Iepazīsties – viena no perspektīvākajām jaunajām agronomēm Elīza Ilze Malceniece

Elīza Ilze Malceniece:

• Kopā ar tēti Māri, mammu Diānu un brāli Rūdolfu Voldemāru saimnieko z/s Bračas Allažu pagastā, kur tiek audzēti puravi, kolrābji, pupas, saldā kukurūza, burkāni un citi dārzeņi.  
• Ar izcilību absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultāti agronomijā (dārzkopība specializācijā).
• Pabijusi praksē gan Dienvidāfrikā, gan Francijā.
• Šobrīd studē augu zinātni Vageningenas universitātē (Wageningen University & Research) Nīderlandē, kas ir pasaulē prestižākā augstskola savā jomā.
• Vienmēr vadījis spīts un vēlme pierādīt, ka, darbojoties laukos, iespējams būt priviliģētam, inteliģentam un laimīgam cilvēkam.
• Elīzu iedvesmo agronoma Gunta Gulbja teiktais: «Brīnumlīdzekļu nav. Ir tikai rūpīgs, sistemātisks darbs un zināšanas, kas nodrošina brīnumainus rezultātus.»
• Kopā ar ģimeni rūpējas par Allažu baznīcu, kur tētis ir draudzes priekšnieks.
• Svarīga daļa no dzīves jau kopš piecu gadu vecuma ir tautas dejas, kas tuvas arī tētim un brālim.



– Tava tēta zelta vārdi, uzsākot jauno sezonu, ir – pavasara diena gadu baro.

Citi lasa



Ilze Anna Vītola

Personības

Teologa dēls Georgs Rubenis – pametis darbu bankā, lai tulkotu sapņus

Zane Piļka- Karaļeviča

Attiecības

Samanta dīvas tērpā dodas uz neparastu randiņu ar vīru. Viņu izvēle pārsteidz!



Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

– Tā ir – katru gadu tētis to atkārto. Saimniecībā gan vēl neesam pabeiguši iepriekšējo sezonu, joprojām tirgojam dārzeņus – burkānus, rutkus, sarkanos kāpostus, kāļus –, kas tika rudenī novākti. Ziemas periodā jau izlēmām, kādas šķirnes sēsim, ko un kur audzēsim, risinājām loģistikas jautājumus, rūpējāmies par sēklu iepirkšanu, minerālmēslu sagādi. Martā sākās sēšanas darbi – pirmie, kā parasti, bija puravi kasetēs.

– Fiziski esi projām, bet ar domām un idejām – jūties klātesoša?

– Ne tik ļoti, bet zinu par visu, kas notiek. Attālināti iesaistos saimniecības norisēs, arī Latvijas Jauno zemnieku klubā, citās nevalstiskajās organizācijās. Tomēr studijas šeit, Nīderlandē, ir diezgan intensīvas. Četrdesmit divu stundu darba nedēļa plus uzdevumi, kas jāizpilda, tāpēc nav īsti laika citām aktivitātēm.

– Lauksaimniecība šobrīd, šķiet, nāk modē – kļūst ne tikai par vērtīgu, bet arī stilīgu darbības jomu, bet, kad pēc vidusskolas stājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tā vēl nebija. Esi no agronomu ģimenes – tev laikam nebija citas izvēles.

– Pirms tam mācījos Siguldas Valsts ģimnāzijā, un tajā laikā tā bija skola ar ļoti labu reitingu. Turklāt biju matemātikas klasē, un daži skolotāji man tā arī teica: kāpēc tu iesi uz to Lauksaimniecības universitāti, ko tu vispār tur darīsi, tev ir tik labas sekmes bioloģijā, dabas zinātnēs… Arī klasesbiedri bija skeptiski.

Vispār ļoti daudzi jaunieši no laukiem, kas ģimenē saistīti ar lauksaimniecību, ir teikuši, ka viņi no malas izjutuši nicinājumu vai arī dažkārt ir bijis kauns atzīt, ko tu dari, ar ko tavi vecāki nodarbojas. Man tā īsti nekad nav bijis, bet piekrītu, ka mūsu valstī tā līdz šim nav skaitījusies prestiža nozare, kur strādāt, kaut gan jaunajiem cilvēkiem atalgojums tieši lauksaimniecībā ir viens no augstākajiem.

– Tev jau bija pieredze saimniecībā un zināšanas, kas apgūtas Lauksaimniecības universitātē. Kāpēc bija svarīgi doties tālāk – uz Vageningenu?

– Savā motivācijas vēstulē, stājoties universitātē, rakstīju – man ļoti svarīga ir dārzkopības nozare, un Nīderlande ir dārzkopības un vispār lauksaimniecības meka. Vageningenas universitāte pēc visiem reitingiem mūsu nozarē un specifiski augu zinātnē kotējas kā vislabākā pasaulē. Vispirms gan es iesniedzu dokumentus Kopenhāgenas universitātē, kuru man ieteica, bet tad, neticot, ka izdosies, tomēr startēju šeit. Un – mani uzņēma.

Bet tas bija 2020. gads, jutos pārgurusi, jo līdztekus bakalaura studijām strādāju kā lauksaimniecības konsultante, plus vēl pandēmija – visa bija par daudz, un es neaizbraucu studēt, tas bija pēdējā mirkļa lēmums. Tā vietā uzsāku studijas Lauksaimniecības universitātes maģistrantūrā. Bet sajutu, ka gribas ko citu, un nolēmu, ka tomēr jāpamēģina, un – aizbraucu uz Nīderlandi.

– Kādas ir galvenās īpatnības, mācoties tur?

– Sākot jau ar to, ka Latvijas augstskolās ir semestri, bet šeit viss mācību gads ir sadalīts sešos periodos. Viens periods – tie ir divi mēneši, kad mācāmies tikai divus kursus. Ļoti intensīvi un pārdomāti. Specifiski ir tas, ka šajā skolā ārkārtīgi daudz strādā ar datiem un prognozēm. Iesākumā tas mani baidīja – biju domājusi studēt ļoti sasaistīti ar augiem, ne tik daudz matemātiski.

Bet īstenībā tad, kad to visu saliek kopā, ir ļoti vērtīgi. Tas ļauj saprast daudzus procesus. Mēs pēdējā laikā esam nemitīgi dzirdējuši par modeļiem attiecībā uz kovidu, bet te ir tas pats saistībā ar augiem, dabas procesiem. Prognozēšana Nīderlandē ir ļoti populāra, principā reti kurā citā valstī to tik plaši dara.

– Ko tas nozīmē – matemātiskā modelēšana augkopībā?

– Šobrīd apgūstu kursu, kas ir funkcionāli strukturālie modeļi kultūraugu ražošanā. Tas nozīmē, ka konkrētie lielumi – augi – mums ir jāieliek dažādos vienādojumos, kur varam mainīt parametrus, teiksim augšanas ātrumu vai to, cik daudz gaismu augs uztver, līdz ar to, cik daudz ogļhidrātu saražo, varbūt varam mainīt lapu leņķi un tā tālāk. Tādā veidā modelējam situāciju, kas notiktu pie specifiskiem apstākļiem, un tā rezultātā var izvairīties no eksperimentiem, kas mēdz būt dārgi un laikietilpīgi, paņemt daudzus gadus. Vai, piemēram, iepriekšējā kursā mums bija modelis, kur skatījāmies, kā mainās kultūraugu, konkrēti kviešu, ražība attiecībā pret to, cik daudz gaismu saņem augs vai kāda ir temperatūra.

No tā, cik ātri augs izveido savu lapotni, cik daudz gaismas saņem, ir atkarīgs, cik daudz ogļhidrātu tas saražo, attiecīgi – cik augsta ir raža. Un tad jāskata tālāk, kas notiek dažādos mitruma apstākļos, kā tas ietekmē veģetatīvo fāzi līdz ziedēšanai, kas seko pēc ziedēšanas. Cik ļoti mainās rezultāti, ja temperatūra mainās, vai – kas notiek, ja pievienotais slāpekļa daudzums augam tiek izmainīts. Salīdzināti tiek dati, kas ir šodien, kas bija pirms trīsdesmit gadiem, kas ir mainījies.

– Pēc skolas droši vien zvani uz mājām un ziņo, kas jāievieš saimniecībā, ko vērtīgu tikko esi uzzinājusi.

– Šobrīd ne, tā drīzāk darīju, kad biju praksē Dienvidāfrikā, strādāju tur 800 hektāru lielā burkānu saimniecībā. Man ļoti patika vērot, kā viņi organizē darbu. No tā daudz varēja mācīties, arī redzot, kā finansiālā situācija mainās, vadoties pēc principa, ka 25 procentus ieguldi uzturēšanā, 25 procentus darbiniekos un pusi attīstībā. Ja tam seko līdzi, tad virzībā tiešām viss nostājas savās vietās. Bet visvairāk šīs pieredzes laikā es guvu emocionāli, jo mana prakses vadītāja arī bija saimnieka meita ar neparastu stāstu. Viņa ne mirkli nebija domājusi, ka saistīs savu dzīvi ar lauksaimniecību, jo tur nav pieņemts, ka sievietes strādā šajā nozarē, viņas neredz sev vietu, vismaz ne vadošos amatos un tiešā saistībā ar saimniecību.

Tāpēc Anita sākumā studēja nevis lauksaimniecību, bet medicīnu, molekulāro bioloģiju, taču prakses laikā ASV nomainīja specializāciju uz ekoloģiju un augu slimībām. Bija jau nodomājusi turpināt studijas un kļūt par pasniedzēju, bet tētis ļoti gribējis, lai paliek saimniecībā. Tā viņa apprecējās un pieņēma lēmumu, ka strādās tur. Anita ir ļoti iedvesmojoša persona manā dzīvē. Vēl jo vairāk – viņa ir pirmā sieviete savā reģionā, kas ieguva Jaunā lauksaimnieka balvu. Turklāt tas man arī bija ļoti labs paraugs, kā strādāt ģimenei kopā un kā atvēlēt laiku arī kam citam, kas nav saimniecība. Kā iemācīties nolikt to darbu mazliet malā, kas mūsu ģimenē ir problēma.

– No Nīderlandes un attāluma skatoties, ir kas tāds globāls, ko Latvijā varētu pamainīt lauksaimniecības un dārzkopības nozarē?

– Manuprāt, mums vajadzētu vairāk visiem sadarboties. Tiem, kas ir lauksaimniecībā, zinātniekiem, arī sabiedrībai – vairāk strādāt kopā. Tā ieguvumus redzu šeit. Piemēram, pirms atbraucu, arī es biju ļoti skeptiska – kā var stādīt slejās?! Tas nozīmē, ka, piemēram, ir rindas ar kāpostiem, tad – ar burkāniem, tālāk ir puķes, kuras piesaista lapsenes, kuras apēd kaitēkļus uz kāpostiem, tad ir kāposti… Mani mulsināja, kā to var praktiski realizēt, jo uzreiz rodas jautājums – kā es novākšu? Bet viņi to visu ir izpētījuši, ļoti profesionāli tam pieiet, daudz domā par tehnoloģiskajiem risinājumiem, kā ieviest jauno metodi, lai palielinātu bioloģisko daudzveidību, lai piesaistītu dabiskos ienaidniekus kaitēkļiem… No sākuma tev liekas – tās ir tik utopiskas idejas, vispār domā, ka zinātnei nav jēgas, bet rezultātā daudzos jautājumos, kur es biju ļoti skeptiska, man sāk mainīties viedoklis, jo esmu redzējusi to profesionalitāti, augsto līmenī un ar kādu entuziasmu viņi īsteno idejas dārzā.

Arī, piemēram, šobrīd ļoti daudz veic izmēģinājumus, ko angliski sauc par intercropping. Tas nozīmē, ka, piemēram, kukurūzu audzē kopā ar sojas pupiņām. Ir kukurūzas rindas un tad ir pupu rindas, un tad tie viens otru atbalsta, piemēram, soja apgādā ar slāpekli kukurūzu, kukurūza noēno soju. Tiek skatīts, kā abas kultūras rindas vidū uzvedas, kā rindas ārpusē, kā savā starpā iedarbojas, kādas ir to attiecības. Augu zinātnieki strādā ar tehniskiem cilvēkiem un arī paši iemācas būt tehniski. Tas ir tas, kas mums jāapgūst, – sadarboties.

– Nīderlandieši, cik dzirdēts, esot gari augumā. Bet vai var vēl kā citādi pateikt, nedzirdot valodu, ka tas ir holandietis uz lauka?

– Pirmkārt, viss, ko viņš darīs, būs superpārdomāti, un jau iepriekš zināms, ka tur būs arī rezultāti.

– Bet kas mums ir labāk nekā viņiem?

– Viņi ļoti saspiesti dzīvo. Ir maz zaļās teritorijās, tāpēc, piemēram, kursabiedri mājai uz jumta ieviesuši dārziņu. Priecīgi jau par kādu mazu dobīti. Holandiešiem noteikti nav mazdārziņu tādā līmenī kā mums. Un arī laukos mājas diezgan tuvu, nav pa vidu kilometru. Viss plakans. Lauki līdzeni, vieglāk strādāt, vieglāk ieviest tehnoloģiju. Ir ļoti daudz siltumnīcu, kur divdesmit hektāros zem stikla audzē rozes vai sarkanos redīsiņus cauru gadu. Liekas, kas tur var būt videi draudzīgs, ja nav augu maiņas? Bet tā viņi strādā, izdezinficē augsni… Latvijā tā mums ir liela, nenovērtēta priekšrocība, ka var būt savs dārziņš, siltumnīca, īsta daba, jo te pārsvarā vide ir mākslīga.

– Par ko spriežat Jauno zemnieku klubā? Kas aktuāls jaunajiem?

– Šobrīd tāds lielais – filozofiskais – jautājums, kas lauksaimniecības nozarē ir gan ļoti sāpīgs, gan nopietns, ir paaudžu nomaiņa. Tie zemnieki, kas 90. gadu sākumā bija jaunie lauksaimnieki, jaunie agronomi, šobrīd jau ir vecumā, kad ir jāsāk domāt par savu saimniecību nodošanu tālāk. Dažiem ir problēma – nav īsti, kam. Mēs jau zinām – jaunais lauksaimnieks var saņemt lielāku atbalstu, taču attiecības paaudžu starpā bieži vien ir sarežģītas, nereti vecākie nevēlas atdot autoritāti jauniešiem, citkārt jaunie grib īstenot pārāk ambiciozas ieceres, kas nav reālas… Vēl līdzi nāk, protams, praktiskie aspekti – kā pareizi pārņemt saimniecību vai kā dibināt jaunu.

Cits, tāds globāls jautājums laikā, kad mēs visi ļoti virzāmies uz ilgtspējību un zaļo pieeju, ir ne vien kā saimniekot videi draudzīgāk, bet arī – ko mēs darīsim tad, kad mums vairs nebūs veco metožu vai kādu konkrētu aizsardzības līdzekļu, kas, patiesību sakot, reizēm nav slikti, bet kādu populistisku iemeslu dēļ vai sabiedrības spiediena vai neinformētības rezultātā tiek aizliegti. Kā mēs šajā situācijā virzīsimies uz priekšu?

Nebrīnīšos, ja pēc divdesmit gadiem atkal būs cita teorija, bet tagad valda ideja, ka mēs par daudz aram augsni un tas veicina CO₂ emisijas. Tas ierobežo arī dabisko mikroorganismu daudzveidību augsnē, sabojā tās kapilārsistēmas. Meklējot risinājumu, daudzi ir aizrāvušies ar bezaršanas tehnoloģijām. Mans viedoklis – jā, to var darīt, bet tad tiešām jābūt ļoti zinošam, nepietiek ar virspusīgu domu: forši, tagad stilīgi, darīšu es arī… Jauni cilvēki bieži vien skatās pētījumus, klausās podkāstus, piemēram, amerikāņu, bet nepadomā par tik vienkāršu lietu – tie piemēri jau tiek īstenoti citos apstākļos.

Tajā pašā laikā ir jauki, ka viņi domā. Un – dažiem veiksmīgi arī izdodas! Mums, piemēram, klubā ir biedrs Kārlis – liels entuziasts, kam pašlaik labi sanāk bezaršana. Viņš rādīja augsni – cik skaista, bagāta ar sliekām, turklāt nav jāiegulda tik daudz darba un degvielas. Bet tad atkal – ir rugāji, un rodas citas problēmas, piemēram, kā tiec galā ar slimībām, kas paliek augu atliekās, kas uzkrājas un tiek apvērstas augsnē.

Tas ir ļoti labi – dzīvot ilgtspējīgi, šķirot atkritumus, ēst vietējos produktus. Mēs jau daudzi to darām. Bet man ir mazliet bail, ka cilvēki bez pamatzināšanām nāk nozarē un izdara pieņēmumus par to.

– Kāda ir tava attieksme pret bioloģisko lauksaimniecību?

– Bioloģiskā lauksaimniecība nozīmē saimniekot ar dabiskām metodēm, bet tur arī ir divas puses. Mēs konvencionālajā lauksaimniecībā lietojam minerālmēslus, kas ir ieži. Turpretī ir jau arī ļoti interesantas dabiskās metodes, piemēram, augsnes izkarsēšana vai nezāļu izdedzināšana. To darot, augsnē nogalina itin visu, kas tajā ir dzīvais, dabiskais. Bet – tas skaitās bioloģiski.

Vai arī, piemēram, tur atļauti konkrēti insekticīdi, kas ir veidoti no baktēriju izdalījumiem, bet tie ir daudz toksiskāki nekā atsevišķi sintētiskie. Turklāt ir daudz pētījumu, kur tiek salīdzināta pēda, ko atstājam, saimniekojot konvencionāli un bioloģiski. Un bieži vien šī pēda lielāka ir bioloģiskajiem, tāpēc, ka vienkārši vairāk jābrauc ar traktoru uz lauka, jo vairāk mehāniski jāierobežo nezāles.

Kad vēl studēju Lauksaimniecības universitātē, man bija kursa darbs par burkāniem, kur salīdzināju, kā būtu, ja es tos audzētu konvencionālā sistēmā, integrētā un bioloģiskā. Vispirms jau man būtu ļoti grūti vispār bioloģiskā sistēmā to darīt tāpēc, ka mums Latvijā nav vēl izstrādāta sistēma – mums ir līdzekļi, ko lietot, bet ir jābūt zināšanām un tev pašam jāspēj būt ļoti radošam, lai tu varētu to paveikt.

Mana pētījuma rezultāti uzrādīja, ka būtu ļoti daudz jālieto, piemēram, vara sulfāts. Vai tādas vielas, kas atļautas bioloģiskajā lauksaimniecībā kā augu aizsardzības līdzekļi, bet, ja izmanto ļoti daudz – un apjomam un izmantošanas biežumam ierobežojuma jau nav –, tad tas kļūst toksiski. Man kādreiz kolēģe rādīja bildes, kur Spānijā tiek audzēti bioloģiskie tomāti – visi nokaisīti ar sēru un varu, tie augi pēc tam mokās. Bet – tas ir bioloģiski.

– Un kā ar tevi pašu – vietējā pārtikas veikalā pērc bioloģiskos spinātus vai jebkādus?

– Es izvēlos bioloģisko ar nosacījumu, ja tas ir lētāks. Bet pamatā cenšos pirkt tos dārzeņus vai augļus, kas ir audzēti te, Nīderlandē, nevis kas ceļojuši, piemēram, no Marokas vai ASV. Arī Latvijā ievēroju to pašu principu – pērku pienu, kas ražots pie mums. Es neizvēlos bioloģiskos Eco burkānus, bet Latvijas – arī tad, ja tie nav bioloģiskie. Tas ir daudz draudzīgāk pret vidi.

– Nezinu, no kurienes, bet klīda vienu laiku mīts – no Nīderlandes ievestos dārzeņus labāk nepirkt, tie ir pesticīdiem bagātākie. Šādam apgalvojumam ir izskaidrojums?

– Domāju, tāds pieņēmums izveidojies tāpēc, ka te ir ļoti intensīva lauksaimniecība, neskaitāmas segtās platības, siltumnīcas. Protams, viņi augu aizsardzības līdzekļus lieto vairāk nekā mēs uz vienu hektāru. Bet realitātē tas, domāju, ir mīts. It īpaši attiecībā uz tomātiem un gurķiem, kas retos izņēmumos tiek daudz apstrādāti ar sintētiskiem augu aizsardzības līdzekļiem vai pesticīdiem. Latvijā vispār, man šķiet, nevienā lielajā siltumnīcā tie netiek lietoti, ja nu vien pa retam, varbūt kaut kādi miltrasas fungicīdi. Principā viss notiek ar bioloģisko kontroli, tiek lietoti dažādi mikroorganismi, kukainīši, kas ierobežo kaitēkļus.

– Kādās domās esi par kūdras aizliegumu?

– Tā bija Mārīte Gailīte, kas nesen teica pa radio – ko tad darīs tas latvietis parastais, kurš grib sev podiņā izaudzēt tomātu uz balkona vai savā siltumnīcā izaudzēt dēstus? Viņš vairs nespēs to izdarīt! Mēs arī, kad vairs nebūs iespējas audzēt kūdras substrātā, nevarēsim izaudzēt dēstus. Domāju, ka tas ir ļoti aplams aizliegums. Pirmkārt, kūdra – tas ir atjaunojams resurss. Otrkārt, tas noteikti nav tikai vides prasības dēļ, bet, pieļauju, ir kaut kādā mērā saistīts ar konkurenci. Jo Latvija ir ļoti liels spēlētājs tirgū. Arī mēs saimniecībā esam par to bažīgi, bet es ticu, ka tas nepiepildīsies, jo ir pārāk absurdi.

– Vai jaunajai dārza sezonai tev ir kādi izaicinājumi padomā?

– Uzņēmums Agrimatco šo ir nosaucis par paprikas gadu – varbūt ir vērts pamēģināt to. Ir arī šķirnes, ko var izauklēt podiņā uz palodzes – to es varētu pati šogad paveikt, arī esot Nīderlandē. Bet saimniecībā laikam turēsimies pie visa vecā. Pagājušogad pamēģinājām dārzeņu soju. Mūsu eksperiments diez ko neizdevās, par vēlu iesējām, tomēr izauga, un varbūt ir vērts noriskēt vēlreiz. Mums vispār patīk visu kaut ko izmēģināt.

– Kas jums ir topā?

– Tauriņzieži – cūku pupas, zaļie zirnīši. Arī Ķīnas kāposti, tāpat puravi ir viens no topa dārzeņiem. Vēl saldā kukurūza, varbūt nav tik pieprasīta, bet – mūsu niša.

– Jūsu niša ir arī krāsainie burkāni. Varbūt ir vēl kāda jauna krāsa parādījusies?

– Ir sarkani, bet tie, šķiet, nav pieejami mazdārzniekiem.

– Tā ir tendence – spēlēties ar dārzeņu krāsām?

– Drīzāk – tikai niša. Esmu runājusi ar cilvēkiem, kas tirgo sēklas, un viņi atzīst, ka nav jau nemaz tas pieprasījums tik liels pēc šādiem specifiskiem produktiem.

– Visi gribētu izaudzēt tādus burkānus kā jums! Ko tu ieteiktu?

– Pirmkārt, nevajag audzēt smagā, ļoti mālainā augsnē. Galvenais – kārtīgi izveidot dobes, lai augsne ir irdena, lai sēkliņai būtu, kur tiekties. Ir labi, ja laikā, kad sēkla dīgst, pirmajās nedēļās – līdz pirmajām lapām –, tiek nodrošināts mitrums. Tas ir ļoti svarīgi! Pēc tam varbūt nav tik būtiski. Mazdārziņā, lai izvairītos no burkānu mušas, var piestādīt klāt sīpolus vai samtenes, jo tad mušas nejūt burkānu smaržu. Vēl ir ieteikums sēt pēc Jāņiem, tāpēc, ka tad muša vairs nelido, jo pirmā paaudze jau izlidojusi. Vēl ieteiktu ņemt sēkliņas, kuras ir uzreiz lentē ar jau noteiktu attālumu, līdz ar to nebūs pēc tam jāretina. Tā var izvairīties no sēklas izšķiešanas.

– Un kuras šķirnes izvēlēties?

– Ja ir iespēja, labāk sēt hibrīdšķirnes, jo tās ir skaistākas un arī bieži vien ar labākām garšas īpašībām. Pasaulē vadošajam sēklu tirgotājam Vilmorin ir šķirne, kas ir ļoti piemērota sulām, arī salda, turklāt mazdārzniekiem pieejama – tā ir ‘Bolero’. Arī ‘Maestro’, kas ir veca šķirne, bet garšīga un, kas svarīgi, burkānu mušām nepatīk.

– Esi agronome trešajā paaudzē. Vecāki pēc augstskolas beigšanas sāka darboties tukšā vietā – no nekā. Viņi ir tavs paraugs it visā?

– Tētis man vienmēr ir bijis paraugs gan profesionāli, gan arī dzīvē. Esmu ļoti daudz mācījusies no viņa. Vienmēr man ļāvis pieņemt lēmumus pašai, arī tad, kad es to neesmu vēlējusies. Un mana mamma Diāna ir piemērs, kāda ir stipra, skaista un dabiska sieviete, jo viņa paspēj visu – gan vadīt saimniecību, gan vienmēr ir bijusi mūsu mamma, taču ne tipiska, kas stundām ilgi ņemas un čubinās ar saviem bērniem vai izšķiež vārdus. Viņa allaž ir bijusi blakus un rūpējusies, mamma noteikti ir mana labākā draudzene, jo mani saprot vislabāk.

– Jūs esat Latvijas balsts – ticīga, strādīga, pamatīga ģimene.

– Mums ļoti daudz nozīmē ticība Dievam. Esmu pārliecinājusies par to, kā svarīgās lietās – arī attiecībā uz studijām Vageningā – viņš pašķir ceļu. Lauksaimniekam jau vispār jābūt paļāvīgam. Tu redzi, ka ir problēmas uz lauka, saproti, ka 50 procenti ražas varētu aiziet bojā, bet tu vienkārši pieņem to kā faktu un ej tālāk – tur nav daudz laika domāt.

– Jūsu ģimene arī daudz darījusi Allažu baznīcas uzturēšanā, tēvs ilgus gadus ir draudzes priekšnieks.

– Lauku draudzītēs jau nav īsti to cilvēku, kas var uzņemties pienākumus. Tētis ir draudzes priekšnieks, šķiet, jau divdesmit gadus, mēs ar mammu palīdzam ar sadzīviskiem pienākumiem – rūpējamies par to, lai baznīcā ir puķes, sadedzinām sveces, sakopjam telpas. 

– Tad Lieldienas jums noteikti vispirms ir kristīgi svētki.

– Jā, parasti tad ejam uz baznīcu, Lielās piektdienas un svētdienas Lieldienu dievkalpojumu. Bet šogad būs citādi. Vecāki mani apciemos šeit, un mēs dosimies uz Kēkenhofu, kur ir tulpju dārzi. Šo sapni viņi gribēja īstenot jau pirms kovida, pat biļetes bija nopirktas, bet ceļojumu nācās atcelt. Tagad būs pirmā reize kopš 90. gadu sākuma, kad viņi vispār kaut kur kopā dosies – iepriekšējā reize bija pirms 30 gadiem, arī uz Holandi, bet pat toreiz tas bija vairāk kā darbs – saistībā ar pieredzes apmaiņu. Gaidu viņus ciemos un zinu – tas būs skaisti!