Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bija iemīlējusies jaunajā Baumanī
«Trīs talantīgi, šarmanti cilvēki ar degsmi un inteliģenci,» tā Ilze Jurkāne atceras Amerikas latviešu grupas Trīs no Pārdaugavas dalībniekus. Uz rakstnieces Noras Ikstenas un vienīgā dzīvā pārdaugavieša Viļņa Baumaņa grāmatas Trīs no Pārdaugavas iznākšanu kultūras centrā Ulbrokas pērle Ilze bija saposusies īpaši – kleitā Latvijas karoga sarkanajā tonī. Jurkāne grāmatai rakstījusi ievadvārdus un sarunā ar PDz dalījās atmiņās par slaveno trijotni.
Grupu Amerikā dzimusī un augusī Ilze klausījās pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, kad vēl valdīja padomju ideoloģija un Latvijā tādu mūziku spēlēt bija liegts. Tomēr katram sevi cienošam latvietim bijis lenšu magnetafons, un mājās ballītēs uz nebēdu atskaņoja trimdiniekus – Trīs no Pārdaugavas, Čikāgas piecīšus, Larisas Mondrusas un Ilmāra Dzeņa dziesmas.
«Ar Vilni Baumani dzīvojām vienā mājā – senā Viktorijas laikmeta namā Ņūdžersijas daļā Īstoranžā, kas skaitījās mūsu Pārdaugava Amerikā. Daugavas vietā gan bija Hudzonas upe.
Vienmēr, kad atnācu no skolas, klausījos, kā Vilnis spēlē klavieres. Viņš bija ļoti izskatīgs un atraktīvs, darbojās arī teātrī. Šķiet, biju pat iemīlējusies.
Bet ar Fēliksu un Mārtiņu Ērmaņiem tikāmies dažādos latviešu sarīkojumos. Mūsu māja bija vieta, kur visi latvieši varēja sanākt. Mana mamma bija skolotāja, arī Viļņa mamma, Baumaņa kundze, mācīja mūziku. Notika dažādi saieti, Viļņa tēvs ar visiem spēlēja šahu. Tā es uzaugu tādā mūžīgā tusiņā,» stāsta Ilze.
Skaistās sestdienas Amerikā
«Atceros vienu traku gadījumu. Es vienmēr prātoju, kā taupīt laiku. Biju tualetē un gribēju vienlaikus ar vienu roku izslēgt elektrību, bet ar otru noraut ūdeni. Taču piedzīvoju strāvas triecienu un ārprātīgi raudāju. Vilnis izskrēja no savas istabas mani glābt un mierināt,» labo Amerikas kaimiņu atceras Ilze.
Sevišķi jaukas bija sestdienas, kad visi satikāmies. Ciešāk draudzējos ar grupas jaunāko mūziķi Mārtiņu Ērmani, ar kuru kopā bijām vasaras nometnē Katskiļu kalnos.
Viņa tēvs Liksis jeb Fēlikss Ērmanis bija izcili šarmants kungs, arī dēlā šie gēni neatpūtās. Fēlikss bija mācījies kopā ar manu mammu Rīgas Franču licejā, tāpēc Trīs no Pārdaugavas repertuārā skanēja arī franču dziesmas. Taču man labāk patika viņu pašu sacerētās, kurās ar zināmu ironiju un humora devu trāpīgi atainoja gan trimdas latviešu dzīvi Amerikā, gan dažādus notikumus pasaulē.»
Mūzika, kas deva cerību
«Es lepojos, ka pazinu šos stārus, un gāju uz visiem viņu koncertiem. Tā bija tāda garīgā maize, jo viņu dziesmās galvenais bija cerība un ticība. Lai gan visi domāja, ka Padomju Savienība pastāvēs vēl ilgi, klausoties viņu dziesmās un jūtot viņu enerģiju, nojautām, ka Latvija tomēr reiz būs neatkarīga un mēs uz turieni aizbrauksim,» saka Ilze. Lai gan Latvijā viņa dzīvo jau trīsdesmit gadu, Jurkāne joprojām gremdējas atmiņās par laiku, kad viņas dzīve ritējusi blakus leģendārajai grupai, un vēl tagad iemīļotākās dziesmas atskaņo savās mājas ballītēs.
Ievadvārdā grāmatā Trīs no Pārdaugavas Ilze atklāj – grupas dziesma, kurā stāstīts par Kurzemes spītu, latviešu tautas spēku un traģēdiju, skanējusi viņas tēva, patriota un Latvijas izlūkdienesta aģenta, bērēs, un Ilze prāto, ka tai būtu jāskan arī viņas bērēs.
«Man prieks, ka grupa Ducele, kas tagad ierakstīja mūzikas albumu ar Trīs no Pārdaugavas dziesmām, ir pārņēmuši to mīlestību uz Latviju un nodod to citām paaudzēm. Man prieks, ka Latvijā daudzi zina šīs dziesmas no galvas,» tā Ilze.
