Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Anetes dzīvē pārāk daudz lietu notika pārāk intensīvi, problēmas sekoja viena otrai, nebija laika visu pārstrādāt vai sagremot, līdz tas uzkrājās, un viņa pati saviem spēkiem netika galā.
Viņa stāsta:
«Depresijas simptomi parādījās vasarā – tu tā kā redzi lietas, kas tevi iepriecinātu, bet viņas tev nesagādā prieku, un vispār nekas vairs nesagādā prieku, bet nav arī baigi bēdīgi. Sāk iestāties tas lielais nekas – tev nekam nav spēka, nekam tu nevari saņemties, nekas tev neinteresē.»
Bija skaidrs, ka jādodas pie ārsta, kurš diagnosticēja depresiju un nozīmēja terapiju un medikamentus, tomēr Anetes ceļš uz atlabšanu nebija viegls.
Sekoja vēl pāris satricinājumi, līdz kļuva pavisam slikti: «Man atkal bija ļoti slikti, ļoti grūti izdarīt elementāras lietas, saņemties ieiet dušā… Viss ir grūti. Jābrauc vadīt pasākums, tu ierubies tajā režīmā, saņemies uz to brīdi, bet tikko tu iekāp mašīnā, tu atkal iegrimsti tajā vatē.»
Anete nenoliedz, ka meklēt palīdzību nav bijis viegli un vēl jo vairāk ikdienā apmeklēt psihoneiroloģiskās klīnikas nodarbības sabiedrībā valdošo stereotipu dēļ, taču nu viņas iespaids par šo iestādi ir pilnībā mainījies. Anete iedrošina jebkuru griezties pēc palīdzības, ja tāda nepieciešama.
