Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Februārī apritēs gads, kopš mūžībā devās aktrises, režisores Indras Rogas vīrs Mihails Gruzdovs. Kā viņai klājas šobrīd? Žurnālam Ieva Indra atklāj visai skaudro ikdienu: «Protams, ir skumji, un ļoti trūkst Mišas, taču šobrīd pāri visam ir jautājums par to, kas notiek praktiski. Iespējams, skarbi skanēs, bet, manuprāt, mūsu valstī tiešām kaut kas nav kārtībā. Tas nav normāli, ka cilvēks ar maģistra grādu, vēlēts asociētais profesors viens pats ar savu algu nevar uzturēt ģimeni – samaksāt dzīvokli, apģērbties, aiziet pie ārsta… Pētot savu ciltskoku, šķiet, ka šobrīd ir tāpat kā 19. gadsimtā, kad sieviete, zaudējot vīru, un vīrietis, zaudējot sievu, jau pēc diviem mēnešiem atkal ir apprecējušies, jo tas bija vienīgais veids, kā izdzīvot.
Vai man tagad vajadzētu steidzami meklēt vēl kādu vīru?
Būtu diezgan dīvaini! (Iesmejas.) Visu mūžu esmu strādājusi divos darbos, vienmēr skrējusi… Domāju, ka liela daļa cilvēku Latvijā strādā divos darbos, taču manā gadījumā tas nozīmē strādāt divpadsmit stundu dienā. Man ir piecdesmit seši gadi, un ir diezgan grūti to pavilkt.»
Skarbi, jo Indra jau ir ne tikai režisore, viņa ir arī pedagoģe! «Divatā mēs finansiāli tikām galā. Nebija izmisuma, bet atraitnei vienai ar savu algu nepietiek. Apsvēru domu pieteikties maznodrošinātā statusam, bet nevaru pieteikties, jo es tomēr cīnos par savu darbu, izvēlos strādāt vēl un vēl. Sanāk apburtais loks, no kura grūti izrauties. Nu kas tas par algas palielinājumu, ja klāt nāk slodzes palielinājums!? Turklāt mūsu te, akadēmijā, kļūst mazāk – arī tā ir problēma!
Nevaram piesaistīt jauno paaudzi pedagoģijā, nevaram dabūt labākos vokālpedagogus, neviens par tādu naudu nenāks strādāt.
Esmu diezgan bieži dzirdējusi – kāpēc gan viņiem maksāt vairāk? Viņi taču tāpat to darīs! Jā, darīs. Līdz kritīs. Jo mēs esam idioti.»
Varbūt tomēr ideālisti? «Idioti un ideālisti. Asociētā profesora alga ir zemāka nekā apkopējai privātajā sektorā – ja var ticēt tam, ko stāsta. Kad televīzijā runā par vidējām algām valstī, man šķiet, ka dzīvoju citā valstī. Kad samaksāju rēķinus, uz veikalu varu aiziet četras reizes mēnesī, ja katru reizi tur atstāju simts eiro. Nezinu, kāda būs mana dzīve turpmāk. Taču kaut kas ir jādomā! Mēs visu mūžu ar Mišu strādājām, lai izpirktu dzīvokli, lai tas paliktu meitai, – daudz ko sev aizliedzām, mēģinājām sakārtot dzīvi… Tagad, kad dzīvoklis ir izpirkts, vai man tas ir jāpārdod? Īsāk sakot, žēloties man ir, par daudz ko un diezgan pamatīgi. Bet man ļoti nepatīk žēloties!»
Jā, mums, latviešiem, gēnos, šķiet, ir iekodēts klusēt, pieciest… Indra papildina: «… un ļaut sev kāpt uz galvas. Es arī līdz šim klusēju. Jo ir kauns čīkstēt, lepnums neļauj. Bet vienā brīdī liekas, ka ir jāprasa, jāsit dūre galdā, jāsāk par to runāt skaļi. Lai sadzird!
Nākamā paaudze, izskatās, būs citāda – viņi pratīs paprasīt! Jau tagad paprasa.
Es tomēr esmu dzīvojusi padomju laikos, un man ir šai paaudzei raksturīgais pašapziņas trūkums un spēja izturēt. Un es jau arī izturu. Visu mūžu. Bet taisnīgi tas nav! Nav taisnīgi arī pret manu mammu un tēti. Ja mana māsa vēl atvērtu muti… Biju pat pedagogu streikā. Ja es zinātu, ka varu darīt kaut ko citu, varbūt arī darītu… Taču tagad man ir jauns aktieru kurss, kas nozīmē, ka četrus gadus es noteikti būšu te (Latvijas Kultūras akadēmijā – aut.).»
Visu sarunu ar Indru Rogu lasi digitālajā žurnālā Santa+ vai žurnālā «Ieva» 2024. gada 1. numurā!
