Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kas jūs ar Ūdri savilka kopā?
– Mēs bijām kā divi noklīduši kranči, kas sajuta viens otrā līdzīgo, mēs sapratām viens otru. Ūdris ir vienīgais, kurš pieņēmis mani tādu, kāda esmu, kurš mani nav nosodījis. Tomēr attiecībās mēs gan laizījām, gan uzplēsām viens otra brūces.
– Teikšu godīgi: lasot grāmatu es gaidīju, kad pienāks brīdis, kad tu teiksi – man pietiek, dzīvošu bez Ūdra! Krāpšana, nospēlēta nauda, tukši solījumi nedzert…
– Bet kā dzīvot? Būt ar kādu citu, kurš mani nesaprastu? Man atkal būtu jāizliekas tādai, kādu otrs grib mani redzēt, bet Ūdra priekšā jāizliekas nebija un nav joprojām. Mēs bijām līdzīgi.
– Taču jūsu attiecības bija arī graujošas. Kas pielika punktu pašdestrukcijai? Pirms septiņiem gadiem notikusī avārija, kas apstādināja jūs abus?
– Pirmais, kas lika apstāties man, bija Bārta pieteikšanās – es gan nevarēju pārslēgties uzreiz, bet bērns piespieda mani atgriezties dzīvē, atturēties no pašiznīcināšanās. Es joprojām domāju, ka neesmu glābjama, manai dzīvei nav jēgas, bet man tajā ir jāpalaiž dēls – tas ir dabiskais instinktīvais mehānisms, kas sievietei liek dzīvot un parūpēties par mazu dzīvību. Bet Ūdrim kā vīrietim šī instinkta nebija – viņš nespēja savākties. Man šķiet, ka augstāks spēks Ūdri apstādināja, lai mums sāktos cita dzīve. Lai cik briesmīgi tas izklausītos, Bārtam ir veselīgāk redzēt Ūdri šādu, nevis to cilvēku, kāds viņš bija pirms avārijas. Ir pietiekami daudz piemēru, kas notiek ģimenēs, kurās bērni uzaug ar atkarīgiem vecākiem.
Visu interviju lasi Santa+ vai žurnāla Santa jaunākajā numurā!
