Guntis Veits: Dziedu vienai vienīgajai

Vie­nai vie­nī­ga­jai

Dzie­dot pa­ras­ti ska­tos zā­lē un rai­du vār­dus ne­vis iz­pla­tī­ju­mā, bez­per­so­nis­ki, bet rau­gos kā­dās acīs un dzie­du vie­nai vie­nī­ga­jai.

Tā skan in­tī­māk, man ir vieg­lāk iz­just dzies­mas vār­dus, me­lo­di­ju. Se­viš­ķi jau ro­man­tis­ka­jās dzies­mās. Pro­tams, dzie­du kā­dai sie­vie­tei. Ta­ču parasti re­dzu vi­ņu pir­mo rei­zi un starp mums ne­kad ne­kas nav bi­jis. Ga­dās, zā­lē ir ma­na drau­dze­ne, ar ku­ru mums to­brīd ir at­tie­cī­bas. Tad rau­gos vi­ņai acīs. Re­dzu, ka vi­ņa smai­da man pre­tī. Pēc brī­ža vi­ņa sāk ska­tī­ties ap­kārt, vai to­mēr ne­dzie­du kā­dai ci­tai. Starp ska­tu­vi un vie­tu, kur vi­ņa stāv, ir diez­gan liels at­tā­lums, tā­pēc kļū­dī­ties nav grū­ti. Es dzie­du vie­nai, bet vis­maz des­mit, div­des­mit ci­tas tur­pat ne­tā­lu do­mā, ka dzie­du vi­ņai… vai vi­ņai, vai vi­ņai… Klāt vēl mū­zi­ka, no­slē­pu­mai­nas gais­mas, ro­man­tis­ka no­ska­ņa… Tā var ras­ties pār­pra­tu­mi.

Sā­kot no­piet­nā­kas at­tie­cī­bas ar mei­te­ni, pa­ras­ti brī­di­nu:

Citi lasa

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Maruta Rampāne

Padomi

Cik bieži ēst skābētus kāpostus, lai tie būtu veselīgi, nevis kaitīgi? Un kam labāk fermentētiem produktiem teikt nē?

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

– Ar ma­ni tev ne­būs vieg­li. Ce­ru, ka ne­esi no greiz­sir­dī­ga­jām?

– Es? Ne­kad! Kur tu tā­das muļ­ķī­bas rā­vi?

– Tad jau­ki. Pa­mē­ģi­nā­sim.

Vi­ņa nāk uz ma­niem kon­cer­tiem. Dzie­du un ska­tos mei­te­nei acīs. Ta­ču pēc lai­ci­ņa vi­ņa kļūst ne­ie­cie­tī­ga:

– Ko tās mei­te­nes lē­kā gar pa­šu ska­tu­vi! Vi­ņas ta­ču te­vi pat ar ro­kām ap­grāb­sta! Bet tu ska­ties uz vi­ņām un smai­di!

– Tu ta­ču tei­ci, ka ne­esot greiz­sir­dī­ga! Un smai­dīt uz ska­tu­ves – tā ir ma­na dar­ba da­ļa.

– Pie­dod, lai­kam to­mēr ne­spē­šu to il­gi pa­ciest…

Ne vie­nas vien at­tie­cī­bas tā­dēļ iz­ju­ku­šas.

Sle­pe­na mī­ļā­kā?

Šķiet, tas bi­ja Spor­ta pi­lī. Pirms kā­da no lie­la­jiem kon­cer­tiem starp ska­tu­vi un zā­li bi­ja iz­vei­dots ūdens ba­seins. Tam pār­i – šaurs til­tiņš. Ja kāds nāca mū­zi­ķus sveikt, vi­ņam va­ja­dzē­ja iet pār­i til­ti­ņam. Bei­gās uz til­ta iz­vei­do­jās pa­ma­tī­ga bur­zma.

Re­dzu, kā­da mei­te­ne nes man zie­dus. Sve­ša mei­te­ne, pir­mo rei­zi re­dzu. Ska­tās uz ma­ni lie­lām acīm un tik iz­mi­sī­gi, ka man sa­me­tās vi­ņas žēl. Tāds kā stā­vu, ar vi­sām bo­tām kā­jās un ska­tu­ves tēr­pu, ie­kā­pu ba­sei­nā un aiz­bri­du vi­ņai pre­tī. Sa­ņē­mu zie­dus, sa­bu­čo­jā­mies, tas arī viss.

Pro­tams, tele­vī­zi­jas ope­ra­to­ri tā­dus kad­rus ga­rām ne­pa­lai­da. Pēc lai­ka to kon­cer­tu de­mon­strē­ja tele­vī­zi­ja. Es vēl bi­ju pre­cē­jies, un tie­ši to­va­kar cie­mos bi­ja at­nā­ku­ši arī sie­vas ve­cā­ki. Ko­pā no­ska­tī­jā­mies kon­cer­tu un arī ma­nu ie­bri­die­nu. Gal­vu jau man ne­glau­dī­ja…

– Sa­vu sie­vu tu no­skūp­sti tik re­ti, bet te – cil­vē­ku acu priekš­ā – pa gal­vu pa kak­lu me­ties ūde­nī, lai no­bu­čo­tu sve­šu sie­vie­ti! Kas vi­ņa tev, sle­pe­na mī­ļā­kā, vai?

Ej nu kā­dam ie­stās­ti, ka man tāds darbs… Šis sa­kars man il­gi ti­ka pie­mi­nēts. 

Mei­te­ne ar kal­lu zie­diem

Bi­ja reiz, Cre­do jau­nī­bā, tā­da dzies­ma. To spe­ci­āli mums uz­rak­stī­ja Rai­monds Pa­uls. Va­rē­tu teikt, ma­na pirm­ā ro­man­tis­kā dzies­ma. Mei­te­nēm pati­ka.

Reiz pirms kon­cer­ta mū­su vi­su re­dzo­šā un zi­no­šā ad­mi­nis­tra­to­re sa­ka:

– Re­dzē­ju zā­lē mei­te­ni ar mil­zī­gu zie­du puš­ķi. Daudz, daudz bal­tu kal­lu. Nez ku­ram no jums tas tiks?

Vis­vai­rāk zie­du pa­ras­ti da­bū­jām mēs trīs – Al­dis Lan­gbaums, Rai­vo Krūms un es. Klu­sī­bā, pro­tams, ce­rē­ju, ka tas puš­ķis tiks man…

No­spē­lē­jām kon­cer­ta pir­mo da­ļu. Ne mei­te­nes, ne kal­lu! Kad ot­rā da­ļa nā­ca uz bei­gām, re­dzu – nāk cau­ri zā­lei… Puš­ķis pa­tie­si mil­zīgs, ti­kai kallas jau no­lie­ku­šas gal­vi­ņas. Tā­dā kar­stu­mā, bur­zmā ne­ko ci­tu ne­var gai­dīt. Un mei­te­ne tie­šām nā­ca pie ma­nis! Zie­du kā­ti jau pa­vi­sam mīk­sti un pat kar­sti, jo vi­su kon­cer­ta lai­ku sa­trauk­tās ro­kās žņau­dzī­ti. Bet mei­te­ne stāv, pie­vē­ru­si acis, un gai­da skūp­stu… Pro­tams, es ne­ka­vē­jos! Kā nu bez skūp­sta, jo es sa­pro­tu, ka mei­te­nēm to­brīd tas ir ļo­ti sva­rī­gi.

Starp ci­tu, Cre­do gais­mo­tā­ji ag­rāk bi­ja bai­gie ne­kau­ņas. Kad mei­te­nes nā­ca ar zie­diem, vi­ņi ska­tu­vei uz­lai­da zi­lo, lu­mi­nis­cē­jo­šo gais­mu. Bal­tās drē­bes tum­sā sā­ka mir­dzēt. Vie­nai balts krūš­tu­ris, ci­tai – bik­si­ņas, vēl ci­tai pa­ma­tī­gas bum­bie­re­nes. Mei­te­nes uz ska­tu­ves ti­ka «iz­ģēr­btas»! Un tu, cil­vēk, pats to ne­maz ne­ma­ni!

No­slē­pu­mai­nā sve­ši­nie­ce

Tas no­ti­ka Vec­mīl­grā­vi un ne­maz ne tik sen. Jau kā­du lai­ci­ņu dzī­vo­ju Rī­gā. Reiz vē­lu nak­tī pēc kon­cer­ta at­grie­zos mā­jās. Pus­čet­ri no rī­ta. Ie­kā­pu lif­tā un uz­brau­cu uz sa­vu stā­vu. Lifts ap­stā­jas tur­pat pie ma­nām dur­vīm. Iz­kā­pu ār­ā, bet ar mu­gu­ru jū­tu, ka da­žus pa­kā­pie­nus zem­āk kāp­ņu laukumi­ņā kāds stāv. Nu, vai ma­zums… Ne­es­mu no bai­lī­ga­jiem. Ie­vē­ro­ju, ka tā ir sie­vie­te ka­žo­kā. Var­būt iz­nā­ku­si kāp­nēs uz­smē­ķēt?

Ie­gā­ju dzī­vok­lī un dzir­dē­ju, ka lif­tam aiz­ve­ras dur­vis un tas no­brauc le­jā. Dī­vai­ni. Bet pēc mir­kļa bi­ju to jau aiz­mir­sis.

Ne­dē­ļu vē­lāk at­kal vē­lu at­grie­žos mā­jās. Pir­ma­jā stā­vā pie lif­ta stāv sie­vie­te ka­žo­kā. Tas pats ka­žoks, pa dār­gam pirkts, tik daudz sa­pro­tu. Kāp­ju lif­tā. Vi­ņa man se­ko. Pa­jau­tā­ju:

– Uz ku­ru stā­vu jums?

– Uz to pa­šu, kur jums! – skan at­bil­de.

Uz­brau­cam. Iz­kāp­jam. Vi­ņa man ne­ko ne­sa­ka, es ar’ klu­sē­ju kā par­ti­zāns. Do­mā­ju, nakts, jā­būt uz­ma­nī­gam – ja ko vai­cā­šu, sāks vēl his­tē­ris­ki kliegt, ka uz­mā­cos! Slē­dzu va­ļā dzī­vok­ļa dur­vis. Vi­ņa pie­iet pie bla­kus dur­vīm un it kā pē­ta nu­mu­ru.

Ie­gā­ju dzī­vok­lī un pie­pla­ku dur­vju ac­ti­ņai. Nu jau man kļu­va in­te­re­san­ti! Vi­ņa ie­kā­pa lif­tā un no­brau­ca le­jā. Pēc tam pa lo­gu re­dzē­ju, ka sie­vie­te iesē­žas tum­šā au­to­mo­bi­lī pie stū­res un aiz­brauc.

Pēc nā­ka­mā kon­cer­ta man jau sā­kās pa­ra­no­ja – brau­cu pa Vies­tu­ra pros­pek­tu un lū­rē­ju spo­gu­lī­tī, vai kāds ne­se­ko. Nē, ne­vie­na nav. No­li­ku au­to un nā­cu uz mā­jām. Pie ie­ejas dur­vīm stāv melns mer­se­dess. Man tu­vo­jo­ties, no tā iz­lec sie­vie­te ka­žo­kā un stei­dzas pie dur­vīm. Tie­ši to­ne­dēļ mūsu mā­jai bi­ja ie­rī­ko­tas ko­da at­slē­gas. Tā­tad vi­ņa ne­bi­ja ti­ku­si iek­šā. At­kal at­kār­to­jās tas pats – klu­sē­jot uz­brau­cām augš­ā, iz­kā­pām, pēc tam viņa aiz­brau­ca. Nā­ka­ma­jā kon­cer­tā uz­ma­nī­gi vē­ro­ju zā­li un vi­ņu pa­ma­nī­ju. Vai at­kal se­kos? Bi­ju no­lē­mis, ka šo­reiz no­teik­ti uz­sāk­šu sa­ru­nu. Ta­ču vi­ņa vairs ne­pa­rā­dī­jās. Tā arī ne­zi­nu, kas bi­ja šī dai­ļā sve­ši­nie­ce. Var­būt ar kā­du sa­de­rē­ju­si?

Lauz­tā tul­pe

Res­to­rāns «Stei­ku ha­oss» Vec­rī­gā. Klu­sa, mie­rī­ga mar­ta no­va­ka­re pirms da­žām die­nām. Cil­vē­ki bau­da mal­tī­ti, sa­ru­nā­jas. Ie­ska­nas sin­te­za­tors. Pēc mir­kļa tai pie­vie­no­jos es ar ģi­tā­ru un sa­vu bal­si. «Vai pa­tie­si Gun­tis Veits?» kāds pa­jau­tā pie tu­vē­jā gal­di­ņa.

Ta­jos va­ka­ros, kad Cre­do ne­kon­cer­tē, es­mu brīvs un ko­pā ar mū­su jaun­o taus­tiņ­nie­ku Ar­tū­ru Pa­lkē­vi­ču maz­liet pa­mu­zi­cē­jam. Pro­tams, prieks, ja kāds ie­klau­sās, pa­zīst, ap­lau­dē.

Ie­vē­ro­ju kā­du jau­ku jaun­u ģi­me­nī­ti. Vīrs, sie­va, bēr­niņš. Klau­sās ļo­ti uz­ma­nī­gi. Va­ka­ra bei­gās pirms prom­ie­ša­nas pa­uzī­tē vi­ņi pie­nāk man klāt un pa­lūdz auto­grā­fu. Sie­va, maz­liet sa­kaut­rē­ju­sies, sa­ka:

– Tu jau ma­ni ne­at­ce­ries, bet es te­vi gan. Tas bi­ja Sal­dū, Cre­do kon­cer­tā. Tu man bries­mī­gi pa­ti­ki.

Es kā­pu uz ska­tu­ves un gri­bē­ju tev pa­sniegt tul­pi, ta­ču kaut kur aiz­ķē­ros… un tul­pe sa­lū­za. Kā es rau­dā­ju! Man to­reiz bi­ja piec­i ga­di­ņi…

Mī­ļi, vai ne?

Gla­di­ato­ru cī­ņas

To­laik vēl ne­dzie­dā­ju. Mā­cī­jos Lie­pā­jā sko­lā un no­piet­ni no­dar­bo­jos ar spor­tu. Īpa­ši man pa­de­vās da­žā­das cī­ņas – sam­bo, kla­sis­kā cī­ņa. Bi­ju pat sa­vas sko­las iz­la­sē. Un vēl man šaus­mī­gi pa­ti­ka vie­na mei­te­ne! It kā vi­ņai arī es pa­ti­ku, bet mēs bi­jām trij­stū­ris – es, vi­ņa un viens vie­tē­jais slik­tais zēns. Va­rē­tu pat teikt, paš­pui­ka, ban­dī­tiņš, viņš pat cie­tu­mā bi­ja drus­ciņ sē­dē­jis. Mēs, tā lai­ka Lie­pā­jas tī­ņi, bi­jām sa­da­lī­ju­šies at­se­viš­ķos grupējumos. Un mū­su gru­pē­jums iz­lē­ma: man ir jā­kau­jas! Jā­pat­riec kon­ku­rents uz vi­siem lai­kiem un jā­pie­rā­da, ka tā mei­te­ne ir ti­kai ma­na! Nu, īsts «Vestsai­das stāsts»…

Pa­sā­kums bi­ja kār­tī­gi or­ga­ni­zēts. Sa­ti­kā­mies nak­tī no­teik­tā lai­kā plud­ma­lē. Mū­sē­jie un vi­ņē­jie ap­kārt, mēs ar to dže­ku – cen­trā. Viss bi­ja sa­ru­nāts pa čes­no­mu, bez na­žiem un pa­līg­lī­dzek­ļiem. Es pra­tu da­žā­dus pa­ņē­mie­nus, sa­vu­kārt viņš bi­ja ra­dis dū­res vi­ci­nāt. Rē­ķi­nā­jos ar to, ka man uzdauzīs zi­las acis un ap­skā­dēs ģī­mi. Ta­ču viss no­ti­ka ļo­ti ātr­i – no­li­ku vi­ņu uz lāp­sti­ņām un ceļ­ga­lu vir­sū! Kā gla­di­ato­ru cī­ņās, tā­lā­kais bi­ja atkarīgs no ma­nis. Ta­ču es ne­si­tu.

Mei­te­ni bi­ju iz­cī­nī­jis, ko tur vai­rāk…

Ie­spē­jams, ap­kār­tē­jie bi­ja vī­lu­šies, var­būt gai­dī­ja pa­ma­tī­gu mor­do­bo­ju. Steidzos pie savas prin­ce­ses, ko bi­ju at­ņē­mis pū­ķim. Zi­ņas par kau­ti­ņu mei­te­ni jau bi­ja sa­snie­gu­šas, va­rē­ju lep­ni iet vi­ņai bla­kus pa ie­lu. Stul­bi… Bet pa­tī­ka­mi!