Vienai vienīgajai
Dziedot parasti skatos zālē un raidu vārdus nevis izplatījumā, bezpersoniski, bet raugos kādās acīs un dziedu vienai vienīgajai.
Tā skan intīmāk, man ir vieglāk izjust dziesmas vārdus, melodiju. Sevišķi jau romantiskajās dziesmās. Protams, dziedu kādai sievietei. Taču parasti redzu viņu pirmo reizi un starp mums nekad nekas nav bijis. Gadās, zālē ir mana draudzene, ar kuru mums tobrīd ir attiecības. Tad raugos viņai acīs. Redzu, ka viņa smaida man pretī. Pēc brīža viņa sāk skatīties apkārt, vai tomēr nedziedu kādai citai. Starp skatuvi un vietu, kur viņa stāv, ir diezgan liels attālums, tāpēc kļūdīties nav grūti. Es dziedu vienai, bet vismaz desmit, divdesmit citas turpat netālu domā, ka dziedu viņai… vai viņai, vai viņai… Klāt vēl mūzika, noslēpumainas gaismas, romantiska noskaņa… Tā var rasties pārpratumi.
Sākot nopietnākas attiecības ar meiteni, parasti brīdinu:
– Ar mani tev nebūs viegli. Ceru, ka neesi no greizsirdīgajām?
– Es? Nekad! Kur tu tādas muļķības rāvi?
– Tad jauki. Pamēģināsim.
Viņa nāk uz maniem koncertiem. Dziedu un skatos meitenei acīs. Taču pēc laiciņa viņa kļūst neiecietīga:
– Ko tās meitenes lēkā gar pašu skatuvi! Viņas taču tevi pat ar rokām apgrābsta! Bet tu skaties uz viņām un smaidi!
– Tu taču teici, ka neesot greizsirdīga! Un smaidīt uz skatuves – tā ir mana darba daļa.
– Piedod, laikam tomēr nespēšu to ilgi paciest…
Ne vienas vien attiecības tādēļ izjukušas.
Slepena mīļākā?
Šķiet, tas bija Sporta pilī. Pirms kāda no lielajiem koncertiem starp skatuvi un zāli bija izveidots ūdens baseins. Tam pāri – šaurs tiltiņš. Ja kāds nāca mūziķus sveikt, viņam vajadzēja iet pāri tiltiņam. Beigās uz tilta izveidojās pamatīga burzma.
Redzu, kāda meitene nes man ziedus. Sveša meitene, pirmo reizi redzu. Skatās uz mani lielām acīm un tik izmisīgi, ka man sametās viņas žēl. Tāds kā stāvu, ar visām botām kājās un skatuves tērpu, iekāpu baseinā un aizbridu viņai pretī. Saņēmu ziedus, sabučojāmies, tas arī viss.
Protams, televīzijas operatori tādus kadrus garām nepalaida. Pēc laika to koncertu demonstrēja televīzija. Es vēl biju precējies, un tieši tovakar ciemos bija atnākuši arī sievas vecāki. Kopā noskatījāmies koncertu un arī manu iebridienu. Galvu jau man neglaudīja…
– Savu sievu tu noskūpsti tik reti, bet te – cilvēku acu priekšā – pa galvu pa kaklu meties ūdenī, lai nobučotu svešu sievieti! Kas viņa tev, slepena mīļākā, vai?
Ej nu kādam iestāsti, ka man tāds darbs… Šis sakars man ilgi tika pieminēts.
Meitene ar kallu ziediem
Bija reiz, Credo jaunībā, tāda dziesma. To speciāli mums uzrakstīja Raimonds Pauls. Varētu teikt, mana pirmā romantiskā dziesma. Meitenēm patika.
Reiz pirms koncerta mūsu visu redzošā un zinošā administratore saka:
– Redzēju zālē meiteni ar milzīgu ziedu pušķi. Daudz, daudz baltu kallu. Nez kuram no jums tas tiks?
Visvairāk ziedu parasti dabūjām mēs trīs – Aldis Langbaums, Raivo Krūms un es. Klusībā, protams, cerēju, ka tas pušķis tiks man…
Nospēlējām koncerta pirmo daļu. Ne meitenes, ne kallu! Kad otrā daļa nāca uz beigām, redzu – nāk cauri zālei… Pušķis patiesi milzīgs, tikai kallas jau noliekušas galviņas. Tādā karstumā, burzmā neko citu nevar gaidīt. Un meitene tiešām nāca pie manis! Ziedu kāti jau pavisam mīksti un pat karsti, jo visu koncerta laiku satrauktās rokās žņaudzīti. Bet meitene stāv, pievērusi acis, un gaida skūpstu… Protams, es nekavējos! Kā nu bez skūpsta, jo es saprotu, ka meitenēm tobrīd tas ir ļoti svarīgi.
Starp citu, Credo gaismotāji agrāk bija baigie nekauņas. Kad meitenes nāca ar ziediem, viņi skatuvei uzlaida zilo, luminiscējošo gaismu. Baltās drēbes tumsā sāka mirdzēt. Vienai balts krūšturis, citai – biksiņas, vēl citai pamatīgas bumbierenes. Meitenes uz skatuves tika «izģērbtas»! Un tu, cilvēk, pats to nemaz nemani!
Noslēpumainā svešiniece
Tas notika Vecmīlgrāvi un nemaz ne tik sen. Jau kādu laiciņu dzīvoju Rīgā. Reiz vēlu naktī pēc koncerta atgriezos mājās. Pusčetri no rīta. Iekāpu liftā un uzbraucu uz savu stāvu. Lifts apstājas turpat pie manām durvīm. Izkāpu ārā, bet ar muguru jūtu, ka dažus pakāpienus zemāk kāpņu laukumiņā kāds stāv. Nu, vai mazums… Neesmu no bailīgajiem. Ievēroju, ka tā ir sieviete kažokā. Varbūt iznākusi kāpnēs uzsmēķēt?
Iegāju dzīvoklī un dzirdēju, ka liftam aizveras durvis un tas nobrauc lejā. Dīvaini. Bet pēc mirkļa biju to jau aizmirsis.
Nedēļu vēlāk atkal vēlu atgriežos mājās. Pirmajā stāvā pie lifta stāv sieviete kažokā. Tas pats kažoks, pa dārgam pirkts, tik daudz saprotu. Kāpju liftā. Viņa man seko. Pajautāju:
– Uz kuru stāvu jums?
– Uz to pašu, kur jums! – skan atbilde.
Uzbraucam. Izkāpjam. Viņa man neko nesaka, es ar’ klusēju kā partizāns. Domāju, nakts, jābūt uzmanīgam – ja ko vaicāšu, sāks vēl histēriski kliegt, ka uzmācos! Slēdzu vaļā dzīvokļa durvis. Viņa pieiet pie blakus durvīm un it kā pēta numuru.
Iegāju dzīvoklī un pieplaku durvju actiņai. Nu jau man kļuva interesanti! Viņa iekāpa liftā un nobrauca lejā. Pēc tam pa logu redzēju, ka sieviete iesēžas tumšā automobilī pie stūres un aizbrauc.
Pēc nākamā koncerta man jau sākās paranoja – braucu pa Viestura prospektu un lūrēju spogulītī, vai kāds neseko. Nē, neviena nav. Noliku auto un nācu uz mājām. Pie ieejas durvīm stāv melns mersedess. Man tuvojoties, no tā izlec sieviete kažokā un steidzas pie durvīm. Tieši tonedēļ mūsu mājai bija ierīkotas koda atslēgas. Tātad viņa nebija tikusi iekšā. Atkal atkārtojās tas pats – klusējot uzbraucām augšā, izkāpām, pēc tam viņa aizbrauca. Nākamajā koncertā uzmanīgi vēroju zāli un viņu pamanīju. Vai atkal sekos? Biju nolēmis, ka šoreiz noteikti uzsākšu sarunu. Taču viņa vairs neparādījās. Tā arī nezinu, kas bija šī daiļā svešiniece. Varbūt ar kādu saderējusi?
Lauztā tulpe
Restorāns «Steiku haoss» Vecrīgā. Klusa, mierīga marta novakare pirms dažām dienām. Cilvēki bauda maltīti, sarunājas. Ieskanas sintezators. Pēc mirkļa tai pievienojos es ar ģitāru un savu balsi. «Vai patiesi Guntis Veits?» kāds pajautā pie tuvējā galdiņa.
Tajos vakaros, kad Credo nekoncertē, esmu brīvs un kopā ar mūsu jauno taustiņnieku Artūru Palkēviču mazliet pamuzicējam. Protams, prieks, ja kāds ieklausās, pazīst, aplaudē.
Ievēroju kādu jauku jaunu ģimenīti. Vīrs, sieva, bērniņš. Klausās ļoti uzmanīgi. Vakara beigās pirms promiešanas pauzītē viņi pienāk man klāt un palūdz autogrāfu. Sieva, mazliet sakautrējusies, saka:
– Tu jau mani neatceries, bet es tevi gan. Tas bija Saldū, Credo koncertā. Tu man briesmīgi patiki.
Es kāpu uz skatuves un gribēju tev pasniegt tulpi, taču kaut kur aizķēros… un tulpe salūza. Kā es raudāju! Man toreiz bija pieci gadiņi…
Mīļi, vai ne?
Gladiatoru cīņas
Tolaik vēl nedziedāju. Mācījos Liepājā skolā un nopietni nodarbojos ar sportu. Īpaši man padevās dažādas cīņas – sambo, klasiskā cīņa. Biju pat savas skolas izlasē. Un vēl man šausmīgi patika viena meitene! It kā viņai arī es patiku, bet mēs bijām trijstūris – es, viņa un viens vietējais sliktais zēns. Varētu pat teikt, pašpuika, bandītiņš, viņš pat cietumā bija drusciņ sēdējis. Mēs, tā laika Liepājas tīņi, bijām sadalījušies atsevišķos grupējumos. Un mūsu grupējums izlēma: man ir jākaujas! Jāpatriec konkurents uz visiem laikiem un jāpierāda, ka tā meitene ir tikai mana! Nu, īsts «Vestsaidas stāsts»…
Pasākums bija kārtīgi organizēts. Satikāmies naktī noteiktā laikā pludmalē. Mūsējie un viņējie apkārt, mēs ar to džeku – centrā. Viss bija sarunāts pa česnomu, bez nažiem un palīglīdzekļiem. Es pratu dažādus paņēmienus, savukārt viņš bija radis dūres vicināt. Rēķinājos ar to, ka man uzdauzīs zilas acis un apskādēs ģīmi. Taču viss notika ļoti ātri – noliku viņu uz lāpstiņām un ceļgalu virsū! Kā gladiatoru cīņās, tālākais bija atkarīgs no manis. Taču es nesitu.
Meiteni biju izcīnījis, ko tur vairāk…
Iespējams, apkārtējie bija vīlušies, varbūt gaidīja pamatīgu mordoboju. Steidzos pie savas princeses, ko biju atņēmis pūķim. Ziņas par kautiņu meiteni jau bija sasniegušas, varēju lepni iet viņai blakus pa ielu. Stulbi… Bet patīkami!