Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2020. gada 8. numurā.
– Pirms sarunas jūs tā priecājāties par vietām, kas Rīgā saistās ar bērnības atmiņām. Vai jums arī Rīgā pašlaik ir savas mājas?
– Mums ir vasaras māja Jūrmalā, es izaugu gan Rīgā, gan Mellužos, un, kad par to domāju, man vienmēr gribas smaidīt. Rīgā mums sava dzīvokļa nav, bet man ir tik dārgs šis Klusā centra rajons, kur mēs tagad tiekamies, jo ar to saistīta bērnība un jaunība. Te izaugām mēs ar māsu un mana meitiņa Diāna, te es soļoju pa Kronvalda parku, turot tētiņa un māmiņas roku.
– Varbūt laiks atgriezties? Pirms dažiem gadiem jūsu meita Diāna intervijā teica, ka plāno pārcelties uz Rīgu.
– Es domāju, ka gan jau tas izdosies, tikai vēl daudz kas jāsakārto. Diānas tētis arī dzīvo šeit, un mans mazdēliņš, mans bumbulītis, vienmēr interesējas par Jūrmalu, par Rīgu. Jā, man ir mazdēliņš Laurents. Mazdēls piedzima drīz pēc tam, kad mūžībā aizgāja mana māmiņa. Viņa vienmēr teica, ka gribētu, lai Diāniņai būtu maza meitenīte. Un pat nopirka kleitiņu. Bet neilgi pirms aiziešanas mammīte sacīja, ka gribētu, lai piedzimtu puisītis, kas līdzīgs Diānas vīram Aleksandram. Un tā arī notika, tikko aizgāja mana māmiņa, tā Diāna izstāstīja: zini, es gaidu bēbīti! Tāpēc viņa ielika savam puisītim vārdu, kurā ir pa burtiņam no Diānas vecmāmiņas, no mana tēta, no vectētiņa.
– Kāpēc īsti jūs toreiz aizbraucāt no Latvijas?
– Jo Opera ilgus gadus bija slēgta remontam. Tad mēs dziedājām Operetē, tad Kongresu namā – tas bija grūti, tāda mētāšanās. Būdama Operas soliste, ļoti daudz braukāju viesizrādēs. Man bija daudz piedāvājumu uzstāties ārpus Latvijas. Tie gan man bija arī pirms tam, bet tad es vienmēr teicu: no savas Operas projām nebraukšu! Man piedāvāja palikt arī Marinskas teātrī, kur pat bija sagatavots repertuārs tieši man. Es tomēr atgriezos Latvijā, un pēc pusotra gada manā vietā pieņēma Annu Ņetrebko.
– Tomēr vienā brīdī pieņēmāt lēmumu doties projām pavisam.
– Operas remontam nepienāca beigas, un tā mētāšanās bija pazemojoša. Bija arī pārmaiņas manā privātajā dzīvē, un es izdomāju – tomēr braukšu. Bija arī citi mūsu mākslinieki, kas tajā laikā aizbrauca un palika ārzemēs. Bet es tik un tā katru gadu atgriezos Latvijā. Bija tikai viens gads, kad nebija iespēju atbraukt uz Latviju, un tieši tajā gadā nomira mans tētiņš, bet es varēju atbraukt tikai uz kapiem un atkal doties atpakaļ. Pēc tētiņa aiziešanas man bija grūti dziedāt, nodziedāju tikai to, par ko bija parakstīts līgums, un atteicu visu, ko vien varēju atteikt. Ilgi raudāju un nevarēju nomierināties, lai gan tētim bija jau 85 gadi, kad viņš aizgāja, un mamma bija par viņu ļoti cīnījusies.
– Jūsu mamma nodzīvoja līdz 90 gadiem, viņa bija jums ļoti nozīmīgs cilvēks.
– Mamma nodzīvoja līdz gandrīz 91, un viņas brālis līdz gandrīz 100.
Mamma mūsu ģimenē bija karaliene. Viņa bija valdonīga, noteicēja, ar spēcīgu mugurkaulu. Neviens viņai pretī nerunāja. Mamma spēja nolasīt cilvēkus ar vienu skatienu. Viņa palīdzēja ļoti daudziem, bet bija principiāla. Mani vecāki izaudzināja manu meitu, un esmu ļoti pateicīga, ka man ir tāda meita, kas man ir arī draudzene un vislabākā palīdze. Es arī cenšos būt laba mamma, bet tas nav viegli, jo mājās viss grozās ap mani: viņai jāguļ, viņai jāiedziedas, viņai jāvingrinās.
Kad jāiedziedas, tu dziedi skaļi. Kad tu kalpo savai balsij, tu esi tās vergs.
– Kā jums šķiet – no kurienes jums tāda balss? Jūsu mamma bija ekonomiste, tētis inženieris… Vai jūsu dzimtā bijuši arī dziedātāji?
– Mana tēta tētis bija ģimnāzijas skolotājs, viņam bija četri brāļi, un viens no viņiem bija dziedātājs ar fantastisku balsi, dramatisko baritonu. Arī manai mammai bija skaista balss. Viņa spēlēja klavieres, akordeonu, dejoja. Un kā mammīte dziedāja! Arī tad, kad viņai jau bija daudz gadu. Cilvēki mūsu balsis bieži salīdzināja, un mana balss bija pat zemāka nekā mammai. Mammai bija tik vieglas koloratūras! Un smējās viņa kā jauna meitene. Mammai jau bija astoņdesmit pieci gadi, kad viņa vēl no galvas spēlēja klavieres. Mamma bija ļoti talantīga, izskatīga un eleganta. Un vienmēr turēja taisnu muguru. Tas nāca no audzināšanas.
Es varēju no viņas paņemt daudz vairāk, bet paņēmu vien tik, cik paņēmu…
Mēs jau esam kā krelles – daļiņa no viena, daļiņa no otra. Man bieži saka: meita tev tik līdzīga! Es tad atbildu – jain, kā vācieši saka. Jā un nē. Diānai ir daudz no sava tēva, daudz no manas mammas un mana tēva. Un sirds viņai tik liela, viņa cenšas visiem palīdzēt!
– Abi jūsu vecāki bija ebreji, taču lieliski runāja latviski un pārzināja latviešu kultūru.
– Jā, viņi latviski runāja ļoti labi, mana mamma bija mācījusies latviešu skolā.
– Filmā Pilsēta pie upes tikko bija stāsts par Latvijas ebreju likteņiem kara laikā. Kā jūsu vecākiem izdevās izdzīvot?
– Mans tētis kara laikā bija iesaukts armijā. Mammītei tajā laikā bija 17 gadu, un viņa tikko bija ar izcilību beigusi ģimnāziju. Sākoties karam, viņu ģimene kā bēgļi devās uz Krieviju. Mammītei bija draugs, ar kuru kopā viņa mācījās, puisis, kurš mācības beidza ar zelta medaļu, viņa teica – ģēnijs. Viņš palika Rīgā, un viņu gan pēc tam nošāva. Septiņpadsmitgadīgu puiku…
Bet mammai paveicās – kad vilciens bija jau Krievijā, mamma kādā stacijā izkāpa, lai nopirktu kaut ko ēdamu sev un vecākiem, un tur satika savu brāli, kurš bija armijā. Brālis viņiem palīdzēja nonākt labākos apstākļos – Samarkandā, kur ir silts. Mamma vispirms iestājās medicīnas institūtā, taču brālis viņai aizliedza tur mācīties, jo bija skaidrs, ka mediķus tūlīt sūtīs uz fronti. Tad mamma sāka mācīties par ekonomisti.
Pirms kara maniem vecvecākiem piederēja fabrika, kur ražoja sukas un ķemmes. Taču 1941. gadā viņus neizsūtīja, lai gan mans vectētiņš bija izsūtīto sarakstos, jo bija turīgs. Fabrikas darbinieki vienkārši neļāva viņu izvest, jo viņš bija izturējies pret strādniekiem kā tēvs.
– Pirms intervijas klausījos jūsu ierakstus un priecājos par jūsu balsi. Bet vai dziedātājs var kāpt uz skatuves bezgalīgi ilgi?
– Tas ļoti atkarīgs no dabas dotumiem, no skolas un no tā, kā tu pats izturies pret savu balsi. Man ir piedāvāts arī daudz lomu lieliskos teātros ar labiem diriģentiem, bet esmu no tām atteikusies, jo man likās, ka tās nodarītu pāri mani balsij.
Es gribētu pārtraukt uzstāties tad, kad tas vairs nenesīs gandarījumu man un laimi klausītājiem.
Es pati visu dzirdu, varu sevi novērtēt no malas un esmu paškritiska. Tāpēc cenšos, lai mans dziedājums būtu ne tikai vienkārši baudāms, bet lai tajā būtu kaut kas tāds, kas paceļ virs zemes. Ja tā nav, ja nav, ko teikt, tad labāk klusē. Kamēr man būs sajūta, ka varu padarīt cilvēkus laimīgākus un dot svētku izjūtu, tikmēr es to darīšu.
Kādreiz man bija ļoti daudz gaišo, romantisko lomu, jo biju jauniņa. Tagad strādāju pie lomām, kas man liekas interesantas, piemēram, Dezdemona Rosini operā Otello. Man ir vairāk nekā 30 lomu, kas jau ir nodziedātas, un tās ir tik dažādas, tās pat nevar salīdzināt – Mocarta Burvju flautas Pamina, Doniceti Lučija di Lamermūra un Verdi Traviatas Viola, Fausta Grietiņa, Pučīni Manona Lesko un Bizē Karmenas Mikaēla… Pārsvarā meitenes, kas nav svētas, bet nav spējīgas nodot. Vienreiz es nodziedāju Raganu – pati to gribēju, jo man tas bija interesanti. Un izdarīju to ar tādu krāsu bagātību! Sievietes raksturam ir daudz šķautņu, un tā tu katru reizi vari atklāt sevī kaut ko jaunu. Ko vispār nozīmē – sieviete? Sieviete ir kā dimants – ar daudzām šķautnēm. Sievietei ir simtu viena kleita, matu krāsa, grims, tu vari būt jauna mīlētāja, kalpone, mīļākā, ragana ar slotu…
– Jūs jau zināt, ka ļoti labi izskatāties. Kā jums tas izdodas?
– Ja stāvi uz skatuves, ir labi jāizskatās, bet es negribu ne uzpūstas lūpas, ne citas ķermeņa daļas. Man vajag dabisku, dzīvu un kustīgu seju. Un mirdzošas acis. Kad stāvu cilvēku priekšā, mans uzdevums ir mīlestība, laba oma un burvība. Tā ir mana misija. Cilvēki ir noguruši no ikdienas, bet skatuve ir pasaka – es cenšos jūs aizvest uz savu pasauli, un tā ir paradīze.
Sava nozīme ir gēniem. Maniem vecākiem vienmēr deva 25 gadus mazāk, nekā viņiem bija patiesībā, un manu mammu bildināja, kad viņai jau bija pāri astoņdesmit.
Man arī ļoti paveicies ar meitu, viņa vienmēr pasaka – ko vilkt, ko nevilkt, ar kādām krāsām jāuzmanās, kā sakārtot matus. Nāk jau klāt tie kilogrami, un es mēģinu ar to cīnīties. Ja gribi izskatīties patīkami un lai tev kalpotu tava balss, tad kalpo savam ķermenim un dvēselei! Es nesmēķēju un ļoti reti iedzeru – tikai tad, ja ir trīs, četras dienas, kad nav jādzied, varu atļauties glāzi šampanieša vai laba vīna.
Uz skatuves esmu princese un karaliene, bet gribu, lai tajā ir vieglums, un cenšos iet kopsolī ar laiku. Bet tetovējuma man nebūs! Operai ir savas tradīcijas. Un džinsa bikses es tajā negribu redzēt.
– Pēc pusotra gada atšķirtības jūs atjaunojāt attiecības ar savu draugu – Minhenes mūzikas žurnālistu Franku Manholdu.
– Jā, Franks tagad atkal ir manā dzīvē. Drīz došos uz Minheni kārtot citas lietas, un tad mēs noteikti satiksimies.
– Pat rēķinot atšķirtības laiku, jūsu attiecības ilgst jau padsmit gadu. Kā vīrietim un sievietei tik ilgi saglabāt attiecības, dzīvojot dažādās pilsētās?
– Ļoti grūti, un es nezinu, kā būs tālāk. Franks arī ir ļoti aizņemts savā profesijā – viņš ir mūzikas raidījumu vadītājs un superprofesionālis. Pats arī vada klasiskās mūzikas koncertus un operas tiešraides. Man pret viņu ir milzīgs respekts. Frankam bija patiešām grūti izskraidīt man pakaļ, cenšoties biežāk būt blakus. Kamēr tu esi tikko iemīlējies un vēl jauns, var mēģināt to sakārtot. Bet vēlāk jebkurš nogurst. Tad vienam no mums būtu sava dzīve jāupurē. Es to nevarēju.
Es domāju, ka vīrietim ir grūti būt Galantes vīram vai Galantes draugam, lai gan esmu ļoti vienkārša pēc rakstura, neesmu kaprīza, man nav niķu un nav lielummānijas.
Bet mana profesija paņem aiz matiem un ierauj kā putekļsūcējs.
Un, ja man veicas, ja mani uz skatuves mīl un piedāvā lomas citu par citu interesantāku, tad es pat negribu izrauties. Iedomājieties, vai nav interesanti nodziedāt, piemēram, lelli, kur lomā jākustas stīvi kā lellei? Vai Sniegbaltīti! Tu esi ledus gabaliņš, naivs un bez emocijām, un divas trešdaļas no operas esi kā sasalusi – gaiši, tīri, bet bez emocijām. Un tad pēkšņi pārvērties par dzīvu cilvēku, un tev sāk kaut kas sāpēt, asiņot… Vai tas nav interesanti? Un to izteikt ne tikai ar ķermeņa kustībām, bet ar balsi – vai tā nav dāvana no Dieva?
– Jums ir skaists iepazīšanās stāsts – Franks noklausījies visus jūsu ierakstus un no Vācijas devies uz Angliju jūs meklēt, jums tur notika koncerti…
– Jā, vispirms viņš atbrauca uz Londonu ar mani iepazīties, tad sekoja uz Liverpūli un pēc tam braukāja līdzi pa visām Anglijas pilsētām. Viņš veidoja par mani raidījumu un gribēja personīgi satikt cilvēku «ar tādu balsi».
– Tādā mīlestībā droši vien ir daudz romantikas?
– Jā, daudz! Bet romantika man bijusi visās attiecībās, un tās visas man dāvājušas ļoti daudz. Šodien cilvēki tik agri vēl neprecas, bet, kad mēs apprecējāmies, mans vīrs un meitas tēvs Mihails bija divdesmitgadīgs čalis un studēja. Es arī vēl studēju. Mihails bija matemātiķis, bet pēc tam, dzīvojot man blakus, arī vēlējās darīt kaut ko radošu un aizgāja studēt režiju. Viņš gribēja, lai pasaule griežas arī ap viņu, nevis tikai ap mani. Mēs ar Mihailu oficiāli nodzīvojām kopā 13 gadu, bet dzīvē mazāk – septiņus. Viņš ir ļoti gudrs un arī prot par sevi pasmieties. Man jau vispār liekas, ka vīrietī visseksīgākais ir smadzenes un humora izjūta.
– Taču laulības gredzenu pirkstā jūs pēc tam vairs neesat uzvilkusi?
– Teikšu atklāti, man tādas vēlmes nav bijis. No vīriešiem tādi piedāvājumi nāca gandrīz visās attiecībās, bet es vienmēr teicu: nav kur steigties. Man bija bail, jo man bija pieredze, ka attiecībās līdz ar zīmogu pasē var kaut kas mainīties. Arī šodien man vēl tā liekas. Varbūt uz vecumdienām, kad ir, ko dalīt, un kad cilvēks var sākt slimot? Bet citādi – kam tas man, ko man tas dotu?
Ar gredzenu vai bez tā – ja es ar kādu esmu kopā, es neesmu brīva. Ja es uzticos un cilvēks man daudz nozīmē, tad esmu uzticīga. Es gribu dzīvot tā, lai varu skatīties spogulī un man par sevi nav kauns. Lai arī mums katram, protams, ir kaut kas, ko mēs no sava prāta un atmiņas gribētu iztīrīt.
– Ko jūs vispār cerat sagaidīt no vīrieša sev blakus?
– Es gribu, lai mēs skatītos viens uz otru, bet vēl vairāk gribas, lai mēs skatītos uz vienu pusi. Gribas, lai man ir interesanti šim cilvēkam blakus, lai ir silti un – pats galvenais – lai man ir plecs, pret kuru atspiesties.
Lai kā tie skaitļi pasē mainās, mēs vienmēr esam arī mazas meitenes, un gribam, lai mūs mīl, apbur un novērtē.
Bet man vienmēr ir veicies, mani mīlēja un mīl, es nedrīkstu čīkstēt ne sekundi. Cits stāsts, ka katram ir savs spēka un izturības laiks. Un paldies katram no vīriešiem, kurus esmu satikusi savā dzīvē. Tas ir kā dejā – tu paklanies un pateicies par to laiku.
Jā, man ir paveicies – ne tikai ar vīriešiem, arī ar skolotājiem, ar cilvēkiem apkārt. Tāpēc es gribu to dot tālāk. Lai jauniešiem aug spārni, lai Latvijas vārds skan visapkārt – tāpat kā man savā dzīvē ir izdevies to nest pasaulē.
