tas ir kaut kas cits. Sākumā tā var būt mīksta baltmaize, tad jau drusku cietāka, pēc tam – rupjmaize (smaida). Es gribu, lai Marks neizaug mammas dēliņš. Laikam sports man palīdzējis to visu uztvert vieglāk, jo esmu bijusi arī šķirta no viņa. Atļāvos divreiz gadā uz trim nedēļām braukt uz nometnēm, un viņš palika ar vecmāmiņu un tanti. Es gribētu, lai mums katram ir sava dzīve, lai mēs neesam pārāk cieši kopā saauguši, taču, lai viņam ir sajūta, ka vienmēr uz mani var paļauties. Vēl man šķiet ļoti svarīgi, lai vīrietim būtu laba humora izjūta, tāpēc cenšos ar viņu jokoties. Piemēram, viņš vaicā, ko tu gatavo ēst? Es gatavoju to, kas viņam garšo, piemēram, kotletes, bet saku: «Tavu mīļāko ēdienu – zivi.» Viņam negaršo zivs (smaida). Viņš kliedz: «Nē, mammu!» Un es mācu, ka visu nevajag uztvert burtiski. Tagad mums ir kopīgs joks par zivi.
Gribu, lai dēls nekautrējas būt citāds, bet droši rīkojas pēc savas sirdsbalss.
Ja viņam šķiet, ka kāda meitene ir smuka, es mudinu viņu nekautrēties, pieiet klāt un pavaicāt, kā viņu sauc. Arī tad, ja meitene atteiks, tas nav nekas traks, acīmredzot viņai šobrīd ir cita svarīga nodarbošanās. Gribētu, lai viņš brīvi jūtas sabiedrībā. Un neviens nav atcēlis vienkāršās dzīves morāles. Bet to, manuprāt, var ieaudzināt nevis stāstot, bet rādot ar savu paraugu, tāpēc sevi disciplinēju vairāk nekā viņu.
