Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tuvojas Lieldienas, un garīgā izpratnē to centrālā vēsts ir par pārmaiņām un pārveidi. Daudzus gadus intervējot cilvēkus, esmu sapratusi, ka gandrīz katrs pieredz savu krusta ceļu un, jā, arī augšāmcelšanās stāstu. Atklāsi savējo?
– Interesanti, ka tieši šobrīd tas ar mani notiek! Jau divus gadus esmu mamma Leonardam un tikai tagad sāku lūkoties plašāk, atskatoties uz to, kas noticis un kā mainījušās manas domas. Jo gāja grūti… Un es pat nezinu, ar ko sākt. Ar dzemdību stāstu? Vai skatīties tik sen?
– Cik tālu tu pati gribētu atskatīties?
– Šķiet, ar dzemdībām. Tās bija izaicinošas un grūtas, jo beidzās ar ķeizaru. Ticu, ka viss notiek uz labu un galvenais, lai bērnam viss kārtībā un mamma vesela, bet tas bija liels pārbaudījums un pārdzīvojums reizē.
Jo rēta ir milzīga, un atveseļošanās laiks – ilgs un emocionāls. Gribu, lai tā izbalē un varu doties tālāk.
– Atceros, kādreiz stāstīji par suni, kas tevi bērnībā sakoda. Lai arī bija daudz šuvju, tu pat mierināji vecākus.
– Re, mana karte! (Parāda roku vienās rētās.) Šī ir darba roka, ātri nogurst, cīpslas pārgrieztas. Vecāki ļoti pārdzīvoja, bet tobrīd man tiešām bija vienalga par rētām. Taču tās atgādina par notikušo, tāpēc saku, ka mana miesa ir mana karte. Tā ir sagriezta. Pēc dzemdībām man klājās grūti, jo tika pārgriezti ne tikai muskuļi, bet arī enerģijas pols, kas atrodas sievietēm šeit (norāda uz vēderu), un man vajadzēja no jauna atdzimt. Tā es dzīstu kopā ar rētu. Turklāt laikā, kad man atbalstu vajadzēja visvairāk, pajuka draudzība ar ģimenes draugiem.
– Kas notika?
– Man nav atbilžu. Ir tikai stāsts, nav secinājumu. Divi cilvēki, kas līdz šim bija priekos un bēdās, visos nozīmīgākajos brīžos, arī Leonarda raudzībās, pāris mēnešus vēlāk iedūra dunci mugurā. Divus dunčus. Viens atrakstīja, ka visu šo laiku ir izlicies un melojis, aiz muguras runājis, acīs skatīties nevar un turpmāk nekādu kontaktu vairs negrib uzturēt, otrs vienkārši pazuda. Nežēlīgi. Sāpīgas dzīves krustceles. Man šīs draudzības bija ļoti svarīgas, tāpēc man tas bija pamatīgs sitiens. Visi mani noslēpumi pieder tiem cilvēkiem. Visi! Jo vienmēr esmu bijusi ļoti atklāta.
Ir sajūta, ka tie noslēpumi staigā pasaulē bez manis, un man tie ir jāatlaiž, un jāsāk dzīve no jauna.
Atceros, kad man bija attālinātās attiecības ar pirmo mīlestību, spriedām, kuram ir grūtāk – tam, kurš paliek, vai tam, kurš aizbrauc. Secinājām, ka tam, kurš paliek. Esmu mēģinājusi tikt tam pāri, daudz par to esmu domājusi, bet varu likt roku uz sirds un teikt, ka visu esmu darījusi no sirds.
– Esi ievainota…
– Nekad dzīvē ar kaut ko tādu nebiju saskārusies. Vienmēr esmu ticējusi, ka mīlestība nav tas, ko redzam virspusē, kad esam laimīgi un priecīgi, bet rodas dziļās grūtībās un atbalstā, kad cenšamies palīdzēt. Jo tad izveidojas saikne, kāda man ir ar Oskaru. Mēs abi sākām kā divi grūti cilvēki – mums vispār nebija nekāda prieka, visu laiku runājām par filozofiskām pasaules tēmām, kaut ko risinājām, vienlaikus ļoti ātri atklājām savus patiesos nolūkus viens otram, un tāpēc mūsu mīlestība ir stipra. Jo pamatu pamatos tā nav būvēta uz prieka, kaislības vai vieglprātības. Tāpēc nesaprotu – kā var, acīs skatoties, otram teikt, ka mīli viņu, un pēkšņi nodot? Vēl sāpīgāk būtu, ja to izdarītu vistuvākais cilvēks, taču notikušais iespaidoja ne tikai mani un Oskaru, bet arī mūsu abu ģimenes.
Bieži esam saņēmuši pārmetumus, ka mums klājas labi, savukārt es domāju – kāpēc gan cilvēkam nevarētu klāties labi? Mēs strādājam, rūpējamies par ģimeni, ieguldām lielu darbu, neviens nejautā, ko tas no mums prasa. Šobrīd esmu Dailes teātra ārštatā, kas nozīmē, ka nestrādāju tur, bet nevarētu teikt, ka mana profesija būtu mainījusies. Jā, vienā brīdī mans hobijs – digitālā satura veidošana – pārtapa darbā. Tur ir mani stāsti, bildes, dzejoļi, arī reklāmas darbi. Un es spēju to apvienot ar bērna audzināšanu.
Visu interviju lasiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā un «Santa+».
