Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tevi nepārvēlēja, amatā atkārtoti netika apstiprināta arī bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova…
– Līdzīgās situācijās mēs abas esam nokļuvušas droši vien tāpēc, ka ne viņai, ne man nebija vēlmes noliekt galvu vai saliekt muguru. Man tika teikts, ka esmu nekontrolējama un neprognozējama. Bet man šķiet, ka tas ir mans spēks. Sievietes nereti saņem aizrādījumus, ka viņas nedrīkst uzvesties tā, kā var atļauties izturēties vīrieši. Sievietes biežāk tiek sodītas, ja atļaujas būt brīvākas, demonstrēt zināšanas vai – kā es – nekautrējas droši runāt par to, ko zina, jo uzskata, ka ieguvušas labu profesionālo bāzi. Jā, es esmu gatava strīdēties, oponēt un neuzskatu, ka mana vieta ir būt otrajai, trešajai vai piektajai. Un tad nu kādam vieglāk šķiet sodīt sievieti, paziņot, ka viņa ir histēriska vai vēl kaut kāda.
– Esmu dzirdējusi par tevi viedokli, ka esi haotiska.
– Un ļoti iespējams, ka tā arī ir! Vienlaikus es sevi ļoti ierāmēju – katru rītu definēju, kas ir mani divi dienas galvenie uzdevumi, un precīzi sarakstu laiku pa minūtēm, kad ko darīšu. Tātad tas haotiskums ir tāds ļoti nosacīts. Tomēr nepārdzīvoju, ja, teiksim, neesmu izgājusi pastaigāties ieplānotajā laikā, bet divdesmit minūtes vēlāk.
Priekšstats, ka esmu haotiska, iespējams, radies tāpēc, ka ļoti ātri domāju.
Tā ir mana īpatnība. Un, ja jūtu, ka diskusijā parādās negaidīts virziens, kā varam problēmu apiet, es savu ideju metu galdā un esmu gatava to aizstāvēt, uzsākt diskusiju, lai saprastu – tā ir dzīvotspējīga vai ne. Tādējādi, protams, gadās, ka diskusijas stipri ievelkas, tāpat arī gadās pēc diskusijas secināt, ka ideja tiešām nebūs dzīvotspējīga. Zinu, ka ir daudz cilvēku, kuri to nevar tolerēt.
– Tev ir trīs bērni, un mani pārsteidza tas, ka publiski esi teikusi: «Nolēmu aiziet no darba «Deloitte Legal», lai būtu vairāk laika bērniem.» Un tad sāki strādāt FID. Kur tur vairāk laika bērniem?
– Starp šiem abiem darbiem bija tieši viens gads, kad nestrādāju. 2017. gadā 40 gadu vecumā es paņēmu gadu ilgu pauzi karjerā. Nepilnu gadu pirms šā lēmuma mērķtiecīgi sāku aicināt komandā cilvēkus, kuriem varētu nodot vadības grožus, lai varētu iegūt vairāk laika sev, bet neilgi pirms iecerētās pauzes sapratu – vajadzīgs vismaz gada, nevis dažu mēnešu pārtraukums. Bijām izveidojuši ļoti veiksmīgu advokātu biroju no nulles, bet jutu, ka nupat ir par daudz, un arī uzdevu sev jautājumu: vai advokatūra un jurisprudence ir tas, ko gribu darīt visu atlikušo mūžu?
Tagad, piecus gadus vēlāk, tas varbūt liekas smieklīgi, bet tolaik šķita – nu, ja es turpināšu strādāt jurisprudencē, tad līdz pat pensijai. Dievs nedod! Un tad, kad man gads bija brīvs, es intensīvi mācījos valodas, gāju sportot, vedu bērnus uz pulciņiem… Tad notika tas ABLV bankas trakums, un sapratu, ka jāiet palīdzēt.
Man nebija ilūziju, ka būs laiks arī bērniem.
Bet tas gads starp darbiem bija ļoti vērtīgs! Un tagad atkal esmu laimīga, jo esmu pārliecināta, ka vismaz nākamo pusgadu man nevajag darīt neko, kas traucētu ievilkt elpu, būt kopā ar vīru, bērniem, atjaunot lauku māju. Pagājušajā gadā diemžēl nomira mans tētis, un man ir svarīgi arī vairāk būt kopā ar mammu. Es domāju – tā ir Dieva dāvana, ka man nav jāturpina tā stingrā nopietnības pozīcija, bet varu atgriezties pie sevis pašas, kas ir smejoša, dejojoša, dziedoša, trakojoša – tā esmu es!
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Ieva» jaunākajā numurā!
