Horeogrāfe Liene Grava: Pārmaiņās tu transformējies citā pakāpē, un tas ne vienmēr ir patīkami

Viena no spilgtākajām laikmetīgās dejas horeogrāfēm Latvijā. Arī tā ir viņa, kas tik šarmanti ceļo gultā kopā ar Donu viņa dziesmas Lūdzu, vēl neaizej klipā. Bet, lai tuvotos Lienes patiesajai būtībai, ir jāredz viņas soloizrāde Kvēldiegs. Vertikāla, akrobātiska deja virvēs – vizuāls trauslums, vienlaikus milzīgs iekšējs spēks. Bet viss sākās pirms pieciem gadiem, kad Liene uzmirdzēja Kultūras akadēmijas festivālā Patriarha rudens. Tur viņu pamanīja Džilindžers un uzaicināja Neprātīgajā Zeldā. Šajā janvārī uz Dailes teātra lielās skatuves bija pirmizrāde identitātes drāmai ar Lienes horeogrāfiju – Talantīgais misters Riplijs. Liene mulsi atzīst, ka ilgojas iemācīties, kā radošumu un karjeru harmoniski saplūdināt ar laimīgu personisko dzīvi. Un jautā, vai vispār tas iespējams. Kaut arī neslēpj: «Tāds vientuļais vilks ir manī…» Liene atzīst, ka šī intervija žurnālam SANTA ir viņas līdz šim atklātākā saruna ar žurnālistu. Ļoti novērtēju šo uzticēšanos.

– Tevī ir tāds jūtīgs smalkums, ļoti meitenīgs… Kā tu panāc skarbās teātra pasaules respektu?

– Ar darbu. Teātrī ienācu ļoti jauna, bet uzreiz rādīju, ka esmu labs spēlētājs. Zināju, ka jābūt stiprai, lietišķai. Lai cilvēkiem, ar mani strādājot, paliktu laba pēcgarša. Lai viņi zinātu, ka droši var man uzticēties. Kaut esmu jūtīga, jā. Tas ļoti noder radošumam, bet posta manu iekšējo vidi, tādēļ mēģinājuma laikā nedrīkstu emocionāli izreaģēt nepatīkamo. Asākos brīžos sev jautāju: notiekošais jāuztver personīgi vai arī šis cilvēks vienkārši netiek galā ar sevi? Jābūt tik stiprai, lai neuztvertu personīgi. Drīzāk – izelpot, sakost zobus, mierīgi noklausīties. Un – ar emocijām tikt galā vienatnē. Būtu liels vājums sākt raudāt mēģinājuma laikā. Kurš tad mani pēc tam respektēs? Neprātīgā Zelda mums izdevās, un mani sāka aicināt teātrī vēl un vēl. Katru iestudējumu uztveru kā skolu, un sevi jāpierāda vienmēr no jauna. Tas ir tas dzenošais motoriņš.

Mēģinājumā vienmēr ierodos sagatavojusies. Izvirzu mērķi, eju uz rezultātu.

Esmu prasīga, neatkāpjos. Vienlaikus – cienu šos cilvēkus. Viņi zina, ka būs strādāšana, radošs process, iedziļināšanās tēla būtībā. Nelieku paimprovizēt vai kaut ko padarīt, kā mēdz notikt gadījumos, kad mēģinājuma vadītājs ierodas negatavojies. «Pameklējam!» Tā var teikt profesionāliem dejotājiem – viņiem ir cits ķermenis. Bet teātrī jābūt plānam. Plāns! Man pat ir īpaša pierakstu klade, kurā fiksēju slīpējamus horeogrāfijas sīkumus, kas uzvedumā jāpatīra. Liepājas teātrī to iesauca par nāves grāmatu. (Smejas.)

– Ko tu uzskati par savu augstāko horeogrāfes sasniegumu?

– Nozīmīgākā man bija Spēlmaņu nakts balva par Piafu Liepājas teātrī un par Sasodīto sarkano mēnesi. Arī kolektīvā dejas balva par iestudējumu Abas malas.

– Abas malas bija krāšņs, ļoti patriotisks Latvijas simtgades svinībām radīts notikums. Bet Piafā, sāpīgi skaistajā stāstā par kaislību un sadegšanu, tava perfektā horeogrāfija kļuva šīs izrādes vērtība – tik fizioloģiski satriecoša.

– Tas bija mans pirmais darbs Liepājas teātrī, un pirmoreiz veidoju kustību lielajai skatuvei. Viens no maniem mīļākajiem iestudējumiem, tik radošs. Edītes Piafas dzīve mani ļoti uzrunāja, strādājām ar milzīgu cieņu pret viņu. Gribēju, lai Piafai būtu paticis.

– Visspožākā man šķita galēji jutekliskā Edītes un viņas Marsela tīšanās boksera roku saitēs…

– Jā, ļoti skaista aina, man ļoti mīļa. Kopīgi ar režisori meklējām, domājām… Pētījām Piafas koncertu video, viņa taču bija pati sev horeogrāfe, katru dziesmu iestudēja konkrētās pozās. Ņēmām precīzi tās pašas, pat sīkumos – galvas pagriezienu, rokas kustību.

– Pirms diviem gadiem Liepājā piedalījies arī režisora Zemļanska izrādes Precības tapšanā. Teātra pasaule aizturēja elpu, kāda tā bija izcilība, cik neprātīgs adrenalīns. Ne velti uzvedums togad triumfēja Spēlmaņu naktī. Bet aktieriem pašiem šī izrāde nozīmēja visa ķermeņa iekaisumu… Tāda kustību partitūra, tik galējs spēka patēriņš, kas robežojas ar draudiem dzīvībai. Tu tur biji ne vien režisora asistente, bet arī horeogrāfe un kustību trenere. Tu aktierus sūri nodzenāji.

– Jā, nebija variantu, jo visu izrādes laiku jābūt kustībā. Ķermenis jādabū tādā formā, lai to vispār var izdarīt. Aktieris taču nav pieradis fiziski tik daudz kustēties, tā nav viņa lieta. Divi mēģinājumi dienā, rītu sākām ar stundu ilgu kārtīgu iesildīšanos, tikai tad varējām būvēt horeogrāfiju. Bet tāds ir Zemļanska stils. Izpildīju viņa idejas, piedāvāju savas, strādājām duetā.

– Aktieri laikam ir diezgan slinki.

– Jā, nepārtraukti vajag motivēt. Tas arī ir mans uzdevums – būt riktīgai trenerei. Vajag tik daudz enerģijas, lai pietiktu gan pašai, gan viņiem. Un disciplīna ir svarīga. Bet strādāju, iedvesmojot viņus, negribas nodarīt pāri arī sev – strīdi manī ilgi rezonē. Esmu par pozitīvo motivēšanu. Tiesa, tā ir lēnāka, grūtāka nekā rupjā, autoritārā. Rupjība varbūt kādu straujāk mobilizē – nodara pāri dvēseliski, cilvēks aizveras, iekšēji savelkas. Jā, viņš izdarīs, ko liksi, bet – ne vairāk. Iedvesmojot ar pozitīvo, aktieris paveic brīnumu.

– Tavu dosjē papildina arī kustību režija diviem operas iestudējumiem. Tas ir citādi – būt horeogrāfei operā?

– Pilnīgi citi noteikumi, cita sistēma, nezināmi cilvēki. Nebija viegli. Vajadzēja mācīties respektēt, ka mūzika vienmēr būs galvenais. Jāpārvar savs ego, jo kustība operā ir tikai līdzeklis, lai palīdzētu māksliniekam izteikt mūziku. Kustība ir minimāla.

– Vērojot tevi pašu dejojam, man šķiet, ka pazīstu tavu rokrakstu – paredzu, ka sekos elpu aizraujošs akrobātisks risks uz traumatisma robežas. Kad iNOVUSS atklāšanā tu dejoji uz Magnetic Latvia skatuves kopā ar Rūdolfu Gediņu, tavi lēcieni bija gluži vai maģiski. Kas tevi tajā visā valdzina?

– Sajūta, doma, asociācijas, nevis pašmērķīgas skaistas kustības. Ielikt kustībā apziņu. Stundām ilgi varu stāstīt, ko ar to vai citu kustību vēlos pateikt. To iemācījos, darbojoties kopā ar Zemļanski.

Viņam katra kustība ir saruna. Sapratu, cik ļoti tas man patīk, – nav liekvārdības.

– Pirms gada radīji savu pirmo soloizrādi un vēl kādu – dejas gaisā. Uz to biji gājusi ļoti nopietni – Madridē apguvi lidošanu ārpus gravitācijas, daudzu metru augstumā, mācījies sajust īsto virves nostiepumu. Pacieti neskaitāmus zilumus, pastāvīgi lonžās noberztus gurnus. Kāpēc tev to vajadzēja?

– Kad taisīju Precības, man vakaros Liepājā nebija, ko darīt, un es klejoju internetā – meklēju iedvesmu. Man palaikam patīk paskatīties, ko dara mani kolēģi pasaulē. Ieraudzīju gaisa deju, ak, cik tā bija skaista! Sapratu, ka arī tā gribu. Sazinājos ar to dejotāju, viņš ieteica braukt uz Madridi, tur esot labs pedagogs. Sarunāju individuālas nodarbības un divas vasaras mācījos. Dabūju inventāru, sāku trenēties, uzķēru īsto garšu.

– Tavu jaudu var tikai apbrīnot. Pirms dažiem gadiem tu tikpat akrobātiski sezonas vidū ielēci arī ļoti sarežģītajā Ārijas lomā vēl vienā Zemļanska unikālā iestudējumā Indulis un Ārija.

– Tā bija viena no lielākajām likteņa dāvanām, kāda man dzīvē iedota. Skatoties šo izrādi vienmēr apbrīnoju aktierus un ilgojos, ka arī gribētu ko tādu nospēlēt. Pagāja mēnesis, tobrīd Liepājā strādāju pie citas izrādes. Laura Jeruma, aktrise, kas spēlēja Āriju, bija stāvoklī. Un Zemļanskis ar Laukšteinu man teica: «Tev jālec iekšā izrādē.» Bija ļoti maz laika sagatavoties, kustības mācījos no videoieraksta… Mārtiņš Kalita Induļa lomā ļoti palīdzēja, tik labs partneris. Vēlāk viņš atzinās, ka arī viņam loma pa īstam piedzima, kad šai izrādē ienācu es. Viens otru saklausījām, sadzirdējām, sajutām. Pirmo reizi uz skatuves sajutu pilnīgi godīgu izpildījumu. Nu… kad tu jūti, ka mīli. Ka baidies. Visas šīs krāsainās emocijas. Dusmas, naids. Simtprocentīgi godīgi. Nekad iepriekš tā nebija bijis. Man nav aktrises pieredzes – pēc izrādēm atiešanas process bija ļoti smags, skumja sajūta nerima vēl vairākas dienas – viss iekšā sāp, liekas, tev pret Induli dvēsele kliedz un smeldz… Bet bauda bija tik milzīga… No cita skatpunkta paraudzījos arī uz Raini.

– Kas tobrīd, pirms diviem gadiem, notika tavā privātajā dzīvē?

– Haoss. Pārmaiņu laiks. Nesen biju aizgājusi no attiecībām, kurās saistījos vēl ļoti jauna, jutos ārkārtīgi nogurusi. Tad uz vienu vasaru manā dzīvē ienāca kāds, kurš ar savu enerģiju palīdzēja man atgūt sievišķību, taču nedeva brīvu elpu. Man palika 30 gadu, gandrīz fiziski sajutu briedumu – kļuvu drošāka, pārliecināta, vairāk atļāvos riskēt. Sāku saprast, arī to, ka nespēju būt attiecībās, kurās man nav brīvības.

– Tu šim cilvēkam salauzi sirdi?

– Laikam, jā… Viņš ir brīnišķīgs cilvēks. Bet man vajag arī vientulību, būt vienai ar sevi – tas ir svarīgi. Šis cilvēks mani smacēja nost. Bet saprotu viņu – viņš vēlējās mīlestību, ko nevarēju dot. Tāpēc godīgāk bija atvadīties. Bet tas bija ļoti sāpīgs lēmums arī man pašai. Pārmaiņās tu transformējies citā pakāpē, un tas ne vienmēr ir patīkami. Šaubīšanās ļoti iztukšo…

Jebkura šķiršanās sāp.

– Tavā Kvēldiegā skanēja Mārča Auziņa niansētā ģitāra, uz skatuves bija arī viņš pats. Tu – kā varoņa apzinātais sapnis – ar galvu uz leju dejoji ap viņu. Fascinējošs mirklis. Un tam ir sakars ar mīlestību ne tikai izrādē. Arī dzīvē.

– Nezinu, vai vari nolemt, izdomāt galvā – tagad satikšu to un to vīrieti. Nevari izlemt to, kas izlemts kaut kur augšā. Vienkārši notiek, varu tikai nepretoties. Bet… par jūtām runāju piesardzīgi, jo šīs attiecības man ir ļoti svarīgas. Tā kā Kvēldiegs bija mana pirmā soloizrāde, negribējās būt uz skatuves vienai. Tādēļ aicināju Mārci. Mūzika Kvēldiegam ir visskaistākā, ko Mārcis ir radījis. Paklausies Bungee no 7. ainas. Dejot pie tās ir tāds kosmoss! Esmu viņam to teikusi. Radīšanas process nemaz nebija viegls, daudz arī strīdējāmies. Bet rezultāts – brīnišķīgs.

– Kā jūs satikāties?

– Iepazināmies, kad pirms pieciem gadiem atnācu dejot Cabaret. Nemetos šajās attiecībās uz galvas, biju ļoti piesardzīga, diezgan ilgi tikai draudzējāmies. Trīs gadus esam kopā pa īstam.

– Esmu intervējusi arī Mārci. Jutu viņā vientuļā vilka iezīmes. Viņš teica, ka nemāk dzīvot privāto dzīvi, viss pakārtots mūzikai – ģitāra, projekti, koncerti. Atzinās, ka piedzīvojis, kā viena no draudzenēm izmisuma dusmās spērusi ģitārai.

– Nu… vientuļais vilks ir arī manī, tāpēc mums ar Mārci ir ļoti līdzīga vērtību sistēma. Esmu attiecību cilvēks, bet svarīgi, ka mani liek arī mierā. Dzīvojam kopā, bet nesmacējam viens otru, jo katrs esam darbos. Saprotam viens otru, respektējam viens otra radošās enerģijas slodzi, dodam otram telpu. Man šķiet, ka viens pēc otra pat ilgojamies. Noteikti nespertu pa ģitāru.

– Mārcis arī teica: esmu ilgstošs, monogāms. Vienmēr vēlējies satikt meiteni, par kuru viņam būtu drošības izjūta. Tad jau viņš tevī būs saticis īsto.

– Viņš atbilst visam, ko vīrietī vēlos satikt es. Tajā pašā laikā man ir sajūta, ka satikušies divi ļoti spēcīgi spēlētāji, kam jāprot saspēlēties. Tieši šobrīd notiek mācīšanās. Ticu, ka izdosies. Mēs it kā mēģinām sadraudzēties pa jaunam, atklāt otru no jauna.

– Attiecībās tas ir nebeidzams process.

– Turklāt mācoties iepazīt otru, uzzinu jaunu arī pati par sevi. Abi esam mākslinieki, tādēļ jūtība ir lielāka. Palaikam rodas strīdiņi. Nekas ļoti nopietns, vienkārši… Mums ļoti atšķiras temperamenti. Esmu trauslāka, mierīgāka. Viņš ir asāks un temperamentīgāks. Bet tieši tāpēc esmu viņu izvēlējusies – ka ir tāds, kāds ir. Tikai kā diviem tādiem dažādiem un vienlaikus tik spēcīgiem sadzīvot?

– Teici, ka šajās attiecībās esi mācījusies pacietību kā sieviete. 

– Ārkārtīgi lielu. Varbūt ir kādas lietas, kas it kā sāpina, bet tu saproti, ka viss būs kārtībā, vienkārši vajag laiku. Un jāklausa intuīcijai. Mani pastāvīgi nodarbina eksistenciālas pārdomas. Kā realizēt sevi profesijā, ko ļoti mīlu un kurā jāatdod sevi visu. Un vienlaikus – kā nepazaudēt attiecības, kurās arī ir sevi jāatdod… Jo sieviete ir tā, kas attiecības un talantīgu vīrieti iedvesmo. Un par to upurēšanos domāju – vai bez tā tiešām nevar?

Ļoti nevēlos pazaudēt dāvanu, kas man iedota, – radošumu.

Tajā esmu ieguldījusi sirdi, pārliecība par sevi ir lielāka, nekā tā bija pirms gada vai diviem. Man tikko palika 32 gadi, šis slieksnis ir tas… Zinu, ka nu jau esmu savā profesijā kaut ko izdarījusi, lai drīkstētu nevis grābt visu, ko piedāvā, bet izvēlēties, ko darīt. Arī paņemt pauzīti, ja nepieciešams. Lai atgrieztos.

– Teici, ka daudz lasi Aspaziju. Viņa savu talantu upurēja vīrieša talantam.

– Pēc lieluzveduma Abas malas man uzdāvināja, kur vienā pusē Aspazija. Skatījos uz viņu un domāju, kāds būs mans nākamais radošais darbs. Intuitīvi piesaistījos, kaut kas man lika tuvoties Aspazijai. Lasīju lugas, redzēju JRT skaisto izrādi, mēģināju sajust kā sievieti. Stipra, jaudīga. Kaislīga. Sidraba šķidrauts mani uzrunāja visvairāk – emociju mūsdienīgums. Nolēmu veidot lielu dejas izrādi, lugas galveno tēlu Gunu asociējot ar sievietes iekšējām un ārējām cīņām. Par sevis pazaudēšanu un atgūšanu, uzupurēšanos mīlestībā. Guna ir liesma, kas deg katrā sievietē.

– Tu nebūsi Aspazija?

– Karjera nepaliks trešajā plānā. Tikai vēl meklēju atbildes, kā izdarīt tā, lai vilks ir paēdis un kaza dzīva. Gan radīt, veidot karjeru, gan iet kopīgu ceļu ar mīļoto. Gunai dots šķidrauts – talants. Viņa to ziedo, lai palīdzētu vīrietim. Kad viņai šķidrauta vairs nav, viņa vīrietim izrādās lieka.

– Liela patiesība, vai ne? Jāatrod harmonija.

– Tur jau tā lieta. Pilnībā tam arī piekrītu. Man pārmet, ka par daudz strādāju. Esmu cilvēks, kas tā aizraujas ar darbu, ka nejūt robežu. Darba kļūst vairāk… Protams! Bet vīrietis vēlas, lai viņu mājās sagaida ar vakariņām ideālais sievietes tipāžs – princese un mājsaimniece vienā personā. Es tāda neesmu. Vai tāda maz iespējama? Protu gatavot, bet man nepatīk – ēst gatavošana ir milzīga laika ziedošana. Paņem divas trīs stundas. Vīrietis to nesaprot. Šo laiku labprātāk pavadītu kopā ar mīļoto. Cenšos mājās ļoti maz runāt par darbu, un man ļoti nepatīk sajūta, kad pārnesu emocijas no slikta mēģinājuma. Pašai riebjas, ka netieku no šīm emocijām vaļā, jo nogurums ir pārāk liels. Daudzi domā, ka esmu darbaholiķe. Bet tā nav. Man tikai jāiemācās plānot laiku. Darbam jāpaliek darbā.

– Kopīgi ceļojumi varētu būt laiks ar mīļoto.

– Jā, atpūsties abi varam tikai ceļojot, tad beidzot esam kopā par simts procentiem. Mums bijuši brīnišķīgi ceļojumi – Itālijā, Portugālē, Berlīnē… Parastā brīvdienā nevaru pilnībā relaksēties. Ceļojumā atļaujos iedzert arī glāzi vīna. Citi arī darbdienu vakaros iedzer, lai atbrīvotos. Es to nedaru. Lai būtu labā formā ilgstoši, nelietoju alkoholu. Jūtos atbildīga par nākamo darbadienu. Man arī nepatīk, ja aktieris uz mēģinājumu atnācis paģirains… Jā, man nav kaitīgu ieradumu. Gandrīz piecus gadus nodarbojos ar cigunu. To daru pirms izrādēm. Darbs ar savu iekšējo jaudu. Bez tā jau vairs nevaru iedomāties sevi, tas ļoti palīdz – divreiz nedēļā ar skolotāju, vēl mājās pati. Un man patīk labi izskatīties.

Lielākā daļa manas ikdienas paiet treniņtērpā, tādēļ novērtēju, ja varu uzvilkt skaistu kleitu.

– Atpūsties ceļojot. Dona dziesmas klipā esi tik amizanta, ka acis nevar atraut, – ceļojums gultā: dažāda vide, apģērbs, poza… Tava sievišķība tāda nemākslota.

– Tā bija avantūra. Ar Donu iepriekš vispār nebijām personīgi pazīstami. Nāca viņa piedāvājums, un pati nesapratu, uz ko parakstos. Interesanti, ka divi nepazīstami cilvēki visu dienu ir kopā, turklāt jārada sajūta, ka viņi sen jau ir pāris…

– Tevī, ārēji trauslā, ir tāds sīkstums. No vecākiem?

– Nejūtu, ka man būtu daudz kopīga ar vecākiem. Mana ģimene nebija perfekta. Domāju, mamma priecājas par mani. Bet esam ļoti atšķirīgas. Sīkstums? Mērķtiecība? No vecāsmammas. Viņa ir mans tuvākais cilvēks, mani audzināja. Viņa man ir teikusi, ka esmu viņas nepiepildītais sapnis mākslas jomā, tieši viņa mani triju gadu vecumā aizveda dejot uz Zelta sietiņu. Daudz ar viņu dzīvoju Duntē, vecāki strādāja Rīgā… Viņa manī ielikusi visu vērtīgo. Vectēvs nomira, kad vēl biju maza, bet atceros viņu diezgan labi – nopietns un ietekmīgs vīrs vefā, inženieris. Vecāmamma stāsta, ka viņš nevienu neesot tik ļoti mīlējis kā mani. Vecāki strīdējās. Izšķīrās. Es neko nesapratu. Šķiet, ka bērns nesaprot, neredz. Viņš visu redz un saprot. Un vienlaikus nesaprot. Mani no līdzsvara izsita tas, ka neizskaidro, kāpēc ir tā, kā ir. «Kad izaugsi liela, tad sapratīsi…» To dzirdēju tik bieži… Tā nav ar bērnu jārunā. Kad man būs bērns, visu viņam skaidrošu.

– Tevī skan aizvainojums?

– Nē, aizvainojumu nekrāju. Ar tēti pēdējos gados esam ļoti tuvi. Viņam ir jaunas attiecības ar ļoti, ļoti jauku cilvēku. Vienkārši… Man nav bijis tāda īsta ģimeniska kodola, tādēļ brīžiem nezinu, kā būt attiecībās… pareizi.

– Ideālu ģimeņu taču nav, katrai skapī pa mazam skeletiņam.

– Negribētu iedziļināties, ķidāt to, bet… Veidojot horeogrāfiju izrādei Alise Brīnumzemē, sapratu, ka kopumā man bijusi jauka bērnība. Sākumā dzīvojām Teikā, vēlāk pārcēlāmies uz Purvciemu. Un mani bieži atstāja vienu pašu. Vasarās Duntē darbojos savā istabā, pilnīgā mierā, vienatnē ar sevi. Ļoti labi fantāzija strādāja, sāku veidot tādu kā teātri… Iegāju citā realitātē un tur dzīvojos. Ja bērni bieži ir vieni paši, viņiem attīstās radošums. Mamma atbrauca tikai sestdien, svētdien… Ļoti pēc viņas ilgojos. Un tad viņa katrai dienai uzrakstīja mazas vēstulītes, ko man katru rītu vajadzēja izlasīt. Mazi teikumiņi. Tas bija tā ļoti jauki. Un es biju labs bērns.

– Viss bija tik labi, tad kaut kas notika?

– Man bija 18 gadu, kad mājās bija kāda situācija… Notika tāds kā īssavienojums… To pat nevar izstāstīt. Vienkārši… Man pēkšņi nācās kļūt patstāvīgai, ar dzīvi tikt galā pašai. Bet tas iemācīja būt neatkarīgai. Paļauties vienīgi uz sevi. Rūdīja arī akadēmija.

– Redzēju tavus pirms gada uzņemtos kailfoto žurnālam Klubs. Attēli izstaro spraigumu un arī maigumu, kas vīrieti kausē kā vasku. Bet tu par sevi tikko teici: «Man ir diezgan zema pašapziņa.»

– Kad kādam to saku, neviens netic. Bet cenšos ar to strādāt. Un katru gadu kļūst labāk. Apzinos, ka esmu simpātiska, vidusskolas laikā puiši man pievērsa uzmanību. Bet… ja runājam par nopietnām attiecībām, kādas manā mūžā bijušas divas, tad…

Nekad neesmu saņēmusi tādus vīrieša novērtējumus vai komplimentus, lai justos gana pašpietiekama vai sievišķīga.

Esmu gaidījusi lielāku uzmanību, aktīvāku rīcību lēmumos… Kad jau esmu izdomājusi šķirties, tad viņu sirdis veras… Bet sajūta, ka… Par vēlu, viss ir nokavēts. Tā taču tās lietas nedrīkst notikt.

– Mārcis jau nav kaut ko būtisku nokavējis?

– Nē. Es viņam dodu laiku. (Smejas.)

– Vai ir teicis, ka mīl?

– Godīgi sakot, ar šiem vārdiem nemētājamies. Man pašai tos ir ļoti grūti pateikt, tajos slēpjas kaut kas tik svēts, tik maģisks. Reiz kādam vīrietim tos pateicu nevietā un ne no sirds. Kādam, kurš visu laiku skaitīja – es tevi mīlu, es tevi mīlu – un gaidīja, lai atbildu ar to pašu… Nebiju godīga. Bet, ja tiešām mīli, tad tas ir visjaukākais, ko otram pateikt. Ja tiešām tā domā. Bet es nezinu, kas ir mīlestība. To it kā sajūtu, pat neraugoties uz sarežģījumiem. Notiek iekšējs process – esi iemīlējies. Dažreiz vari iemīlēties vēlreiz, kad mīļotajā ieraugi jaunas īpašības. Tikai pēdējos gados sapratu, cik katram mīlestības izpausme ir atšķirīga. Vīrietim un sievietei tā atšķiras. Vīrietim tā nozīmē rīcību, kaut ko praktisku. Sieviete vēlētos vārdus, uzmanību. Izrādās! Bet to ir tik grūti saprast. Ka par viņa uzmanību liecinās nevis ziedi, bet kaut kas praktiskāks. Jo tāda ir vīrieša loģika. Bet tos vārdus jau man vajag tik un tā. Un sarunas ir ļoti svarīgas… To visu mācos.