Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šī saruna žurnālam Klubs tapusi laikā, kad hokejists Tralmahs vēl neiznāja, vai šogad būs Latvijas izlasē un dosies uz čempionātu. Vēl nenojauta, ka pēc svarīgās spēles pret Slovākijas izlasi komandas biedri viņam galvā uzliks slaveno Lāčplēša cepuri. Par lielo cīņas sparu.
Neesmu bijis izteikts talants nevienā vecuma grupā. Varbūt tikai 12–13 gados, kad bija daudz komandu. Sākoties specklasēm, visu laiku spēlēju ceturtajā maiņā. Ja toreiz kādam prasītu, vai Tralmaks ko sasniegs, viņi teiktu nē. Vienmēr spīdēja Balcers. Runāja par Dzierkalu, Čuksti, Zīli, Rubīnu. Par mani nē. Es augu ēnā. Katrā līmeni, vai tā bija Amerikas junioru līga vai universitāte un AHL, man nebija pārliecības, vai spēšu šo līmeni noturēt.
Un tagad?
Tagad man pārliecība ir.
Kad tā radās?
Visticamāk, universitātes gados Amerikā. Kādā brīdī sāku saprast, ka noteiktās spēles situācijās, divcīņās esmu labāks par pārējiem. Pārliecību ieguvu tad, kad komandas biedri uz mani sāka skatīties kā uz līderi – tev jātaisa rezultāts! Arī pretinieki sāka respektēt.
Universitātes trešajā un ceturtajā gadā biju līderis gan laukumā, gan ārpus tā. Arī ģērbtuvē mēģināju ieviest optimismu. Komanda zaudē 1:5, bet tāpat, nebūdams kapteinis, mēģināju visus uzmundrināt – čaļi, saņemamies! Esmu komunikabls, jaunās komandās uzreiz atveros.
Klimata veidotājs?
Varētu tā teikt, man patīk jokus padzīt. Esmu optimistisks cilvēks, negatīvās lietas mēģinu nolikt malā.
Intervijā Sporta studijai ieminējies, ka gribi kļūt par Latvijas izlases līderi.
(Pauze.) Mans primārais mērķis ir tikt izlasē, un, ja būs lemts kļūt par vienu no pamatsastāva spēlētājiem, nākamais mērķis būtu līdera loma – kā uz laukuma, tā arī aiz tā.
Vai tu līdz galam saproti, kāpēc neaizbrauci uz 2023. gada pasaules čempionātu?
Bija sāpīgi, jo tas bija mans mērķis. Čempionāts notika Latvijā. Esmu brieduma vecumā. Trauma netraucēja, pēdējās AHL spēlēs guvu piecus, sešus punktus. Biju gatavs ielēkt pēdējā vilcienā un spēlēt savās mājās.
Man ar izlases treneri konflikta nav. Harijs man neko nav solījis. Bet bija komunikācijas trūkums, jo citi cilvēki izlases vadībā teica – viss ir kārtībā!
Mēs ar Rūdolfu Kalvīti esam draugi. Komunikācijas īssavienojums radās tāpēc, ka Rūdolfs ir starpnieks starp mani un treneri. Tas, ko izlases ģenerālmenedžeris par mani domā kā par spēlētāju, var nesakrist ar galvenā trenera uzskatiem. Es novērtēju Rūdolfa darbu, viens no viņa uzdevumiem ir uzturēt kontaktu ar spēlētājiem un informēt par jaunumiem un sastāvu. Visi zvani ar viņu pirms čempionāta bija pozitīvi, katrs beidzās ar to, ka man jāgatavojas pasaules čempionātam – «viss būs kārtībā!» Diemžēl beigās sastāvs bija citāds.
Tu daudziem esi nezināmais.
Tagad, kad emocijas norimušas, saprotu arī treneru lēmumu, jo bija spēlētāji, ar kuriem viss sagatavošanās posms pavadīts kopā. Un te ir nezināms spēlētājs – jā, viņš spēlē AHL. Labāk saukt viņu un riskēt vai ņemt to, par kura fizisko kondīciju viss ir zināms. Manā gadījumā nostrādāja tas, ka neesmu pārbaudīts.
Kāpēc iepriekš Bobs Hārtlijs tev neuzlika aci?
Hārtlijs uzlika aci, bet varbūt es pats iespēju palaidu garām.
Man toreiz bija 21, biju vēl naivs… Piemēram, pie Hārtlija bija paredzēta sapulce 9.30. No Pļavniekiem braucu caur sastrēgumiem un ierados 9.10. Hārtlijs teica – kad tev būs septiņi Stenlija kausa gredzeni, tad tu varēsi tā darīt! Man kā jaunajam bija jābūt 8.30.
Tu zināji, ka vajag ierasties stundu agrāk?
Nē, protams! Bet tā ir hokeja kultūra, tu esi jaunais, tev jāparāda, ka gribi būt ātrāk, sagatavoties.
Tas bija iemesls, lai tevi neņemtu izlasē?
Tas varēja būt viens no iemesliem. Atceros, kādā intervijā viņš teica, ka jaunie mums ir iedomīgi. Nezinu, vai tas bija uz mani tēmēts. Varbūt visas mazās lietiņas, kas viņam manī nepatika, sakrājās.
Toreiz pārbaudes spēlē pret Norvēģiju iemetu vārtus, man teica – mēs tevi redzam kā 13., 14. spēlētāju pasaules čempionātā. Biju laimīgs, bet ir vēl viens iemesls – mans universitātes treneris esot piezvanījis Hārtlijam. Universitātes trenerim esot bijis bail, ka nepabeigšu pirmo kursu.
Vai, tavuprāt, tev ir vārtu garša?
Domāju, tās man ir vairāk nekā piespēļu garšas!
Tā ir intuīcija?
Jā, tā ir intuīcija! Killera instinkts. Ir daudz hokejistu, kuriem ir visi atribūti – metiens, piespēle, viņi smagi strādā, bet, kad jāiemet, viņi nevar. Un ir spēlētāji, kuriem nav tik daudz prasmju, bet viņi to ripu kaut kā iedzen vārtos. Tu vari apvest visu komandu, bet… nobeiguma fāzē ir jāpabeidz savs darbs!
No visiem maniem atribūtiem killera instinkts ir visizteiktākais. To sajutu Amerikā jau 16 gados, jo Latvijā nekad nebiju līderis.
Spēlēšana Čehijas Ekstralīgā ir jauns pavērsiens tavā karjerā. Esam ieraudzījuši pavisam citu Tralmaku. Viens no Kladno faniem kluba mājaslapā jautāja – kurš izdomāja, ka tev ir jāšauj? Acīmredzot runa ir par šķēlieniem. Tas bija Jakubs Vorāčeks?
Jebkurš profesionāls hokejists var uzšaut pa vārtiem! Es it kā zināju, ka man ir labs šāviens, bet spēlē nebiju to pārbaudījis, jo nespēlēju tajā laukuma pusē. Mani tajā pozīcijā uzlika jau pirms Vorāčeka, bet viņš bija tas, kurš deva pārliecību – tev ir šāviens! Ļoti labs one timer jeb šķēliens bez ripas apstādināšanas! Tas ir tavs darbs! Stāvi te un vienkārši blietē!
Vispār jau šaut nav tik vienkārši. Ir diapazons, kur komandas biedram tā ripa jāieliek, lai šāviens būtu stiprāks un precīzāks. Tev jābūt saspēlētam ar savu vairākumu. Laukuma otrajā pusē bija Tomāšs Plekanecs, kurš zināms ar savām piespēlēm. Es esmu noslēguma fāze – tas killers!
Arī es gribu vairākumā paspēlēties ar ripu, bet Vorāčeks vairākas reizes ir teicis: «Zinu, ka tu to vari darīt, bet mūsu vairākumā tu esi beigu spēlētājs!»
Superkompliments no cilvēka ar tik lielu pieredzi NHL un Čehijas izlasē!
Protams!
Cik šādu ripu šosezon jau esi ietriecis?
Piecas vai sešas. Tas ir atklājums, jo nekad nebiju spēlējis tajā pozīcijā. Auguma dēļ mani vienmēr lika vārtu priekšā!
Ja tu Čehijas vietā aizbrauktu uz Somiju, tu šo niansi neuzzinātu!
Jā, Somijā man bija paredzēta cita loma.
Vienlaikus tu taču neesi vienas pozīcijas spēlētājs, tava vārtu garša ir plašāka.
AHL pirmajā gadā man 50 spēlēs bija 27 punkti, labākais pluss mīnuss rādītājs komandā. Ja ir divas labas komandas, gūt vārtus ir ļoti grūti. Viss nonāk līdz vairākumiem un mazākumiem. AHL biju lepns par to, ka biju viens no TOP metējiem savā komandā. Visi pārējie spēlēja vairākumā. Es savus punktus pamatā guvu, spēlējot vienādos sastāvos.
Vorāčeks Kladno vairs nespēlē, bet viņš izpildīja savu lomu – saskatīja tevī to, ko cits neredzēja.
Tieši tā. Vorāčeks joprojām ir ar komandu. Viņam ir vēl viens gads līgumā ar NHL, taču traumas dēļ viņš atgriezies Kladno, lai palīdzētu mums kā treneris.
Tas ir stāsts par labu spēlētāju un treneri, kad pamani, kur spēlētājs ir visefektīvākais. Daudzi treneri to nepamana.
Man ir ļoti paveicies ar Kladno! Kas par cilvēkiem ir klubā! Viņi man dāvā gan enerģiju, gan pārliecību! Piemēram, pirmās piecas spēles spēlēju ar Tomāšu Plekanecu. Viņš ir tas, kurš var pateikt – es gribu spēlēt ar šo spēlētāju! Plekanecs izvēlējās mani, kaut tajās spēlēs pēc rehabilitācijas vēl nebiju īsti gatavs.
Vai zini, kāpēc viņš tevi izvēlējās?
Nē, bet tas, ka spēlēju ar viņu, man jau deva pārliecību!
Vēl ir arī Jāgrs, Klepišs, Frolīks. Tie lielie vārdi ir tik mulsinoši, liekas – viņi ir citi cilvēki, bet šie spēlētāji ir tik normāli, vienkārši nodzīvojuši savu hokeja dzīvi un sasnieguši virsotnes. Tagad spēlēju ar Klepišu, mums ir vārti gandrīz katrā spēlē. Vairākumā pa vidu Frolīks. Tas ir tāds sapnis, par kuru es iepriekš nezināju.
Esmu ielikts vadošajā pozīcijā, un, iedomājies, man, Tralmakam, jāsaka Frolīkam, ko viņam darīt!
Esi teicis – Jāgrs man ir gan boss, gan draugs.
Viņš ir gan saimnieks, gan treneris, gan tūlīt būs arī spēlētājs! Es pie viņa varu atnākt parunāt par dzīvi un hokeja lietām.
Ko tu viņam prasi?
Visu ko. Kad mani uzaaicināja uz Latvijas izlases pārbaudes spēlēm ar Franciju, jautāju Jāgram – ko tu domā par to? Viņš: «Eduard, dari, ko gribi, es tevi neatturēšu, bet tu nedrīksti traumēties! Tu mums esi ļoti vajadzīgs.»
Vai viņš zina tavu situāciju, ka tu ļoti gribi Latvijas izlasē apliecināties?
Protams. Tas bija viens no pirmajiem jautājumiem: «Vai tev izlase ir svarīga?» Jo, piemēram, daudziem amerikāņiem tā nav svarīga.
Arī čehi nebrauc.
Tieši tā! Bet, redzot, kāda ir mūsu izlase, hokeja fanu kultūra, man tas ir svarīgi.
Čehiem nerodas jautājums – kā ir gadījies, ka tu neesi bijis izlasē?
Jāgrs man prasīja – cik pasaules čempionātos esi nospēlējis? Saku – nevienā! Viņš – ko? Kā nevienā?
Tu nāc ar Jāgra spiedienu!
Zini, kā – to jau tagad viegli pateikt, jo man spēle ir aizgājusi. Ja tā nebūtu, Jāgrs neko tādu neteiktu.
Ko čehi saka par mūsu bronzu?
Neviens nav pieminējis līdz brīdim, kamēr pats to nepateicu: «Čaļi, nākamnedēļ braucu uz Latvijas izlasi!» Hokejā ir ierasts citam par citu pasmieties. Komandas biedri teica – ā, tur jau jebkurš var tikt! Saku – bet mums ir bronzas medaļa…
Turklāt uzvarējām čehus!
Viņiem vienmēr ir atruna – mums nebija labāko spēlētāju!
Uvis Balinskis ir labs piemērs, kā caur Čehiju tikt uz NHL.
Viņam ir citādi nekā man. Uvis Amerikas hokejā vienmēr bijis nepārbaudīta vērtība. Vienkārši neviens nebija devis iespēju. Manuprāt, viņam NHL bija jāspēlē jau 23 gados. Viņš bija gatavs. Vienkārši nesakrita kārtis.
Uvim ir ļoti labs slidojums.
Runa ir par slidošanas efektivitāti. Uvis uztaisa vienu soli un ar to ātrumu var slidot. Viņš slīd, slidošana ir efektīva. Kā mašīnām – maz litru uz simt kilometriem. Nav tā, ka neesmu ātrs, bet man ir kārtīgi jāstrādā ar slidošanu.
Tu esi džips.
Es esmu smags džips. Man patīk iebraukt stūrī un no tā ar savu masu līst ārā uz vārtiem. Tā ir mana spēle. Tāpēc man vienu brīdi uznāca šaubas par Eiropas hokeju, jo tas ir slidošanas hokejs, lieli laukumi.
Bet Kladno ir viena no retajām komandām Čehijā, kurai ir mazais laukums. Un kurš to izdomāja? Jaromīrs Jāgrs! Kāpēc viņam 50 gados kaut kur jāskrien?
Man tagad no Čehijas tikt uz Ameriku būtu grūtāk, jo mani tur zina. Ja gribu ko lielu izdarīt, jāturpina tā, kā esmu iesācis Čehijā. Otrkārt, man ir aizmugure. Ir Jāgrs, kura balss var ietekmēt. Ir Vorāčeks – ja kāds viņam zvana, viņš var aizlikt labu vārdu.
Viņu abu loma ir spēcīgāka nekā aģentiem.
Jā, protams. Ja kādam radīsies jautājumi, tie būs pirmie cilvēki, kuri sagaidīs zvanu.
Novembrī ar Latvijas izlasi nospēlēji draudzības spēles pret Franciju. Sekoja turnīrs Slovākijā.
Parādīju treneriem to, ko viņi varbūt gribēja redzēt, – vārtu garšu.
Domāju, ka parādīju visu, lai mani aicinātu uz nākamajiem posmiem.
Kā tevi uztvēra izlasē?
Ar daudziem esam tuvi draugi, kopā izgājuši U-18, U-20 izlases.
Tavā biogrāfijā ir vēl kāds interesants fakts. Kovida laikā darbojies ogu biznesā.
Kovida laikā universitāte sākās vēlāk un tēvs piedāvāja – gribi nopelnīt? Pamatā ar mellenēm un gailenēm! Alūksnei apkārt ir meži, mans maršruts bija Lejasciems, Sinole…
Pateicoties ogu naudai, hokejists Tralmaks ir izgājis Ameriku!
Jā, protams!
Cik daudz naudas vecāki ieguldījuši! Pilnībā sponsorēti bija trīs gadi. No 8000 līdz 10 000 dolāru katru gadu.
Trešajā gadā strādāju veikalā par sešiem dolāriem stundā, bet tāpat vecākiem bija jāpalīdz. Bez ogām tēvs to nevarētu! Man ar vecākiem, ģimeni, saknēm ir paveicies. Esmu dzimis Rīgā, bet viss, kas noticis pirms manis, noticis Alūksnē. Tur ir manas saknes. Brālēns ir Sudden Lights ģitārists – ļoti talantīgs mūzikā.
Proti spēlēt ģitāru?
Divas amerikāņu dziesmas varu nospēlēt. Četrus akordus pa apli mauc, un viss. Ar lielāko prieku vēl pamācītos dziesmas vai būtu par dīdžeju. Amerikā mans istabas biedrs bija hokejists jūtubers. Viņš veidoja blogu – hokejista dzīve katru dienu. Gribējām ko jaunu pamēģināt un sākām veidot kopēju podkāstu. Viņš bija Betmens, bet es otrais plāns – Robins. Visu laiku biju kadrā.
Nav daudz hokejistu, kuriem ir augstākā izglītība.
Jā, man ir profesija. Meinas Universitātē esmu studējis biznesa administrāciju. Plāns A bija hokejs, bet vienmēr galvā bija doma – nu kāds ir plāns B? Tā ir Amerika un augstskola!
Mūsdienās universitātes sports ir katra amerikāņu hokejista sapnis, jo tas ir prestiži. Pat ja tev hokeja karjera nesanāk, tu iegūsti izglītību, draugus, pieaudz kā cilvēks.
Vai tu arī tagad, kad notiek ballītes, ieslēdzies istabā kā 16 gados?
(Smejas.) Nē, tagad ir citādi. Tagad ja aizeju uz ballīti, varu pievilt tikai sevi, bet agrāk…
Reiz teici, ka vecāki maksāja par tavu nākotni. Sev nepiedotu, ja viņus pieviltu.
Pat nezinu, kur šī apziņa radās, jo ir bērni, kuriem ir vienalga – dod tik naudu! Kad biju jaunāks, man bija bail iet uz ballītēm. Bail no meitenēm.
Kāpēc?
Vēl nebiju paspējis redzēt sakrāsojušās, piedzērušās meitenes. Nedod dievs, viņas vēl gribēs man pieskarties! (Skaļi smiekli.) Es runāju par 16 gadiem…
Vai zini dziesmu Sweet sixteen?
Protams, tā ir vispopulārākā dziesma! Vēl nebiju iepazinis dzīvi, kautrīgs. Iedomājies, mājā, kurā dzīvoju, noeju lejā un redzu pliku meiteni! Dejo bez krūštura. Es tur gandrīz noģību. Tādas kājas iedevu, uzskrēju augšā! Aizslēdzos ar diviem slēdžiem. Ja nu pēkšņi viņa izdomā atnākt pie manis… Man bija tāds šoks, tik filmā Amerikāņu pīrāgs to biju redzējis. Un tagad tas notiek manā mājā, kur dzīvo hokejisti. Istabas biedri mani ķircināja, teica meitenēm: «Ejam pie Eduarda!» Komandas biedrs pieklauvē un saka: «Eu, attaisi durvis, gribu ar tevi parunāt!»
Atveru, bet tur meitenes. Apsēžas blakus, apķer, bet man pulss, protams, 250! (Smiekli.)
Es vispār nesaprotu, kas notiek! Saku: «Nē, nē, man jāiet gulēt, rīt agrs treniņš!» Viņas: «Rīt taču svētdiena, nekāda treniņa nav!» Pirmā gada beigās es jau sāku atraisīties.
Tad tu gāji klauvēt pie meiteņu durvīm.
(Smejas.) Tā bija pirmā mācība, kas ir Amerika, ballītes. Tur notika house parties, kad visa māja ballējas. Es tādas nebiju redzējis. Amerikā sievu, kārtīgu meiteni ir grūti atrast. Amerikā diezgan populārs ir uzskats, ka universitātes gados gan meitenēm, gan puišiem jāizbauda savs laiks, neesot attiecībās, katram ir savas prioritātes. Vai tās ir mācības vai sports, vai ballītes, vai citu cilvēku iepazīšana. Man pašam tagad ir draudzene, kanādiete, sākām satikties universitātes ceturtajā gadā. Viņas draudzenes iet uz bāru un runājas – es ar šo čali, ar to…
Amerikā seksa mentalitāte un normas ir pavisam citādas nekā Latvijā. Te tās ir stingrākas.
Zini, ko tavs brālis šodien izdarīja?
Nē!
Ričards Tralmaks ir guvis vārtus HK Rīga spēlē ar Prizmu.
Viņam ir 15 gadu. Treneri viņā redz lielāku talantu nekā savulaik manī. Viņam ir labākas rokas. Un tas priecē. Galvenais, vai viņš talantu izmantos pareizi. Jo brālim ir citāds raksturs.
Kad mani iemeta pasaulē, es varēju aiziet visus ceļus. Kad bija ballītes, aizslēdzu durvis un mēģināju aizmigt.
Mēs ģimenē nobriestam un izaugam vēlāk – tā bija tētim, man. Brālis vēl nav izgājis pubertātes fāzi. Jācer, ka galva sakārtosies. Mūsdienās ar visiem aifoniem un sociālajiem medijiem to izdarīt ir grūtāk. Ļoti daudz hokejistu spēlē video spēles un tas ir ok, ja jau esi ko sasniedzis, bet uz bērniem tas atstāj negatīvu ietekmi. Te vajadzīgs raksturs un motivācija.
Bet tu taču motivē mazo brāli!
Jā, un mamma viņam vienmēr saka – skaties kā Eduards!
Tu esi pareizāks!
Zini, man tāpat patika būt uzmanības centrā tad, kad sapratu, ka meitenes nekož, varbūt iedzert alu, jo gribēju sajusties kruts. Bet es vienmēr zināju, kad apstāties un to šotu varbūt izliet.
Esi tā darījis?
Jā, jo sapratu, ka rīt nebūs labi, negribu zaudēt dienu. Man nekad nav bijis blekauts, kad pārtrūkst filma. Tāpēc man grūti saprast cilvēkus, kuri nākamajā dienā saka – kas vakar notika? Es tam neesmu gājis cauri. Krutam jābūt līdz brīdim, kad jāsaprot – tagad pietiks!
Eduard, ņemot vērā tavu sarežģīto ceļu līdz izlasei, tiešām ļoti gribētos, lai tev izdodas sevi apliecināt un kļūt par līderi!
Es gribu vilkt Latvijas izlases kreklu, iet un cīnīties!
Tavu draugu izlase dabūja bronzu. Kas jāņem kopā ar tevi?
(Smejas.) Tagad, kad esam pierādījuši, ka varam… Kas ir augstāka par trešo vietu? Ja visas kārtis sakrīt, varam pacīnīties!
