Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pandēmijas laiku slavenā latviešu diplomāte aizvada savā mājā Parīzes priekšpilsētā Vezinē. Turpat – viņas mājās – 90. gadu sākumā atradās arī vēstnieces birojs.
Pirms savas jubilejas, kas notika 9. jūnijā, intervijā žurnālistei Aivai Kaneponei žurnālam IEVAS Stāsti Aina Nagobads-Ābola atzina – lielā balle par godu dzimšanas dienai izpaliks, jo Francijā joprojām spēkā dažādi ierobežojumi. «Es varēšu iziet savā dārzā un tur satikt kādus viesus – vismaz dārzā mēs tagad drīkstam tikties! Tikai ne visus uzreiz, pa grupiņām,» stāstīja gaviļniece. Tas, ka deju šoreiz nebūs, Ābola kundzi neskumdina, jo ārsti tāpat viņai nemaz neļautu dejot. Aina nesen kritusi un pamatīgi sasitusi kāju.
«Glāzi šampanieša es labprāt izdzertu, bet tas nav galvenais.»
Mani dzīves prieki ir satikt vai vismaz aprunāties pa telefonu ar saviem bērniem un mazbērniem.
"Tagadējos laikos ir tāda iespēja atsūtīt uzņēmumus, un Baiba, mana sekretāre un palīgs visās lietās, tās izdrukā, un es varu apskatīties uz visiem maniem bērniem un mazbērniem,» priecājās viņa. 65 dzīves gadus viņa pavadīja kopā ar savu vīru Guntaru Jāni Ābolu, bet tieši savā 95. dzimšanas dienā viņš devās uz viņpasauli. Pirms četriem gadiem Ābola kundze ieradās Latvijā, lai dzimtenē apbedītu vīra pelnus.
Nekādas vaidēšanas!
Tiekoties ar tautiešiem, viņa neslēpj – mazliet pietrūkstot Latvijas lauku, taču Ābola kundzes ikdiena Francijā ir rāma un gaiša.
«Sēžu savā mājā pie rakstāmgalda un skatos pa logu – rozes zied, dārzs ir skaists, un laiks saulains. Drauga dēls bija atnācis nopļaut zāli un atsēja rozes, viss ir sakopts, un prieks skatīties. Mans moto ir, ka dzīve ir jādzīvo šodien – ar cerību, ka rīt tā būs tikai saulaināka, un, ja ne tāda pati, tad drusku labāka,» intervijā IEVAS Stāstiem sacīja viņa.
Lai gan aktīvie darba gadi jau sen aiz muguras, Aina Nagobads-Ābola nezaudē interesi par visu, kas pasaulē notiek.
«Pašreiz lasu visādas vecās grāmatas un domāju par seniem laikiem, un man ir daudz, ko salīdzināt ar tagadējiem laikiem. Laikam jau tas vīruss ir diezgan negants. Viņš sajaucis to pasauli dažādā veidā,» spriež viņa.
Taču, lai kādi laiki arī nebūtu, Ābola kundze saglabā optimismu un gaišu skatu nākotnē.
«Tā pozitīvā domāšana jau vien iespaido visu pasauli. Nevis vaidēšana. Daži franču filozofi saka, ka grūtie laiki atnes līdzi arī pozitīvas vērtības, un es arī tā domāju. Ja saņemas un mēģina risināt, ne tikai žēloties, gan jau mēs atkal nostāsimies uz kājām. Nevajag sadomāties, ka tagad pasaule iet uz beigām. Nu neiet uz beigām! Vēl ir daudz laimes un saules, un daudz cilvēku, kam sirdī pilns ar labām vērtībām,» uzskata viņa.
Atveda uz Latviju Miterānu
Interesanti, ka viņas pirmā izglītība saistīta ar medicīnu, taču par ārsti Ābola kundze tā arī nekļuva. Toties viņas dēls Jānis kļuva par ķirurgu, bet meita Ingrīda – par neiroloģi. Meitas ģimene dzīvo Amerikā, dēls ar sievu – netālajā Normandijā. Ābola kundzes diplomātes karjera sākās pavisam negaidīti – laikā, kad viņas vīrs bija pārdevis savu naftas biznesa uzņēmumu un abi grasījās paceļot uz siltajām zemēm.
Ainai bija jau 70 gadu, kad viņai piedāvāja kļūt par pirmo atjaunotās Latvijas vēstnieci Francijā. Viņa piekrita, un tas izdevās tik spīdoši, ka drīz viņa jau bija Latvijas vēstniece Francijā, Portugālē, Spānijā un vēl piedevām arī UNESCO. 1992. gada maijā pēc viņas ielūguma Latvijā ieradās Francijas prezidents Fransuā Miterāns. Ainai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis un Francijas Goda Leģiona ordenis.
