Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
4
-
0
-
1
-
0
-
«Mūs neizbēgami salīdzinās, mani vērtēs ļoti kritiski, » Laura smaida savu burvīgo smaidu, skeptiķus atbruņodama ar konstruktīvo prātu un mākslas zinātņu doktores grādu. Kas viņa ir, šī drosmīgā gaišmate, kura pārspējusi pārējos 15 kandidātus garajā konkursā uz jaunā direktora amatu? Ātrā atbilde ir īsa – savējā. Līdzšinējā Rundāles pils muzeja Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja. Talantīga mākslas zinātniece ar restaurācijas prasmēm un… komercizglītības bāzi. Cilvēks, kurš pasauli citādu neredz, vien kultūrvēstures kontekstā. Viņa pils saimnieces pienākumus pārņēma 2. janvārī.
Arī Lancmanim ļoti rūpēja, kurš būs viņa pēctecis. Visu vasaru un rudeni direktors un Rundāles pils fani gaidīja jaunā vadītāja vārdu. Bija kolēģi, kas Lancmanim pat atzinās, ka iešot projām no darba, ja pie varas nākšot kāds nemuzejisks svešinieks. Bet ar Lūses iecelšanu Rundāles pils direktores krēslā sabiedrībai ir paziņots, ka valsts atbalstīto muzeju vadības amatos tiek progresīvi lūkots pēc jaunajiem. Labs signāls, vai ne?
Rundāles pilī jārēķinās arī ar neprātīgu iekšējo uzstādījumu, lai varētu pilij pilnībā atdoties, laižot caur sevi tās enerģiju, arī negatīvo. Ka pils savažo, piesaista un apreibina tā, ka var attapties tikai pie pensijas gadu sliekšņa
"Mani vecāki ar mākslu nav saistīti. Vectēvam gan ļoti patika zīmēt. Viņš apguva burtliča profesiju, vēlāk kļuva par Tukuma tipogrāfijas vadītāju. Tēvs ir inženieris mehāniķis, cilvēks ar zelta rokām, prot visus darbus, bet mamma pēc izglītības ir pārtikas tehnoloģe, padomju laikā bijusi gan pavāre, gan grāmatvede, gan sekretāre. Pirms došanās pensijā vairākus gadus strādājusi arī Pasaku muzejā, bijusi šīs struktūrvienības vadītāja, » intervijā IEVAS Stāstiem atklāj jaunā direktore.
Lūses izglītība ir kā slāņaina torte, kuras apakšējā daļā krietns pamats – Rīgas Komercskola. Seko restaurācijas nodaļa Rīgas Celtniecības koledžā, visbeidzot – Mākslas akadēmija, pēc tam doktorantūra. Tā soli pa solim, lai beigās nonāktu Rundāles pils muzeja direktora krēslā, kur vajadzēs visas šīs zināšanas. «Var šķist, ka esmu devusies turp mērķtiecīgi. Bet tā nav. Vienkārši kāpusi pa karjeras kāpnēm, kur katrs nākamais solis un pavērsiens pats mani atvedis uz Rundāli.»
Ja cilvēks sešu gadu vecumā nonāk Rundāles pilī, izstaigā atjaunoto Zelta zāli, Balto zāli un hercogienes buduāru, saprazdams, ka tas ir skaistākais pasaulē, tas atstāj iespaidu uz turpmāko dzīvi.
Ja cilvēks sešu gadu vecumā nonāk Rundāles pilī, izstaigā atjaunoto Zelta zāli, Balto zāli un hercogienes buduāru, saprazdams, ka tas ir skaistākais pasaulē, tas atstāj iespaidu uz turpmāko dzīvi. «Ļoti spēcīgs bija šis iespaids. Mēs atvedām mājās suvenīru – ovālu medaljonu ar Baltās zāles stuka rozītēm. Tas ilgi stāvēja plauktā goda vietā, no tā regulāri tika slaucīti putekļi…" Vai gan toreiz Laura varēja iedomāties, ka daudzus gadus vēlāk par skaistajiem stuka veidojumiem un to mākslinieku Grafu viņa referēs starptautiskās mākslas vēstures konferencēs?
Pirms gada, sākot strādāt Rundālē, Laura no Rīgas pārcēlās uz dzīvi tuvāk pilij – Bauskā. Ar visu lielo kaķi, mēbelēm un mākslas vēstures grāmatu kalniem. Sākumā bijis liels pārdzīvojums doties uz Rundāles pili kā uz darbu. Vispirms iziet cauri staļļa vārtiem, tad pils iekšpagalma metāla vārtiem un pa senatnīgo bruģi soļot uz koka kāpnēm, kas ved līdz pils ārdurvīm… «Tik svinīgas izjūtas!»
Vai Laura apzinās pils enerģiju? Bilstu, ka Lancmanis man ir atzinies – Rundāles pilī jārēķinās arī ar neprātīgu iekšējo uzstādījumu, lai varētu pilij pilnībā atdoties, laižot caur sevi tās enerģiju, arī negatīvo. Ka pils savažo, piesaista un apreibina tā, ka var attapties tikai pie pensijas gadu sliekšņa. «Jā, tas ir viens no variantiem, jā, un es to pieņemu.»
"Neteikšu, ka iedzīvoties šeit bija viegli. Rīgu nevar salīdzināt ne ar vienu citu Latvijas vietu. Biju tur nodzīvojusi divdesmit gadu, tas ir pietiekami ilgs laiks, lai izveidotos dzīves standarta prasības – attiecībā uz vidi sev apkārt un kosmopolītisku dzīvi, kas salīdzinājumā ar dzīvi mazpilsētā ir anonīma. Aspekti, ar kuriem man vēl jāmācās sadzīvot, – dzīve tik šaurā vidē kā muzejs. Un jāsaprot, ka laiks, kad esmu anonīms cilvēks, jau ir beidzies.»
Bija kolēģi, kas Lancmanim pat atzinās, ka iešot projām no darba, ja pie varas nākšot kāds nemuzejisks svešinieks.
Pagaidām Lauras ģimene ir tikai kaķis. Uz ļoti personīgo jautājumu par laikam jau augstajiem kritērijiem partnera izvēlē, Laura lūdz atļauju neatbildēt. Pēc mirkļa gan piebilst: «Viņam ir jābūt inteliģentam un drosmīgam. Esmu diezgan atturīga, cilvēkam jābūt gana drošam, lai man tuvotos… Bet ceru, ka neesmu snobiska.»
Lauras sapnis un plāns ir Rundāles pili ievest UNESCO mantojuma listē. «Būtu absolūti brīnišķīgi, ja mums izdotos tajā iekļūt. Šobrīd tas vairs nav tik viegli, cik būtu bijis pirms gadiem piecpadsmit. Bet mēs to varam prezentēt kā Rastrelli mantojumu. Taču vispirms mums pils jāiekļauj nacionālajā UNESCO sarakstā. Lancmaņa kungs nobruģējis ļoti svarīgu pamatu, ļoti daudz devis profesionālo un mantinieku sakaru dibināšanā, izkopšanā. Tas bijis nozīmīgi no sponsoru un muzeja prestiža viedokļa. Viņš padarījis pili starptautiski atpazīstamu. Tagad jāiet tālāk. Esam iesaistījušies Baltijas Piļu asociācijā, bet mēs varētu pieslieties Eiropas Karalisko rezidenču asociācijai. Šī nav karaliskā rezidence, bet gan hercoga medību pils, tomēr kā asociētie biedri mēs tur varētu būt.»
Laurai vēl ir priekšā arī iepazīšanās ar Bīronu dzimtas pēctečiem, ar kuriem Lancmanis gadu gaitā ir cieši sadraudzējies. Iespējams, tas notiks nākamajās maija svinībās, jaunās sezonas atklāšanas pasākumā. Pagaidām viņa priecājas par gleznu no hercoga Pētera Bīrona iemīļoto meistaru saraksta, ko muzejam izdevies iegūt izsolē. «Tā ir Klāsa Vilema Hedas brīnišķīga klusā daba – ar apetītlīgu šķiņķi, kam griezuma vietā labi redzamas tauku dzīsliņas. Viņš ir viens no holandiešu 18. gadsimta redzamākajiem tā dēvēto brokastu ainu gleznotājiem.»
Kad jautāju, kuri ir Lauras Lūses mīļākie punkti Rundāles pilī, viņa bez Baltās zāles uzreiz nosauc arī zaļo Puzes zāli no deko izstādes. «Tā ir viena no manām mīļākajām telpām pilī – vienīgā koka paneļu siena ar rokoko dekoriem Latvijā. Puzes muižai ir ļoti traģisks stāsts, tā gājusi bojā, brutāli iznīcināta. Tomēr muzeja darbinieku aktivitāte ļāvusi šo mantojumu saglabāt, atvest uz Rundāli un atkal izstādīt. Ļoti interesanta man šķiet mūsu sakrālās mākslas kolekcija, ko 60. gadu beigās, 70. gados un vēl 80. gados izdevies izglābt no iznīcības. Kad Lancmaņa līdzgaitnieks Mārcis Leopolds Kļaviņš stāsta, kā viņiem toreiz gājis, jaunāka gadagājuma kolēģi klausās vaļā muti.»
