Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atklāsmes publicētas žurnālā Klubs 2015. gada 3. numurā.
- Joprojām ceļos un krītu par latviešu mūziku. Mani dzīves mērķi nav mainījušies. Gribu piedzīvot to mirkli, kad kāds no latviešu māksliniekiem – autoriem, izpildītājiem – vai galu galā es pats iekļūtu pasaules populārās mūzikas TOP piecniekā un brauktu pēc «Grammy» balvām. Katru dienu šīs lietas labā kaut ko arī mēģinu izdarīt.
- Līdz piecdesmit gadu vecumam vīrietim pilnīgi noteikti jābūt bērniem. Ja viņš ir normāls vecis, viņš kaut reizi ir precējies un iemācījies uzņemties atbildību par ģimeni. Lieliski, ja viņš dara to, kas patīk, nevis skrien līdzi visiem vējiem, un ar to arī nopelna iztiku ģimenei. Varbūt tādi mietpilsoniski secinājumi, bet man šķiet – ja vīrietim jau ir piecdesmit un viņš vēl tikai domā, ko darīt dzīvē, ar viņu tomēr kaut kas nav kārtībā.
- Īstajā brīdī tiek norauts stopkrāns. Kad pats biju četrpadsmit gadu vecs puika un pie mums mājās ciemojās piecdesmitgadīgi cilvēki, man viņi šķita sirmi, veci un noguruši. Iespējams, tieši tāds – krietni pieaudzis cilvēks – es šķietu arī tagadējiem jauniešiem. Bet pats šobrīd jūtos ļoti labi, jo vairs nav daudz kā tāda, kas reiz bija ļoti bīstami. Piemēram, muzikantiem raksturīgais bohēmiskais dzīvesveids un pārlieku lielā aizraušanās ar alkoholu, izmēģinot savas organisma spējas. Tālajos 90. gados spēlēju grupā «Jauns Mēness», un alkohola lietošana man sāka traucēt adekvāti nospēlēt koncertu. Tas, ka no manis novērsās grupasbiedri, man bija milzīgs pārdzīvojums. Kādu brīdi pamocījos ar šīm domām un izlēmu: «Veči, es jums pierādīšu, ka ar mani vēl nav cauri!» Es taču būtu varējis apvainoties un pasūtīt visus vienu māju tālāk, bet varēju arī izdarīt to, ko neviens nebija gaidījis. Es izlēmu nedzert un kļuvu par balto zvirbuli. Taču tikai ar laiku saproti, ka radošs darbs reibumā – tā ir sevis mānīšana. Nākamajā rītā paskatoties uz paveikto, smiekli nāk.
- Ar gadiem paškritika palielinās. Agrāk rakstīju vienu tekstu dienā. Tagad, lai uzrakstītu vienu labu dziesmas tekstu, paiet trīs, četras vai vairākas dienas. Pie tām dziesmām, kas top kopā ar Lūsēnu, Paulu, atgriežos vairākas reizes nedēļā. Tikai pēc kādām divām nedēļām, kad man vairs nav, kur piesieties, tās ir gatavas. Jā, var jau «noviltot» tekstus ar domu – gan jau tas strādās! Bet ar laiku pārliecinies, ka cilvēki visu viltoto ļoti ātri atšifrē.
- Imants Ziedonis man iedeva milzīgu pašpārliecību. (Viņš pirms daudziem gadiem radošajā nometnē «Aicinājums» Guntaru Raču nodēvēja par gatavu dzejnieku – aut.) Man vēl joprojām saglabājusies tā kladīte ar dzejoļiem, kurus viņš recenzēja. Sapratu, ka ar šo lietu varu nodarboties turpmāk dzīvē.
- Pagātnes skola ir ļoti vērtīga. Zinu, kā ir, kad nav nekā. Izšķirīgais posms manā dzīvē bija, kad mācījos sestajā klasē un mūs abus ar brāli pie sevis izsauca mācību daļas vadītāja. Tā kā bijām nākuši no mazturīgas ģimenes, mums abiem izsniedza mēteļus. Toreiz man bija šausmīgs kauns par to, tāpēc cieši nolēmu, ka turpmāk parūpēšos, lai nekas tāds vairs dzīvē neatkārtotos.
Kad nedēļu jāiztiek ar trim sīpoliem un puskukuli maizes, vēlāk spēj ļoti labi novērtēt to, kas tev ir. Kad tikko no Liepājas pārnācu dzīvot uz Rīgu, šķita, ka viens pats lieliski varēšu iztikt. Tomēr katru mēnesi bija jāmaksā piecu rubļu liela īre – tā bija problēma. Taču tagad, ja paliktu pilnīgi bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, zinu, ka nebūtu pazudis. Augstu novērtēju to, kas man tagad ir un ko varu atļauties, lai gan katru dienu pieļauju domu, ka rīt man tas viss vairs var nebūt. - Kritika mani uzlādē. Bērnībā mammai sagādāju daudz pārdzīvojumu. Liela daļa manu bērnības draugu bija Ezermalas puikas, kas darīja nesmukas lietas: sīkas zādzības, šādi vai tādi pāridarījumi – tā bija ikdiena. Tagad jau varu atzīt – no 14 līdz 20 gadiem biju briesmīgs, vismaz attiecībās pret ģimeni. Bet ar saviem pirmajiem panākumiem gribēju mammai parādīt, ka viņa man nav velti ticējusi, jo daudzi prognozēja, ka dzīvi beigšu kolonijā. Tagad jāteic, ka man ļoti daudz palīdzējuši tieši tie cilvēki, kas man nav ticējuši. Ne velti saka: ja gribi savam ienaidniekam darīt nepatīkamu, kļūsti par viņa draugu!
Esmu atradis veidu, kā sadarboties ar tiem, kas man vēlējuši neveiksmi vai ko sliktu.
Lai kādi arī būtu mākslinieki, daudzi ir lieli maitas gabali, bet vienlaikus viņi ir sasodīti talantīgi. Un ar talantīgiem cilvēkiem es ļoti labprāt sadarbojos. Tomēr man kā izdevējam jāatmet jebkādas privātas simpātijas vai antipātijas, un tas šajā biznesā ir visgrūtākais.
- Man šķiet, ka nav tālu tas brīdis, kad pievērsīšos tikai dziesmu rakstīšanai, jo mūzikas izdošana prasa no manis biznesa iemaņas. Taču noslēgt līgumus ar saviem draugiem – tā ir velna padarīšana. Jo tev jādomā gan par savu izdevīgumu, gan par to, lai draugs nebūtu «apčakarēts». Turklāt – viss, kas tiek darīts mīļā miera labad, nodara krietni vien vairāk ļaunuma nekā tas, kas tiek risināts asi un uzreiz. Ja zinu, ka man nevajag slēgt līgumu, to pasaku uzreiz, jo, sakot – pamēģināsim, varbūt izdosies –, tu otram dod tikai veltas cerības. Pieņemot lēmumus mīļā miera labad, var gaidīt nepatikšanas. Ja ne uzreiz, tad pēc pāris gadiem.
- Katram var būt tukšie periodi dzīvē. Tie jāpārlaiž un jādzīvo tālāk. Pats esmu iemācījies atzīt savas kļūdas, to, ka man nav bijusi taisnība. Un katram novēlu sasniegt tādu brieduma pakāpi, kad apzinies – tu neesi pilnība. Mums visiem ir savi trūkumi, un tos atzīt ir pirmais solis ceļā uz brīvību.
- Vairāk nožēloju to, ko neesmu izdarījis, nevis to, ko esmu. Nesen man kā Starptautiskās mūzikas konfederācijas biedram piedāvāja aizbraukt uz Briseli. Biju ļoti skeptisks pret šo braucienu un jau pirms tam aizdomājos par velti izniekoto laiku un stulbo lidojumu. Bet turpceļā uzrakstīju dziesmu Uldim Marhilēvičam un atpakaļceļā – vēl vienu dziesmu. No Briselē satiktiem cilvēkiem jau saņēmu divus interesantus piedāvājumus. Tagad domāju: mans brauciens uz Briseli bija vairāk nekā fantastisks! Tāpēc spontānām lietām jāļaujas. Viens dienā uzrakstīts dzejolis man dod piepildījumu un pārliecību, ka kaut ko esmu mēģinājis darīt. Ja ir izdevies, jūtos labi. Kolēģis un arī mans labs skolotājs Raimonds Pauls ir teicis tā: «Ja tu gribi kaut ko izdarīt, tev kaut kas arī ir jādara!» Tik vienkārši. Esmu pieņēmis to kā savu šābrīža devīzi un tikai «maucu» tālāk, jo kas to zina, cik daudz laika mums atvēlēts.
- Mēs, liepājnieki, esam mazliet rupjāk tēsti. Ikreiz satiekoties ar liepājniekiem – Ainaru Virgu, Tomasu Kleinu –, skaidrs, ka viņi gari nerunās. Ja viņiem nebūs, ko teikt, viņi vispār neko neteiks. Bet, ja būs, samērā tiešā un nekaunīgā veidā to pateiks acīs. Rīgā pavadītie gadi un Sintija (Guntara Rača sieva – aut.) mani ir mainījuši. Inteliģentā rīdziniece Sintija lēnā garā un neuzstājīgi ir mainījusi to rupji tēsto liepājnieku, sākot ar visu manu garderobi un beidzot ar to, ka izskaudusi kaut kādas prastas lietas manī. Viņa man iemācījusi ēst desertus, kurus agrāk necietu, skatīties romantisko kino. Tikai ar gadiem esmu sapratis, ka ģimene ir smalks organisms, kurā egoismam īsti nav vietas.
- Ja man sestdien no rīta ir četras brīvas stundas, lai rakstītu, un ģimenē visi veseli, esmu laimīgs. Lai justos labi ģimenē, visam jābūt saplānotam – jāzina, cikos apmeklēsim kādu pasākumu, kur brīvdienās dosimies, kur pusdienosim un tā joprojām. Pilnai laimei vajag arī, lai visi man tuvie būtu laimīgi un priecīgi.
