Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2013. gada 43. numurā.
Mēs runājamies ilgi, un Ieva pēc tam saka – viņai bijusi savāda sajūta, kā kaut kur peldot. Brīžiem viņai viss ir brīnišķīgi, bet brīžiem skatiens aizmaldās tālumos. Es parasti nedāvinu interviju varoņiem ziedus, bet pie Ievas atnācu ar baltu rozi.
Laimīgā disidente
– Agrāk Ievas dzidrā balss bija kā Atmodas simbols. Bet jūsu mamma turēja sapakotu somu bailēs, ka kuru katru vakaru meitu var aizvest. Kā jūs pati tajā visā jutāties?
– Es biju tikai viena gaismēna, tas bija tāds organisks dvēseles sauciens kopā ar citiem. Bailes nebija, visiem bija ideja. Ideja jau spārno, tā ir lielāka un spēcīgāka par bailēm. Baiļu nebija nevienam, ne Podniekam, ne Slapiņam, ne Epneram, ne Mārai Zālītei.
– Tomēr jūs pēc publiskas pretvalstisku dziesmu dziedāšanas čeka neaiztika.
– Stāsts bija tāds – kad čekisti pratināja manu vīru Sergeju, viņam dīvainā kārtā arī pateica: pasveiciniet savu sievu! Vēlāk kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt Manai tautai. Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to.
Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.
Arī Austras Pumpures idejas septiņdesmito gadu beigās bija izaicinājums! Bet Austra bija cilvēks, kurš nevis cīnās pret tumsu, bet iededz gaismu. Kad cīnies nevis pret, bet par – tad atkrīt tie kāvēji. Tā formula darbojas.
– Prātā ir Atmodas skaistie mirkļi – koncerts Mežaparkā, 1988. gada Liepājas dzintars… Kuri brīži jums pašai īpaši iespiedušies atmiņā?
– Man atmiņā paliek cilvēki. Klētnieku ģimene, fotogrāfs Uldis Briedis, Austra Pumpure. Miervaldis Kalniņš, īpašs cilvēks, īstais disidents. Tagad viņš dzīvo pie Alauksta, un mēs ar Arvīdu Ulmi tikko bijām pie viņa un noķērām līdaku. Andris Slapiņš un Juris Podnieks, un Māra Zālīte, kura vienmēr visu saprata un noklāja visus cinīšus ar savu sievietes būtību un daiļo valodu. Viss trakais Vides aizsardzības klubs ar saviem dzejniekiem un dziesminiekiem. Ar Aivaru Neibartu, sauktu par Ņurbuli, ar Amandu Aizpurieti, kas ir ģeniāla dzejniece. Cilvēki ir tas notikums! Ne jau tas, ka vienā koncertā mani pēkšņi aizliedz, un tad tu no slavas virsotnes nokļūsti savā dzīvoklī pie ierakstiem. Kāds draud, pēkšņi paziņo, ka mani vairs nefilmēs. Aizved uz filmēšanas laukumu un pasaka, ka tu esi sliktā, noziedzniece, riebīgā, un ar kaunu izdzen. Nevis pasaka, ka filmēšana nebūs, bet aizved, lai apkaunotu. Bet tie bija tādi viļņu šļaksti, tas nebija nekas. Lielie notikumi bija laime satikt tos cilvēkus un piedzīvot visus tos brīnumus un apliecinājumus. Es toreiz 1986. gadā nodziedāju dziesmu Manai tautai Popova radiorūpnīcas kultūras namā un Anglikāņu baznīcā koncertā. Dziesmu es iemācījos disidentu kompānijā, no Ritmaņu ģimenes ievestās plates.
– Jūsu pirmais vīrs Sergejs arī bija viens no pirmajiem disidentiem? (Sergejs Akuraters aizgājis mūžībā…)
– Sergejs bija īstais informators un pretvalstiskais elements. Es esmu ārkārtīgi lepna par viņu, un viņš man ir bijis vienīgais un visīstākais vīrs, un dēls man ir no viņa. Kad bija vajadzīgs cilvēks, kurš uzturētu saziņu ar tiem latviešiem, kuri deportējušies, lai palīdzētu atjaunot brīvu Latviju, Sergejs uzskatīja to par savu pienākumu. Septiņdesmitajos gados par to varēja vienkārši nogalināt, ne tikai kreizenē ielikt vai aizsūtīt uz Sibīriju.
– Jūs to zinājāt? Viņš jūs pirmoreiz uzrunāja pēc pirmā Pērkonu koncerta, lai fotografētu…
– Es to zināju uzreiz. Tāpēc es viņam uzticējos, un tāpēc mūsu mīlestība uzplauka. Es vienkārši sajutu, ka viņā virmo tāds brīvs vējš. Tas bija redzams viņā pat no ārpuses visu to nogurušo un nobijušos cilvēku vidū.
Caur viņu es arī iepazinu brīnišķīgus brīvdomātājus. Tad vēl nāca Pērkons, kuri arī to tik vien gribēja, bet mēs bijām bērnišķīgāki, tādi neapvaldīti anarhisti. Es vēl šodien Juri Kulakovu saucu par anarhistu karali. Viņš man atmaksā ar karalieni. Tajā laikā viss, ko es uzņēmu pretvalstiskajās sanāksmēs, tur aizgāja – caur to pozitīvo huligānismu un ideālistiski aristokrātisko ironiju, kas sevī slēpa skaudru sarkasmu. To var lasīt mūsu memorandos. Kad Kulakovam prasa par sarkano gulbi – kas tas tāds ir? Un viņš kultūras ministram atbild: «Nu, tur huligāni kanāla malā sasita gulbi, un mēs uzrakstījām par dabas aizsardzību!» Vēl jau stāsts par Ogres koncertu, kur Podnieks ar savu intuīciju atbrauca filmēt savu Vai viegli būt jaunam? Nākamais koncerts mums bija Saulkrastos, kur atbrauca kareivju busiņš ar melniem logiem un aizsardzības ministrs Volgā, bet visus fanus pa ceļam no vilciena nolasīja. Palika tikai mazas meitenītes ar zilām puķītēm, kas pēc koncerta nāca mūs apsveikt.
Mēs nekad nejutāmies kā varoņi, kas nestu krustu. Viss notika kā uz laimes viļņa. Es tagad kādreiz domāju: «Ak Dievs, tādu vieglumu vajadzētu dabūt atpakaļ!» – jo tagad par mani kā ģimenes māti, kas rūpējas par visiem līmeņiem, emocionālajiem, mākslinieciskajiem un arī materiālajiem, varētu uzrakstīt: skrejošā.
– Nesen runāju ar vēdisko astrologu, viņš man teica: «Sieviete nav tā, kurai jārūpējas par materiālajām lietām. Atstājiet to vīriešiem!»
– Cik jauki skan. Mans imidžs vienmēr bijis tāds paradoksāls. Es atstāju īsti sievišķīgas būtnes iespaidu un arī stāvu un krītu par sievietes būtības daiļumu. Bet ar visu trauslumu un maigumu visu mūžu esmu turējusi savās rokās eksistenciālās lietas.
Man ir tāda poētiska ideālisma deva.
Bet es racionāli ķeros pie dzīves lietām, lai tie cilvēki, kas man apkārt, varētu eksistēt. Līdz šim neesmu satikusi nevienu vīrieti, kuram būtu vēlēšanās mani glābt, uzturēt un atbalstīt. Varbūt vēlme kādam arī ir bijusi, bet es nekad neesmu tādu izvēlējusies.
– Jums dzīvē bijuši trīs vīri, vairāk nekā četrdesmit bildinājumi. Nav kādreiz žēl, ka tos bildinātājus esat palaidusi vējā?
– Par dažiem ir žēl. Tagad esmu spējīga atskatīties ar citām acīm uz to, kas man bijis piedāvāts. Sergejs ir vispār ārpus visa. Lai cik tas iracionāli bija no ģimenes viedokļa, bet slava Dievam, ka man bijis tāds vīrs. Ja tā stingri ņem, tad ar to arī pietiek. Kāpēc man vajadzētu daudzus vīrus? Tā varētu būt arī skaisti. Bija gudri un nopietni, un saudzīgi vīrieši, kas man tuvojušies, bet es savā mākslinieces neprātā esmu meklējusi ko citu – kā Felicita Ertnere, kas bija iemīlējusies Smiļģī, kurš viņai atgādināja ko romantisku un bīstamu.
Bet varbūt es biju pašpietiekama, un tas visu izskaidro. Kad biju jauna, kad man bija 15, varbūt biju romantiski aizrāvusies, bet arī biju viena, tāpēc nejutos sliktāka. Tas bija periods, kad izzināju pasauli, un vientulība mani veldzēja un baroja, un apaugļoja arī radošā un intelektuālā ziņā. Es neturos pie pagātnes. Tieši otrādi. Man ir tas, kas tagad, un tas, kas vēl priekšā. Tās brīnišķīgās izjūtas. Es tikko iedomājos, kā mēs peldējām pa Alaukstu laivā kopā ar Arvīdu un Miervaldi. Te viņi to laivu iestumj, te izstumj, te padod man roku – ak Dievs, cik jauki! Tā ir tā vīriešu rūpēšanās!
Dēls arī par mani vienmēr rūpējas un glābj vistrakākajos brīžos.
– Jūs tik skaisti runājat par savu Sergeju, bet kāpēc tad jūs viņu palaidāt projām?
– Es nepalaidu, tas jau nebija iespējams. Viņš mīlēja mūs un bija ļoti lepns par mūsu dēlu Matīsu, bet nevarēja ielikt sevi tādā rāmī kā vīrs un ģimenes tēvs un apgādātājs. Viņš bija īsts hipijs un brīvdomātājs, un pasaules mīlētājs. Viņš nevarēja palikt vienā ģimenē pie vienas sievietes. Viņam vajadzēja dzīvi dzert pilniem malkiem. Bet beigu beigās viņš atgriezās ģimenē, jo mēs ar Matīsu viņu izvadījām citā saulē, un tā piepildījās mans sievišķās būtības liktenis. Sergeja māmiņa Rasma teica, ka viņa mani tik un tā vienmēr uzskatījusi par sava dēla sievu!
– Varbūt vispār nav nozīmes tām oficiālajām robežām – šķiršanās, laulāšanās…?
– Es domāju, ka Dieva piesaukšana laulībā ir mistērija, ko mēs līdz galam neesam novērtējuši. Dieva brīnumainā labvēlība parādās, kad mēs ticam un ļaujam tai ienākt caur mums. Tā ir lielā dzīves noteikumu spēle, kurai cilvēks pats piešķir nozīmi. Ja tu pasaki jāvārdu – ozola priekšā vai reģistratūras darbiniekam, vai Dieva kalpa priekšā –, tas ir tavs goda vārds, kuru tu turi.
– Kad jūs ar Armandu Cālīti viens otram devāt jāvārdu, klāt bija tikai Juris Rubenis un Dievs.
– Tur jāvārds nenotika. Tajā rituālā notika nēvārds, par kuru es vairāk neko neatklāšu.
Pašai savs bundzinieks
– Tas ir tik burvīgi, ka māte un dēls var koncertēt kopā.
– Mums ir tuvas draugu attiecības. Es kā profesionāle uzskatu Matīsu par izcilu perkusionistu, pēc kāda visu mūžu esmu ilgojusies. Viņam jau no Sergeja tās austrumnieku asinis un laba ritma izjūta.
Kad Matīss maziņš bija man līdzi turnejā, sadraudzējās ar mūsu bundzinieku Ikariņu un sajūsminājies teica, ka būšot bundzinieks. Toreiz es pirmo reizi biju uz ārzemēm un atvedu viņam mašīnīti. Tādu pašu atvedu arī Imanta Kalniņa dēlam Martukam. Un tad Matīss teica: «Ikar! Kad tev kādreiz būs dēls un viņam būs tāda mašīniņa, un kādas detaļas salūzušas, tad atceries, ka man tādas ir un es viņam tās iedošu!» Skaisti, vai ne?
– Matīsam nepietrūka tēva?
– Nē, mums bija sirsnīgas attiecības.
Es nebiju no tām atriebīgajām sievietēm, kas stāsta bērnam visādas šausmas par tēvu.
Tieši otrādi, es vienmēr stāstīju tikai to labāko, par viņa humānismu un drosmi. Un kāda Sergejam bija dzīves gudrība! Matīss vēl tagad atceras, ka tēvam varēja paprasīt padomu, un tad viņš pateica kaut ko negaidītu! Mēs bijām labi draugi. Kad Matīsam bija 18 gadu jubileja, Sergejs kā ģimenes tēvs bija godam atnācis. Tur bija kādi divdesmit jaunieši, Matīss ar viņiem leca pa istabām, bet mēs stūrītī paklusām bijām uzvārījuši gliemežus, divatā ēdām delikatesi un priecājāmies par dēla pilngadību. Mēs kopā braucām izbraukumos un svinējām ģimenes svētkus, es vedu visādus cepetīšus. Sergejs vienmēr braukāja pa Rīgu ar savu velosipēdu un visos laikos bija kā tāds autsaiders.
– Pastāstiet par savu mammu, teātra zinātnieci Līviju Akurateri!
– No mammas esmu ieguvusi daudz intelektuālas un emocionālas informācijas, ideālus un mākslinieciskos uzskatus. Savās aktīvākajās profesionālās dzīves gaitās mēs esam bijušas katra savā jomā, viņa teātra, es – mūzikas, taču pa brīdim arī saskārušās. Bērnībā mani uzaudzināja vecmāmiņa Johanna Katrīna Elizabete, latviešu un baltvāciešu atvase. Es zinu, ka viņa bijusi saistīta ar Vidzemes brāļu draudzēm. Skaidrais sirdsšķīstības ideālisms un iekšējais dialogs ar Dievu, kuru viņa man mācīja, sasaucas ar brāļu draudžu apgaismības idejām. Tāpēc viņai arī padomju laikos nebija bail mūs vest uz baznīcu.
Par uguns zobenu
– Jūs esat gājusi cauri nopietnai slimībai. Slimības mums nākot tāpēc, ka kaut kur esam aizgājuši pa nepareizu ceļu. Jums arī šķita, ka bijāt aizgājusi nepareizi, un tāpēc kaut ko mainījāt?
– Noteikti mainīju. Ko es arī ieteicu visādām bēdu māsām – pirmām kārtām piedot pašai sev! Uzskatu, ka piedot citiem ir ārkārtīgi viegli. Bet ir jāpiedod sev, lai nekas slikts neuzkrātos.
– Kas jums bija sev jāpiedod?
– To būtu pārāk sarežģīti paskaidrot, tā jau būtu grēksūdze. Bet principā sievietes bieži nepiedod sev sievišķīgas kļūmes un jūtas visu laiku vainīgas, kā tāds mazais nabadziņš – peramais zēns! Bet kāds ir atvieglojums, kad saproti, ka pastāvīgā vainas izjūta ir blēņas! Vajag nopietni nožēlot konkrētus grēkus, bet neuzņemties no varmācīgiem cilvēkiem uzliktas vainas izjūtas, un tad tu būsi vesels.
Man tagad ir vieglāk, jo esmu konfesijā, kur ir grēksūdze. Es piederu latviešu pareizticīgo draudzei. Nožēlojot grēkus, atbrīvojos no tiem un cenšos neatkārtot. Tas ir rūpīgs psiholoģisks darbs ar sevi. Tik tālu, cik ved tava sirdsapziņa, tas ir jānožēlo. Tur, kur nāk kāda cita cilvēka spriedums par tevi, tas jānogriež kā ar zobenu. Reizēm es pat vizualizēju: nāk eņģelis ar uguns zobenu un nogriež šo saiti!
– Kā jūs pie tā nonācāt?
– Reizē ar domām par to, kā izveseļoties. Daudz lasīju garīga rakstura grāmatas, un bija cilvēki, kas palīdzēja un atklāja, cik svarīga lieta ir grēksūdze un cik svarīgi ieraudzīt cilvēkus, kas apzināti vai neapzināti grib otru cilvēku uzurpēt.
– Esat iemācījusies svarīgas lietas. Vai esat kādreiz arī atklāti runājusi par savu slimību?
– Man liekas frivoli tā atklāti par to runāt. Un tagad ir pagājuši daudz gadi. Labi, ka viss ir pagātnē. Esmu runājusi tikai ļoti intīmos apstākļos ar sievietēm, kas pie manis atnākušas, bet nedomāju, ka par to jārunā publiski. Tas nav nekas tik unikāls.
Cilvēkiem ir bail no slimībām, no nebūšanām. Veiksmes stāsts ir pievilcīgāks. Labas reklāmas pamata sižets ir labie darbi un veiksmes stāsti.
– Jums ir 55 gadi. Jūs baidāties no novecošanas?
– Varbūt mazliet baidos, bet pašlaik vēl ne.
Jūtos kā rudens zieds, kuram, izrādās, ir smarža.
Kā mans dēls teica, mans vecums nav valsts noslēpums. Es pasaku, cik man gadu, – un kas no tā?
Ja sabiedrībā mēs cits citam nosacīti dodam laiku pilnasinīgi dzīvot, tad cik ilgi? Atskaitām bērnību līdz 20 gadiem, kad cilvēks ir pieaudzis, un pēc tam? Vai tiešām tikai 15 gadus?
Manai mammai 65 gadu vecumā bija diezgan daudz aizraujošu romānu. Viņa pati teica, ka tik liela piekrišana, kā no 60 līdz 65 gadiem, viņai citreiz nav bijis. Tā ka man vēl viss priekšā. Tagad tādi patīkamas vientulības gadi.
Man tas nav tik svarīgi, jo es vairs neesmu ligzdas vīšanas periodā. Bet, protams, skatuves māksliniekam ķermenis ir instruments, par kura spēju skaisti skanēt ir nepārtraukti jārūpējas.
– Neesmu vēl jautājusi par jūsu tēvu. Viņš arī bija aktieris…
– Tētis bija brīnišķīgs aktieris, skaists vīrietis, siržu lauzējs un dzīves garšas pazinējs. No Akurateru dzimtas, mans vectēvs Pēteris bija rakstnieka Jāņa Akuratera brālis.
– Ko jūs no bērnības par viņu atceraties?
– Man bija pusotra gada, kad tēvs izšķīrās, es maz atceros. Līdz tam tikai atceros, kā sēdējām pie brokastu galda, viņš mēģināja uz mani mīlīgi skatīties, un es jutos priecīga un fascinēta. Un tad es izbirdināju drupačas uz galda un baidījos, ka kāds dusmosies, bet tētis teica: tā kā putniņam! Tad es biju priecīga, ka viņš nedusmojas.
Tētis bija burvīgs. Kad kādreiz skumjās aizeju pie tēva kapa, es intuitīvi jūtu, ka viņš mani saprot. Tad atlaižas kāds mazs sarkankrūtītis, apsēžas uz krūma, čivina un mani mierina.
Kad viņš aizgāja, man bija 18 gadu. Es Liepājas teātrī strādāju par aktrisi, man bija liela drāma ar pirmo mīlestību, un tad pēkšņi pienāca ziņa par tēva nāvi. Viņam bija nieka 54 gadi, kad viņš aizgāja. Viņš bija kolosāls aktieris, izdzīvojies pa Sibīriju, kur aizbrauca brāļa vietā, tur spēlējis vijoli un no tā izticis. Atbraucis ar sasmaržotiem dāmu kabatlakatiņiem pilnām kabatām.
– Kad viņš aizgāja no ģimenes, jūs taču viņu vēl satikāt?
– Reti. Padomju laikos šķiršanās notika citādi. Bet, kad viņš aizgāja citā saulē, tad viņam somā atrada mūsu ar brālīti fotogrāfijas.
Kad nokristījos un iesvētījos, gribēju iepazīties ar savu tēvu. Tad viņš bija apprecējies ar dzejnieci Dagniju Zigmonti. Es gribēju viņu satikt, bet kaut kā neiznāca, bija skarbi apstākļi, kas neļāva tikt pie tēva.
Kad biju nolēmusi cīnīties, viņš nomira.
Tas bija tā skaudri un bēdīgi, kā ātrvilciens, kas pēkšņi aizdrāžas, un tu neko vairs nevari izdarīt. Pieaugušā vecumā es viņu tā arī nepaguvu satikt. Tikai bērnībā.
Bet visi Akurateru radi, mīlīt, – tas ir vienkārši brīnišķīgi! Kad mēs satiekamies Akuratera muzejā uz kādiem sarīkojumiem – visas tās brīnišķīgās Akurateru dāmas un jaukie, atturīgie vīrieši! Tad es jūtu tādu sirsnīgu mīlestību un to, cik labi ir ģimenē, kur tevi atbalsta un mīl vienkārši par neko.
