Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
18
-
0
-
0
-
4
-
0
-
1
-
1
-
Kā no Botičelli gleznas
«Ļena – piens un asinis. Drastiska dziesma. Negulēta nakts. Vīna glāze. Košas skatuves krāsas. Komēdijas meistariene.
Helēna – liela smalkjūtība, pat kautrība. Sirdij tuva dzeja. Klasiskā mūzika. Klusa iekšēja gruzdēšana. Zilu krēslas stundu vientulība. Un ilgas pēc tās lomas, kura paliks nenospēlēta, jo Ļena taču tāda ražena meiča, kupla sieva. Ļena un Helēna – man vienmēr viņas bija divas,» tā par Helēnu Romanovu rakstījusi teātra zinātniece Lilija Dzene savas kolēģes Silvijas Geikinas 1999. gadā apkopotajās atmiņās Noslēpumainā spēlmane Ļena.
Helēna Romanova 2018. gadā svinētu 90 gadu jubileju.
Citi lasa
Trīsdesmit sešus gadus Nacionālais teātris (viņas laikā – Drāmas teātris) bija viņas otrās mājas. No kolēģu atmiņām gan šķiet – īstās mājas.
Teātris bija viņas sapnis. Baiba Indriksone atceras: «Ļena, Eleonora Dūda un es – mēs esam 3. vidusskolas meitenes, kuras mācījās pirmajā Teātra institūta kursā. Dūdiņa bija no mums visvecākā, dzimusi 1927. gadā, Ļena – 1928. gadā, es – 1932. gadā. Jau vidusskolā, mācīdamās dažādās klasēs, visas darbojāmies dramatiskajā pulciņā, Alfrēds Jaunušans nāca pie mums iestudēt lugas, un man spilgtā atmiņā palicis viņa Raiņa lugas Krauklītis uzvedums ar Helēnu Atslēdznieces lomā. Ļena brīnišķīgi to nospēlēja, un jau tad runāja, ka viņa ir ļoti daudzsološa aktrise.
Teātra institūtā mūsu kursa vadītāja bija Vera Baļuna. Mēs visi viņai bijām mazie, un viņa mūs visus mīlēja, bet Ļena viņai bija īpaša. Viņa bija arī pirmā, kuru studiju trešajā kursā Baļuna paņēma savā izrādē Spītnieces savaldīšana.
Likās, Ļenai pilnīgi nepiemērotajā Šekspīra naivās Biankas lomā, bet blondās parūkas rātnās bizītes viņu pilnīgi pārvērta.
Ar savām apaļīgajām formām Ļena bija kā renesanses laika sieviete no Botičelli gleznas – tik skaista, maiga, sievišķīga, ar sulīgu balsi. Jau savā pirmajā uznācienā viņa ļoti redzami parādījās uz lielās skatuves.»
«Man liekas, ka vēlāk tapušais Ļenas ārējais, smagnējais veidols bija kādā dziļi slēptā konfliktā ar viņas dvēseles trauslumu, maigām jūtām, kuras maz dabūja izpausties. Ļena neatļāvās šo nesaskaņu pārvērst par kompleksu, bet īsti brīvi tomēr jutās tajās lomās, kur viņas fiziskais es kļuva par papildu plusa zīmi atveidojamā rakstura radīšanai,» rakstīja Lilija Dzene.
Tāds iespaids palicis arī Baibai Indriksonei: «Lai gan miesās drukna un apaļīga, Ļena bija ļoti dejiska un plastiska, taču pārdzīvoja, ka sava izskata dēļ nevarēs spēlēt lomas, atbilstošas savai iekšējai struktūrai. Ļena bija ļoti kolorīta personība. Ārkārtīgi muzikāla, ar brīnišķīgu balsi, humora pilna, ļoti izpalīdzīga un nesavtīga. Visi pie viņas tiecās, un ap Ļenu vienmēr mutuļoja dzīve.»
Atkal, atkal ir debesis pušu…
«Ļenai piemita nepārvarama tieksme vienmēr būt centrā. Viņa labi dziedāja, gribēja dziedāt franču valodā, gribēja dejot. Taisni apbrīnojami, ka, būdama apaļīga, viņa bija tik dejiska, bet manās atmiņās Ļena palikusi kā ļoti pretrunīga personība. Visai bieži viņa uzspēlēja, dzīvoja it kā citā, iedomātā tēlā.
Ļenai ļoti gribējās spēlēt pozitīvas, labas, cēlas, mīlošas sievietes. Viņa tiecās pēc varoņlomām, bet būtībā bija traģikomiķe.
Tiklīdz spēlēja raksturu, tiklīdz bija loma ar traģikomisku pieskaņu, viņa neiedomājami atplauka. Neaizmirstama man palikusi viņas Muškātne Liliomā. Ļenas Muškātne bija pavisam citādāka nekā Radziņas Muškātne. Ļena lomā bija raksturīgāka: vitālāka, vienkāršāka, pilnasinīgāka. Varēja just, ka viņas Muškātne to Liliomu briesmīgi grib,» tāda Helēna Romanova saglabājusies kolēģa Jāņa Kubiļa atmiņās.
Viņas Muškātne kopā ar Ģirta Jakovļeva Liliomu palikusi Birutas Baumanes gleznā Lilioms. Aktrise jau agrāk vairākās gleznās bija mākslinieces modele. Baumane teikusi, ka Ļena viņu pievilkusi ar tikai viņai vien piemītošo burvību un ķermeņa plastiku. Ciemodamās mākslinieces mājā Pārdaugavā, draugu kompānijās Ļena vienmēr dziedājusi, un pēc Lilioma iestudējuma 1971. gadā viņas sulīgā balss atkal un atkal aicinājusi zem baltajām akācijām.
«Toreiz Ļena bieži dziedāja Atkal, atkal ir debesis pušu, plūzdama pāri no dzīvesprieka. Un tieši šo pāri plūstošo dzīvesprieku es gribēju uzgleznot, iegleznojot Ļenu Lilioma gleznā. Viņa stāvēja, rokas sānos iespiedusi, savā sārtajā Muškātnes kleitā – kā pati dzīve visā krāšņumā un burvībā,» atmiņās raksta Biruta Baumane. «Ļena piesēdās pie klavierēm un rāva vaļā, pirkstiem ņirbot pār taustiņiem, un mēs saklupām ap klavierēm un rāvām līdzi. Juku jukām jaucās tautasdziesmas, ziņģes, itāļu Bandiera rossa un franču Quand il est mort le poète.»
Ļenas zemajai, it kā mazliet aizsmakušajai, samtainajai balsij piemita burvīgs tembrs, un viņas temperaments visus aizrāva līdzi.
Uldis Dumpis tagad saka: «Pirmais, kas, iedomājot Ļenu, man ar viņu saistās, tā ir dziedāšana. Viņai ļoti patika dziedāt, un tā vispār bija paaudze, kas dziedāja katrā saviesīgā pasēdēšanā. Ļena, Karps Klētnieks, Vaironis Jakāns. Atceros vasaru, kad abi ar Ļenu filmējāmies Imanta Krenberga filmā Stari stiklā. Daudzas epizodes filmējām Rojā, tur arī dzīvojām, vakaros sanācām kopā, un tad notika liela dziedāšana. Tas bija tik smuki, kad visi uz balsīm dziedāja. Krenbergs bija liels dziedātājs, un Ļenas zemā, sulīgā alta balss visbiežāk uzsāka dziesmu.»
Vai tā bija viņas būtība?
Helēna Romanova nospēlēja daudzas spilgtas lomas: Bebeni un Tomulīšu Skroderdienās Silmačos, Olgu Cīrulīšos, Murzavecku izrādē Vilki un avis, Aukli Romeo un Džuljetā. Helēna bija kolorīta Loras lomā filmā Dāvana vientuļai sievietei, dzīvē visu darīja ar vērienu, un viņas atstāstā piedzīvotās situācijas bijušas kā izrādes.
Uldis Dumpis atceras: «Helēna ar mammu reiz aizgājušas uz tuvas paziņas bērēm. Izvadīšana notikusi Pirmo Meža kapu kapličā. Abas piegājušas pie zārka atvadīties, mamma piestājusi tuvāk, nolikusi puķes, noliekusi galvu un sākusi jau raudāt, bet tad paskatījusies uz zārkā guļošo un kapličā pēkšņi atskanējis: «Ļena, tā nav Alma!…» Viņas uz savas nelaiķes izvadīšanu laikam bija atšāvušās par ātru. Helēnas mamma švaki dzirdēja, tāpēc skaļi runāja, un balss viņai bija tāda pati zema un sulīga kā Helēnai.»
«Ļenas mamma arī bija ļoti vitāla, viņai nebija nekādas aiztures. Ko domāja, to teica, un tā, lai noskan. Ļena reizēm par to varbūt kautrējās, bet pie sava rakstura visu uzņēma ar humoru,» saka Baiba Indriksone. «Bertas Rūmnieces, kuru dēvēja par latviešu teātra Māti (viņa spēlēja mātes uz skatuves un pati bija izaudzinājusi deviņus bērnus), bērēs mums, jaunajām aktrisēm, vajadzēja uz spilventiņiem nest viņas ordeņus. Bija auksta marta diena, Ļena nebija uzvilkusi cimdus, un viņas mamma, kas arī bija atnākusi uz bērēm, iesaucās tā, ka noskanēja: «Ļena, kur tev cimdi?!»
Ļenas māte bija lietuviete, un Ļena vienlīdz labi runāja latviski, lietuviski un krieviski, un mācēja runāt nekādā valodā, tikai tās valodas melodiskajā ritmā.
Būdama ļoti muzikāla, viņa uzķēra katras valodas skanējumu. Kādā izrādē Ļena bija friziere, kas runāja ar krievu akcentu, un publika zālē visu laiku smējās, cik viņa bija ārkārtīgi kolorīta. Mēs abas daudz esam spēlējušas padomju lugās, kur diezgan plakani tēli, bet Ļena tiem vienmēr atrada krāsas. Ja Ļenai bija lomas, tās bija ļoti efektīgas. Arī mazā epizodē viņa bija ārkārtīgi pamanāma.
Viņā bija duālisms – tas ārējais un tas, ko viņa turēja savā dvēselē un uz āru nerādīja.
Viņa bija aktrise, kurai ar gadiem vajadzēja spēlēt arvien lielākas un spēcīgākas lomas, bet režisori neredzēja vai nemācēja izmantot viņas sulīgās, kolorītās faktūras.
Helēna bija uz visādām ēverģēlībām un jokiem. Tolaik daudz braucām pa Latviju ar izbraukuma izrādēm. Ja bija kāds ezers, pirms izrādes gājām nopeldēties. Atceros, kaut kur pie Jēkabpils visas plikas metāmies ūdenī. Pēc izrādēm bieži notika saviesīgā daļa un ballēšanās. Ļena vienmēr taisīja jokus, saģērbās kā lauku vecene. Viņas daiļrades avots bija pati dzīve, arī saviem skatuves tēliem viņa daudz ko noskatīja dzīvē. Ļena bija tautā mīlēta. Cilvēki burtiski lipa ap viņu. Viņa mācēja ar visiem tik vienkārši sarunāties, ka nebija nekādas robežas. Un tā tas bija visur. Teātrī viņa bija sirsnīgākā un izpalīdzīgākā kolēģe.»
«Ļenas laikā teātrī bija skaistā, lustīgā bohēma, kādas tagad vairs nav,» saka Lolita Cauka. «Tolaik bija mazāk ārējo iespēju, visi vairāk iekšēji meklēja dzīves garšu un prieku. Kapustņikus teātrī taisījām, tā bija liela jautrība. Ļena bija gatava māžoties. Vienmēr tikai gudroja, kādas muļķības atkal varētu sastrādāt.»
«Helēnai patika labestīgas dumjības,» palicis atmiņā Uldim Dumpim. «Atceros, mēs braucām ar izrādi Stārķa matemātika pa laukiem, kā tas tolaik notika, un mums kļuva vai par ikvakara tradīciju izrādes beigās no vietējā kultūras nama resursiem Ļenai kaut ko pasniegt, kas, saprotams, turpat arī tika atstāts. Reiz skatuvnieki uzstiepa milzīgu palmu un nolika blakus Ļenai. Zālē bija liela jautrība, un Ļenai tādas dullības patika. Viņa bija humora pilna, vitalitātes iemiesojums, ar savu vareno balsi vienmēr kompānijas dvēsele, bet es neesmu pārliecināts, vai tā bija Ļenas būtība. Tik tuvu viņu nepazinu, taču man ir aizdomas, ka savā sirdī viņa bija trausls cilvēks, ne tā dzelzsbetona sieviete, kādu iespaidu par sevi radīja.»
Mīlestība nebija upuris
«Tā iznāca, ka mēs, trīs meitenes, nākušas no 3. vidusskolas, apprecējām vecākus vīrus: es – režisoru Aleksandru Leimani, Dūdiņa – leļļu filmu režisoru Arnoldu Burovu, Ļena – vijolnieku un mūzikas pedagogu Voldemāru Šeļegovu,» stāsta Baiba Indriksone. «Šeļegovs bija četrpadsmit gadus vecāks par Ļenu, un viņa ārkārtīgi par viņu rūpējās, sevišķi uz vecumdienām. Ļena vienmēr satraucās, ka vīram švaka sirds, viņš esot vārgs, nedrīkstot neko smagu darīt, un visas mājas rūpes vienmēr bija Ļenai. Bieži vien lūdza, lai es aizbraucu uz tikšanos, uz kuru viņa bija aicināta, jo nevarot Voldemāru atstāt mājās vienu.»
Ļena atteicās no ļoti daudzām iespējām nopelnīt kādu naudiņu ārpus teātra, jo pirmajā vietā viņai bija vīrs, kuram vienmēr vajadzēja būt blakus.
Helēnai tuva draudzene bija televīzijas režisore Marta Videniece. Mēs strādājām vienā redakcijā, satikāmies ārpus darba, un atceros, kā Marta piktojās, kad saviesīgā vakarēšanā Helēna sāka teikt, ka viņai jāiet mājās. Vīram nepatika, ja viņa ilgāk aizkavējās. Marta to vērtēja kā egoismu. Helēna, vīru attaisnodama, bilda, ka viņš ir slims, uz ko Marta atcirta: «Viņa slimība ir tava veselība. Vēl desmit gadus pēc tevis viņš nodzīvos!» Un tieši tā arī notika…
«Tā nebija akla mīlestība pret vīru. Tas, kā Ļena aprūpēja savu vīru, no viņas puses nebija upuris. Draudzenēm tas tā varbūt izskatījās, draudzenei labu vēlot,» iebilst Lolita Cauka. «Helēna ļoti augstu vērtēja Šeļegovu. Viņš bija talantīgs vijolnieks un izcils pedagogs. Bijām ar izbraukuma izrādi kaut kur Latgalē, dzīvojām ar Ļenu vienā istabā, un viņa visu laiku raizējās, ka Voldemārs palicis mājās slims. Mobilo telefonu tolaik nebija, nevarēja tā vienkārši piezvanīt. Ļena gāju uz pastu, pieteica tālsarunu ar Rīgu, ilgi bija jāgaida savienojums. Viņa uztraucās par vīru. Tas cilvēks viņai bija ļoti svarīgs.
Ļenai bija sarežģītas attiecības ar dēlu, bet viņa brīnišķīgi sapratās ar vedeklu.
Mēs turpat kaimiņos Ģertrūdes ielā dzīvojām. Ļena ienmēr priecājās par vedeklu. Vedekla pēc rakstura bija ļoti līdzīga Ļenai. Atvērtu sirdi, ar humoru, vienmēr smaidoša un dzīvespriecīga. Ļena ārkārtīgi mīlēja savus mazbērnus. Viņas mīlestība nekad nebija upuris. Viņas sirdī vietas pietika visiem.»
Gatava jebkuram palīdzēt
«Es biju simtprocentīga Helēnas Romanovas audzēkne un varu par viņu liecināt kā par fantastisku pedagogu,» stāsta Lolita Cauka. «Bija, ir un būs pedagogi, kas daudz ko labu iemāca, bet Helēna tam visam klāt saredzēja vairāk. Viņa redzēja to, kas topošajam aktierim traucē.
Kad kaut ko nevari, viņa redzēja, kāpēc to nevari un kas jādara, lai tas netraucētu.
Manam kursam pirms iestājeksāmeniem fakultātē bija sagatavošanas kurss. Ar mums strādāja Jaunušans un arī Ļena. Man labi gāja, noslēguma fāzē bija jāsagatavo vairāki fragmenti. Divas dienas pirms eksāmena Jaunušans, lai gan es viņam patiku, visus fragmentus man noņēma. Es galīgi nespēju atrast īsto raksturu, un man palika tikai viens fragments pie Ļenas. Vienas nakts laikā viņa to kardināli pārtaisīja, atrada tādus gājienus, kas mani pilnīgi pārvērta. Es nospēlēju un dabūju absolūto piecinieku, un tas notika, pateicoties tam, ka Helēna redzēja, kas man traucē. Un es nebiju vienīgā, kurai viņa to redzēja.
Es nezinu, vai Helēna mani mīlēja, bet es vienmēr jutu viņas sargājošo spārnu, ko viņa pār mani pārklāja. Arī teātrī, kad atnācu no Liepājas un man visādi gāja, viņa mani vienmēr tā kā pastūma, atbalstot un iedrošinot. Viņa man ļoti ticēja, un tam ir liela nozīme, ja pedagogs un kolēģis tādos melnos brīžos, kas katram gadās, palīdz profesijā uzturēt ticību.
Ļena bija ļoti atvērta, gatava jebkuram palīdzēt. Latvietis ir sevī noslēgts, bet viņā bija spēcīgs lietuvietes atvērtības gēns.
Saviem studentiem viņa ziedoja laiku, naudu, uzmanību, rūpes. Katram tika viņas mīlestība. Ar viņas aiziešanu latviešu teātris zaudēja fantastisku pedagogu. Tajā dienā, lai gan pašai nodarbību nebija, Ļena bija uzgājusi teātrī pie sava kursa mēģinājumu zālē, kur viņiem bija nodarbības. Ar katru parunājusi, katram pateikusi labus vārdus un novēlējumus, katru samīļojusi. Tas bija pilnīgi mistiski, ka viņa, kā juzdama, todien atvadījās no visiem saviem audzēkņiem un labā noskaņojumā nonāca lejā uz garderobi gatavoties izrādei.
Mūsu 4. garderobē tolaik bija Antra Liedskalniņa, Maiga Grīnberga, Eleonora Dūda, Māra Zemdega, Astrīda Kairiša, Līga Liepiņa, Svetlana Bless, Helēna un es. Mums vienmēr jautrība sita augstu vilni. Meitenes teica, ka arī tovakar garderobē pirms izrādes bija smējušās un jokojušās.
Es spēlēju tajā izrādē, bet tovakar nebija mans sastāvs. Kad man piezvanīja un es atskrēju uz teātri, Ļena jau bija mirusi…»
Karaliska nāve – nomirt uz skatuves
Helēnas Romanovas sirds apstājās uz skatuves izrādes Ar būdu uz baznīcu laikā 1987. gada 14. septembrī. Uldis Dumpis atceras: «Tajā vakarā tā bija Ļenas pirmizrāde. Sveta (Aktrise Svetlana Bless – L. B.) savu pirmizrādi bija nospēlējusi, beidzoties sezonai, un jaunā sezona sākās ar Ļenas pirmizrādi. Mums ar Antru (Aktrise Antra Liedskalniņa – L. B.) aizskatuvē bija nikns sākuma dialogs par visādām kolhoza nebūšanām, par teļiem (Izrādē Uldis spēlēja kolhoza priekšsēdētāju Broņislavu Timrānu, Antrai bija teļkopes Mariannas Okolokolakas loma. – L. B.), un vienā brīdī mēs ejam ārā uz skatuves, kur jau sēž ciema priekšniece Gudrīte Robinsone (Aktrise Lidija Freimane – L. B.), arodbiedrība (Aktrise Helēna Romanova – L. B.) un mana Timrāna sekretāre (Aktrise Inese Ķirsone – L. B.).
Mēs ar Antru uzejam, turpinām strīdēties, bet jūtu, ka zālē sākas kaut kāds neierasts troksnis, un pēkšņi dzirdu, ka veras ciet priekškars. Tas notika kādā otrajā, trešajā izrādes minūtē. Paskatos un ieraugu, ka Ļena atgāzusies krēslā, izstiepusi kājas uz priekšu un ar rokām saķērusi pakrūti. Domāju, ka viņai kļuvis slikti ar sirdi.
Man liekas, ka sauca, vai zālē nav kāds dakteris, un uz skatuves uzskrēja profesora Ara Lāča dēls, dakteris Aigars Lācis.
Mani tajā brīdī nokomandēja, lai es fiksi braucu pakaļ Sveķim (aktises Svetlanas Bless iesauka – red.) Viņai pa to laiku bija piezvanīts, lai taisās, ka viņai būs jāspēlē izrāde. Skatītāji tikmēr sēdēja zālē un pacietīgi gaidīja. Nezinu, kas viņiem bija pateikts, bet tad, kad atbraucu atpakaļ, man bija jāiet un jāpasaka, ka Ļena ir mirusi un izrāde nenotiks… Spēlēt komēdiju, kad noticis kaut kas tik traģisks, nebija iedomājams… Ļenai bija aortas plīsums. Tas pats, ar ko aizgāja Kārlis Auškāps, Ineses Ķirsones vīrs.»
Tovakar teātrī bija arī Baiba Indriksone: «Mazajā zālē man bija dzejas monoizrāde Kas tu esi, mīlestība? Pirms izrādes frizētavā man tina ruļļus, ienāca Ļena, jau saģērbusies izrādei. Sākām pļāpāt, runājām par to, ko katra darām, par bērniem, Ļena priecājās par saviem mazbērniem. «Redz, cik tu man daudz pastāstīji!» projām ejot, Ļena pateica.
Viņai izrāde sākās pusstundu agrāk nekā manējā. Ļena izgāja, jau aizvēra durvis un tad pēkšņi atkal atvēra un pateica: «Nu, vismaz lai tev saulaina taciņa!»
Atgriezos savā garderobē, iekšējā translācijā klausos, kas notiek uz lielās skatuves. Būdā vienmēr skan smiekli, un man likās dīvaini, ka tovakar tāds neparasts klusums. Pēkšņi paziņo, ka tehnisku iemeslu dēļ izrāde tiek pārtraukta. Izgāju no savas garderobes, nāca Antra no skatuves un teica, ka Ļenai kļuvis slikti, izsaukta ātrā palīdzība.
Nospēlēju lejā savu izrādi. Nogāju no skatuves, un izrāžu vadītāja pateica, ka Ļena ir mirusi. Biju pilnīgi satriekta. Gāju atpakaļ uz aplausiem un skatītājiem pateicu, ka augšā uz Lielās skatuves notikusi liela nelaime – pēkšņi aizgājusi Helēna Romanova… Ļena mēdza teikt, ka aktierim tā ir liela laime – nomirt uz skatuves dēļiem.»
Tāda aiziešana, kā notika ar Ļenu, ir patiešām karaliska nāve – labā garastāvoklī, visu mīlēta, visus samīļojusi.
Lilija Dzene tolaik rakstīja, ka pārtrūkt dzīvei uz skatuves – tā mirst tikai izredzētie no aktieriem. Gan Baiba, gan Lolita atceras kādu simbolisku brīdi Ļenas bērēs. Pār Meža kapiem laidies dzērvju kāsis un virs pavadītāju galvām izjucis. Dzērves riņķoja virs kapsētas, skaļi kliegdamas. Arī putni atvadījās no lieliskas aktrises un teātra mākslas pedagoģes. No brīnišķīga cilvēka.
«Es visus šos gadus braucu uz kapiem pie Ļenas,» saka Lolita Cauka. «Tas nav pienākums, man ir tāda vēlme vismaz reizi gadā būt pie viņas. Mūsu garderobē es mantoju Ļenas galdiņu un arī viņas paradumus, kādu pirms tam man nebija. Ļenai viens stūris uz grima galdiņa vienmēr bija nokrauts ar grāmatām, lugu eksemplāriem, avīzēm. Un tagad man ir tieši tāpat.»
