Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnāla Ieva 2016. gada 49. numurā.
Rita mani sagaida skaistā kleitā – melnā ar baltiem punktiem un melnām kurpītēm kājās. Kafijas galdiņš jau uzklāts. Mazajās zili baltajās kafijas tasītēs kūp kafija… Veroties apkārt, sajūtos mazliet kā antikvariātā. «Mums abiem ar Imantu patīk kaut kas veclaicīgs, stabils. Mēs nevarētu dzīvot ne jaunā mājā, ne ultramodernā vidē,» stāsta Rita. No viņas staro miers, veroties viņā, šķiet – laiks ir bijis apstājies.
– Kāpēc sešdesmit gadu jubileju nesvinējāt uz skatuves? Margarita Vilcāne arī bija aizgājusi no skatuves, bet jubilejas koncertu sarīkoja.
– Necenšos dzīvot ar ilūziju par vakardienu. Vakardiena bija vakar, šodien ir šodiena. Nekultivēju sevī sajūtu, ka viss ir tāpat kā agrāk. Bija piedāvājums uzstāties kopā ar lielo orķestri, bet delikāti pateicu, ka neesmu tam gatava. Varbūt uz mani arī apvainojās.
Man šķiet – labs ir tas, kas padarīts godam. Mana balss ir skanējusi, viss ir bijis kārtībā.
Kas to zina, kā būtu, ja es tagad savā lielajā jubilejā uzietu uz skatuves? Dažkārt cilvēki ir nežēlīgi. Viņi it kā vēlas redzēt to mākslinieku, bet, kad viņš parādās ne tādā kvalitātē kā agrāk, pret viņu tomēr vēršas mazliet nežēlīgi. Man ir daudz patīkamāk, kad cilvēki paši dažreiz pienāk klāt un vienkārši pasaka paldies, ka jūs bijāt, dziedājāt, pasaka – es iedvesmojos no jums, jūs man daudz ko nozīmējāt… Man tāds viens teikums nozīmē daudz vairāk.
– Bet balle bija?
– Es jau laikus kopā ar māsu biju iegādājusies biļeti uz Costa del Sol Spānijā, un savā dzimšanas dienā lielā krokodilu fermā abas barojām krokodilus. Nekad nebiju tādā vietā bijusi. Diena iegadījās ļoti tveicīga, negribējās nedz gozēties saulē, nedz pastaigāties tajā trīsdesmit viena grādu karstumā, un pēkšņi tāda iespēja. Nolēmām – kāpēc ne? Bija ļoti interesanti. Pati smējos, ka nobaroju tos savus gadus krokodiliem – atstājiet man to labāko, bet to sliktāko kopā ar vistām apēdat jūs! (Smejas.) Protams, pa telefonu saņēmu ļoti daudz apsveikumus, un tā tas ir bijis vienmēr.
– Jūs vispār nesvinat dzimšanas dienas?
Ziniet, ne pārāk. Pēdējo reizi svinēju savu piecdesmit gadu jubileju. Igates pils parkā biju noīrējusi viesu namiņu, sabrauca draugi no malu maliņām, un tiešām bija jauki. Pēc tam kaut kā pārgāja vēlēšanās svinēt. Tie skaitļi jau arī, klāt nākot, neizraisa īpašu vēlēšanos priecāties – ak Dievs, man tagad ir piecdesmit astoņi, tūlīt būs piecdesmit deviņi! Tas nav kā Mūzikas skaņās – I am sixteen, soon will be seventeen! Ja man būtu sešpadsmit un tūlīt tuvotos septiņpadsmit, tad varētu starot no laimes. Kaut gan arī tagad ir jāstaro. Jāuztur sevi formā. Galvenais – necensties tendenciozi piedomāt, ka bioloģiskais vecums tomēr tuvojas. Viss jau ir cilvēka izjūtās. Jāatrod dzīvē kas jauns un interesants, jāpiedomā vairāk pie sava ārējā veidola, ģērbšanās stila – jo tās ir pārmaiņas, kuras, strādājot pašai ar sevi, ir jāveic. Tavā vietā neviens cits to neizdarīs.
Neakceptēju sievietes, kuras, vēlēdamās izskatīties mūžam jaunas, ģērbjas jauniešu drēbēs.
Tas arī nenozīmē – divas taisnas vīles, melnā, pelēkā, tumši brūnā… Atceros, savā laikā Londonā iegāju veikalā, kurā iepirkusies princese Diāna, un mierīgi uzmērīju ļoti skaistu platmali par 550 mārciņām. Gribēju redzēt, kā es tādā izskatos! Un neviens tam veikalā nepievērsa īpašu uzmanību. Es nezinu, kāpēc Latvijā pārdevējas dārgākos veikalos vispirms acīmredzami nomēra, cik tu esi naudīga un vai vispār vari ko atļauties. Bet tas manī sen pārvarēts – es ieeju varonīgi un izskatos visu, kas interesē. Esmu kļuvusi pārliecinātāka par sevi.
– Par jums sen nekas nav dzirdēts. Kad jums bija jūsu slavenie persiešu kaķi, tad vēl kaut ko par jums dzirdējām. Kā jums tagad klājas?
Kaķu mums jau sen vairs nav. Runcis Adeilo aizgāja Imanta dzimšanas dienas priekšvakarā, kaķenīte Amnerisa – 13. decembrī, datumā, kurā sākām ar Imantu dzīvot kopā. Viņi izdarīja visu, lai mēs viņus vienmēr atcerētos. Imants bija tik ļoti pieķēries runcim, pēc tam vairs nevienu citu negribēja.
Bet es tiešām jūtos pietiekami labi. Jautājums – cik vispār labi var justies cilvēks, kurš dzīvo tāda stresa laikā, kad viss ir tik nenoturīgs un neprognozējams. Agrāk varēja kaut ko prognozēt pusgadu, gadu uz priekšu, bet tagad ir tik daudz kā, kas to nojauc. Mēs esam tai Eiropā, un pilnīgi viss attiecas arī uz mums – nevar acīm priekšā aizlaist rozā plīvuru.
Man ļoti patīk ceļot, un savu finansiālo iespēju robežās divas reizes gadā mēģinu to darīt. Dažkārt atsakos no jaunām kleitām, smaržām un citām lietām, ko mums par visām varītēm modes industrija cenšas uzspiest. Es sevi organizēju. Pieslēdzu savas pelēkās smadzeņu šūniņas un izvērtēju, vai man to visu vajag? Man ir, un man pietiek. Galīgi nav pieņemams tas dzīves modelis, kurā mūs cenšas ieraut, – tu tikai strādā, pelni un tērē, un atkal strādā, pelni un tērē.
– Jūsu bijusī kolēģe Aija Kukule ir izveidojusi savu vokālo studiju. Jums nebija tāda doma?
– Ar māksliniecisko darbību vairs nenodarbojos.
Es vienmēr vairāk esmu bijusi individuāliste – tā man dzīvē ir iznācis.
Līdz trīsdesmit gadu vecumam, kamēr nebiju iepazinusies ar Imantu, darbojos daudzos kolektīvos vienlaikus un vienmēr tikai skrēju, skrēju. Visas draudzenes jau apprecējušās, visām bērni, es tik vēl skrienu, – gan ar kori, gan ar estrādi, gan ar kapelu. Man tiešām bija daudz ko darīt, biju ļoti pieprasīta. Turklāt spēlēju vijoli, man bija balss, es varēju to apvienot, un tad nevajadzēja sūtīt divus cilvēkus turnejā, varēja sūtīt tikai vienu. Toreiz arī uzskatīja, ka mans izskats ir tāds latvisks, kas bija vēl viena mana priekšrocība. Dažādos sastāvos esmu izbraukājusi Japānu, Kanādu, Ameriku, Zviedriju, Austrāliju, visu Eiropu. Turnejas dažkārt bija mēnesi ilgas. Man nekad nebija jālaužas aizvērtās durvīs un jāsauc – ņemiet mani! Vai kaut kas jāpierāda. Tagad novērtēju, cik tomēr viss veiksmīgi noticis. Kāpēc tagad nožēlot, ka kaut ko neesmu izdarījusi? Būsim godīgi – estrādes māksla ir arī jaunības māksla, it sevišķi mūsdienās. Es vēl varu būt laimīga, ka uz skatuves esmu aizvadījusi vairāk nekā trīsdesmit gadu.
– Pašai nebūtu gribējies dziedāt ilgāk?
– Man daudzi pārmet – tu par agru esi aizgājusi! Tu vēl varēji! Es jau nedomāju vilkt krustu pāri, tikai paiet malā un paskatīties, kas notiek. Bija sajūta, ka vairs neiederos. Deviņdesmito gadu sākumā man teica – klau, tu baigi forši izskaties! Mēs tevi mazliet izģērbsim, un varietē programmā tev būs darbs katru vakaru! Garantēju! Nu nevajag man tādu darbu, es nebiju tādā badā. Kad aizgāju no radio, ik pa brīdim vēl bija atsevišķi projekti, pēc tam jau nāca piemiņas koncerti Stabulniekam, Zaķim, Rozenbergam… Daudzu gadu garumā mums bija kopīgas koncertprogrammas ar Imantu, vēl pēc tam uz visādiem klubiņiem braucām tikties ar cilvēkiem, kur mums teica – protams, padziediet, bet mēs gribam arī parunāties… Mans darbs bija mana dzīve, mana mīlestība, es uz to biju tiekusies. Domāju, cilvēki to arī juta. Līdz ar to tas punkts jau nemaz tik strauji pielikts netika.
Tāpat man kādreiz saka – tev maz hitu! Bet kāda bija radio specifika? Dziesmas pieņēma, domājot, ka tās būs kvalitatīvs noformējums kādam raidījumam. Līdz ar to tās nebija vienkārši estrādes dziesmas, ko radio solists iedziedāja. Tāpēc mans radio repertuārs neveidojās no dziesmām, kas tik ļoti patiktu tautai.
– Zinu, ka jūs savulaik aicināja filmēties arī filmā Vajadzīga soliste.
– Man vēl saglabājušās fotogrāfijas no provēm. Viss atdūrās pret mūziku. Zigmars Liepiņš teica tā – ja nedziedās Mirdza Zīvere, mūzikas filmai nebūs. Tāpēc es atkritu kā kandidatūra – es taču nevaru kā dziedātāja plātīt muti. Manā vietā paņēma aktrisi Leldi Vikmani. Bija visādi piedāvājumi, bet tie lielākoties atkrita tāpēc, ka nepārtraukti biju turnejās un nevarēju piedalīties. Piemēram, režisors Pēteris Pētersons mani aicināja izrādē Spēlē, Spēlmani!, un, protams, es gribēju, bet tieši tad bija jābrauc prom ar Ave Sol. Visu nevar sagrābt. Un vai tas arī vajadzīgs? Toties redzēju, kas aiz dzelzs žoga notiek mākslā, mūzikā. Tas ļāva arī mums pašiem augt. Mani kā zvejnieka meitu, protams, laida visur.
– Tad jau sanāk, ka jūs šobrīd vienkārši baudāt dzīvi?
– Kāpēc ne? Es nedomāju, ka visu mūžu ir šausmīgi jāskrien. Dzīve pati pasaka priekšā, kas mums vajadzīgs. Tagad mani, piemēram, aizrauj ezoterika. Piecdesmit astoņu gadu vecumā pēkšņi pie manis atnāca vīzija, ka man ir jāiesvētās. Sapnī parādījās Svētā Anna un burtiski teica – ir laiks. Un es to izdarīju. Jutu, ka iekšēji manī kāda posma pietrūkst. Tagad esmu Vecās Sv. Ģertrūdes draudzē, bet nevaru teikt, ka esmu aktīva draudzes locekle. Man šķiet, ka sarunai ar Dievu jānotiek tikai starp mani un Dievu – bez starpniekiem, un man ir svarīgi sarunāties ar viņu tieši tad, kad tas visvairāk nepieciešams. Esmu iemācījusies sevī uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Varbūt ne uzreiz, pēc laika. Jo uzreiz nekad viss nenāk. Arī Dievam ir jāpadomā, un viņš vienīgais zina, kad tieši tev to atbildi vajadzēs. Tas ļoti palīdz dzīvot mūsdienās. Materiālo es Dievam neprasu. Svarīgāks ir garīgais – tas ļauj iegūt mieru. Esmu lūgusi par tuvinieku veselību, par Imantu, par savu tēvu, par sevi – vismazāk. Diemžēl paps nupat aizgāja mūžībā, kas man bija liels pārdzīvojums. Viņa aiziešana notika tik strauji, mēs ar māsu to negaidījām. Bet es jutu, aizbraucu uz Liepāju un tās piecas pēdējās dienas biju slimnīcā kopā ar viņu. Lai gan viņam bija grūti runāt, paņēmu viņu aiz rokas un teicu – paldies, papu, par to, ko esi darījis manā labā… Aizgāju mājās, un pēc sešām stundām viņš bija miris. Mammīte aizgāja pirms divarpus gadiem. Viņa ļoti cītīgi papu aicināja – rādījās māsai sapņos, sēdēja uz soliņa, čemodāns blakus, teica, ka gaida… Bet paps teica – nē, es dzīvošu līdz deviņdesmit! Bet cilvēks domā, Dievs dara.
Mamma ilgu laiku strādāja pastā, bet vispirms audzināja mani ar māsu. Mēs bērnudārzā neesam gājušas. Piecos gados jau tekoši lasīju, kad aizgāju uz skolu, man pazemināja atzīmi par to, ka nemācēju lasīt zilbēs. Piecu gadu vecumā jau zināju notis, mani aizveda uz mūzikas skolu, un sāku spēlēt vijoli. Dziedāju. Tas man lauzās ārā pats no sevis, un mamma, par laimi, to pamanīja. Tētis, protams, mūs atbalstīja it visā, bet viņš bieži bija prom jūrā un atgriežoties bija noguris. Ja mamma papum pasūdzējās par mums, savu reizi arī ar žagaru uzšāva un stūrī ielika. Mamma vienmēr vēlējās man un māsai dot labu izglītību, viņa teica – es negribu, ka jūs slaucītu ielas! Viņai pēc kara bija ļoti grūta bērnība. Viņas – trīs māsas – izauga bez tēva, jo manu vectēvu izsūtīja uz Magadanu, viņš neatgriezās. Man ir saglabājusies viena vienīga fotogrāfija, kur ir vectētiņš kopā ar vecmāmiņu. Es ļoti līdzinos viņam. Viņš bija ļoti izskatīgs. Handsome – kā angļi saka. Un vēl man maciņā par piemiņu ir vēstule, ko par vectētiņu saņēmām, – otbil v neizvesnom napravlenii. Vai tā bija taisnība, to nezina neviens. Bet es esmu pārliecināta, ka viņš noteikti būtu atgriezies pie ģimenes Liepājā, ja varētu.
– Jūs ik pa laikam kaut ko iestarpināt angļu valodā.
– Kad sapratu, ka vēlos daudz ceļot, angļu valodu izvirzīju sev par prioritāti. Trīs gadus ņēmos. Uzskatu – runāju pilnīgi pietiekamā līmenī, lai nepazustu ārzemēs nekādos apstākļos. Līdz ar to ar māsu tagad droši varam ceļot divatā – neesam ne no viena atkarīgas. No skolas gadiem zināju vācu valodu un saistībā ar dziedāšanu – itāļu.
– Kāpēc jūs ceļojat ar māsu, nevis kopā ar Imantu?
– Imants gribētu braukt, bet viņam veselība neļauj lidot. Viņš saka – es tevi atlaižu bez bažām! Viņš tikai negrib, lai es viena lidoju. Viņš saprot un respektē, cik man tas svarīgi – izrauties no ikdienas. Pārmaiņas katram vajadzīgas.
– Jūs kopā esat jau trīsdesmit gadu. Kā tas notika, ka jūs iepazināties?
– No Imanta puses uzmanība bija vairāku gadu garumā, bet es biju pārliecināta, ka viņš ir precējies (Imanta Skrastiņa pirmā sieva ir aktrise Lilita Ozoliņa – red.), tāpēc izturējos pret viņu rezervēti. Taču tad bija daži tādi signāli, ka es sapratu – tas viss ir nopietni (smejas), turklāt atklājās, ka viņš jau bija šķīries! Pēc tam jau viss attīstījās ļoti strauji.
Un tad sākās šausmīgas peripetijas, puse radio sieviešu ar mani vairs nerunāja.
Vienmēr ir personas, kas par visu zina visu. Par mani runāja – kas to būtu domājis, ka šitā klusā Trence!
Ar precētiem vīriešiem es nekad neesmu sagājusies. Tas man bija tabu, jo mans tēvs ir mīlējis tikai manu mammu, viņi kopā nodzīvoja piecdesmit astoņus gadus. Tas ir pārnācis arī uz mani – es netaisījos desmit reižu precēties. Apprecējos vienreiz, un viss. Imantam gadījās citādi. Bet saprotiet – ja atnāk mīlestība, tad ir jārīkojas. Protams, man pirms viņa bija attiecības, bet tās nebija paliekošas. Tas nenozīmē, ka biju šausmīgi vieglprātīga, vienkārši nebija pienācis īstais laiks. Bet, ja ir tas pareizais cilvēks atnācis, vai tad man viņš būtu jāraida prom, jāsaka – pagaidi, man vēl tagad jāaizbrauc padziedāt uz Parīzi?
Sievietei vienmēr ir kaut kādā mērā jāziedojas. Māksla ir ļoti kaprīza dāma, viņai nepatīk dalīties. Brīdī, kad veido ģimeni, tev jāsaprot, ka tā dāma būs greizsirdīga. Es to apzinājos, un tā arī tas bija – bija mazāk braucienu ne jau tāpēc, ka Imants negribētu, bet tāpēc, ka manas jūtas un otrs cilvēks izrādījās svarīgāks, un es to Parīzi ziedoju. Varbūt ne visi ir tam gatavi, bet tajā brīdī es biju. Tāpēc laika gaitā arī palēnām no tās skatuves aizgāju.
– Jums ir piecpadsmit gadu starpība…
– Es jau neizgāju pie viņa kā jauna meitene pie bagāta papika. Mums bija jūtas, un gadiem tad absolūti nav nozīmes, tu vienkārši esi ar otru uz viena viļņa. Tagad – kā jau zināmā vecumā – Imantam ir savas veselības problēmas, bet es tās saprotu, ar tām rēķinos. Agrāk es par to tik daudz nedomāju, bet tagad tā ir realitāte, un tas ir jāsaprot. Tas nav maināms. Tas, kas nav maināms, ir jāpieņem. Māsa man stāstīja par kādu sievieti, kurai pēc bērniņa dzimšanas izmainījās hormonu līmenis organismā, un viņa no trīsdesmit astotā izmēra bija spiesta pāriet uz četrdesmit otro. Vīrs pagaidīja trīs mēnešus un paziņoja – es tevi tādu neprecēju, un aizgāja pie citas… Tad ko tu preci? Tikai tos parametrus? Es neko savā dzīvē nenožēloju. Nevar fantazēt, kā būtu bijis, ja būtu bijis…
– Tā jūs divi vien dzīvojat.
– Bija laiks, kad domāju par bērniem, bet ko tur domāt. Ja Dievs nesūta, tad nesūta. Mums ar Imantu ir trīs krustbērni. Imanta brāļa dēls Oskars, un abi manas māsas bērni Gatis un Agnese. Visi jau lieli, vienam jau pašam bērni. Ja es būtu parasts ierindas cilvēks, kurš dzīvo ierindas dzīvi, nevienam pat interese nebūtu par to parādījusies – kāpēc nez viņai, nabadzītei, nav bērnu?
Šodien ar to privātās dzīves analīzi ir aiziets par tālu.
Es aizeju uz teātri, atveras priekškars – ā, redz, kur ir tas, kas izšķīries no sievas! Paiet brīdis, kamēr to noslauki, un tikai tad sāc iedziļināties tēlā.
– Man šķiet, jūs esat viena no retajām sievietēm, kas tiešām ļauj vīrietim par sevi rūpēties un lutināt. Tā ir?
– Imants par mani ļoti rūpējas, vienmēr saka – tu esi mana Dieva dāvana. Līdz tiem trīsdesmit man bija jāpiepūš vaigi un jāsāk viss no nulles. Atbraucu uz Rīgu ar divām blūzītēm un vieniem svārkiem. Man nekā nebija, tikai apņēmība. Mani pat reizēm izsmēja, ka staigāju vienās un tajās pašās drebēs – no rīta nobirdināju spilvenā asaru un tik un tā vilku to pašu vakar izmazgāto blūzi. Mamma vienmēr teica – netīrība ir netikums, nevis nabadzība. Un tad pienāca laiks, kad mani tāds vīrietis vēlējās palutināt. Kāpēc to neļaut? Tas būtu muļķīgi. Tas jau nenozīmē, ka sēžu tik un neko nedaru. Māja ir uz maniem pleciem, man jādomā, ko gatavot, ko pirkt, ko darīt. Bet viņš joprojām pa kluso izdomā pārsteigumus, tik nekad nenoturas līdz galam. «Tu jau tāpat uzzināsi,» viņš saka, «nu tad es tev pateikšu.»
Galvenajās lietās mēs visā dalāmies, bet kaut kas jau paliek arī man – tīri sievišķīgais. Viņš redz savā priekšā sakoptu sievieti, un tas katram vīrietim ir patīkami. Jo viņš jūt, ka tas tiek darīts arī viņa dēļ.
Intereses pēc reiz izpildījām socionikas testu, un izrādījās, ka Imants ir dzejnieks Jeseņins. Pēc savas būtības viņš tiešām ir spēlmanis un sapņotājs. Bet es esmu Žukovs – kārtīgs virspavēlnieks. Ikdienā tas mums nostrādā kā balanss – viņš neaizlido par tālu, un es nekomandēju par daudz. Taču nedomājiet, ka mēs nestrīdamies. Kad ir uzplaiksnījumi, arī pastrīdamies. Galvenais – nepaturēt sevī nepatiku, nedod Dievs, kādu ļaunumu, atriebības alkas vai kaut ko tamlīdzīgu. Ja kas tāds nāk virsū, tad jāpalūdz Dieviņš, lai atpestī no ļauna. Lai kā dzīvē man ir gājis – ir bijuši nelabvēļi, bijuši cilvēki, kas izteikuši asas piezīmes un nievas, un savā reizē tas, protams, ir aizķēris, – es vienmēr esmu centusies sevi mobilizēt un neļaut tam ļaunumam sevi grauzt. Kā Viktors Lapčenoks dzied – nepiemini dzīvē ļaunu, nepiemini, lai vai kā. Viegli tas dažkārt nav, bet pēc tā ir jātiecas. Jo kas tad ir ļaunums? Grauzējs, kurš iznīcina tevi pašu no iekšienes.
Ceļš, ko saredzu šobrīd, ir iet uz visu labo sevī, uz mūžīgo gaismu. Nu kā tu tāds netīrs no šīs pasaules aiziesi?
Un, ziniet, neviena sieviete nevar izskatīties smukāka vai jaunāka, ja viņa tur sevī dusmas un naidu. Tās rievas nevar aizsmērēt ne ar kādu sejas krēmu.
