Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Skatos tavā sejā un nevaru vien nopriecāties par valdzinošo ģenētiku, ko, gadiem ritot, neskar ne dzīve, ne laiks…
– Tās ir četras asiņu ceturtdaļas – latviešu, krievu, ebreju, tatāru… Un sanākusi, kā smejos, viena latviešu geiša… Daudzi jautā, ko es īsti darot ar savu sejas ādu. Jā, man ir šausmīgs noslēpums, ko sāku praktizēt padsmit gados, – katru rītu, nomazgājot seju, skatos savā rožainajā atspulgā un domāju – paldies, Dievs, par manu nevīstošo jaunību un skaistumu. Katru rītu! Un, sasodīts, tas strādā!
– Kādi meli!
– Goda vārds! Nu, vēl arī rīta un vakara krēms, protams. Bet ir jāpiespiežas, lai izrunātu, ka man ir četrdesmit trīs gadi. Kaut kas iet ačgārni – ķermenis pēkšņi sāk darīt to, ko nav spējis iepriekš: izturēt kārtīgu kardioslodzi, izliekties tiltiņā… Spogulī sevi redzu trīsdesmit četrus gadus jaunu. Un saprotu, ka jau piederu paaudzei, kam ir reāla iespēja nenovecot.
Bet novazātais ieteikums pieņemt sevi tādu, kāda esi, man šķiet māns. Ko gan es zinu – kāda patiesībā esmu, ko spēju?
Tieku mudināta pieņemt savas vājības, savu riebīgo raksturu. Kāpēc gan?! Nesen pie vēdiskā astrologa noskaidroju, ka jāliek mierā talanti, tā vietā jāstrādā ar… netalantiem. Tik vienkārši. Tad arī talanti varēs pa īstam uzplaukt. Tas mani apskaidroja…
– Tavu netalantu saraksts ir garš?
– Īss, toties spilgts. Tiklīdz esmu boss pati sev, nedaru neko, guļu dīvānā ar grāmatu. Šofera tiesības kārtoju jau desmito gadu, jo zinu, ka jebkurā brīdī varu izsaukt taksi vai palūgt vīram aizvest. Kaut gan lidot neatkarīgai pie stūres – būtu fantastiski.
Sen jau grasījos dabūt maģistra grādu sabiedriskajās attiecībās, bet saņēmos tikai, kad RISEBA rektore prasīja: «Nu, Jeva, kur ir probļema?» Nu nekādu problēmu – beidzot izdarīju visu, ko vajag, čiks, un gatavs. Jo biju solījusi, kāds no manis to gaidīja. Bet, ja gaidu no sevis pati… hm, jā…
Un vēl – man ir paveicies ar brīnišķīgu ķermeni, vajag tikai sākt trenēties, un ātrā laikā būšu Švarcenegers. Bet es sešus gadus nosēžu uz dīvāna kā Terminators atvaļinājumā – līdz sāp un krakšķ visas maliņas. Kad beidzot nokāpu no krāsns un sāku darboties – nekas vairs nesāp.
Pērn man sāka nepatikt sejas ovāls, un es noliku glāzīti. Uzreiz mainījās seja! Tad ta pārsteigums.
– Facebook skatos, ka tavā dzīvē tagad bijusi arī Indija. Lai cik banāli skanētu…
– Novembra sākumā ar ģimeni tur pavadījām divas nedēļas. Man Indija vienmēr bijusi sapņu zeme – bērnībā tinos aizkaros kā sari, zīmēju ar lūpukrāsu sarkano punktiņu pierē, apkāros ar mammas teātra rotaslietām un iedomājos, ka esmu Lakšmī. Vienmēr ilgojos turp aizbraukt, beigās atmetu ar roku. Kā Peļevinam ir jēdziens iekšējā Mongolija, tā man lai nebojāta paliek iekšējā Indija – kādu to iedomājos un mīlu.
Tomēr Dievam bija citi plāni. Un šī zeme strādā maģiski, nesaprotami. Esmu bijusi daudzās brīnišķās vietās, kur var vērtēt izsmalcinātu kultūru, ēdienu, arhitektūru, cilvēku iznesību. Un nu nonācu valstī, kuru mana meita visai asprātīgi aprakstīja kā miskaste, miskaste, cirks, miskaste, cirks.
Cirks ir tie spilgtie, krāsainie tempļi, kas krāsmatu vidū ik pa laikam izaug it kā no nekurienes. Braucām zālēm pilnu somu – bijām kārtīgi sagatavojušies vēdertīfam, zarnu parazītiem un tropu mērim. (Smejas.)
Pirmajā dienā vēl uzvedāmies kā uzmanīgie eiropieši, bet tad… Indija mūs pēkšņi palaida vaļā. Par zāļu somu aizmirsām. Dzērām ūdeni no krāna, ēdām aizdomīgākos strītfūdus, nemazgātus augļus pārdevējai tieši no rokas: ham, ņam, ņam…
Un tā tu slāj starp govīm un miljons mašīnām pa Čennai, bijušās Madrasas, ielām, iedzer saldu kafiju par 10 centiem kafejnīcā uz stūra, līdz pār tevi pēkšņi kā dūja nolaižas miers. Kā Bībeles stāstu ilustrācijās.
Tur es pirmoreiz dzīvē izjutu bērnus kā savu miesu un asinis, sajutu konektu ar ģimeni bez stresa uzslāņojuma.
– Tu teici: ja man nebūtu bērnu, es būtu nenormāli iedomīgs bābietis.
– Jā, un tas ir garš stāsts… Laikam jāsāk no beigām. Sākoties šim mācību gadam, sapratu, ka jāmeklē psihoterapeita palīdzība, jo nevarēju apturēt dusmu lēkmes pret bērniem. Neesmu ne maita, ne histēriķe, tomēr uzvilkos par traku.
Ārpus konteksta ar ģimeni esmu īsta svētā: miera, prieka, līdzcietības iemiesojums pret visu dzīvo. Bet kontekstā ar bērniem – saraustīta, emocijas apvaldīt nespējīga.
Gaidu, mudinu, kad bērni kļūs patstāvīgi, saprātīgi, bet nekas nenotiek, tieši pretēji: viss aizvien ļaunāk, sekmes katastrofālas, atbildība – zem nulles robežas. Tā nu nonācu pie speciālista – jutos kā apņēmīgs svarcēlājs, kam tagad kārtīgi jāpiestrādā, lai paceltu to svaru bumbu. Bet… terapijas laikā atklājās – tas ir neaptverami milzīgs Monblāns. Un man tas ir jāpaceļ tik un tā.
– Kas kalnā ir iekšā?
– Attiecības ar vecākiem. Ģimene man bija šausmīgākā vieta pasaulē, kur uz bērnu vienmēr kliedz, visbiežāk pārmet nebūtisko un bērns dzīvo mūžīgās asarās un bailēs, bet vecāki ikdienu vada kā suns ar kaķi, tomēr nešķiras, turpina mocīt viens otru līdz nāves stundai. Kāpēc lai es vēlētos tādu ģimeni arī sev?
Un kas var būt šaušalīgāks par atklājumu – savā ģimenē es, izrādās, rīkojos uz mata tā, kā reiz biju sev zvērējusi nekad nedarīt.
Jo, izrādās, nav jau citu opciju – katra meita reiz kļūst tāda kā māte. Līdzība ir tik amizanta: mana māte bija spoža operas prīma, supertalantīga arī gleznošanā, rokdarbos; es arī baigi ņemos, un mums abām – no ārpuses glancēta ģimenes dzīve, uzpucēti bērni. Bet man vajadzēja ar likumu aizliegt kļūt par māti – tik smaga ir bagāža. (Skumji smejas.)
Biju pārliecināta, ka bērni ir riebīga suga, kas radīta, lai padarītu mani par sliktāku, riebīgāku cilvēku. Pamazām sāku pieņemt un sagremot, ka bērni, ak vai, ir vien mans spogulis. Un viss, ko viņi dara vai nedara, ir mans nopelns.
Paldies Dievam, vēl nav par vēlu lietas mainīt, jo mēs vēl… patīkam viens otram. Par laimi, mēs vēl neesam zaudējuši draudzību.
– Bērnības toksiskums noteikti rezonē līdz kapa malai…
– Jā, tas stress. Mamma operdziedātāja un tētis pianists, 19 gadu vecāks. Biju vēlais bērns un piedzīvoju mammu jau kā mājas bosu, pieņemu, ka iepriekš bijis citādi… Vecāku kolēģis Raimonds Pauls, mani satiekot, allaž gādīgi apjautājās: «Nu, vai tētis mammai joprojām zem tupeles?» Jā, jā, turpat – es vienmēr atbildēju. (Smejas.) Tēvs jaunībā esot bijis šausmīgi greizsirdīgs, kas zina – varbūt tieši tas tad arī mammas nervus sabojājis.
– Tomēr esi saņēmusi ļoti labu audzināšanu…
– Ja tu domā, ka šī visgudrā parunāšana ar augstprātīgu sejas izteiksmi man nākusi pati no sevis, tad zini – īstenībā esmu trenēta tekstu meistare no četru gadu vecuma. Ar hronometru, elpošanas vingrinājumiem… Stāvi taisni, nekasies, izbeidz raudāt, runā skaļāk, skaidrāk…
Esmu izdresēta visās iespējamajās mammas haltūrās, kur tika pielaisti bērni. Klavierēju, stabulīti pūtu, koklīti spēlēju… Nebija ne minūtes, kad uzelpot. Nebija jēgas rakstīt dienasgrāmatu, jo mājās man nebija sava stūrīša, kas nebūtu mammas izrevidēts. Tikai domas un grāmatas.
Šodien esmu sašutusi par dēla atkarību no videospēlēm, bet, kad ieskatos dziļāk, viņš no realitātes aizbēg digitālajā pasaulē, tāpat kā es reiz grāmatās.
Šobrīd manī uzpeld viss, ko sen biju norakusi. Kādreiz, redzot filmu epizodes, kur māte ar atvasi apskaujas un atzīst, ka mīl viens otru, man gribējās vemt. Ar pašas bērniem esmu būvējusi atturīgas attiecības: es cienu tevi, tu – mani. Izrādās – ir vajadzīga mīlestība un līdzjūtība. Ko, nopietni?! Vai tad nav jāmāca dzīvot, jārāda, kā vajag? Nē, nav.
Viņi tevi redz un secina. Māte ir miskaste, kur bērni iemet savas sliktās emocijas, māte tās pārstrādā un likvidē – ar sapratni un līdzjūtību. Un ar briesmīgo, nesaprotamo beznosacījuma mīlestību. Beidzot esmu uzzinājusi arī mīlestības definīciju – tā ir prasme sadzirdēt un apmierināt otra emocionālās un fiziskās vajadzības. Tieši tik vienkārši.
– Šī saprašana kaut ko tevī mainīja?
– Protams. Kad dēlam sākās stresi skolā, viņš… sāka netrāpīt durvīs – atsitās pret visu, desmitiem reižu dienā, katrreiz skaļi vaimanājot. Sasodīts, skaties taču, kur ej, akls esi – pukojos. Un tad kādā reizē prasīju: «Kas notika? Pirkstiņu sasiti? Nāc, papūtīšu!» Papūtu tā pāris reižu. Mīlulītis saņēma savu līdzjūtības devu un beidza darīt sev pāri! Hrestomātiski, ne? Bet bija jāpaiet ilgam laikam, līdz man pielēca, kas īstenībā notiek.
– Vai tas nozīmē, ka tādu rotaļīgu mīļumu bērniem biji liegusi?
– Diemžēl, jā. Jo pati bērnībā neko tādu nebiju pieredzējusi. Nekad! Tikai brīžos, kad smagi slimoju. Loģiski, ka tāpēc slimoju visu laiku! Uzkāpa ierastie 40 grādi, un mamma ar mani bija mīļa.
– O, cik hrestomātiski!
Jā, smejos, ka par mani jau sarakstīta grāmata. Šokējoši atklātā Pāvela Sanajeva autobiogrāfija Apglabājiet mani zem grīdlīstes ir kā no manas – dzīves norakstīta. Šovasar paņēmu to Kaltenes bibliotēkā un teicu bērniem – re, izlasiet par manu bērnību! Viņi bija šokēti, pēc katras nodaļas nāca klāt un precizēja – vai tiešām bija tik traki? Aha, bija gan.
– Bet tavs tēvs…
– Viņš ir mans romantiskais varonis. Iedams uz bakaleju, allaž pārnesa man kādas puķītes. Pat ziemā. Nē, nu skaidrs – ja sieva kļuvusi neciešama, tad jālutina meita.
– Pieminot māti, tevī ieslēdzas indīga vibrācija.
– Drīzāk rūgta pašironija, jo sevī saskatu pārāk daudz līdzību. Esmu mēģinājusi vairākas reizes iet pie viņas izrunāties. Vai, dieniņ! Tas ir kā pret sienu!
– Emocionāli tas ļoti saplēš…
– Vairs ne! Asaras par to esmu izraudājusi bērnībā – staigāju mūžam piepampušu degunu, čukčas actiņas kļuva vēl šaurākas. Tagad atliek tikai strādāt, būs ar dzīvi jāpacīnās.
– Ne velti reiz gribēji studēt militāro mākslu.
– Sports man bērnībā bija aizliegta tēma, biju tizlais, gudrais bērns. Lai gan klusībā – baigais nindzja. (Smejas.) Vienmēr esmu ilgojusies pēc cīņas mākslas, karatē, kaut vai breikdānsa, bet tas nebija apspriežams.
Ja es brauktu uz Izraēlu studēt militārajā akadēmijā, nevis tēlotu muzikologu mūsu kondženē, šodien noteikti jau būtu ģenerālis. Mana planēta ir Marss, tā spējas manā dzīvē izpaudās kroplā, nepareizā variantā, būtībā man bija vien jāaiziet uz trenažieru zāli.
– Šķiet, tu esi lepojusies ar gandrīz destruktīvu bezbailību.
– Protams. Traucēja tikai bailes no zirnekļiem, Kur man bija zināt, ka tās ir maskētas bailes no mātes! Nu kā tu savai mammai tā vienkārši pateiksi – man bail no tevis, nenāc man klāt, nepieskaries man!
Bet citādi – pats velns mani nebiedēja un visu pavadīja visaptveroša laimes izjūta – ir nauda vai nav, esi kopā ar mīļoto vai šķiries. Un tad… 30 gadu vecumā kļuvu par māti. Bērnu ienākšana manā dzīvē mainīja visu. Tu satraucies par viņiem, un, jo vairāk baidies, jo sliktāk sanāk.
– Tā ir katrai mātei…
– To bieži sev atkārtoju, lai nesajuktu prātā. Bet… man ir tie neērtie bērni. Laikam – lai uzrādītu manus netalantus… Hiperaktīvais dēls izaudzis liels un skaists, bet dzīvei atmodies nav.
Meita piedzima neredzīga. Ārsti teica: neārstējami. Un tu sāc domāt – Jēzu, ko atkal daru nepareizi?!
Un Jēzus parādīja: tolaik bijām tik sliktās attiecībās ar bērnu tēvu, ka meita vienkārši negribēja mūs redzēt. Nelaime mūs saliedēja, salabām. Un pēc divām nedēļām bērns sāka redzēt. Tāda mācība…
– Par radiogeišu Ievu Adams tu, tobrīd Ieva Zelmane, kļuvi 90. gadu pašās beigās, būdama dīdžejs krievu radiostacijas PIK ēterā. Arī tagad vadi pasākumus lielākoties krievu auditorijai. Kā tā?
– Aizvakar labdarības pasākumā strādāju par latvieti (Smejas). Bet kopumā latviešu auditorijai esmu radījusi diezgan aukstas būtnes tēlu. Pati vien gadu gadiem to izkopu, un tā arī palicis. Seksuāla ledus karaliene… Ar krieviem man ir sirsnīgākas attiecības, viņiem esmu tāds draudziņš. Krieviski runājot es kļūstu par citu cilvēku. Dvēseliskāku.
– Es teiktu: latviski tevī ieskanas intelektuāli erotiska nots. Tā iedarbojas gan uz sievietēm, gan vīriešiem. Tu pati to itin labi apzinies un lieto kā komunikācijas instrumentu…
– Katrs izklaidējas, kā prot. (Smejas.) Bet ar latviešu džekiem man nekad nav bijušas nekādas labās attiecības. Latviešiem mana temperamenta ir par daudz. Manu bērnu tēvs ir krievs, vīrs – dzimis Anglijā, ar citu mentalitāti un aizraujošu, supermelnu humora izjūtu.
– Vīrs ir greizsirdīgs vīrietis, tu teici.
– O, jā, laikam tāpat kā mans tēvs. Esmu iemācījusies tam vairs nedot iemeslu. Agrāk biju precēta un vēl nenomirusi, tagad – pilnīgi oficiāli precēta un mirusi. Gadi iet, viss mainās, un man ir citas prioritātes. Šobrīd tie ir bērni. Un sevis pašas ģenerāltīrīšana – fiziskā un garīgā.
– Neticami, ka teici – esmu pēc depresijas.
– Tā bija depresija nevis smukā vārda pēc, bet diemžēl klīniski pierādīta, ar zālēm ārstēta. Dienu no dienas jūties kā princese, kas norijusi gabalu saindēta raganas ābola… Un līdz sāpēm spiež tur, kur ir sirds… Nesāp, bet truli spiež – gadu, divus. Katru dienu, mosties ar to un gulēt ej.
Un tad nāk klāt bezmiegs, kad nākamajā dienā vienīgais, ko vari darīt, ir gulēt dīvānā un raudāt no bezspēka. Vēl pavasarī biju izsīkusi, sausa, izmisusi… Lai gan ārēji nebiju mainījusies, iekšējā nelaimes sajūta mani padarīja neredzamu. Pievilcība taču atkarīga no enerģijas līmeņa.
Fuf, labi, ka tas ir garām. Brīnos, ka izkārpījos. Man pilnīgi noteikti ir blats pie Dieva.
– Un ko vīrs ar tevi tādu iesāka?
– Neko. Viņš sadepresojās pirmais. (Smejas.) Viņam nomira mamma…
– Atceros, kā pirms gadiem astoņiem par viņu teici: esmu daudz izbaudījusi un zinu, kā ir mīlēties ar cilvēku, kuru mīli un kurš bezgalīgi mīl tevi; tāda sajūta man nav bijusi nekad…
– Viņš ir līdzīgs man: augsti humānie kritēriji un dziļš pofigisms par pieņemtajām normām, melna humora izjūta, pilnīgi krievisks dzīvesprieks, arī nolaišanās melanholijā. Citi vīrieši, ar kuriem reiz esmu bijusi kopā, norādījuši, ka manī visa ir par daudz – esmu multifunkcionāla bez brīvdienām, cilvēks orķestris… Un man nācies nolaisties, sevi slāpēt. Ar vīru man nav sevi jāslāpē. Tādi arī satikāmies – kā divi ārēji ļoti stipri un pārliecinoši alfa radījumi.
– Kur tu šo vīrieti izrāvi – tik brīnumainu?
– Kad pirms 15 gadiem mūs iepazīstināja, iestīvinātais un angliski vēsais džentlmenis vien sasveicinājās. Un tad jau pēc septiņiem gadiem satiku viņu naktsklubā, priecīgu, iereibušu, baltā atpogātā kreklā, trīs dienas pēc kārtas svinam savas laulības šķiršanu. «Ei, es tevi zinu,» viņš teica, «iedzeram rītā kafiju?» Atbildēju – OK. Un mēs kā divi ļoti brīvi cilvēki, kuriem no otra neko nevajag, iedzērām kafiju. Un tā arī palikām kopā.
– Apprecējāmies tāpēc, ka 1. aprīlī neveikli pajokojām feisbukā. Arnis saka – uzrakstīšu, ka esmu gejs. Arī es ierakstu – mēs šķiramies, jo viņš ir gejs… Nekā. Nekādas reakcijas, visi kā izmiruši. Izliekas, ka nav redzējuši. Jau ritēja nakts uz otro aprīli, sapratām, mūsu joks izgāzies. Tad izlēmām nomainīt profilā attiecību statusu. Ierakstījām engaged, un acumirklī gāzās tūkstošiem apsveikumu ar jautājumu, kad kāzas. Ko esam sadarījuši, tagad tak jāprecas, teicu. Viņš paķēra no galda meitas Umas gumijas rokassprādzi, savirpināja, uzvilka pirkstā: «Vai mani precēsi?» OK!
– Bet tagad jums abiem neiet viegli…
– Esam pārejas posmā. Abi ar vīru bieži esam bijuši kā pusaudži, bet nu jūtu, ka esmu pieaugusi. Nevis ar nūģīgu attieksmi pret dzīvi, bet – ar veselīgu. Agrāk abi ķērām kaifu no vēliem tusiņiem, no franču vīniem, skotu viskija… Man tas ir apnicis.
Un, starp citu, pēc astoņiem gadiem laulībā jāmainās arī seksam.
Tā nu, pamazām mainoties pašai, vēroju, kas notiek ar manu mīļo otro pusi – vai pavilksies līdzi? Nenāk ne prātā izvirzīt prasības vai diktēt noteikumus. Esmu pateikusi, kādā virzienā gribu doties un cik ļoti priecātos iet ar vīru divatā. Tad nu redzēs, vai viņš šajā ceļā būs mans ceļabiedrs.
– Nu, jā, viņš taču ir stipri vecāks par tevi.
– Vecumu starpību nejutu, kamēr viņš mani nesāka pamācīt. Vai pārmest. To drīkst darīt tikai priekšnieks, tiesnesis vai tētis. Bet ne vīrs! Protams, viņam biznesā ir milzīga pieredze, man – tikai dažas pop-up sezonas ar kažoku veikaliņiem.
Viss bija brīnišķīgi, neizdarīju nevienu būtisku kļūdu, bet vīrs sāka stresot. Un uzreiz kļuva man gan pat tēti, kas rājas, gan priekšnieku.
– Interesanti, ka četrdesmit gados vīrs tev uzdāvināja psihedēlisko ajavaskas ceremoniju.
– Nū-ū-ū, mani vienmēr ir interesējis izmainītās apziņas stāvoklis. Tomēr no šāda rituāla vienmēr esmu baidījusies – tā jau esmu pa gaisu, tajā kosmosā arī palikšu. Bet tad necerēti sakrita divi faktori – sākās depresija un no draugiem uzzināju, ka Latvijā atbrauks šamane no Peru un vadīs ajavaskas ceremoniju. Precīzi manā dzimšanas dienā! Tā bija zīme, es pieteicos.
Un tā nu dziļos laukos, kur apkārt vien dzērves un diždadži, trīs dienas atrados pilnīgā ārprātā, vārgi domājot – nu kā gan es, civilizēts cilvēks, varu sev ko tādu nodarīt. Bet notika viss – ieraudzīju savu spēku, vājības, nāvi un atdzimšanu.
Redzēju sevi kā spilgti zaļu spīdīgu sakneni, kas guļ dziļi zemē, melnā tumsā un kam krīt virsū arvien jauni pasaulīgie mēsli. Jutu savu zaļo spēku un klusi smējos, jo zināju, ka atkal un atkal izdzīšu jaunu asnu cauri tumsai un izaugšu pāri visiem dzīves sūdiem. Tā ir mana būtība – nekad nekritīšu tā, lai neceltos.
Redzēju bērnus, kam izrauti gabali miesas. Un, tiklīdz sapratu, ka tos izrāvusi mana attieksme, caurumi aizauga ciet ar rozā gaismu.
Redzēju mammu – kā milzīgu, spēcīgu, gandrīz nokaltušu zaru mūžvecā kokā, varenu un vientuļu, ne tam vajag manas puņķainās atzīšanās, ne parunāt pa dušām… Arī vīru tur redzēju…
– Šķiet, tev tīri labi patīk, ka viss jūsu laulībā nenotiek kā pie cilvēkiem…
– Nuja! Nupat, piemēram, atgriežoties no Indijas, dabūju saderināšanās gredzenu ar briljantu. Jā, pēc astoņu gadu laulības! Vīrs aiz garlaicības nopirka, kamēr lidostas tualetē tīrīju zobus un krāsojos.
Domā, nejaušība? Bet zini, kas tajā tualetē notika manā galvā? Pēkšņi atcerējos Ūdrīti un viņa sievu… Un tos tūkstošus citu laulāto draugu, kam notikusi nelaime vai vienkārši vecums pienācis. Vai tāpēc viņi viens uz otru dusmojas vai mīl mazāk? Vai tas ir iemesls nodot? Kā sitiens pa pieri sekundes simtdaļā: nevaru nedz dusmoties, nedz uzņemties atbildību par otru, tikai – pieņemt. Iznāku no tualetes un saņemu atbildi dāvanas veidā.
Daudz esam kopā izcietuši.
Nu esmu iemācījusies galveno, kas sadzīviskā līmenī palīdz saglabāt gan labas attiecības, gan labu figūru, – vienkārši aizveru muti un turu ciet.
Mēs katrs zinām otra mīnusus, tad kāpēc lai viens otram tos lieki atgādinātu?
– Un, to visu apzinoties, kāda tu tagad esi?
– Beidzot pieaugusi. Profesijā beidzot saprotu, ka esmu vārda māksliniece, nevis biznesvumene. Bizness nav smieklīgs, toties lekcijās par reputācijas vadību, zīmolvedību, personīgā stila veidošanu, parfimērijas treningos – jā, vadu arī tādus! – mēs daudz smejamies. Tas ir labākais veids, kā atcerēties, saprast. Dēls no skolas atnesis divnieku, vīrs iedzēris par daudz – ir, par ko iesmiet. Vai tad asaras ko līdz?
Vēl cenšos nokratīt Ievas Adamss izveidotā ego driskas un padomāt, ko vēl šī sieviete var darīt. Godīgi, esmu izpētījusi iestāšanās noteikumus pareizticīgo klosteros. Ja notiks brīnums un bērni kļūs pilnīgi patstāvīgi, iešu par mūķeni.
