Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Piedzīvo pavasari rudenī
Mākslinieces bērnības grāmatā Ieviņa Āfrika aprakstīts ceļojums uz Āfrikas valsti Tanzāniju, un nupat līdzīgas izjūtas Ievai Bondarei izdevās piedzīvot citā Āfrikas daļā. Tās viņai sarūpēja Keiptaunas Universitātē studējošais dēls Daniels un viņa sieva Paula. Ieva saka – šogad piedzīvojusi divus pavasarus, jo patlaban Dienvidāfrikā viss zied – kallas, kreses, klīvijas –, un tas viņu patiesi iedvesmojis.
«Manai mākslinieces acij un sirdij nekur nav bijis tik liela prieka un gandarījuma par nokrāsotu māju, jumtu, stabu… Ar krāsu izjūtu un izvēli Dienvidāfrikā viss ir labākajā kārtībā! Tāda gaisma un saule laikam nav nekur citur, lai gan redzētas daudzas vietas pasaulē.»
«Tur baltais tonis mirdz un jebkurš cits izskatās daudz spilgtāks un skaistāks. Krāsu dēļ man visas redzētās vietas ļoti patika, jo tās bija tik gaumīgi un skaisti saskaņotas,» atceras Ieva. Dienvidāfrikā dzied putni, sisina sienāži, bet okeāna krastā ik dienas atpeld pa valim un priecē ar līksmiem šļakstiem un lēcieniem.
«Tu vēro daudzos neatlaidīgos sērfotājus lielajos okeāna viļņos un apbrīno viņu neatlaidību krist un celties, un atkal krist. Ieraugi kā divi spēcīgi okeāni – Atlantijas un Indijas – satiekas un redzi dabā tik fantastiski skaistus un pareizus pretkrāsu salikumus,» jūsmo māksliniece.
«Āfrikas māksla mani pārsteidza ar izdomu un radošumu, izveidojot neatkārtojamus darbus no visparastākajiem ikdienas materiāliem – pat atkritumiem! Fantastiski mākslas darbi tiek radīti no konservu kārbām, dzērienu skārdenēm, kokosriekstu mizām, banānu koka lapām, avīzēm, plastmasas un gumijas. Visu, ko mēs izmetam laukā, Āfrikā prot pārvērst mākslā. Pēc šī ceļojuma man ir vēl viens iemīļots modernās mākslas muzejs – Zeitz MOCAA,» atklāj viņa.
Āfrikas skaistums un likumi
«Keiptaunā oficiāli ir aptuveni četri miljoni iedzīvotāju, neoficiāli – gandrīz divreiz vairāk. Ielas un pļavas ir tīras un sakoptas, ceļi – plaši un kvalitatīvi, bet cilvēki – mierīgi, izpalīdzīgi un ar labu auto vadīšanas kultūru. Ēdiens un vīns gards, bet dzīve – dzīve nesteidzīga,» tādas ir Ievas atmiņas par dzīvi Dienvidāfrikas galvaspilsētā. «Braucot garām township, vilinājums piestāt un izkāpt bija liels, bet neviens man tādu iespēju nedeva,» atzīst Ieva. Par township dēvē apdzīvotas vietas lielu pilsētu tuvumā – graustu rajonus.
Agrāk tur bija spiesti apmesties visi tumšādainie, bet mūsdienās dzīvo nabadzīgākie lielpilsētu iedzīvotāji un laimes meklētāji, kas ieradušies no provincēm. «Krāsas, formas, kārtība un pat arhitektūra arī tur ir ļoti simpātiska.»
«Interesējoties par šīm nabadzīgo cilvēku apmešanās vietām, uzzināju – arī tad, ja to iedzīvotāji dabū labāku darbu un sāk pelnīt vairāk, viņi nepamet savu dzimto ciemu, bet palīdz pārējiem ģimenes locekļiem un draugiem, jo ir liela cieņa, mīlestība un pietāte pret vietu, kurā ir uzauguši, kur ir viņu ģimene.»
«Āfrikai ir savi likumi, kurus, dzīvojot tur, iemācās un ievēro. Ja tos zini, ir daudz vieglāk un drošāk atrasties tur,» skaidro Ieva.
Gleznotājai bija iespēja aizceļot uz Labās Cerības ragu un satikt māksliniekus, kuri no Zimbabves akmeņiem kaļ fantastiski skaistas skulptūras. Viņa redzēja arī skaistāko ultramaratona ceļu Two Oceans Marathon, kuru pirms gada noskrēja viņas dēls Daniels. «Sagaidīju skaistu saulrietu Signal Hill kalnā un viesojos visvecākajā Dienvidāfrikas vīnu darītavā Groot Constantia, kas dibināta 1685. gadā. Redzēju arī stāvāko vīnogu nogāzi Beau Constantia un uzkāpu pasaulē skaistākajos kalnos – Table Moutain un Lion’s Head.»
