Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tūdaļ ar Aizliegto paņēmienu brauksiet uz Itāliju, kur Eiropas raidorganizāciju apvienības Radošuma forumā skatei atlasīti 15 labākie raidījumi no visas Eiropas. Droši vien ir liels gandarījums, ka jūsu komandas veidotais raidījums ir starp tiem.
Jā, protams, un zināmā mērā tas arī ir rezultāts ticībai sev, iespējams, tas ir tas domu spēks, par ko runāju, – ka mēs varam, ka neesam sliktāki. Pirmoreiz starp labākajiem esam arī mēs – no Latvijas, no Baltijas valstīm, pirmoreiz no Latvijas Televīzijas. Kopā ar BBC, dāņu televīziju un citiem spēcīgiem Eiropas kolēģiem. Vai gribētos tikt godalgotajās vietās? Jā, bet ne tādēļ, lai piespraustu to kā ordeni pie krūts. Drīzāk tādēļ, lai pierādītu, ka mēs no Latvijas arī varam, ka mums ir gana liela domāšana. Būtībā jau, teiksim, tas britu žurnālists nav no dabas vairāk apdāvināts par latvieti – jā, varbūt viņam ir vairāk iespēju, lielāks finansējums un vēl kaut kādas iespējas izdarīt vairāk un plašākā mērogā, bet idejiski mēs esam līdzvērtīgi.
Turēsim īkšķus! Bet pastāsti, ko tu darīji vasarā, kad televīzijā neko jaunu neraidīja! Atpūties?
Citi lasa
Varētu jau čakli atpūsties, bet kaut kādus ienākumus arī vajag. Šovasar noorganizēju pirmo nometni bērniem – dienas nometni Jaunais izmeklētājs. Ideja par nometnēm man bija jau kādu laiku. Uz nometni sabrauca 12–14 gadu veci bērni, un es visu biju smalki izplānojis – ko un kā darīsim, lai nebūtu tā, ka jāsēž bezdarbībā. Atzīšos, biju norūpējies, kā konkurēt ar bērnu vēlmi sēdēt telefonā, un laikam nedaudz pārcentos – izveidoju tādu programmu, ka jau pirmajā dienā ap pulksten trijiem sajutos kā neveiksmīgs nometnes vadītājs, jo līdz pieciem vēl bija laiks, bet visi jau tādi paguruši, mana dienas programma beigusies… Ko lai darām? Tad man nāca talkā viena meitene, sacīdama: ejam spēlēt bumbu! Sākumā biju neizpratnē: kā – bumbu? Vecāki būs neapmierināti, ka Jaunajos izmeklētājos spēlējam bumbu, nevis pētām un izmeklējam… Tomēr bumbas spēlēšanu ierosināju, visi bija priecīgi, un es pārplānoju arī pārējās nedēļas dienas. Lai būtu arī bumbas spēlēšana. Laikam rīkošu nometnes vēl.
Tev patīk bērni?
Jā, nekas nav pret!
Tu esi šķīries, bet tev ir meita, vai ne?
Man ir manas bijušās sievas meita. Un mēs joprojām esam kontaktā, tiekamies.
Piekrīti, ka bērniem, ja vecāki šķiras, ir vissmagāk?
Negribu pārspīlēt, runājot par šīm lietām, – ka bērnu dēļ cilvēki nedrīkstētu šķirties. Nav vienas receptes visiem. Protams, bērnam nav viegli, bet, ja vecāki savstarpēji netiek galā ar savām attiecībām un šķiršanās šķiet vienīgā izeja, tad, iespējams, tā tomēr var izrādīties labāka arī bērnam.
Protams, vecāku šķiršanās bērnam ir trauma, tās nevar nebūt. Un krāteris izveidosies, bet mēs varam apzināti domāt, ka tas ir nevis bezdibenis, bet kaut kas tāds, no kā var arī smelties palīdzību.
Līdzībās runājot, krāterim var uzspīdēt gaisma, kas skaisti lauž starus, kamēr apaļai bumbai tas starojums ir citāds. Es gribu teikt, ka dzīves situācijas nevar vērtēt tikai no vienas puses, nevar visiem pielāgot vienādus standartus. Tas būtu kā plastiskās operācijas sejai: veidotas pēc iedomāta skaistuma standarta, bet rezultāts – vienādas sejas, zaudējušas tikai sev raksturīgos vaibstus.
Kas notiktu, ja ģimene kā modelis sabiedrībā izzustu pavisam?
Tieši nesen skatījos kādu zviedru dokumentālo filmu, kur modelēta šāda jauna sabiedrība. Un viena no filmas atziņām ir, ka sievietei un vīrietim vienam otru… (pauze) vairs nevajag. Ja skatāmies vēsturē un antropoloģiski, ģimene veidojusies no savstarpējās nepieciešamības – sieviete bija vājāka, vīrietis varēja viņu aizsargāt un apgādāt, kā arī apaugļot. Kā ir šodien? Retums ir tāds darbs, kuru nevarētu veikt tiklab vīrietis, kā sieviete, – to, kas ir īpaši grūti un smagi, mūsdienās vispār dara roboti. Protams, ir daudz ikdienas darbu, kur vīrietis var vīrišķīgi izpausties – ieliet benzīnu, panest somas, sacirst malku… Bet teorētiski un arī praktiski to var arī sieviete. Par bērniem – tā kā ir spermas bankas, arī šajā jomā sieviete bez vīrieša var iztikt! Var pat izvēlēties bērna dzimumu, rasi, matu krāsu… Tajā filmā apspēlēta arī spermas bankas instrukcija – vēlams, lai sieviete pēc spermas ievadīšanas pati sevi apmierina, ar domu, ka tas radīs tuvākus apstākļus tam, kā kad bērns būtu ieņemts baudā un mīlestībā. Un šī instrukcija nav izdomājums, tā ir realitāte. Var, protams, šausmināties, var turēties pie tradicionālā ģimenes modeļa, bet tas, ka sieviešu un vīriešu lomas mainās, vairs nav apturams.
Kā viss mainīsies un vai tiešām mēs uz šādu sabiedrību ejam, nezinu – izstāstīju tikai filmas sižetu. Mīnuss šajā iespējamajā modelī ir tas, ka cilvēks būtībā paliek viens. Un tad ir liela veiksme, ja izdodas atrast cilvēku, ar kuru gribas būt kopā.
Vai piekrīti, ka vīrietim attiecībās jābūt tam stiprajam, tam, kurš nekad nedrīkst raudāt?
Tas, ka vīrieši neraud, ir spēcīgs mīts (gara pauze). Reizēm kaut kur, piemēram, Facebook tīklā, ieraugu kādu labu domu un noglabāju to sev. Pēdējais bija Pētera Kļavas citāts par tēmu Ko nozīmē – mācēt lietot vīrieti? Ļoti vienkārši: divpadsmit reižu dienā iedodiet viņam buču, noglāstiet un uzslavējiet viņu. Jā, izklausās pārāk vienkārši, lai tam noticētu, bet tā ir. Ierasts jau, ka sievietēm vajag vairāk labus vārdus teikt un glāstus sniegt, bet nē – arī vīrietim tas ir ļoti svarīgi. Uzmanība, novērtējums, atzinība, mīļums – tas vajadzīgs mums visiem.
Kas vēl tev attiecībās ir svarīgi?
Ka sieviete un vīrietis viens otru var celt, padzīt uz priekšu, garīgi augt. Vēl te iederētos virziens, kurp augt – uz attīstību, protams. Bet atkal… Ko nozīmē attīsība? Savā ziņā jau mēs visi attīstāmies vienā virzienā.
Uz miršanu?
Nuja! (Pasmejas.) Bet pa ceļam ir prieka gūšana. Man ļoti patīk gūt prieku dzīvē.
Piemēram?
Esmu atsācis mācīties itāļu valodu. Pirms tam mācījos ķīniešu valodu – līdz līmenim, ka jau saprotu. Bet nesen atgriezos pie itāļu valodas.
Kāpēc tieši itāļu?
Man gribējās kaut ko tādu vieglu! Kaut ko līdzīgu franču valodai, kuru mācījos skolā. Tad nu bija divas izvēles – itāļu vai spāņu, un es izvēlējos itāļu, jo Itālija man patīk labāk nekā Spānija. Bet, ja skatāmies no jēdzīguma viedokļa un mērķa, kādēļ es to daru, – tāda nav, jo man nav nodoma, piemēram, kļūt par žurnālistu Itālijā, vai citu mērķu saistībā ar šīs valodas pielietojumu. To var uzskatīt par mīnusu, jo mērķa trūkums taču nemotivē. Labi, varēšu klausīties itāļu dziesmas, dziedāt līdzi, varēšu aizbraukt uz Romu un restorānā smuki aprunāties ar viesmīli… Bet kur tur jēga? Tikpat labi varu dziedāt līdzi pēc dzirdes, īpaši nezinot valodu, un ēdienkartē vienkārši iebakstīt ar pirkstu: man, lūdzu, šo! Bet, ja skatāmies uz valodas mācīšanos kā vienkārši prieka un gandarījuma avotu, kas ir neracionāls un emocionāls jēdziens, tad parādās arī jēga. Patikšana un prieks!
Visu intervijas tekstu lasi šī nedēļas žurnālā Ieva.
