Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
70 gadi ir nieks!
«Man novembrī paliks 70 gadi, kas man šausmīgi nepatīk. Taču jūtos kā 45 gadu vecumā, reizēm pat kā astoņpadsmitgadīga. Vienmēr esmu uzvedusies neatbilstoši savam vecumam un amatam – man patīk cilvēkus drusku pakaitināt, pārsteigt. To esmu mantojusi no tēta un mammas.
Ārsti man kādreiz prasa par iedzimtību, bet grūti pateikt, cik ilgi mani vectēvi būtu nodzīvojuši. Mans tēva tēvs Fricis Auzers bija Lutriņu pagasta vecākais ar lielu saimniecību, un komunisti viņu nošāva. Toties mammas tēti rakstnieku un dramaturgu Jūliju Pētersonu izsūtīja uz Sibīriju, jo viņš bija parakstījis Čakstes memorandu. Tur viņš nomira, jo, protestējot pret padomju režīmu, atteicās ēst.
Lai labi justos, man ļoti vajadzīgs miegs, tas vislabāk atjauno nervus. Guļu septiņas, astoņas stundas.
Kad jūtu, ka kaut kā ir mazliet par daudz un uznāk nogurums, saku: «Ilze, paskaties pasē…»
Bet reizē tas man uzdzen spītu: «Nu un, ka jau 70!» Jau kopš bērnības apzinos, ka varu visu sasniegt pati. Piecpadsmit gadu vecumā sāku strādāt par auklīti, lai nopelnītu naudu kontaktlēcām – man bija tuvredzība un nepatika valkāt brilles. Reiz kundze, kuras bērnus pieskatīju, aizveda mani uz veikalu, kur bija atlaides, un vaicāja, vai es negribu kādu jaunu kleitu. Atbildēju, ka nē, jo man bija mērķis uz savu sešpadsmito dzimšanas dienu nopirkt lēcas, ko arī izdarīju.
Gadu vēlāk, mācoties vidusskolā, sāku strādāt Volstrītā. Jau agri no rīta biju skolā, bet darbā līdz desmitiem vakarā. Veidojot karjeru, izmantoju savu latvietību un sievišķību, arī to, ka esmu blonda, kas Ņujorkā ir retums. Sapratu, ka bankās nevajag pelēkas peles un mazus zaldātiņus, bet drosmīgus cilvēkus, kuri uzņemas atbildību, jo tikai tad var sasniegt rezultātu. Atzīstos, ka drusku palietoju arī elkoņus. Tagad esmu kļuvusi maigāka. Tolaik man bija ļoti svarīga karjera. Sapratu, ka nebūšu ne māksliniece, ne rakstniece, jo ar to nevarēšu tik labi nopelnīt. Skolā mācījos gudro bērnu klasēs, kurās lielākā daļa skolēnu bija bagāti ebreji. Maniem vecākiem nebija tik daudz naudas, kas mudināja izvirzīt mērķi nopelnīt. Mamma bērnībā man iemācīja novērtēt skaistas lietas. Franču, vācu un angļu traukus pirkām antikvariātos, bet labu zīmolu drēbes – komisijas veikalos. Tomēr vēl svarīgāk nekā nopelnīt man ir sevi apliecināt, izdarīt neiespējamo, pārspēt un pārsteigt citus. Un tāpēc man ir viegli daudz strādāt.
Jau agri sapratu, ka varu izvēlēties, vai būšu tā, kurai norāda, ko darīt, vai arī lēmumus pieņemšu pati. Kad strādāju Citibank, manā līmenī pieņēma divus vīriešus ar izcilām skolām un maģistra grādiem, bet gada laikā abi strādāja manā pakļautībā. Vēlāk kļuvu arī par Citibank viceprezidenti, bet 33 gadu vecumā mani ievēlēja par Bank of America seniorviceprezidenti, kur manā pārvaldībā bija 44 miljardi eiro. Ļoti daudz strādāju un naktīs parasti gulēju ne vairāk kā četras stundas. Tad nu Dievs nolēma, ka man ir jāapstājas. Reiz Annas dienā, 26. jūlijā, bija ļoti karsts. Es runāju Kalifornijas parlamentā, aizstāvēju bankas, skaidroju, kāpēc kredītkartēm ir tādas likmes, nopirku mammai dāvanu un steidzos viņu apsveikt, bet – pakritu uz ielas. Man atklāja Epstaina–Bāras vīrusu, kas izpaužas ar milzīgu nogurumu, un ārsts ieteica atpūsties. Nedaudz piebremzēju, bet ne pārāk. Vīruss atstāja arī sekas. Ja es ļoti pārpūlos, sāku just kakla un citus limfvadus. Bet es patiešām kādreiz pati brīnos, cik izturīga esmu, un par to Dievam saku paldies.
Pēc horoskopa esmu Skorpions, un mūs, Skorpionus, mēdz pielīdzināt Fēniksam, kas atdzimst no pelniem. Es nekad nepadodos. Piemēram, kad mani izstūma no Bank of America, es nodibināju savu firmu, kurā nopelnīju divtik daudz. Lai sevi atkal radītu no jauna, visu laiku vajag pārmaiņas.»
Visu interviju ar Ilzi Jurkāni un to, kā viņa sadzīvo ar dažādām dzīves grūtībām un veselības pārbaudījumiem lasi Santa+ vai žurnālā Ievas Veselība, kas pieejams preses tidzniecības vietās visā Latvijā līdz 27. augustam.
