Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Intervijas publicēta žurnālā «Ieva» 2012. gada 13. numurā.
Harija balss telefona klausulē liek ievibrēties kādām stīgām arī manī. Klātienē tā skan vēl izteiksmīgāk, un viņš labi zina, kā iemurrāties līdz pašai dvēselei. Tā ir viņa profesija un otrā daba. Kāda ir viņa īstā daba, iespējams, zina tikai daži cilvēki. Radīdams iespaidu, ka ir ļoti atklāts, aktieris tomēr par sevi runā caur puķēm. Laikam… lai pasargātu tos, kas bijuši un ir kopā ar viņu.
– Vai jūs savu balsi speciāli trenējat, lai ar tās palīdzību valdzinātu?
– Man vienkārši ir brīnišķīgs tembrs (smaida), un es to ekspluatēju ne vien dziedot, bet arī runājot. Esmu lepns par to, ko daba man devusi. Liekuļotu, ja teiktu, ka to neizmantoju savā labā… Ar gadiem mana balss ir mazliet nosēdusies, bet ar to laikam arī ieguvusi. Mans tembrs kļuvis maigāks nekā par pirms diviem trim gadiem.
– Jūs pats esat kļuvis maigāks. Vai tāpēc?
– Mans rezumē ir divējāds, nevienam ko tādu nenovēlu. No otras puses, slimība liek daudz ko pārvērtēt. Galvenokārt, vai vēlies dzīvot tāpat kā līdz šim, vai kardināli mainīt savu dzīvi un dzīves uztveri. Tev dod vēl vienu iespēju…Tas atstāj ļoti lielu iespaidu uz dzīves uztveri.
Cik daba daudz mums devusi ar to, ka vispār esam un vienlaikus esam tik niecīgi un neaizsargāti…
Sāc vērtēt lietas, kurām ikdienā paskrien garām un par kurām vispār neaizdomājies. Esmu sapratis arī, cik liela nozīme ir domu spēkam. Jebkura cilvēka skaļi izteiktās domas par otru cilvēku… Šķiet, ka tās materializējas. Esmu pārliecinājies, ka ar domu palīdzību varam pat kontrolēt un koordinēt savus iekšējos orgānus. Ja katru dienu piedomātu, ka gribam dzīvot labi un veselīgi, ka mēs tā jūtamies un to novēlam arī citam, mēs to varam panākt. Agri vai vēlu, ja par kaut ko ļoti, ļoti piedomājam, tas materializējas un piepildās.
– Kolēģi saka: jūs raujoties uz pilnu klapi.
– Redzi, cilvēkiem vajag asinis. Remdens dejotājs, dziedātājs un aktieris nevienam nav vajadzīgs. Skatītājam vajag asinis, sviedrus un ārkārtīgi lielu sevis atdošanu. Bet caur šo milzīgo atdošanos mākslinieki sevi ātrāk iztērē. Kā šķiltavas liesma – ja tā deg lēnām un mierīgi, tad ļoti ilgi. Bet šķiltavu var arī sadedzināt pusminūtē, uzgriežot liesmu līdz galam. Ne velti saka: supertalantīgi un ģeniāli mākslinieki ilgu mūžu nenodzīvo. Dženisa Džoplina, Merilina Monro, Džons Lenons, Vladimirs Visockis. Galu galā mans vienaudzis, kurš solīja dzīvot mūžīgi, – Maikls Džeksons… Viņi visi savu mūžu dzīvojuši intensīvāk nekā citi.
Tā ir katra izvēle – tu gribi gruzdēt lēnām vai liesmot fantastiskā liesmā un izdegt ātrāk. Ja izlem degt ātrāk, daba vēl piedāvā variantus caur slimību vai kādu citu bliezienu pa galvu. Tev prasa: vai tu turpini sevi dedzināt ar tādu pašu degsmi vai drusku rāmāk un paildzināt savu eksistenci šajā pasaulē? Kā ir pareizāk? Kas to lai zina… Varbūt lielāka traģēdija ir tā, ka tu sasniedz lielu vecumu, neko vairs nevari izdarīt un jālūdz Dievs, lai ātrāk paņem pie sevis?
– Daudzi runā par zīmēm, kuras saņemam pirms sitiena.
– Ir zīmes, bet mēs jau tās neievērojam. Arī man bija slimības pazīmes. Taču mēs pret sevi esam nevērīgi. Drusku sāp plecs – ai, nekas! Ar zāļu vai bez to palīdzības tas pāriet. Pēc gadiem sāk sāpēt stiprāk un stiprāk, un vēl pēc laika izrādās, ka veidojas gangrēna un jāņem nost visa roka. Bet, ja pie pirmajām sāpēm cilvēks būtu vērsies pie daktera, pie kāda, kas spēj palīdzēt, tādas problēmas nebūtu.
Es taču jutu – kaut kas ar mani nav labi. Tomēr nepievērsu uzmanību. Līdz kļuva tik slikti, ka bija jālūdz palīdzība.
Kad dakteris pirms operācijas liek parakstīt papīru, ka tai piekrītu, pēkšņi galvā sāk griezties zobrati. «Kāpēc man tāds papīrs jāparaksta?!» Viņš atbild: jo operācija var beigties letāli. O! Man pēkšņi paziņo, ka rīt varu nepamosties. Tev uzliek masku, tu paelpo un aizmiedz. Un tavā pēdējā doma ir par to, ka pēdējais cilvēks, ko šai dzīvē redzi, iespējams, ir dakteris… Kad pamosties un saproti, ka dzīvo, tad gan ir labi! Un tas nekas, ka nevari pakustināt ne rokas, ne kājas.
– Pēc iznākšanas no slimnīcas atlabāt pie mammas. Kādā intervijā teicāt, ka viņa ir jūsu dzīves svarīgākā sieviete.
– Protams, viņa ir vissvarīgākā. Man bija četri gadi, kad tēvs aizgāja no ģimenes. Mamma mani uzaudzināja viena. Droši vien vairākums cilvēku uz viņu joprojām lūkojas kā uz Operetes teātra solisti Intu Spanovsku, bet man viņa ir vienkārši mamma. Kaut kas svēts, vienreizīgs, un citas tādas man nav.
Ja nebūtu telefonsakaru, es pie mammas noteikti aizbrauktu biežāk. Bet ir telefons – kad gribi, piespied podziņas un parunājies ar viņu. Ja telefona nebūtu, vilkme aizbraukt pie mammas būtu biežāk. Noteikti. Diemžēl viņas apciemošana nav neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Mamma noteikti gribētu, lai apciemoju viņu biežāk. Tas stulbais – man nav laika… Paši sevi ar šiem vārdiem mānām. Tam, ko patiešām gribam, laiku vienmēr atrodam, atlicinām.
Bet vispār manā mūžā liela nozīme ir sievietēm. Kā jau sacīju, tēvs ģimeni pameta, kad vēl biju mazs. Palikām vieni ar mammu. Arī vēlāk ap mani vienmēr bija sievietes. Kad pašam ģimenē sāka dzimt bērni, pat tad pirmās bija meitas, puika vēlāk.
– Mamma, sievietes, bērni… Katrs no šiem vārdiem sevī slēpj mīlestību. Ko jūs saprotat ar šo vārdu?
– Ja runa ir par mīlestību attiecībās, es uzskatu, ka tā ir «ķīmija». Man patika, kā reiz sacīja mana kolēģe Regīna Razuma: «Dibenu vari grozīt, cik gribi, – vai nu ir mīlestība, vai tās nav un nebūs.» Tas tiešām ir īpatnēji, jo blakus var stāvēt divas ļoti līdzīgas sievietes. Vīrietim uz vienu «stāv», bet uz otru ne. Taču! Tieši tādam pašam ķēmam kā es ir otrādi. Viņam vajag tieši to, uz kuru man nekad «nestāvēs». Viņš siekalojas tieši uz to… Tu saproti, draudziņ mīļais…? Dabā ir vajadzīgas gan tievas, gan resnas, gan īsas, gan garas. Tikai pubertātes vecumā var spriest par lieliem un maziem pupiem, īsiem un gariem krāniņiem. Kad esi izgājis cauri šim posmam, saproti, ka visu nosaka «ķīmija». Protams, tas joprojām ir gaumes jautājums – vienam patīk lieli pupi, citam mazi. Paldies Dievam, sievietes ir dažādas, tāpēc var izvēlēties pēc savas patikšanas. Arī sievietes var izvēlēties vīriešus pēc savas patikšanas. Šā iemesla dēļ reizē esmu gan laimīgs, gan nelaimīgs.
– Tā arī nepateicāt, vai esat piedzīvojis īstu mīlestību. Bet tā – pavisam godīgi…
– Šķiet, ka esmu to izbaudījis. Man gan jāpiekrīt tam, ko teikuši zinātnieki – arī mīlestībai, kā visam šai pasaulē, ir paisums un bēgums.
Mīlestība nav mūžīga. Tomēr tā var pāraugt pozitīvā rutīnā un pozitīvā pienākumā, jo patiesībā mīlestība ir darbs.
Grūts darbs, kurā ir gan prieka, gan ne tik līksmi brīži. Tāpēc jau saka: mīlestība ir māksla. Precīzāk, tās saglabāšana ir māksla. Kāpēc gan rodas četrdesmitgadnieku un dažādas citas krīzes? Tāpēc, ka mīlestība ir ciklveida. Kā marksisma-ļeņinisma teorijā – spirālveida. Tā var iet uz augšu, tad ar kritumu uz leju, pārtrūkt… Bet tā noteikti nevar būt mūžīga un visu laiku. Tā uzplaiksna ārkārtīgi spilgtu liesmu un tad lēnām izplēn.
– Un viss?
– Nē, var uzplaiksnīt vēl! Apbrīnoju pazīstamus pārus, kas vienā laulībā nodzīvojuši ilgus gadus. No vienas puses, apbrīnoju. Bet, no otras, – tik un tā šajās attiecībās ir arī meli. Kādam drusciņ lielāki, citam mazāki, bet ir. Arī sānsoļi – vienam lielāki, citam mazāki… Vienam tādi, ko izdevies noslēpt, citam ne.
– Tā diezgan sērīgi un skumji tas izklausās.
– Mazliet jau ir… Un šis banālais teksts, ar ko aizstāvas daudzsievības piekritēji, – ka nevar ēst tikai kotletes, ir vajadzīgi arī salāti. Bet arī tos nevarot visu laiku ēst, ir vajadzīga šnicele. Pēc tam arī šašliks un – galu galā – kāda kūka.
Bet tam es nepiekrītu! Tu vari visu mūžu ēst šašliku, bet darīt to dažādos veidos. Te ar salātiem, te rīsiem, tu vari šašliku gan sutināt, gan pagatavot mazos gabaliņos, dažādot ēdienu. Galvenais, lai tev patīk to darīt. Lai tev patīk dažādot kopdzīvi, mīlestību…
Godīgi sakot, es apskaužu tos, kas spējuši vienā laulībā nodzīvot visu mūžu. Lai kā dzīvē gājis, redzu – galu galā viņi ir laimīgi. Lielo kauju izcīnījuši un beigās uzvarējuši. Zini, kāds ir šo cilvēku lielākais ieguvums? Kopīgās atmiņas. Arī par dienām, kad bijis grūti. Kad bijušas nesaskaņas un šķitis, ka jāiet prom. Par laiku, kad viņi uz nedēļu vai mēnesi pašķīrušies. Atmiņā paliek ne jau prombūtnes brīdis, bet laiks, kad viņi bija kopā. Cik tas ir forši, kad tu vari otram teikt: «Tu atceries?»
Mūsu mīlestības augļi – bērni – agri vai vēlu aiziet savā dzīvē, un atkal paliek tikai divi cilvēki.
Droši vien ir tik skaisti, kad mīlestība parādās vēlreiz – kādā augstākā, skaistākā līmenī.
Nu jau satiekas divi cilvēki gados, kam primārais vairs nav bērnu radīšana. Sekss, protams, ir svarīgs joprojām, bet arī tas kļūst citāds – patīkami bezatbildīgs, baudot.
– Vai nav žēl, ka jums šādu ilgtermiņa atmiņu nav?
– Man ir savas privilēģijas. Man ir atmiņas par katru sievieti, ar ko man bijuši kopīgi mirkļi. Zini, tas ir izpūsts, ka esmu pārgulējis ar pusi Latvijas sieviešu. Nu, nevajag idealizēt! Tas nemaz nav iespējams, bet jācenšas ir. (Smejas.) Godīgi sakot, es nekad arī neesmu sevišķi centies… Man ļoti labi atbilst šis vulgārais krievu teiciens: «Jesļi ženščina hočet…» («Ja sieviete vēlas…») Roku liekot uz sirds, varu teikt: es nekad nevienu sievieti neesmu izvarojis, nevienai neesmu piespiedu kārtā licis ar sevi pārgulēt. Tāpēc zināmā mērā jūtos bez vainas vainīgs. Mana kļūda ir tā, ka neesmu bijis tik stiprs, lai atteiktu. Esmu vienmēr domājis par to, lai sievieti neaizvainotu. Cilvēki nesaprot, cik man bijusi grūta dzīve… (Smejas.)
– …nespēdams pateikt «nē»?
– Jā. Tā ir augstākā pilotāža – pateikt sievietei «nē» un izdarīt to tā, lai sieviete nejustos aizskarta. Ne velti ir tik daudz anekdošu par šo tēmu. «Lienīte ir kārtīga meitene – visiem dod. Bet tā mauka Anna – nevienam neatdodas.»
Cik nav teātrī traģēdiju bijis – ja primadonnai kāds jaunais aktieris neatdodas, viņš tūlīt ir homoseksuāls.
Jaunībā šā apstākļa dēļ, lai nekļūtu par homoseksuāli, gribi negribi jāpārguļ… Tiklīdz tu nepārgulēsi ar viņu… viņa nodod informāciju presē: «Man ir simtprocentīga informācija par to, ka viņš ir zilais.»
– Kāpēc tikai vienreiz esat precējies? Nekad īsti uz to neesat atbildējis.
– Varbūt iemels ir bailes no atbildības pret otru cilvēku. Kaut gan… neesmu varējis pats sev uz šo jautājumu atbildēt.
– Jūsu sieva Anita («policijas ģenerāļa Aloiza Blonska meita – A. M.») nomira agrā jaunībā ar vīrusmeningītu. Varbūt vēlāk šķita, ka nekad tādas jūtas vairs nepiedzīvosiet? Ka viss pārējais būs mazāks par to, ko izjutāt toreiz?
– Tā, kā bija toreiz, vairs nevarēja būt un nebūs. Pirmā mīlestība piederēja jaunībai, tās neprātam, aizrautībai. Laikam gan lielākas emocijas vairs nav bijušas. Iespējams, arī mana profesija, mana publiskā dzīve atstājusi kādu iespaidu. Kādreiz esmu domājis: ja es nebūtu izvēlējies aktiera profesiju… Es tiešām nezinu, kāds es būtu. Nespēju sevi iedomāties normālā ģimenē. Saproti, mana būtība izveidojusies neģimeniska. Galvenokārt dzīvoju darbam un sabiedrībai. Laužu stereotipus, nedzīvoju kā visi citi, un tas daudziem nepatīk. Arī manas draudzīgās attiecības ar sievietēm, manu bērnu mātēm.
– Un jums pašam šīs attiecības patīk?
– Es pieņemu savu dzīvi, kāda tā ir. Cenšos nedarīt to, kas man nepatīk. Cita lieta, ka ne vienmēr sanāk. Tomēr… ja manu dzīvi varētu salīdzināt ar gleznu, es teiktu, ka visi triepieni, kas tajā bijuši, mani apmierina. Arī tie tumšie… Dzirdēju teicienu: «Dzīvi vajag nodzīvot tā, ka tev kauns par to runāt, bet tāds kaifs to atcerēties!» Šai izteicienā ir kaut kas tik feins… Un kurš katrs to nevar atļauties. Nemeloju un neliekuļoju – es ar savu līdz šim nodzīvoto mūžu esmu apmierināts.
– Liela nozīme tajā bijusi Aloizam Blonskim. Viņš jums esot bijis kā tēvs.
– Tā ir pilnīga taisnība. Mazu brīdi svarīgākais manas dzīves vīrietis bija mans tēvs. Tā sagadījās, ka viņš aizgāja no ģimenes, kad biju vēl pavisam mazs. Domāju – ne aiz ļauna prāta. Vai viņš bija vainīgs, nezinu. Māmiņa viņu patrieca – it kā dzeršanas dēļ. Bet kā bija patiesībā? Varbūt viņš paklausīja un aizgāja, jo ļoti mūs mīlēja. Zinu, ka šo brīdi ļoti pārdzīvoju un ilgi skatījos pa logu, varbūt viņš vēl atgriezīsies.
Tad nāca mans patēvs. Gribēju, lai viņš pieņem mani kā dēlu, lūdzu, vai drīkstu viņu saukt par tēvu. Viņš to negribēja, mani nepieņēma. Pats vainīgs… Tā bija vēl viena trauma.
Bet dzīvē notiek tā: ja tu kaut ko ļoti gribi, tas piepildās. Es ļoti gribēju tēvu… Un manā dzīvē tiešām bija un joprojām ir cilvēki, kas man nozīmējuši vēl vairāk par tēvu. Arnolds Liniņš, Aloizs Blonskis, manu bērnu mātes Maijas Ķirses tēvs un jau pieminētais Raimonds Pauls. Katrs manā dzīvē pildījis kādas tēva funkcijas.
Ļoti labi sapratos ar Arnoldu Liniņu. Viņš man kā tēvs bija aktiera profesijā, bijām arī ģimenes draugi.
Fantastiskas attiecības man bija arī ar Maijas Ķirses tēvu. Es ar Maiju nesapratos tik labi kā ar viņas tēvu! Vecais Ķirsis mani pilnveidoja kā vīrieti: kā makšķernieku, dabasdraugu, kā mājas veci… Raimonds Pauls kā tēvs man ir bijis muzikālajā, skatuves mākslā. Tieši pateicoties viņam, es esmu dziedošais aktieris, kļuvu slavens un koncertēju.
Bet vislielākajā mērā tēva funkcijas ir pildījis Aloizs Blonskis. Viņam nebija dēla, un viņš bija ļoti priecīgs, ka saucu viņu par tēti. Tā viņu dēvēju, kad dzīvojām vienā mājā. Vēlāk uzrunāju viņu vārdā – Aloizu saukt par tēti man kļuva neērti, jo tā viņu uzrunāja mana meita Laura. To es meitai, kuru uzaudzināja Aloizs Blonskis, nevarēju laupīt. Viņai bija divi tēti: svētdienas tētis Harijs Spanovskis un īstais tētis – nevis bioloģiskais, bet viņas audzinātājs – Aloizs.
Paldies Dievam, viņš ilgi un sāpīgi neslimoja, aizgāja ātri, pirms tam nodzīvodams tik skaistu dzīvi. Un otru tik labdabīgu cilvēku, kāds bija viņš, nezinu. Bērēs redzēju, cik daudz kolēģu, amatbrāļu bija sanācis. Neviena slikta vārda… Nevis liekuļojot un apzināti runājot par aizgājēju tikai labu, bet pa īstam. Pat tie, kurus viņš ķēra, Aloizu cienīja.
Pats esmu redzējis – «baņģugas», kas lielāko daļu dzīves pavadījuši nebrīvē, viņu satikdami, noņēma cepuri un klanījās.
Tagad no visiem svarīgajiem manas dzīves vīriešiem vienīgi Maestro ir dzīvs.
– Pieminējāt bērnus. Kādas ir attiecības ar viņiem?
– Tās ir ļoti īpatnējas. Bērnu man ir relatīvi daudz, – bet vai es kādam būtu iedevis tik daudz, cik viņš gribētu? Domāju, ka ne. Par to būtu jāuztraucas daudzkārt vairāk nekā par tām sievietēm, kuras savā mūžā it kā esmu izmantojis. Noteikti esmu veltījis par maz laika bērniem. Manā dzīvē daudz kas cits diemžēl ir bijis svarīgāks nekā manu bērnu audzināšana, tas man jāatzīst. Toties, cik vien esmu varējis, esmu centies savu bērnu mātēm palīdzēt gan finansiāli, gan ar savu tēvišķo klātbūtni, ja man vajadzēja būt blakus bērnam kādā viņam svarīgā brīdī.
Par laimi, jūtu – bērni grib mani redzēt, ar mani satikties. Vecākā meita Laura nodarbojas ar tautas audzināšanu, Marta ir gaismu māksliniece, Sofija ir skolniece. Meitas man piezvana, un mēs varam parunāties, kad vien ienāk prātā. Grūtāk sazināties ar Annu, kas dzīvo un strādā Meksikā. Viņa ir dejotāja un horeogrāfe. Ar viņu sazvanos skaipā.
Es tikai ceru, ka bērniem par mani nav jākaunas. Man šķiet, neesmu izdarījis neko tādu, ko viņi varētu man pārmest. Par maz uzmanības? Varbūt. Bet par maz būs vienmēr, arī tad, ja tu diendienā būsi kopā ar bērnu. Galu galā tas, ka esmu vienā telpā ar bērnu, vēl nenozīmē, ka esmu ar viņu kopā.
Kopā būšana ir tad, ja tu ar otru cilvēku apsēdies aci pret aci un uzmanīgi viņā klausies, atklājot arī savas domas.
Bet tam, ka kopā mazgājam rokas vai vienā laikā ejam gulēt, nav nozīmes. Droši varu teikt: man visi bērni ir vienādi mīļi. Par katru īpaši piedomāju.
– Vai bērni kaut ko mācījušies no jums, pārmantojuši?
– Neatlaidību, caursišanas spēju. Tas ir no manis – to redzu gan Laurā, gan Annā. Abām ir tāds pozitīvs spīts. Tāpat arī dēlā Kristapā. Mani bērni ir sirsnīgi, mīļi – arī tas no manis. Slikto īpašību viņiem nav, vismaz es tādas neesmu manījis. (Smaida.) Puika vispār man ir brīnumbērns: mācās juristos, realizē manus nepiepildītos sapņus, arī komponē – vēl viens mans nerealizētais sapnis… Tikai nevajag domāt, ka speciāli esmu viņu šai virzienā bīdījis. Nevienu bērnu neesmu nekur bīdījis un neesmu arī viņu labā izmantojis blatu sistēmu – esmu ļāvis, lai cīnās paši.
– Un kāda tagad ir jūsu dzīve – pēc slimības?
– Tāda pati kā iepriekš, tikai mazliet lēnāka. Es apmeklēju imidžterapiju: pilnībā pakļaujos savai skolotājai, kas ar domu spēku manī dveš pozitīvās domas, arī veic punktu masāža. Viņa strādā gan ar manu galvu – prātu un domām –, gan manu ķermeni. No pīpēšanas gan neesmu ticis vaļā. Pēc operācijas nepīpēju trīs mēnešus. Zini, kā es atsāku pīpēt? Bijām laukos, brīvā dabā – kādas četras piecas sievietes un es. Dažas pīpēja, un es sacīju, lai man arī iedod. Gribēju pamēģināt, kaut ārsti bija brīdinājuši, ka var kļūt slikti. Bet man nebija! Nejutu nekādu sliktumu un atsāku pīpēt – tieši tāpat kā iepriekš. Nu, nemāku es dzīvē gūt mācības…
