– Tā kā šis ir arī latviešu saulgriežu svētku mēnesis, mēs varam parunāt arī par to, kā jūs sevī izjūtat latvietību.
– Es varu izvēlēties nerunāt par šo tēmu.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka daudziem būs bēdīgi.
– Stāstiet tā, lai paliek cerība!
– Tas ir grūtākais, jo lielos vilcienos neesmu laimīga, ka esmu piedzimusi kā latviete. Man diemžēl, šeit piedzimstot, ir jāpieņem fakts, ka apkārt bijuši daudzi cilvēki, kuri īstajā brīdī nav spējuši būt gana drosmīgi un stipri, lai saglabātu galveno, kas cilvēkam ir, – brīvību un cieņu. Mums nemitīgi kāds šīs vērtības ir atņēmis.
Dažādos līmeņos esam aicināti baidīties, mācīti pieliekties zemāk par zāli un kā blusai grīdā iešmaukt.
Esam dzirdējuši – no rīta nedziedi, vakarā būs jāraud; tūlīt atnāks onkulis, ieliks maisā un aiznesīs projām. Tā kā esmu pēckara bērns un no mūsu ģimenes daudzus radiniekus izveda uz Sibīriju, tad man tika teikti reāli draudi: ja pie skolas piebrauks smagā mašīna, ieskrien krūmiņos un caur tiem ātri skrien uz mājām. Arī tagad dzirdu tekstus – negribu stāties Zemessardzē, jo tur būs auksts un slapjš, vai – sāku jau krāmēt koferus un domāt, uz kurieni bēgšu. Tāpēc uzdodu sev jautājumu: kurā mirklī mūsos ir ieslēdzies kaut kas tāds, kas nav ļāvis mūsu latviešu vīriešiem pasargāt savas sievietes un bērnus no pazemojuma. No vēstures stundām atceros stāstus par lietuviešu karali Mindaugu, kuram esot bijis kašķīgs raksturs. Bet kāda nozīme – labs vai slikts raksturs, ja, pateicoties viņam, Lietuva uz kartes ir, sākot ar 12. gadsimtu, bet Latvija – tikai 20. gadsimtā. Ebrejiem ir tāda anekdote: no kā atkarīga laime? Tajā viss ir pateikts – pirmkārt, kādiem vecākiem esi piedzimis, otrkārt, kādi tev bijuši skolotāji, treškārt, kādu sievu esi apprecējis. Ir laime piedzimt ģimenē, kurā drosme ir vērtība un kurā saka: nekad neļauj sevi pazemot, spēj aizstāvēt savu viedokli!
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Santa» jaunākajā numurā!