Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
1
-
1
-
46
-
0
-
0
-
0
-
Sākumā piedāvāju, ka šī varētu būt ģimenes intervija, taču jūs labāk gribējāt runāt viena. Vai Hendriks Tomass Ilvess par bērniem publiski nerunā?
Viņš tiešām nemīl runāt par savu privāto dzīvi, un es viņu ļoti labi saprotu. Bijušais amats no viņa prasa citu skatījumu un fokusēšanos uz citiem jautājumiem. Tomass man ir ļoti labs vīrs, un zinu, ja es ar viņu parunātu, izskaidrotu un pamatotu, viņš noteikti neatteiktu sarunu, bet negribu to izmantot ļaunprātīgi. Turklāt ģimenes lietas tik tiešām vairāk ir manā pārziņā.
Neslēpšu, man kā cilvēkam, kurš pienākumus grib dalīt līdzīgi, sākotnēji gribējās, lai Tomass vairāk būtu iesaistīts mājas darbos.
Taču man bija jāsaprot un jāpieņem, ka viņam ir ļoti daudz pienākumu ārpus mājas – komandējumi, ceļojumi. Turklāt, tā kā esam pārcēlušies uz Ameriku, katram ģimenē, arī lielākajiem bērniem, ir vajadzīga mana palīdzība, lai vieglāk iedzīvotos.
Kopā ar jums no Latvijas pārcēlās arī auklīte.
Jā, man bija ļoti svarīgi, lai mums līdzi brauc auklīte, kas pirms tam gadu bija kopā ar Isabellu, jo apzinājos, ka meitai visas šīs pārmaiņas bija visgrūtākās. Viņa vēl bija ļoti maziņa, kad tika ierauta visā virpulī, kas sekoja, apprecot prezidentu un dzīvojot starp divām valstīm. Ja man bija jābrauc prom no Latvijas ilgāk nekā uz vienu vai divām dienām, parasti centos Isabellu ņemt līdzi. Turklāt ļoti labi sapratu, ka pēc mazā brālīša piedzimšanas manas uzmanības viņai vairāk nekļūs. Gribējās, lai kopā ar mums cilvēks, ko viņa labi pazīst. Tāpēc auklīte ir ļoti liels atbalsts mums visiem, jo, ja meitai ir miers, es pati varu vieglāk tikt galā ar pārējo.
Ēst gatavošanā jums arī kāds palīdz?
Bērniem gatavojam mēs ar auklīti, bet vakariņas parasti gatavoju es vai Tomass, jo viņam, kā jau daudziem vīriešiem, piemīt šis slēptais šefpavāra talants, un tas viņam padodas fantastiski. Pat mūsu bērnu mīļāko ēdienu spageti Aglio e olio, spageti ar ķiplokiem, viņš prot uzvārīt daudz garšīgāk nekā es. Viņš nebaidās gatavot arī ļoti sarežģītas lietas, jo es parasti visu novienkāršoju, lai vēl paralēli var paspēlēties ar bērniem. (Smejas.)
Mazliet jau to pieminējāt, bet ko Igaunijas pirmās lēdijas gods ienesa bērnu dzīvē?
Pirmās lēdijas statuss man uzlika jaunus pienākumus Igaunijā, lai arī turpināju strādāt Latvijā, tāpēc, protams, manas uzmanības bērniem šajā laikā varēja būt par maz. No otras puses, bērniem jau īpaši nerūp, kāda kuram sociālā loma vai statuss, viņiem svarīgāka ir mīlestība un drošības izjūta, un to, protams, es centos nodrošināt.
Bērnus prezidenta publiskajos pasākumos iesaistīju ļoti minimāli, tāpēc ceru, ka meitai par to laiku nebūs palikušas sliktas atmiņas.
Dēls jau bija vairāk nobriedis, viņš arī uz to skatījās piezemēti, lai gan skolā attieksme varbūt mainījās. Tīri cilvēciska reakcija: kāds varbūt bija vairāk pretimnākošs, cits – nosodošs.
Un kā grūtniecība sadzīvoja ar pirmās lēdijas statusu?
Varu teikt paldies saviem vecākiem, ka man ir labi gēni un visas grūtniecības noritējušas bez problēmām. Esmu varējusi lidot, ceļot un darīt visu, kas pašai liekas pieņemami. Arī gaidot Hansu, mēs daudz ceļojām. Grūtniecības pēdējos mēnešos devos līdzi vīram uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, kur bija arī sasveicināšanās ar bijušo ASV prezidentu Baraku Obamu un viņa sievu. Pirms tam gan bija jāstāv garā un slikti organizētā rindā. Interesanti, ka neviens nedeva priekšroku tāpēc, ka biju grūtniece. Varēja pat novērot atsevišķas pasaules reģionu tendences pastumties mums priekšā. Bet kopumā es tiešām jutos labi un arī tad, ja kaut kur bija ilgstoši jāstāv, varēju nostāvēt pat uz augstiem papēžiem.
Un kā ir tagad? Ticu, ka bezmiega naktis un zobu šķilšanās problēmas vai niķošanās mēdz būt arī valsts pirmo personu bērniem, bet tas varētu kļūt pat par dzeltenās preses ziņu virsrakstu, ka Hendrika Ilvesa dēls lielveikalā sarīkojis traci, nokrītot zemē un skaļi kliedzot. Lai gan ir normāli, ka noteiktā vecumā bērni krīt gar zemi!
Jā, manējie arī krīt gar zemi un kliedz. (Smaida.) Mēs esam tādi paši cilvēki, kas sastopas ar tādām pašām grūtībām kā citi vecāki, kuru ģimenē ir mazi bērni. Bet, protams, ja esi pazīstams, sabiedrībai ir zināmas prasības, tāpēc Amerikā man ir vieglāk, jo varu atļauties būt mazāk prasīga pret sevi un justies brīvāk. Latvijā un Igaunijā mūs tomēr vairāk pazīst, un tas prasa padomāt kaut vai par savu un bērnu izskatu.
Vai ir vēl kādas atšķirības ar laiku, kad auga vecākais dēls?
Ja salīdzinu sevi, kāda biju ar vecāko dēlu, tagad tomēr visu uztveru daudz mierīgāk un mazāk pārspīlēju.
Ja bērns krīt gar zemi, pievēršu tam uzmanību, bet vairs nekrītu panikā.
Vienlaikus ir uzkrāta lielāka dzīves pieredze, un tas ļauj vairāk iedziļināties un apdomāt, ko es kā mamma katrā situācijā varu bērnam iedot labāk un ko pati varu iemācīties no saviem bērniem.
Ko jums kā mammai gribas iedot saviem bērniem?
Mīļumu un mīlestību es cenšos nedozēt, pat tad, ja piecpadsmitgadīgajam pusaudzim, iespējams, nemaz vairs negribas, lai viņu tik bieži samīļo. Bet man šķiet, ka tas ir forši, svarīgi un ir milzīgs pozitīvisma lādiņš. Gribu, lai mani bērni to vienmēr justu. Otrs ir drošība un paļāvība gan pašiem uz sevi, gan to, ka es vienmēr palīdzēšu un atbalstīšu pat situācijās, kad mans viedoklis atšķiras.
Mans vīrs ir labs atbalsts, jo jebkuru situāciju vienmēr var pārrunāt ar viņu. Tomass ļoti daudz lasa ne vien par vēsturi, politiku un tehnoloģijām, bet arī par psiholoģiju un zina visas bērna attīstības stadijas. Protams, dažkārt var šķist, ka tas viss ir vairāk teorētiski un pietrūkst praktiskās puses, jo arī tad, kad auga viņa vecākie bērni, viņš bija ļoti aizņemts. Taču es nejūtos atstāta novārtā viena ar visiem bērnu audzināšanas jautājumiem.
Bet, ja mazais dēls naktī ir pamodies, droši vien ceļas mamma?
Jā, ceļos es, bet ir bijuši izņēmumi, kad esmu bijusi dziļā miegā vai viņš dzirdējis pirmais, jo atkal līdz pusnaktij strādājis, lai rakstītu kārtējo runu. Un, ja Tomass dzird pirmais, viņš aizies un noliks gulēt.
Kā mazais Hanss reaģē, kad tētim ir komandējums uz mēnesi?
Esmu sapratusi, ka mazi bērni pieņem jebkurus apstākļus, jo viņiem nav, ar ko salīdzināt. Viņi pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir. Protams, reizēm Hanss prasa: kur ir Issi? Tā viņš igauniski sauc tēti. Bet tas atkal ir jautājums par drošības un stabilitātes izjūtu, jo es vienmēr izstāstu, ka tētis ir darbiņā vai ka viņš ir aizņemts. Mēdz būt situācijas, kad tētis ir atgriezies mājās, bet vēl divas dienas nav spējīgs pieslēgties mājas dzīvei, jo mēneša laikā ir aplidojis puspasauli. Tāpēc es teiktu – noteikti viņam tēta pietrūkst, taču viņš paļaujas, ka tagad tētis ir aizņemts, bet būs atpakaļ. Un tehnoloģijas šajā ziņā ļoti palīdz, jo mēs visu laiku sazināmies virtuāli. Tā ir digitālās pasaules pozitīvā puse – palikt saskarsmē arī tad, ja cilvēki ir tālu prom.
Katram bērnam ir savas aktualitātes, vecākais sasniedzis pusaudžu vecumu.
Varbūt man ir paveicies, bet līdz šim esam iztikuši bez izteiktām pusaudžu krīzēm. Iespējams, tāpēc, ka esmu augusi kopā ar savu pusaudzi. Viņš ir audzinājis mani, un tieši tāpat viņu ļoti daudz ir ietekmējusi mana darba dzīve. Šī Ralfam jau ir piektā pārcelšanās un piektā skola pēc Briseles, Baku, Vašingtonas un Rīgas. Šī pārcelšanās viņam ir bijusi vieglākā. Visgrūtāk bija atgriezties tieši Latvijā. Starptautiskajās skolās visi ir pieraduši, ka bērni nāk un iet, un viņi ir atvērtāki jaunpienācējiem.
Latvijā bērni nereti ir uzauguši vienā pagalmā, gājuši vienā sporta pulciņā, dejojuši vienā kolektīvā, bijuši kopā no pirmās klases.
Ir daudz ciešāks loks, un, ja tu esi ienācējs, kurš vēl arī runā ar akcentu, ko daudzi bērni pamana un iesmej, tad ir grūti. Piemēram, Amerikā tikpat kā nejūt to, ka esi atšķirīgs. Ja manam dēlam pavaicātu, vai tev klasē ir kāds tukls bērns, viņš nespētu atbildēt, jo neviens tam nepievērš uzmanību. Jau no agras bērnības visiem tiek mācīta cieņa un iecietība, neviens nevienam nesit, negrūž. Tāpēc manam dēlam bija ļoti grūti pieņemt to, ka Latvijā var pagrūst un samelot. Un ne mazāk grūti bija ar mācībām. Mums abiem bija grūti saprast, kāpēc atzīme tiek samazināta par divām ballēm, jo nav ievērota divu pirkstu atkāpe, lai gan bērns visu ir uzrakstījis pareizi. Vai, piemēram, Amerikā Ralfa angļu valodas prasmes bija novērtētas kā native, tas nozīmē – atbilstoši vietējo valodas līmenim, viņš pat domā angliski, bet Latvijā viņam angļu valodas testos sākotnēji mēdza būt sliktas atzīmes. Kad iedziļinājos, sapratu, ka viņš nav izpildījis nepareizi, bet citādi. Tas bija ļoti demotivējoši, jo, piemēram, latviešu valoda bija objektīvi nepilnīga un arī citos priekšmetos valodas dēļ gāja grūtāk, bet, novērtējot zemu arī viņa angļu valodu, bērns jūtas nederīgs. No vienas puses, saprotu, ka kārtība ir jāmāca un noteikumi ir jāievēro, bet kā tas sasaucas ar politiķu aicinājumiem atgriezties Latvijā?
Es neprasu atlaides bērniem, bet izpratni un pretimnākšanu. Tas nav viegli.
Var, protams, teikt, ka mēs paši aizbraucām un pašiem jārisina. Bet pasaule ir kļuvusi tik kosmopolītiska. Dzīvojam vienā valstī, strādājam citā. Lielāka elastība nāktu par labu, tāpēc ļoti ceru, ka izglītības reforma kaut ko iekustinās, jo agri vai vēlu mēs atriezīsimies un mūsu jaunākajiem bērniem pa tiem pašiem celmiem vien būs jālec.
Vecākais dēls šogad uzsāks mācības vidusskolas pēdējā klasē. Vai ir kāda vīzija, ko viņš gribētu studēt?
Ralfam patīk datori un tehnoloģijas, bet konkrēti izlēmis, ko darīt, viņš vēl nav. Un, ņemot vērā, ka, mainot skolas, viņš kaut kādā brīdī ir ietrāpījis klasē pie gadu vecākiem, viņu uz to īpaši vēl nemudinu. Atceros pati sevi vidusskolas pēdējā klasē – es arī vēl nezināju, kur doties. Ja viņš pavisam nevarēs izdomāt, vēl pāris gadu var izmantot eksperimentiem. Cilvēki meklē un izmēģina dažādas iespējas. Man vairāk bažas rada tas, ka modē ir daudzi slaveni piemēri – tas pats Facebook.com dibinātājs Zakerbergs, kurš pameta studijas Hārvarda Universitātē. Un, lai gan Kalifornijā vecāki ļoti mērķtiecīgi gatavo savus bērnus, lai viņi iestātos labākajās universitātēs, bērnu vidū ir populāra doma, ka reizēm pietiek ar vienu ģeniālu ideju – lietotni, produktu, pakalpojumu –, lai veidotu veiksmīgu karjeru. Nav nepieciešams trīs četrus gadus sēdēt universitātes solā.
Pieņemu, ka domu par nemācīšanos augstskolā vecākiem tiešām nav viegli pieņemt.
Mēs esam par to runājuši. Jo dēlam viena no kaislībām ir datorspēles, un mani kā mammu tas uztrauc. Ir grūti saprast robežu, kurā brīdī tā no aizraušanās kļūst par neveselīgu atkarību. Bet saprotu, lai arī mans viedoklis par spēlēm ir negatīvs, man jāiet līdzi laikam. Kādu dienu divatā ar dēlu bijām aizbraukuši uz studiju Losandželosā, kas pārveidota par profesionālu spēļu studiju. Biju ļoti pārsteigta. Tā ir fantastiska jauna industrija, kas pašlaik aktīvi darbojas, lai datorspēļu kanāli būtu līdzvērtīgi sporta kanāliem. Tur ir profesionāli spēlētāji, kam maksā algu, komentētāji, skatītāji. Un, lai arī man datorspēles nepatīk, jāatzīst, ka ir cilvēki, kas ar to nodarbojas profesionāli, un arī man bija interesanti noskatīties spēli.
Līnija, ko esmu dēlam novilkusi pati savam mieram, – pamatizglītība ir jāiegūst. Ja tu gribi profesionāli spēlēt datorspēles un tev šķiet, ka šajā jomā spēj kaut ko sasniegt, es kā mamma esmu gatava atbalstīt, ar nosacījumu, ka tu iegūsti pamatizglītību, jo tie ir pamati, kas paplašina izvēles iespējas nākotnē. Lai tad, ja dzīvē kaut kas mainās, tu nepazustu.
Kā lielais dēls uztvēra jaunāko bērnu ienākšanu ģimenē, un kā vispār bērni savā starpā satiek?
Ralfs jau bija pietiekami liels, lai to uztvertu gana mierīgi. Isabellai pēc brālīša piedzimšanas gan gribējās atkal būt drusku mazākai. Un viņa mēģināja atdarināt mazāko brāli, lai saņemtu tādu pašu papildu uzmanību kā mazākais brālis. Bet nu jau viņa arī ir četrgadniece – prātīgs cilvēks.
Protams, gadās, ka cits citam sakrīt uz nerviem. Īpaši vecākajam reizēm gribas mieru no mazajiem. Un mēs arī cenšamies cits citu cienīt un iedot kādu atelpu.
Protams, ir arī kašķi, bet kopumā man šķiet, ka visi ir ļoti mīļi un cits citu samīļo. Man par to ir ļoti liels prieks, jo lielu posmu savā dzīvē esmu nodzīvojusi divatā ar dēlu un jau biju sākusi samierināties, ka, iespējams, tā arī paliks, lai kādas būtu manas privātās attiecības ar iespējamo otro pusi. Tagad man ir ļoti liels prieks, ka ir arī jaunākie bērni. Lai arī viņiem ar vecāko dēlu ir liela vecuma atšķirība, paies vēl 10, 20 gadu, un viņi tomēr būs viens otram blakus. Pati esmu augusi viena, un man vienmēr šķitis, ka būtu jauki, ja man būtu brālis vai māsa. Man gan ir pusmāsa no tēva puses, un tagad mēs arvien vairāk satuvināmies, jo zināmā vecumā tu sāc saprast, ka viss ir tik skrejošs un mainīgs – darbs un kolēģi mainās, vietas mainās –, paliek tikai tuvākie draugi un radinieki. Un ir tik forši, ka ir vēl kāds cilvēks, kas tevi saprot kaut vai sajūtu līmenī, jo pat tad, ja ir tikai kopīgs tēvs, kaut kādas izjūtas un uztvere tiek pārmantotas ģenētiskā līmenī. Tāpēc ļoti priecājos, ka mani bērni nebūs vieni, jo man šķiet, ka šajā digitālajā pasaulē, kurā mēs visi esam ļoti lieli individuālisti, ģimenes saites kļūst vēl nozīmīgākas.
Jums tagad ir pavisam plaša ģimene, jo arī vīram ir trīs bērni no abām iepriekšējām laulībām. Kā jūs visi sadzīvojat?
Mēs abi – gan es, gan Tomass – esam ļoti lieli liberāļi un nekad nevienam bērnam neko neesam uzspieduši, vienmēr esam atvērti, ja viņi grib ar mums draudzēties. Tomass nekad nav atteicis iespēju Ralfam izrunāties par jebkādām lietām, arī Tomasa meita Kadrija ir lūgusi manu padomu, palīdzību, bet neviens no mums nav centies uzspiest savu klātbūtni, un domāju, ka tas arī bērniem ir ļāvis justies labi. Katrs var izdarīt savu izvēli, un šī izvēle tiek cienīta.
Tomasa lielie bērni jau ir katrs savā dzīvē un ir ļoti aizņemti, bet Tomasa Igaunijas lauki ir fantastiski liels īpašums, kur visi var sabraukt jebkurā kombinācijā. Uz mūsu kāzām bija atbraukuši visi.
Tāpat visi ir bijuši apraudzīt mazo Hansu. Tomasa jaunākā meita, kas ir mana dēla vecumā, pusgadu dzīvoja pie mums Amerikā, lai arī viņai būtu iespēja paplašināt savu redzesloku un pamācīties Amerikas skolā. Manuprāt, mēs visi kopā ļoti labi sadzīvojām, lai gan, iespējams, Kadrijai bija mazliet vientuļāk, jo latviešu īpatsvars ģimenē bija lielāks, taču viņa izrādīja prieku būt kopā un viņai ļoti patīk spēlēties ar mazo brālīti. Man par visu kopumā ir laba izjūta. Ceru, ka mums visiem izdosies to noturēt.
Vai ģimenē jūs runājat trijās valodās?
Nē, pie galda mēs runājam angliski, jo manam vecākajam dēlam angļu valoda ir asinīs un vecākā meitiņa jau gadu iet bērnudārzā, viņa arī runā angliski. Mazais vairāk runā latviski, jo mammas valoda ir pirmā un es ar viņu mērķtiecīgi runāju latviski. Skaidrs, ka, uzsākot bērnudārza gaitas, Hanss arī jau ļoti drīz runās angliski. Tomass arī mazliet saprot latviski, piemēram, frāzes «Gribu», «Negribu» viņš saprot ļoti labi! (Smejas.)
Vai pārcelšanās uz Ameriku jums pašai bija viegls lēmums?
Tehniski tas, protams, bija diezgan sarežģīti – pārcelties ar trim bērniem, vienam ir trīs gadi, bet jaunākajam trīs mēneši. Bija jāatrod māja, tā jāiekārto, bet vairāk uztraucos par Tomasu, jo ir ļoti maz cilvēku, kas var pateikt, kā pēc 10 gadiem prezidenta amatā ir atgriezties parastā dzīvē. Nav runa tikai par statusu, tā tomēr ir pilnīgi cita atbildība, dzīves misija. Pāreja uz ikdienas cilvēka dzīvi ir cilvēciski grūta. Tāpēc man tiešām bija svarīgi un ir liels prieks, ka Amerikā viņam tika piedāvāta tāda niša, kas viņam ir interesanta un intelektuāli aizraujoša.
Jūsu karjera arī bijusi gana aktīva, vai tagad nav grūti pakārtoties tikai vīra interesēm?
Protams, ir. Tā man dzīvē vienmēr bijusi problēma, ka arī mani partneri ir profesionāli spēcīgi cilvēki, kas ir vēl grūtāk, jo es esmu tā, kas paliek mājās, lai gan darbības jomas ir līdzīgas. Šajā jautājumā esmu ar sevi strādājusi, arī aizvadītā gada laikā man ir bijuši grūti posmi un krīzes gan pašai ar sevi, gan arī ģimenes krīzes, bet domāju, ka tādas ir visiem cilvēkiem. Pati sev šādos brīžos atgādinu, ka vairāk jāpriecājas par to, kas man ir dots. Jā, labi, kaut kā pietrūkst, kaut ko varbūt gribētos citādi, kaut kas nav piepildījies, bet man ir trīs fantastiski, smaidīgi bērni, un cenšos fokusēties uz to. Tā ir vienkārša, bet grūti pieņemama patiesība, jo mūsu lielākās ciešanas rodas no tā, ka šķiet, ka mēs kaut ko nesasniedzam, ka mums kaut kā trūkst. Lielā daļā demokrātisko valstu pašlaik ir krīze tieši tāpēc, ka mēs nenovērtējam to, kas mums ir, un visu laiku šķiet, ka mēs varētu dzīvot vēl labāk.
Labi, ka savos četros gadu desmitos kaut kam jau esi izgājis cauri un spēj tomēr salikt kopā vēlmes un realitāti.
Jo tomēr ir ļoti liela atšķirība, vai tev ir smagi, jo ir daudz kas jāizdara, vai arī tev ir smagi tāpēc, ka ir situācija, kurā tu neko nevari mainīt. OK, tagad ir krīze, nepatīkami, grauž, neļauj naktīs gulēt, bet tās visas ir darāmas un risināmas lietas.
Esmu domājusi, ka tagad, kad Tomass jau nostājies pats uz savām kājām un esam daudzmaz iekārtojušies, es varētu sākt darīt kaut ko intelektuāli un profesionāli pati sev. Jo Amerikas vide ir unikāla arī man. Kalifornijā ir visi digitālie milži – Google, Apple un citi –, man gribētos kaut ko no tā pasmelties arī sev, un es meklēšu šādas iespējas. Ideāli, ja tas izdotos nepilnu laiku, lai varu saglabāt arī savu lomu mājās ar bērniem.
Kā Isabella iejutusies Amerikas bērnudārzā?
Man šķiet, ka labi, jo Amerikā gan sākumskola, gan pirmskola ir ļoti orientēta uz katru bērnu individuāli. Isabellai bija ļoti viegli iejusties, jo skolotāji ir ļoti atbalstoši un ir pieraduši, ka bērniem mājas valoda var būt ne tikai angļu. Amerikā jebkurš bērnudārzs vairāk līdzinās īpašajām programmām – Montesori vai valdorfpedagoģijai Latvijā. Man ļoti patīk, ka bērnudārzā nodarbības notiek pa tēmām, ko viņi bieži vien aizgūst no pašiem bērniem. Piemēram, ja audzinātājas sadzird, ka bērni runā par saldējumu, viņi to paņem kā nedēļas tēmu un katru dienu izspēlē kādā citā veidā – gatavo saldējumu, veido, zīmē, dzied dziesmas un lasa pasakas par saldējumu. Pašiem ir savs dārziņš, kurā viņi audzē dārzeņus un dažādus augus, arī nepārdzīvojot, ja nekas neizaug.
Pirmsskolas izglītība Amerikā ir tikai par maksu?
Jā, parastā programma līdz skolai ir par maksu. Sākot ar skolas vecumu, ir pieejamas valsts un privātās mācību iestādes. Ir ļoti labas valsts skolas un nebūt ne tik labas privātās skolas, un otrādi. Bet Amerika ir ļoti loģiska, visu var saprast.
Ja dzīvo rajonā ar labu valsts skolu, tad par skolu nebūs jāmaksā, bet mājokļa cena būs augstāka.
Bet var dzīvot ne tik dārgā rajonā un sūtīt bērnu privātskolā. Tad īre būs zemāka, bet jāmaksā par skolu. Tāpēc arī bērni parasti Amerikā dzimst vēlāk, jo amerikāņi pārdomāti plāno savus izdevumus.
Vai salīdzinājumā ar Latviju ir kādas atšķirības uzskatos par bērnu audzināšanu?
Atšķirības iet kopā ar visu atšķirīgo dzīvesveidu. Amerika ir ļoti pragmatiska, ļoti racionāla, viss ir ļoti labi organizēts, un tam pakārtota arī bērnu audzināšana. Viņi, piemēram, nespēj iedomāties bērnu bez pamperiem. Vienreizējie paladziņi, lai ļautu bērnam padzīvoties ar pliku dupsi, man bija jāpasūta amazon.com, jo aptiekā nopērkami tikai paladziņi pieaugušajiem. Tāpēc ka viņi nesaprot, kādēļ tādi būtu vajadzīgi. Skaidroju, lai mazais varētu padzīvoties ar pliku dupsi. Viņi prasa – bet kāpēc tas būtu jādara? Es saku – lai dibens neiekaist! Viņi nesaprot, kur ir problēma. Redz, kur smēre, uzsmērē, un dibens neiekaisīs. Latvijā mēs mēģinām būt vairāk pie dabas, lai viss ir dabisks, bet Amerikā viss ir ļoti funkcionāli. Lai gan tieši Kalifornijā viss ir arī ļoti ekoloģisks, veģetārs un īpaši audzēts. Un tomēr bērnu aprūpē ir diezgan lieli kompromisi, lai vecākiem viss būtu ērtāks un pielāgotāks. Un to var saprast, jo viņiem nav tik draudzīga pabalstu un bērnu kopšanas sistēma kā Latvijā.
Amerikā vispār nav bērnu kopšanas atvaļinājuma, un, strādājot privātajā sektorā, tu esi ļoti atkarīgs no tā, vai darba devējs tev nāk pretī un piešķir bērna kopšanas atvaļinājumu (te parasti runa ir par dažiem mēnešiem).
Konkurence ir ļoti augsta, un attiecīgi tam ir pielāgota visa bērnu aprūpe. Dārziņā, kurā iet mana meita, bērnus var atstāt jau no triju mēnešu vecuma. Protams, tas viss ir ļoti labi organizēts. Uz diviem zīdainīšiem ir viena auklīte, kas attiecīgi arī maksā.
Praktisks jautājums kā mazu bērnu mammai – kopš Hanss vairs neēd mammas pienu, kā jūs viņu noliekat gulēt?
Isabella ļoti slikti gulēja naktīs, daudzreiz cēlās, un man tas bija ļoti grūti. Jāteic, ka viņa joprojām ar gulēšanu ir uz jūs. Viņai šķiet, ka, guļot miegā, dzīve paies garām. Neies taču tērēt laiku gulēšanai! Var jau mēģināt to lauzt. Un ir dažādas metodes, kas iesaka ļaut bērniem pāris nakšu paraudāt un pierast, ka jāguļ vien ir pašam. Es to nekritizēju, bet sapratu, ka man tas neder, ka to nevarēšu izturēt. Un tā līdz Isabellas pusotram gadam cēlos trīs četras reizes naktī. Arī tagad viņa joprojām mēdz naktī celties, bet Hansiņš mierīgi guļ visu nakti.
Labi saprotu, ka, lai es spētu funkcionēt kā forša un smaidīga mamma, nevis uzvilktos par katru sīkumu, man vajag izgulēties.
Tāpēc, baidoties, ka arī Hanss varētu sekot māsas piemēram, un ņemot vērā to, ka Silīcija ielejā ir viss, arī miega konsultanti, uzaicināju tādu ciemos. It kā jau nekas jauns, bet tas man palīdzēja sakārtot savas domas, saprast prioritātes un saskaņot ar rīcību. Vispirms svarīgi pašam saprast, kad gribi iet gulēt. Vai tu gribi iet gulēt kopā ar bērnu vai arī gribi viņu nolikt gulēt un tad izbaudīt kādu brīvu brīdi. Tad jāizveido tam atbilstošs ritms, vakara rituāls, un konsekventi tas jāīsteno. Arī tad, ja sākotnēji šķiet, ka nesanāk, jāturpina praktizēt, un viss izdosies. Jo bērni pieņem dzīves ritmu, kuru praktizē.
Mūsu rituāls ar Hansu ir tāds, ka paēdam vakariņas, nedaudz paspēlējamies un tad seko vanna. Lai gan zinu, ka nav obligāti, jo skaidrs, ka bērni nav tik netīri, lai katru vakaru dotos vannā, bet tas ir mūsu vakara rituāls jau kopš dzimšanas. Pēc tam palasām grāmatiņu, paspēlējamies. Ja ir iespēja, to dara tētis vai arī tas ir mūsu laiks trijatā. Tad vēl pudele silta piena, ko ne visi atbalsta, jo vēderam tā esot liela slodze. Bet arī tas mums ir iegājies kā rituāls jau kopš laika, kad pārtraucu krūts barošanu. Un tas man vienmēr palīdz viņu motivēt iet gulēt, piemēram, tad, ja Hanss atsakās vilkt pidžamu, jo vismaz maniem bērniem ģērbties nepatīk. Pirms miega vēl pasēžam klēpītī, izdzeram pienu un padziedam kādu dziesmiņu.
Ar meitu ir mazliet citāds rituāls, viņa vairāk paprotestē gan pret vannu, gan zobu mazgāšanu, bet, kad nonāk vannā, tad skaidrs, ka ritms ir sācies, un parasti viss ir labi. Jā, var pamanīt, ka ik pa laikam viņa mēģina testēt robežas: šovakar zobus nemazgāšu! Vannā neiešu! Bet, ja tam nepadodas, pēc pāris dienām robežu pārbaude beidzas. Kamēr lieku gulēt Hansu, meita paskatās multenīti, un pēc tam mums kopā ir dziesmiņa un grāmatiņa. Kad Hanss bija mazāks, man vairāk sanāca grēkot un meitu biežāk lika gulēt auklīte, jo dēlam mani vajadzēja vairāk. Tāpēc tagad pēc iespējas cenšos to izdarīt pati.
Tas ir kā darbs divās maiņās.
Nu, tā sanāk, no brīža, kad bērnus izņem no vannas, ko arī palīdz auklīte, paiet vismaz stunda. Protams, ir dienas, kad šķiet, cik labprāt es tagad atkristu dīvānā pie televizora un paskatītos kaut vai kaut ko nejēdzīgu, piemēram, kādu seriālu, tā vietā, lai ietu spēlēties un dziedāt dziesmiņas. Bet, kad pats to pieņem kā rituālu, tad ir vieglāk. Un manam piecpadsmitgadīgajam dēlam vairs nav jāsēž vakaros blakus. Tāpēc es zinu, ka pienāks diena, kad man tā visa ļoti pietrūks.
Populārākie raksti
