Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
No aktiera par virsnieku
«Mans bērnības sapnis bija būt aktierim, un es šo sapni piepildīju. Tomēr šajā sezonā Jaunajā Rīgas teātrī manis vairs nav, jo izvēlējos citu – militārās karjeras – ceļu. Gribu būt virsnieks,» saka Jānis Grūtups (24), aktieris, Nacionālās Aizsardzības akadēmijas kadeta kandidāts.
Esmu pateicīgs, ka man vienmēr līdzās bijuši meistari – cilvēki, kam līdzināties, kam jautāt padomu un uzticēties,» saka Jānis. «Vecākiem būtu jābūt tik viediem un redzīgiem, lai jau kopš mazām dienām bērnu virzītu ceļā, kurā viņam ir ķēriens. Piemēram, ja bērnam ir muzikālā dzirde, viņš noteikti jāvirza uz mūzikas skolu, ja ir dotības sportā – jāvirza tajā. Tāpat vecāku uzdevums ir iemācīt pabeigt iesākto.
Citi lasa
Ja pirmajos divos gados ir skaidrs, ka iesāktais ceļš bērnam tomēr nav īstais, jāskatās reāli – varbūt arī nevajag mocīties. Savukārt, ja, piemēram, mūzikas skolā tikts līdz trešajam, ceturtajam vai pat piektajam gadam – ir jāpabeidz, jo dzīvē vienmēr noderēs spēja sevi disciplinēt un noturība pabeigt iesākto. Raimonds Pauls arī negribēja spēlēt klavieres, bet – redz, kas sanāca!
Ieguvēji vienmēr būs bērni, kam vecāki iemāca valdīt pār savu laiku, nevis ļaut laikam valdīt pār viņiem, visu vakaru nosēžot Tiktokā.
Arī es savulaik gribēju pamest mūzikas skolu, tomēr esmu absolūti pateicīgs, ka to pabeidzu.
Atceros, kā tēva brālis, advokāts Andris Grūtups, kuru saucu par krusttēvu, gadu pirms aiziešanas mūžībā man uzdāvināja pilnīgi jaunu mežragu. Iecirtos un negribēju krusttēva dāvanu pieņemt, jo man likās, ka tas ir spiediens – tagad man obligāti jākļūst par mūziķi! Biju tik dusmīgs! Krusttēvs zvanīja, lai nedusmojos, jo dāvana esot no labas sirds. Bet es – nē un nē, man nevajag! Uzvedos tik stulbi! Tagad saprotu – tas bija ļoti skaists krusttēva žests, vēlāk krusttēva dāvināto mežragu spēlēju gan Zalcburgā, gan Vīnes filharmonijā un citur.»
Balets melnā kažokā
«Būt aktierim ir mans absolūtais bērnības sapnis. Mans tētis Gaitis Grūtups ir žurnālists un publicists, mamma Nelda Ķikute strādā Jelgavas novada kultūras departamentā, ir Svētes pagasta amatierteātra režisore. Gan man, gan trim māsām domāšanu veidoja ne tikai vecāki, bet arī krustmāte Astra – veda uz operām, baletu, pēc tam nokļuvām ļoti labās rokās Spīdolas skolā, kas noteikti saucama par mazo Gaismas pili.
Bieži devos mammai līdzi uz amatierteātri. Man bija tikai deviņi gadi, kad piedalījos Nacionālā teātra rīkotajās meistarklasēs skolēniem.
Gāju Rīgā pa Aspazijas bulvāri, aizvēru acis un domāju – kā būtu, ja es tagad atvērtu acis un jau kā pieaudzis cilvēks ietu uz teātri kā īsts aktieris.
Vidusskolā man patika ekonomika, darbojos Junior Achievement, plānoju stāties Rīgas Ekonomikas augstskolā, bet joprojām nelika mierā bērnības doma par teātri. Uzzinot, ka tiek uzņemts Jaunā Rīgas teātra aktieru kurss, sapratu, ka man jāpamēģina. Tā sākās mans aktiera ceļš.
Viena no manām pēdējām lomām Jaunajā Rīgas teātrī bija Parfjons Rogožins izrādē Melnais gulbis. Jā, tas bija košs mazā Jāņa Grūtupa bērnības sapņa piepildījums! Šajā lomā bija viss, ko vien varēju iedomāties un vēlēties: spēcīgs vīrietis, melnā kažokā un dejoju baletu! Mana sapņa esence! Absolūti mana loma, un es to pilnībā izbaudīju! Pēdējo Rogožina lomu nospēlēju šovasar 21. jūnijā. Jau tad zināju, ka nākamajā sezonā teātrī vairs nebūšu.»
Sapņi piepildās un mainās
«Mans bērnības sapnis par teātri bija pa īstam, un esmu laimīgs, ka to izdevās piedzīvot. Kad absolvēju Kultūras akadēmiju, man bija 22 gadi, bet jau tobrīd sapratu, ka jātur asas visas maņas, lai saprastu, kur ceļš vedīs tālāk. Bija sajūta, ka aktieris ir mūžizglītība, nevis arods, ko jebkad vari iemācīties pilnībā. Mani urdīja nemiers – vai tiešām tagad viss, – sākas mana lielā dzīve? Iespējams, tās bija bailes no pieaugšanas.
Atskārsme, ka gribu izvēlēties militāro ceļu, atnāca dienestā Zemessardzē.
Pēdējā rītā pēc nedēļas mežā, kad visi vēl gulēja, vienatnē staigāju un sapratu, ka militārā joma varētu būt lielisks veids, kā pavadīt nākamo savas dzīves posmu. Ļoti gribēju studēt, turklāt – arī ārpus Latvijas, un sapratu, ka Aizsardzības akadēmija šīs iespējas dod. Tā viss saslēdzās.
Ir cilvēki, kam pieaugot rodas citi sapņi, un tas ir pilnīgi normāli. Atceros, kā Jaunā Rīgas teātra vadītājam Alvim Hermanim pateicu, ka gribu studēt Latvijas Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā. Mums bija skaista un atklāta saruna, viņš saprata manu izvēli un teica: ja kaut kas neizdosies, dod ziņu.»
Tā ir goda lieta
«Daļu šīs vasaras pavadīju bažās, kā būs, – mani uzņems vai ne, jo, piemēram, medicīniskajā pārbaudē var atklāt ko tādu, par ko neesi pat nojautis un jutis, bet izrādās, ka dienestam nederi. Mans bažas bija veltas – pašlaik studēju Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā.
Man jau ir viena augstākā izglītība, tāpēc varēju izvēlēties tikai pusotra gada studijas – pēc tām es jau būtu leitnants un varētu vadīt 30 cilvēkus. Tomēr izvēlējos studēt vismaz četrus gadus. Tā tomēr ir goda lieta. Pēc pusotra gada studijām es nevarētu nostāties un dot pavēles trim desmitiem kareivju un dižkareivju, kas bijuši pat vairākās misijās un skatījušies nāvei acīs. Man būtu kauns pašam no sevis. Es, no teātra skatuves nokāpis, jau pēc pusotra gada teikšu, ko darīt citiem, domādams, ka zinu labāk? Es nezinu labāk, viņi zināt labāk! Man pašam jānopelna pārliecība, ka zinu labāk, un to var iegūt tikai vienā ceļā – mācoties un uzzinot.»
Neesmu smilšu maiss
«Tikpat nopietns lēmums kā aiziet no teātra un aktiera karjeras man jāpieņem arī tagad, izvēloties militārās karjeras ceļu – sauszemes, jūras vai gaisa spēkus. Tās ir trīs stihijas – zeme, gaiss un ūdens, tāpēc lēmumam jābūt patiešām izsvērtam. Vēl domāju.
Līdz pat Ziemassvētkiem būšu mācībās Alūksnē. Pirmā diena kazarmās bija diezgan traka, jo nācās saprast, kā saglabāt savu iekšējo brīvo gribu armijā – vietā, kur to izdarīt ir vismazākās iespējas. Mācījos pieņemt, ka tas vairs nav mans laiks, bet dienesta laiks. Kad man ir pāris brīvas dienas, tās saplānoju līdz sīkumam – tagad vēl jo vairāk novērtēju laika nozīmi.
Ikdienā staigājot formā un dzīvojot kopā ar gandrīz 50 cilvēkiem, brīvdienās gribu vilkt visskaistāko un redzēt un dzirdēt vislabāko un ēst iespējami lēni.
Kā aktierim man bija noteiktas stundas, kad pats lēmu un pats sev devu uzdevumus, bet tagad esmu kareivis – vismazākā zivtiņa akvārijā. Pēc pirmajām nedēļām kazarmās režisoram Alvim Hermanim nosūtīju garu ziņu, pateicoties par to, ka viņš man iemācīja pašam domāt, pašam meklēt risinājumus un pašam par tiem runāt. Tieši tāpēc neesmu kareivis – smilšu maiss, kas pats nedomā un tikai izpilda, ko viņam saka, bet drosmīgi runāju par dienestā pamanītajiem plusiem un mīnusiem. Ja redzu nepilnības, eju pie komandieriem, saku, un kā akmens no sirds noveļas, redzot, ka mani sadzird, – lai kāda kuram pakāpe, mēs visi esam cilvēki.»
Jāpārliecina uzvarēt
«Daži saka, ka teātris un armija ir diametrāli pretējas lietas, bet tas tā nav – ir daudz kopīga. Gan teātrī, gan armijā ķermenis ir instruments – jābūt fiziski spēcīgam. Tāpat abās vietās ir savdabīgs darba grafiks un vajadzīgs radošums – arī vienu un to pašu pavēli var izpildīt dažādi.
Brīžos, kad man iedod atbildību par citiem, jūtos kā zivs ūdenī.
Ja neapzinātos savas līdera dotības, es nebūtu armijā. Uz skatuves man bija jāpārliecina 400 skatītāju zāle, bet armijā cilvēki, kas zvērējuši ar savu dzīvību, būs jāpārliecina iet kaujā un uzvarēt. Savā ziņā tas ir nākamais līmenis, un armijas pamats ir izcili līderi.
Par manu lēmumu iet militārās karjeras ceļu esmu dzirdējis dažādus viedokļus. Varu aizsvilties, ja kāds uzskata, ka daru nepareizi. Šis tiešām ir mans ceļš, jo man ir skaidra ideja, kā vārdā es to daru. Kā šajā ģeopolitiskajā situācijā var nesaprast, cik svarīgi mūsu valstij kļūt militāri spēcīgākai!»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.
