Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2021. gada 3. numurā.
2004. gadā, kad nesen biju sākusi strādāt žurnālā Mans Mazais, Inese kopā ar meitu Alīsi Nīgali un māsasmeitu mākslinieci Ūnu Laukmani nodibināja izdevniecību liels un mazs un kļuva par tās galveno redaktori. Var teikt, ka ar viņu izdotajām grāmatām un saviem bērniem, mēs, padomju laikā augušie, piedzīvojām citādu bērnību.
Dzejoļus no Ineses krājuma Iekšiņa un āriņa vēl arvien no galvas zina kā lielie, tā mazie. Simtiem bērnu Ineses klātbūtne palīdzējusi grāmatu lasīšanu pārvērst par piedzīvojumu un stilīgu nodarbošanos. Rakstniekus un māksliniekus viņa aicināja kopīgos pārgājienos uz mežu, kur putnus bērniem rādīja gudrākie ornitologi, gleznot mācīja Anita Paegle un Aleksejs Naumovs, tobrīd Mākslas akadēmijas rektors. Bet Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā, iespējams, kļuva pat prestižāka nekā pieaugušo literatūras balvas.
Var teikt, ka bērnu literatūras dēļ Inese pameta Rīgas Laiku, kura dibināšanā pati bija piedalījusies, un tagad žurnālā tikai apraksta pa vienai izlasītajai grāmatai mēnesī. Toties uzrakstījusi vairākus operu libretus – Kartupeļu operu un Sniega karalieni bērniem un Iemūrētos pieaugušajiem (par bibliotēkas celšanu viņa teikusi, ka ir gatava pati tikt iemūrēta, lai bibliotēku uzceltu). Stāsts Puika ar suni iedvesmojis Dāvi Sīmani ķerties pie filmas Tēvs nakts, bet Lupatiņiem, kas aizsākās kā stāstiņi, tagad ir ne vien grāmatas un filmas, bet pat runājošā pildspalva, lellītes un sava mājaslapa. Tāpat kā vairums latviešu klasiķu, arī Zandere dzīvo vienlaikus bērnu un pieaugušo literatūrā. Pieaugušajiem viņa raksta dzejoļus un stāstus, Kuģa žurnālā apkopojusi piezīmes, rakstus, esejas, vēstules un sarunas.
Bet, ja es te tā drusku pairanizētu kā tāds Karlsons, tad kuram lai vēl piezvana pandēmijas laikā, ja ne cilvēkam, kurš dzejojis par Līzi Analīzi:
Līze, Līze Analīze
burvju brilles valkā,
visi ārsti Līzi lūdz,
lai nāk viņiem talkā.
un tagad te sēžam mēs
it kā šī būtu mūsu dzīve*
«Ļoti lielā mērā manu jušanos nosaka tas, kā jūtas citi. Tas liek justies ne tik labi, kā es varbūt justos, ja neliktos zinis par citiem. Manu pašas dzīvi ne pandēmija, ne tā saucamā mājsēde nav principiāli mainījusi, tā ir sanācis, ka esmu bijusi ļoti gatava šādam dzīvesveidam. Attālināti es strādāju jau gadu gadiem, un kopā ar vīru esam izvēlējušies dzīvesveidu, kas ir ļoti pašpietiekams. Ēst gatavojam tikai mājās, mūsu dzīvesvieta nav urbāns, šaurs dzīvoklītis. Dzīvojam vai nu Pārdaugavā, kur ir daudz koku un liela brīvība, vai mazpilsētas mājā Dobelē, kur jebkurā laikā varu būt ārā, dārzā, vai aizbraucam uz saviem tālajiem laukiem pie Daugavas, kur ir upe, mežs, pļava… Tā mēs dzīvojam visu laiku. Jau gadiem.
Es nevaru teikt, ka manā personiskajā ikdienā būtu daudz kas mainījies. Kad jāsatiekas ar cilvēkiem – vai nu tie ir mazbērni, kolēģi vai lasītāji –, ļoti saņemos un esmu ļoti ekstraverta. Uz to brīdi. Bet pārējā laikā esmu tipiskais Latvian Literature varonis – introvertais tipiņš, laimīgs, ja nav jāiet sabiedrībā.
Jā, nu nav tā, ka es būtu ļoti traumēta par notiekošo. Personiski. Bet mani ļoti sāpina tas, ka cilvēki cieš.
Arī manu draugu un paziņu vidū ir daudz to, kas cietuši pandēmijas dēļ – līdz pat aiziešanai no šīs pasaules. Gan Latvijā, gan Amerikā, arī radu vidū. Un, protams, ka ļoti sāpina arī uzskatu polarizācija, savstarpējā neiecietība, nespēja vienoties.
Tiklīdz pasperu soli ārpus savas dzīves telpas, iznāk uzdurties kaut kam sāpīgam. Tiklīdz ieeju atpakaļ savā vidē, spēju nomierināties. Tagad datora ekrānā es redzu tevi, bet aiz loga – dārzu, kur pamazām iestājas tumsa un putni tikko beiguši viesošanos pie barotavas. Man nav grūti atrast mieru, spēju strādāt un justies jēdzīgi, un gribētos, lai daudziem ir tā, kā man.
Man ir četri mazbērni, un vēl māsas mazbērni, un mums ir ļoti ciešas ģimenes attiecības. Ja nevaram sēdēt kopā istabā, tad satiekamies uz ielas vai mežā. Taču situācijas smagumu iznes vecāki, es jau neesmu iesaistīta attālināto mācību procesā, varu tikai padalīties savos vērojumos no malas. Marta, mana dēla Pētera meita, mācās Doma kora skolā, un, šķiet, viņai mācīšanās mājās patīk, viņa labi tiek ar to galā, lai gan ir arī jāspēlē, jāsūta video klavieru skolotājai, jāatdzied uzdotie gabali. Turklāt viņa ir piedalījusies skolas matemātikas olimpiādē un tikusi tālāk, uz pilsētu. Es domāju, vinnētāji ir tie bērni, kuri spēj būt patstāvīgi. Un Marta, es domāju, gūst lielu prieku no tā, ka vecāki daudz strādā mājās un ir kopā ar viņu vairāk nekā jebkad.
Neviens jau nesāk savu dzīvi tukšā vietā pandēmijas apstākļos. Vienalga, vai tas attiecas uz pieaugušajiem un veidu, kā viņi strādā un dzīvo, vai uz bērniem un veidu, kā viņi mācās, tagad mēs katrs varam novērtēt, vai veids, kā esam izvēlējušies dzīvot, šiem apstākļiem der un ļauj mums nosacīti normāli dzīvot tālāk. Intuitīvi vai kā citādi mēs esam gājuši pa celiņu, kas ļauj uzturēt samērā normālu dzīvi šajos apstākļos. Un atkal sāp sirds, jo es zinu, ka daudziem citiem tas ir pavisam citādi.»
aizmigs bērnība
kā irbe kupenā*
«Ābeles, ko redzu aiz loga, ir stādītas mēnesī, kad piedzimu, pirms vairāk nekā 60 gadiem. Mani vecāki, skolotāji, pēc kara meklēja sev drošāku vietu. Mammas vecākus, kuru mājās pēc kopīgajām bēgļu gaitām Kurzemē mans tētis un mamma vairs neatgriezās, 1949. gadā izsūtīja. Tētis nebija bijis nevienā armijā, un te, Dobeles apkārtnē, viņi varēja dabūt darbu un sāka savu jauno dzīvi. Vispirms Naudītē, kur piedzima mana vecākā māsa. Tad pārcēlās uz Dobeli un nokļuva ļoti dīvainā situācijā – kādai ģimenei atņemtā māja bija sadalīta dzīvokļos, ko ierādīja skolotājiem. Bet pa starpu vēl ielauzās krievu virsnieks ar saviem zaldātiem, un maniem vecākiem uz vairākiem gadiem nācās apmesties saimniecības kambarī mājas galā. Vecākiem bija ļoti svarīgi radīt vietu, kur viņi paši sev būtu saimnieki un noteicēji.
Zemes gabaliņu, kur celt māju, viņi dabūja tieši tad, kad es piedzimu, un tūdaļ pat iestādīja ābeles. Vakaros un naktīs tētis ar mammu raka un betonēja pamatus, viņiem palīdzēja skolas kurinātājs, un kurinātāja sieva, garderobiste ar vējlukturi rādīja gaismu. Tētis visu bija racionāli izdomājis. Patiesībā nevis tētis, bet igauņi, jo viņš bija izvēlējies igauņu tipveida projektu. Ir tāda burvīga anekdote par igauni Urmasu, kurš uzcēla māju ar vienu istabu. Kad viņam prasīja: «Urmas, bet kāpēc viena istaba?» – viņš atbildēja: «Mazāk būvēt nebija jēgas.» Aiz joka slēpjas ļoti praktiska ziemeļnieku attieksme: ir labi, ja māja ir maza un kompakta, ja jākurina tikai viena krāsns un viena plīts un sasilst viss, arī vannasistaba. Nevajag neko lieku. Igauņu projektu laikam mazliet pārveidoja – ierīkoja lielu betonētu pagrabu, kurā es tagad varu glabāt simtiem litru ābolu sulas. Te es esmu piederīga, un tagad, kad mani vecāki ir miruši, vienkārši turpinu te dzīvot.
Uz dzīves otru galu ļoti spilgti nāk atmiņā viss, kas saistīts ar ģimeni un bērnību, piecdesmitajiem, sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem, par to notikumu svarīgumu, kas kādos citos dzīves posmos varbūt varētu tikt apšaubīts.
Daži mani draugi vienmēr ir uzskatījuši, ka bērnība ir tikai noiets dzīves posms. Man tā nav bijis nekad.
Bet tagad es it īpaši jūtu, ka tā ir mana barotne, var pat teikt, ka man pret bērnību ir patērējoša attieksme. Es kā slieka laižu caur sevi augsni, un rodas kaut kas, kas vairs nav tā pati augsne un nav arī pati slieka, taču tur kaut kas var augt. Mana draudzene, kursa biedrene no filozofijas fakultātes, stāstīja, ka nez no kurienes sāk uzpeldēt atmiņu ainas, kuras droši vien vienmēr bijušas kādā glabātuvē, – ārkārtīgi spilgtas, bagātas, ne tikai ar vizuālām, bet arī taktilām, ožas, dzirdes sajūtām. Nu, varbūt tas arī atšķir rakstnieku no normāla cilvēka, ka mani tās ainas, it īpaši no bērnības, ir diezgan bieži apmeklējušas visu laiku.
Visas vietas, kurās esmu ilgstoši dzīvojusi, es ļoti labi pazīstu pēc taustes un ožas, varu pārvietoties ciet acīm, ļoti labi orientējos bez redzes. Es mājas izjūtu kā savu ķermeņa daļu, jūtos ar tām fiziski saistīta. Bērnībā tas varbūt sākās kā zagšanās tumsā pa māju… Tāda saasināta uzmanība, kas izšķīlās nemierīgās naktīs, kad vajadzēja iet mammai palīgā vai vienkārši ausīties un klausīties, kas notiek, jo tētis dzērumā bija agresīvs. Tā tas laikam sākās. Ar kaut ko nepatīkamu. Bet izvērtās par manu bagātību. Jo es tiešām mājās varu pārvietoties, maz izmantojot acis. Un man vispār ļoti patīk turēt acis ciet.
Sava iekšējā skatiena tumsā es spēju – es pat īsti nezinu, kā to pateikt, – kaut kā citādi redzēt to, kas ir apkārt. Man, protams, ļoti patīk bilde, ko cilvēks redz ar acīm, un arī dzejoļos es ielieku daudz vizuālu ainu, bet līdz tam nonākt tiešām palīdz paradums acis ļoti bieži turēt ciet.
Pārvietošanās pa telpu ar taustes un smaržu palīdzību rada ļoti personiskas attiecības ar to. Piemēram, pirms nu jau vairāk nekā divdesmit gadiem mēs ar Ati atradām sev tādu pasaules galu, kluso vietu, kur būsim tikai paši, un tā būs mūsu. Tur bija jābūt, protams, ūdenim un mežam, un tā, lai maz cilvēku. Īstā vieta atradās pilnīgi nejauši, braucot garām. Kad pirmoreiz iegāju mājā, tā desmit gadu bija neapdzīvota, pilna ar visādu drazu, mēsliem, elektrība sen atslēgta.
Bija tumsa, vakars, un es pirmoreiz gāju pa kāpnēm uz otro stāvu, tikai ar rokām un kājām izjūtot telpu. Tur neviens ilgi nebija staigājis, virinājis durvis un logus, es jutu, kā gaiss nostājies slāņos, un katram no tiem ir cits pieskāriens, cita temperatūra un cits blīvums, un, protams, smarža. Svešajā mājā es sajutu ļoti lielu labvēlību no visiem šiem pieskārieniem, no tā, ko es saožu, no tā, kas tur uzpūš, no tā, kā tur iespīd kaut kāds stariņš pa kādu šķirbiņu. Man vienkārši uzreiz kļuva skaidrs, ka es te labprāt gribu palikt, sajutu māju kā draudzīgu – nevis ar prātu, bet burtiski ar ādu un degunu.
Tu pieminēji Ziedoni sarunas sākumā. Viņš par tumsu raksta epifānijās, un mani varbūt Ziedoņa epifānijas ir veidojušas tāpat kā, piemēram, Purvīša ainavas – mēs skatāmies uz reālu dabu, bet redzam Purvīša gleznu.
Man ir bijis lemts daudz ko pasaulē uztvert caur Ziedoni.
Tu ej tumsā caur mežu vai pa pļavu, un visu laiku tevi uzrunā atšķirīgas gaisa strāvas, kas pieskaras ķermenim. Man pašai pirmās bērnības atmiņas saistās ar to, ka es kā mazs puspliks bērns vasarā skrienu pa dārza garāko taku un jūtu vēja pieskaršanos. Un kā tā mainās.
Šajā mājiņā, kur es esmu nodzīvojusi skolas gadus, varu izstaigāt visu ar aizvērtām acīm, bet tikpat precīzi es iztēlojos un sajūtu arī citas savas dzīves vietas.»
es tevi nemācu dzīvot
es tevi mācu mirt*
«Savukārt, ja nu runa ir par redzi, man šķiet ļoti svarīgi, lai tajās vietās, kur es dzīvoju, es varētu arī nomirt. Ja es būšu veca, slima un nevarēšu nekur citur vairs aiziet… Ko es tad redzēšu? Kā es būšu novietota telpā? Mana mamma savas dzīves pēdējos gadus pavadīja šeit, Dobeles mājiņā, un pa logu redzēja savu dārzu. Man ir svarīgi, lai skats mainās, lai var saprast dienas gaitu, gaismu, laika apstākļus. Es nelietoju aizvilktus aizkarus, jo tie traucē saskarei ar ārpusi. Un man ir trīs vietas, kur es varētu cilvēciski nomirt.
Nomiršana ir svarīgs atskaites punkts, vai ne? Latvijā ir ieviestas radošās stipendijas, kuras mēs saucam par «rakstnieku algām», protams, tās ir ne tikai rakstniekiem. 2020. gadā izmēģināju laimi, bet nebiju nedaudzo laimīgo vidū. Tagad varbūt kādu uzrunāja mans melodramatiskais ievads iecerēto darbu sarakstam. Ka maizi es nopelnu, strādājot par redaktori izdevniecībā, un gādāju iespēju arī citu kolēģu radošajām izpausmēm, bet, kas attiecas uz mani pašu, tagad, kad gadi ir pāri sešdesmit un pandēmijas situācija, uz mani tas iedarbojas kā sērkociņš uz tāsi. Ka man ir ļoti pieaugusi vēlme īstenot savas ieceres un līdz galam novest grāmatas, kas ir uzsāktas un atliktas, gandrīz jau gatavas, mazliet gatavas vai par viņām vienkārši ir domāts. Tā arī uzrakstīju: ja man būtu valsts atbalsts, es varētu mazāk rediģēt un vairāk īstenot visas šīs savas iecerētās un uzsāktās lietas.
Mana mamma nesagaidīja valsts simtgadi, nomira tajā pavasarī. Tas bija pēdējais un grūtākais gads viņai un arī man.
Kāds pusotrs gads pagāja, lai atgrieztos atpakaļ sevī, savā galvā, savā ādā. Un tagad ir nākuši daudzi uzrāvieni, acīmredzot plūst tas aizturētais, kas galvā ir pinies, bet kam priekšā bija stipras barjeras un nebija iespējas tikt ārā, jo visu laiku kaut kas cits bija svarīgāks. Diezgan daudz kas ir jau izplūdis. Pareizi būtu dzīvot tā, lai darbi seko cits citam. Bet tā diemžēl dzīve nav iekārtota, un tāpēc strādāšana ir kā grābeklim – visi zari iet paralēli un vienlaikus. Un grābeklis nav nazis. Ar nazi var ātri un asi izvilkt to taisni, kas ved no ieceres uz rezultātu. Bet, velkot plašā frontē savu grābekli, nekas nenotiek ātri, lai gan, protams, guba beigās varbūt arī sanāk liela.
Nu, piemēram, beidzot esmu tikusi galā ar Puikas ar suni otro grāmatu. Starp citu, uzzināju, ka pirmā daļa iznākusi lietuviski. Tas mani ārkārtīgi priecē, jo es, kā jau veca panbaltiste, visu mūžu sapņoju, ka mani izdos lietuviski. Pa kādam dzejolim bija, bet vesela grāmata ne, un tie man tiešām ir svētki.
Tu teici, ka pašlaik vairāk lasi dzeju, un vaicāji, kāpēc tas tā varētu būt. Varbūt dzeja dara ar cilvēku to pašu, ko es daru ar sevi, aizverot acis, – palīdz apjēgt to, kas notiek, satvert sajūtu vai atrast vārdus domai. Dzeja, pat ārēji temperamentīga un ekstraverta, tomēr būtībā ir introverta. Tā ir pasaules iesūkšana iekšpusē, sevī. Varbūt tieši to tagad vajag. Varbūt tieši tagad dzejai ir vairāk laika un piemērotāki apstākļi. Kad tik daudz nepārvietojies pa globusu, bet vairāk atrodi sev iekšējus mirkļus. Varbūt lasīt dzeju ir interesanti arī tāpēc, ka šobrīd ļoti interesanta dzeja rodas, to raksta jauni cilvēki, kuriem nepietrūkst brīvības un izglītības, kas prot valodas, seko norisēm pasaules literatūrā, turpina izglītoties arī citās zemēs. Man viņi kļūst arvien interesantāki. Par Kārli Vērdiņu pat nerunāsim, viņš jau ir dzīvais klasiķis, lai gan pēc inerces vēl tiek šur tur stādīts priekšā kā «jaunais». Tur blakus ir Inga Gaile, Ingmāra Balode, Arvis Viguls, Artis Ostups un daudzi jaunāki, kā mana literārā simpātija Lauris Veips.
Ar prieku izlasīju Ivara Šteinberga grāmatu. Biju iedomājusies, ka tāda cilvēka dzeja, kurš apveltīts ar analītisku prātu, kas izpaužas, rakstot recenzijas, man varbūt būs par sausu. Bet nē, grāmata ir sulīga, tāda bagāta ar dzīvi, varētu teikt. Un tie, ko es pieminēju, taču ne tuvu nav visi, kurus gribas lasīt.»
šī mazā zilā zīlīte,
kas visu labi zina*
«Esmu augusi trūcīgu padomju skolotāju naturālās saimniecības apstākļos. Kad biju maza, mums bija ne tikai divi dārzi, savs kartupeļu lauciņš, bet arī divas kazas, pilns šķūnītis ar trušiem un vistas, un dobes, un ogas – un es jau arī vienmēr esmu bijusi tajā visā iesaistīta. Mamma aizgāja pensijā, tiklīdz viņai radās tāda iespēja, un pilnībā pievērsās dārzam. Man, protams, tādu ambīciju nav. Vienkārši gribu sev saglabāt normālu vietu, kur vasarā var sēdēt zem ābeles ar datoru un strādāt. Vieglā pavēnī un labā zonā. Dzenis un dzilnītis visu laiku tur rosās, meklēdami barību, vienīgais mīnuss, ka met man virsū mizas. Es nenoskuju visu mauriņu kā gludu pauri, man pa visām malām te zied margrietiņas. Atstāju vietu, kur augiem izsēties un kukaiņiem būt. Tētis savulaik iestādīja divas lazdas, tagad tās ir ļoti lielas un raža man nav ne aizsniedzama, ne arī nepieciešama, bet es ceru, ka sīļiem noder.
Mans dārzs ir bez smalkuma, pietiek, ja nezāles nav līdz acīm un kaut kas zied.
Man būtu grūti domāt par dārzu kā vietu, kas smalki jāizkopj, kur jāieklāj celiņi un jāstāda dekoratīvi augi.
Tomēr rozes man ir, un pie sētas iestādīju rozi ‘Sympathie’, kurai jāizsaka kaimiņu attiecību būtība. Kopā esam jau tik daudzus gadus, un mūsu attiecības ir gandrīz ģimeniskas, pat ierīkojām vārtiņus sētā, lai varam satikties pa taisno un nav jāiet apkārt pa ielu.
Ar draudzeni un kolēģi Ievu Lešinsku gandrīz vai katru dienu viena otrai ziņojam, kas mums aug un kas zied, un kas nezied, un kā uzvedas. Ievai, protams, dārzā ir daudz vairāk meža zvēru, jo mežs ir tieši blakus. Pie manis stirna vai zaķis neatnāks. Vienu vienīgu reizi caur dārzu izskrēja apjucis alnis, bet tas jau tāds īpašs gadījums. Toties laukos pie Daugavas ir pat laukirbes, kas tik reti redzamas. Šad tad pastaigājas pa ceļu un ir pat nākušas pagalmā papērties ugunskura pelnos.
Mana interese par putniem vienkārši saistīta ar to, ka putni ir. Daba man nav ne ekskursiju, ne zinātniskas izpētes objekts, ne svētdienas izprieca, tā vienkārši visu laiku ir blakus. Te ir dārzs, un tajā vienmēr ir putni. Kā apzinīga Ornitoloģijas biedrības atbalstītāja skaitīju putnus, ko vienas stundas laikā redzu dārzā. Jāskaita tā, lai nesanāktu vienu putnu saskaitīt divreiz, no vienas sugas jāmin lielākais skaits. Mans rezultāts bija šāds: sešas lielās zīlītes, viena pelēkā zīlīte, piecas zaļžubītes, trīs dižknābji, viens dzilnītis, kāds mājas zvirbulis arī bija, un 22 žubītes. Arī dzīvojot pie Daugavas, kur ir gājputnu ceļš un ūdensputnu dzīvesvieta, un palieņu pļavas ar tām raksturīgiem putniem, tie nav nekur jāmeklē, nav jāiet speciālos putnu vērošanas gājienos. Es vienkārši viņus redzu diendienā ap sevi, it īpaši upē – un tāpēc viņi mani interesē.
Bet cilvēka pretrunīgā būtība izpaužas apstāklī, ka vienlaikus var patikt gan putni, gan kaķi. Kaķi ir putnu bendes, tas ir skaidrs. Un es esmu izdarījusi ārkārtīgi nodevīgu gājienu attiecībā pret putniem, jo esmu uzrakstījusi dzejoļu krājumu bērniem Kaķis uz klavierēm. Pareizāk sakot, apkopojusi, jo tur ir gan jauni dzejoļi, gan agrāk rakstīti dzejoļi, kuros darbojas kaķi. Anita Paegle jau uzzīmējusi ilustrācijas, un tas būs tāds kā albums ar visdažādākajiem kaķu saimes pārstāvjiem. Protams, ka tā tas palikt nevar, tāpēc pašlaik top krājums Putni mūs redz, un tajā būs tikai dzejoļi, kas veltīti putniem. Mums liekas, ka mēs vērojam putnus, bet ir taču pilnīgi loģiski, ka viņi vēro arī mūs.»
