Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
38
-
0
-
1
-
51
-
2
-
5
-
1
-
Dvīņi Emīlija un Marats šogad mācās otrajā klasē, bet Ilzei tikmēr intriģējoša un mazliet biedējoša ar trim liktenīgu sieviešu lomām rit sezona Dailes teātrī. Viņa spēlē Lulū – sievieti, kurā velns uzvarējis eņģeli. Mēs runājamies jaunās izrādes dekorācijās iepretī milzīgai zeltītu segu klātai gultai. Ilze trīsreiz izvelk un paknibinās gar elegantu nieciņu, no kura vēdī tieva dūmu strūkliņa. Ar modīgajām bezdūmu cigaretēm viņa sākusi atradināties no savas trakās pīpētkāres.
– Man ir jautāts, vai es strādāju par aktrisi, vai esmu aktrise. Un es bez šaubīšanās atbildēju, ka strādāju par aktrisi. Man patīk profesionālisms. Vienkārši runājot – tā nav dzīve, tas ir kino. No otras puses, saprotu, ka, to teikdama, esmu mazliet splīnīga – jo tā īsti nav. Pirms pirmizrādes, arī darot visu citu, domās visu laiku būšu tikai pie lomas. Man ir paveicies, ka man ir ģimene un bērni, kas liek to aizmirst, – nav variantu, jādara arī citas lietas.
Man kā kārtīgai meitenei bija jāmācās skatuviskā nekaunība.
– Iepriekšējā sezona tev bija skaista – Spēlmaņu nakts skatītāju balva, Krodera pirmdienas nominācija un visbeidzot Lilitas Bērziņas balva… Ko tev tas nozīmēja?
Es izjūtu pateicību, patiesu pateicību. Tāpēc, ka manī notiek nemitīga cīņa ar zemu pašnovērtējumu. Es nedomāju, ka man ir zems pašnovērtējums, bet tas ir darbs ar sevi. Kad man piezvanīja, lai pateiktu, ka piešķirta Lilitas Bērziņas balva, tad pirmā doma bija: man? Kāpēc? Bet tad es sapratu, ka nedrīkstu koķetēt ar šiem tekstiem – kāpēc man, neesmu pelnījusi, esmu pārāk jauna… Muļķības. Ir vienkārši necienīgi tā izteikties, ja ir tāds pagodinājums. Kaut kur dziļumos tāda doma, protams, ir, bet es to lieku malā un saku paldies. Un Krodera pirmdienas dāvana, piespraude ar ābelīti, ir tik skaista, ka gribas to nēsāt visu laiku!
– Tu reiz teici, ka gribi lomu, kura norauj jumtu. Vai esi to piedzīvojusi?
Atceros, kad es to teicu, un ar šo teikumu laikam to piesaucu, jo drīz vien sākās lielo lomu pieplūdums. Ļoļečka Peldošajos ceļojošajos, tajā pašā sezonā arī Mana māsa. Karmena, Jūlijas jaunkundze, Ivanovs. Laulības dzīves ainas man pilnīgi norāva jumtu! Noraut jumtu man nozīmē to, ka šie divi mēneši no manas dzīves ir pavadīti ļoti vērtīgi un saturīgi. Solis uz priekšu.
– Iestudējot Laulības dzīves ainas, kur uz skatuves bija jāsēž uz poda, tev bija jāmācās nekaunība. Ko tev vēl nācies mācīties?
Katram jau jāmācās kaut kas cits, tas atkarīgs no personības. Man kā kārtīgai meitenei bija jāmācās skatuviskā nekaunība. Kad es to iemācījos, tas bija tāds kaifs – pēkšņi saproti, ka tev uz skatuves nav robežu, vari izdarīt jebko!
Jo skatītāji lielākā šokā, jo pārliecinātāka es biju par sevi. Un viņiem tas patika!
Izrādē Vecpuiši un vecmeitas man bija ļoti mīļa loma Buļba, un tur es noķēru to sajūtu, kā viņa runā par lietām. Es nekad mūžā tā nerunātu – bet pēkšņi es to daru un saprotu to sievieti! Piemēram, dialogā ar Artūru Dīci Buļba stāsta, kāds uzturs jālieto, lai cilvēkam būtu pareiza vēdera izeja. Un stāsta tā, ka tas vairs nav stāsts par fizioloģiju, bet par dzīves jēgu. Tik absurdi traka dāma, skatītāji bija šokā, un man bija pilnīgi vienalga. Jo skatītāji lielākā šokā, jo pārliecinātāka es biju par sevi. Un viņiem tas patika!
Interesanta, pilnīgi pretēja pieredze ir Karmenā, kur vienā izrādē es pēkšņi pirmo reizi savā aktieriskajā mūžā sapratu, ko nozīmē ceturtās sienas princips – kad skatītāju vietā ir siena, un tu uz skatuves nespēlē, bet vienkārši tur dzīvo. Tik kaifīgi, tāda laime, ja gadās to piedzīvot!
– Uldis Dumpis intervijā žurnālā Santa runā par bohēmu un atzīst, ka jaunā aktieru paaudze esot daudz pragmatiskāka. Tev noteikti ir dzelžains režīms, bērni un mēģinājumi. Bet vai pa to vidu kaut kur pavīd arī leģendārā bohēma?
Vārdu bohēma cilvēki nesaprot pareizi, jo tas nav stāsts par alkoholu. Bet es tādu īsto bohēmu esmu piedzīvojusi visu bērnību, piemēram, savu vecāku viesistabā aizmiegot ar rakstnieka Alberta Bela skaļajiem smiekliem fonā. Es tādā vidē uzaugu. Un tādā ziņā šī bohēma turpinās. Mēs teātrī šobrīd esam domubiedru grupa, kas par profesiju un dzīvi domā apmēram vienādās līnijās. Tiekamies teātrī un dažkārt arī ārpus teātra un runājam par to, kas mums ir svarīgs. Piemēram, par to, vai ir jēga nodarboties ar mākslu, un kam tad citam vispār ir jēga. Tāds Dailes teātra patriotu klubiņš, kuriem tiešām teātris ir reāli svarīgs. Es, Ieva Segliņa, mans vīrs… Kopā esam kādi piecpadsmit.
Bet režīms man tiešām ir! Tas man palīdz, jo tad gan mana veselība, gan ķermenis ir sakārtots. Sezonas laikā režīms ir diezgan stingrs. Vasarā cita lieta, tad es varu kārtīgi atlaist. Bet to es daru tikai tad, kad esmu priecīga un laimīga, visi mani svarīgie cilvēki ir laimīgi, un visi ir kopā. Vēl atbrauc mūsu labie draugi, un tad sarunas var turpināt naksnīgākā gaisotnē. Parasti tā ir vasara.
– Jūsu dvīņi jau iet 2. klasē. Šajā vecumā jau var saprast, ar ko bērni aizraujas, ar ko apdāvināti. Kas vislabāk padodas Emīlijai un Maratam?
Pilnīgi skaidrs, ka mums ir ļoti spītīga un mērķtiecīga meita. Spītība ļoti noder, kad viņa grib sasniegt iecerēto. Pirmoreiz to ievērojām, kad baseina peldēšanas nodarbībās puika jau nira, bet meita nebāza galvu zem ūdens. Un tad pamazām to iemācījās pati, mājās katru dienu divreiz ejot vannā un ik palaikam iesaucoties: «Mammu, nāc, paskaties, es jau nirstu!» Sākās ar zoda ielikšanu ūdenī, tad ar deguna aizspiešanu… Pēc mēneša baseina nodarbībā Emīlija ienira. Un izdarīja to pati.
Man nesen ar Emīliju bija saruna, kādu es viens pret viens atceros no savas bērnības ar savu mammu.
Viņa jau ceturto gadu dejo Zitas Errs baleta studijā un tam pievēršas ļoti nopietni. Ja viņa gribēs iemācīties špagatu, tad pati mājās stieps kājas tik ilgi, kamēr izstieps. Savukārt Marats ir tāds čalis, kuram padodas ļoti daudz kas. Kopš dzimšanas kustīgs kā ūdenszāle, un viņa fiziskais ķermenis var izdarīt ļoti daudz. Šovasar bija futbola čempionāts, un mums aktuāls bija futbols. Marats čempionāta laikā nenovilka Mesi kreklu un šortus. Es tos izzagu, lai varētu izmazgāt! Marats grib spēlēt futbolu, aktīvi skeito un skrituļo, bet skaidrs, ka būs jākoncentrējas uz kaut ko vienu.
– Tev bērni reizēm uzdod jautājumus, uz kuriem grūti atbildēt?
Jā. Nesen bija situācija, kad bērnu klātbūtnē, viņiem to saprotot, es citam cilvēkam samānījos. Neatceros konkrēti, bet man uzdeva jautājumu, vai man kaut kas patīk. Es atbildēju: jā, ļoti patīk! Tā saucamie baltie meli. Bet mēs pirms pusstundas bijām runājuši, ka man nepatīk. Un tad es sapratu, ka bērni dzird, kā es atklāti mānos. Par to mums bija saruna.
Tā ir tāda psihoterapija – bērns uzdod jautājumu, un no jautājuma tu pati saproti atbildi. Par elementārām lietām. Par nāvi, par karu, par okupācijas faktu. Un grūti atbildēt objektīvi, piemēram, par latviešu un krievu attiecībām. Vai mums izaugs baigie nacionālisti, dzirdot, kā mēs ģimenē runājam par šīm lietām? Daudz tādu slidenu tēmu.
Emīlija var paplikšķināt actiņas, un Artūrs izkusīs.
– Kāda tu biji otrklasnieces vecumā?
Šausmīgi kārtīga un apzinīga meitenīte. Bet skaidrs, ka es biju liela un gudra! Man nesen ar Emīliju bija saruna, kādu es viens pret viens atceros no savas bērnības ar savu mammu: «Lūdzu, lūdzu, kad es varēšu pati iet uz skolu? Es gribu pati! Tieši konkrēti kurā datumā?» Es saprotu, ko Emīlija man grib pateikt: mammu, paej bišķi maliņā, ļauj man pašai! Un spilgti atceros pirmo reizi, kad es pati tā gāju. Tie bija svētki, tas bija piedzīvojums.
Bērni vienu dienu padzīvojās pie manas krustmātes, un tad viņa teica: «Nu, Emīlija ir pilnīgs Ilžuks!» Lai gan nagus es otrajā klasē droši vien vēl nekrāsoju. Tagad tā ir pilnīgi norma. Mans tēvs prasa par Emīlijas nagiem: nu vai tad var tā uz skolu iet! Protams, var. Visas krāso!
– Tu parasti stāsti, cik labas tev attiecības ar tēti. Vai Artūram arī veidojas tāda saikne ar Emīliju?
Jā, ļoti spēcīga. Artūram vispār ir ļoti ciešas attiecības ar abiem bērniem. Bet var redzēt, cik tās ir atšķirīgas. Modelis ar Emīliju viņiem ļoti līdzīgs kā man ar manu tēti. Viņa var paplikšķināt actiņas, un tētis izkusīs. Emīlija ļoti labi zina, ka ir lietas, ko vienkārši nevajag mammai prasīt, viņa neatļaus. Kad gribas jaunu kleitu, tad Emīlija, protams, nāks pie manis, jo zina, ka es arī esmu vāja uz jaunām kleitām. Bet ir lietas, par kurām viņa vēršas pie tēta.
Ar Maratu viņiem ir džeku lietas, futbols un visi sporti. Arī mans brālis ar manu tēti joprojām sazvanās par katru nozīmīgu sporta notikumu. Ar Maratu un Artūru ir līdzīgi. Viņiem pat ir visu sporta veidu bumbas, šogad klāt nāca pat regbijs un ūdenspolo. Lai izmēģinātu, kā tas ir! Maniem ģimenes vīriešiem ir sava sporta pasaule.
Jebkuru citu – lai cik kolosālu – vīrieti man atliek salīdzināt ar Artūru, un Artūrs vienmēr uzvar. Visos punktos.
– Tu esi spēlējusi Džuljetu, un viņas mīlestība ir tāds karsto visu vai neko attiecību posms. Bet realitātē attiecībās tālāk rozā brilles krīt un seko citi posmi. Kā tev šķiet, kā tas šobrīd ir tev un Artūram?
Visa pamats ir tas, ka es Artūru ļoti cienu, un domāju, ka viņš arī mani ciena. Tā nav tāda vēsa, bet dziļa un sirsnīga cieņa.
Kas ir mans atskaites punkts? Kaut kas, par ko iedomājos diezgan bieži. Jebkuru citu – lai cik kolosālu – vīrieti man atliek salīdzināt ar Artūru, un Artūrs vienmēr uzvar. Visos punktos. Viņš atbilst manām vērtībām. Kāds vīrietis man šķiet interesants vai pievilcīgs, bet pēkšņi viņš pasaka vai izdara kaut ko tādu, par ko man liekas: ak Dievs, mans Artūrs tā nekad nedarītu. Viņš nekad tā nenolaistos vai šitik stulbu teikumu principā nekad nevarētu pateikt. Viņš nekad nevarētu kaut kam pievērsties tik rupji! Artūrs pārspēj tos pārējos. Tādas ir mūsu attiecības. Es saprotu, ka mans vīrs vienkārši ir krutāks par visiem pārējiem!
– Tavs tētis ir 12 gadu vecāks par mammu, un jums ar Artūru ir 11 gadu starpība. Tev bija 11 gadu, kad viņu ieraudzīji uz skatuves pirmajā lomā. Vai tu kādreiz juti, ka Artūrs ir arī tavs skolotājs?
Jā. Gan cilvēciski, gan profesionāli man ir liela laime, ka esmu satikusi tieši šo cilvēku. Kad Artūrs nāk uz manām izrādēm, viņš vienmēr ar mani par manu darbu runā ļoti godīgi. No Artūra esmu ļoti daudz mācījusies profesionālā ziņā.
Es apprecējos ļoti jauna, man bija 23 gadi. Ja viņš nebūtu īstais cilvēks, visādi varēja beigties. Bet viņš man ļāva uzplaukt kā sievietei. Arī tas, ka bērni bija dvīņi, galīgi nebija vienkārši. Citi mūs šausmīgi baidīja, cik tas būs traki. Bet tas trakums kaut kā nemaz nepienāca, un tas ir lielā mērā Artūra nopelns. Es neiegrimu tādā sadzīviskā rutīnā, kas mani ļoti nomāktu. Artūrs neļāva tam notikt, viņš ļāva man realizēties.
Sezonas atklāšanā viena no vecākajām kolēģēm man teica: «Nu tagad tev ir jāspēlē! Nu ir īstais laiks!»
–Tev piemīt tāds jūtīgums. Bet, kad nomira tava vecmāmiņa, tu uzreiz pēc bērēm brauci vadīt galā koncertu Latvijas Nacionālajā operā. Kā tu to spēji?
Tas bija tik šausmīgi. Tas notika kaut kādā autopilotā. Tās ir profesijas blaknes – lai kas ar tevi notiktu, izrāde notiks un koncertu tāpēc neviens neatcels. Toreiz man ļoti palīdzēja mana ģimene. Vīrs un mamma man teica: «Nav variantu! Tas ir jādara, tāda ir dzīve.» Esmu redzējusi, kā aktieriem jākāpj uz skatuves vēl smagākos brīžos. Nezinu, kā to var.
– Esi stāstījusi par savām attiecībām ar tēti un mammu. Bet ko tev nozīmēja vecmāmiņa?
Vecmāmiņa bija lauku vecmāmiņa. Viņa man nozīmēja bērnības laimīgās vasaras. Slampē pie viņiem dzīvoja arī mana mīļā krustmāte un māsīca, ar kuru esam augušas kā māsas. Vecmāmiņai bija izcila humora izjūta. Mēs, bērni, to ļoti ātri sajutām, un, kad vecāki atbrauca pakaļ, mums bija pilna azote ar vecmāmiņas jokiem un stāstiem. Ja vecmāmiņa mūs sauca par mazajiem krupeļiem, tas bija visjaukākais mīļvārdiņš.
Latvijas Radio sešos no rīta bija himna, vecmāmiņa piecos no rīta gāja pie govīm un pēc tam nāca atpakaļ vēl drusku pagulēt un ieslēdza radio. Kad tagad šos radio rīta raidījumus dzirdu, tas vienmēr asociējas ar vecmāmiņu. Vecmāmiņai vienmēr bija Sibīrijas stāsti. Mēs visi viņu saucām par Vasi, un, kad viņa atbrauca uz Rīgu, es prasīju: «Vasīt, pastāsti, ko tu tagad lasi?» – «Lasu vienu lubeni!» – «Pastāsti, kas tur ir!» Un viņa man stāstīja. Tas bija ļoti interesanti. Es domāju, ka tas piemīt visām mūsu ģimenes sievietēm, bet aizsākums noteikti ir vecmāmiņa – tāds liels jūtīgums, sentiments par visu. Mana vecmāmiņa varēja – tinkš – un apraudāties. Un pēc tam atkal smieties. Kad pa radio skanēja skaista dziesma, viņa mierīgi varēja apraudāties. Mēs visas esam tādas, viņai līdzīgas. Varu apraudāties, braucot no laukiem, par to, ka vasariņa beigusies.
Ja vecmāmiņa mūs sauca par mazajiem krupeļiem, tas bija visjaukākais mīļvārdiņš.
Vecmāmiņa vienmēr zvanīja uz Rīgu. Kad viņa nomira, tad tas, ko mēs, tie dzīvi palikušie, sev pārmetām – ka nekad jau nebija laika aprunāties. Vajadzēja biežāk aprunāties, biežāk piezvanīt. Viņa ļoti juta līdzi visam, kad es sāku strādāt teātrī. Un dzeltenajai presei es varu piedot visu, bet to, ko tā nodarīja manai vecmāmiņai, kad sākās manas un Artūra attiecības, es vēl nevaru pieņemt. Mēs tikām izvazāti pa visurieni, un viņa to uztvēra ļoti jūtīgi. Mums, pārējiem, tas salīdzinoši bija kā pīlei ūdens.
Vecmāmiņa bija laukos, bet mums tā dzīve vairāk notika Rīgā, tāpēc Rīgā man bija auklīte. Līna Austere. Latvijas laika cilvēks, viņai bija stāsti par ganos iešanu, un man, pilsētas bērnam, bija šausmīgs šoks, klausoties, kā ganos sildījuši kājas, ļaujot, lai gotiņa čurā virsū uz pēdām. Viņa bija pazaudējusi savu ģimeni, vīrs un bērniņš gājuši bojā, karš visu izjauca.
– Tev ir 33 gadi, tāds īpašs vecums. Kā tu tajā jūties?
Šobrīd noteikti jūtos labāk nekā pirms gadiem desmit. Sezonas atklāšanā viena no vecākajām kolēģēm man teica: «Nu tagad tev ir jāspēlē! Nu ir īstais laiks!» Un man tā arī gribas. Galu galā es daru to, kas man patīk. Tas jau ir ļoti daudz. Protams, bērnu piedzimšana maina jebkuru sievieti. Nezinu, vai varam runāt par tādu pilnbriedu – bet varbūt šis ir tas brīdis, kad es kā sieviete jūtos labi savā ķermenī un jūtos labi ar tiem cilvēkiem, kas man apkārt?
Sākumā teātrī man pārmeta, ka esmu augstprātīga. Jo es nesveicinājos! Šo kautrību tagad redzu savos bērnos.
Es tagad strādāju ar sevi un mācos, un pienācis tas brīdis, kad esmu iemācījusies pateikt paldies. Piemēram, pagājušajā sezonā beidzot dzīvē iepazinos ar Elzu Leimani, kura man jau sen ir skaistuma etalons. Es vispār apbrīnoju balerīnas, tas man ir skaistuma kalngals. Elza bija uz manu pirmizrādi, un mēs iepazināmies. Tajā vakarā es aizgāju mājās un domāju: kāpēc es nepateicu, ka viņa ir brīnišķīga, skaista un talantīga? No tās dienas sev teicu: tagad es to darīšu! Un, kad satiku ģitāristu Mārci Auziņu, saņēmos un piegāju klāt, un pateicu paldies, ka viņš brīnišķīgi iespēlējis dziesmu, kuru es dziedu izrādē Karmena. Kad to dziedu, tad vienmēr par Mārci padomāju. Es to pateicu, un tas bija tik labi! Tās ir lietas, ko es tagad varu izdarīt, bet nevarēju agrāk. Dalīties ar labo! Un saņemt drosmi.
Es šo kautrību tagad redzu savos bērnos. Mums ir lielas diskusijas par to, jo viņu kautrība dažkārt jau robežojas ar nepieklājību. Viņi ļoti kautrējas sveicināt vecākus cilvēkus. Ienākot teātrī, jāsaka labdien, un tam mazajam tas jāsaka pirmajam. Bet Marats un Emīlija ir ļoti sakautrējušies, mūsējie nav tādi bosiki. Es biju tieši tāda pati. Vēl pēc ienākšanas teātrī man pārmeta, ka esmu augstprātīga. Jo es nesveicinājos! Man likās – kādēļ gan lai es sveicinātu šo lielo cilvēku, viņš vispār nezina, kas es tāda esmu!
Man vienmēr liekas interesanti, kā konkrētas lomas atnāk konkrētā dzīves brīdī. Šī sezona ir pilna ar trijām ļoti atšķirīgām sievietēm, katra no viņām ir milzīgi liela personība. Mani kaut kā piemeklē sievietes ar lielo burtu. Sezona būs interesanta un nedaudz biedējoša.
– Kādēļ biedējoša?
Jo man negribas atkārtoties. Nevienam aktierim negribas. Bet tie cilvēcīgie resursi nav bezgalīgi, mēs katrs esam tāds, kāds esam. Vienmēr, katrā lomā, gribas aizbēgt no sevis, bet tam ir savas robežas. Taču tas mani interesē visvairāk. Un tā biedējošā sajūta ir patīkama, tas ir izaicinājums.
