Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Astes 2021. gada 6. numurā.
– Kā pie jums nonāca meinkūni? Turklāt divi uzreiz?
– Jāteic, tas bija visai spontāns lēmums. Un to nebūt neietekmēja pandēmija vai mājsēde, kas bija pamudinājums iegādāties kādu mājdzīvnieku daudziem citiem cilvēkiem. Pirms tam mūsu ģimenē jau dzīvoja meinkūns. Ārčijs nodzīvoja cienījamu kaķa mūžu – 17 gadus. Tad, kad viņš pirms pāris gadiem devās uz citiem medību laukiem, tas mums visiem bija ārkārtīgi skumjš mirklis. Kādu laiku mums nebija cita dzīvnieka, taču vienā brīdī sākās runas, ka bez kaķīša mājās ir visai skumji. Tas sakrita ar brīdi, kad nezināju, ko manām dvīņu meitenēm dāvināt dzimšanas dienā, un es ierunājos, ka varbūt tiešām ir laiks jaunam dzīvnieciņam mājās. Meitām atlika tikai to dzirdēt… Apskatījāmies, vai Latvijā vispār tobrīd meinkūna šķirnes kaķēni ir pieejami. Un, mums par lielu pārsteigumu, kaķēni bija dabūjami uzreiz, tāpēc nebija laika ilgi domāt. Sākumā bija noskatīts viens kaķēns. To bija izvēlējusies mana ģimene, kas bez manis bija aizbraukusi kaķēnus apskatīt. Jāatzīst, ka Skudriņu ģimenē esmu vismazākais dzīvnieku draugs. Visi pārējie ir milzīgi dzīvnieku mīļotāji. Tāpēc visi bija ļoti pārsteigti, kad es ierosināju – varbūt mums vajag tomēr ņemt uzreiz divus kaķēnus, jo viņi tur bija divi brālīši. Dvīnīši, kā es saku, jo viņi vienā laikā dzimuši. Man šķita, nu kā mēs to otru tur atstāsim? Galu galā, mums mājās ir dvīņu meitenītes, un būtu briesmīgi, ja viņas būtu atšķirtas viena no otras. Tāpēc teicu – jāņem abi!
– Neesat nožēlojusi šo lēmumu?
– Sākumā bija nelielas bažas, kā nu būs ar diviem, jo tie tomēr ir pavisam citi spēles noteikumi. Tā ir dubulta aprūpe, dubulta uzmanība. Taču es nenožēloju šo izvēli. Tieši otrādi – tas bija prātīgākais lēmums, ko varēju pieņemt. Redziet, mums ir tāds dzīvesveids, ka dzīvojam starp vairākām vietām un pilsētām. Un dažkārt, kad ir normāla ikdiena (ne tāda, kā tā ir šobrīd), mums kaķi uz dažām dienām ir jāatstāj mājās vieni. Tāpēc ir labi, ka viņi ir divi, jo viņiem vismaz nav garlaicīgi. Tas gan neizslēdz visādas palaidnības un delverības, ko viņi sastrādā divatā.
– Kāpēc nolēmāt atkal ņemt meinkūnu, nevis kādas citas šķirnes kaķi?
– 17 gados, kad pie mums dzīvoja iepriekšējais kaķis, pārliecinājāmies, ka meinkūni ir brīnišķīga kaķu šķirne. Šiem kaķiem, man šķiet, nav neviena trūkuma.
– Izņemot, protams, cenu.
– Tiesa gan, tiesa gan… Taču naudiņa kaķim mums jau bija atlikta. Turklāt audzētāja, ņemot vērā, ka pirkām uzreiz divus kaķēnus, iedeva mums ļoti lielu atlaidi. Tāpēc viss salikās tā, kā Dieviņš bija lēmis.
– Kā nosaucāt dvīņu brālīšus?
– Atstājām viņiem tādus vārdus, kādus audzētāja jau bija iedevusi un ierakstījusi ciltsrakstos. Viens ir Haruko, bet otrs Nasuro. Ļoti japāniski vārdi. Taču nu jau ģimenē iegājušies mīļvārdiņi Surītis un Harītis. Tā ka kaķu vārdi latviskojušies paši no sevis.
– Pirms kaķu ienākšanas ģimenē jums ar meitām bijusi vienošanās, ka visas rūpes par kaķiem būs uz viņu pleciem. Viņas pilda savu solījumu?
– Jā, viņas tur to solījumu. Turklāt nav jau arī variantu. Jo viņas zina, ka es neesmu baigais dzīvnieku draugs. Ja mamma to nedarīs – kurš tad vēl? Meitas zina, kas ir atbildība par dzīvu radību, un rūpējas par kaķiem tā, ka jebkurš kaķis to varētu tikai apskaust. Šad tad mans vīrs pieslēdzas kaķu audzināšanas procesā, pamāca meitenes, piepalīdz, jo ir liels dzīvnieku draugs. Taču visādi citādi īstās meinkūnu saimnieces ir dvīņu meitenes. Viņas ar tiem kaķiem dzīvo.
– Kā viņas sadalīja kaķus?
– Izrādās, ka kaķi, tāpat kā dvīņu bērni, izvēlas, kurš vecāks viņam tuvāks. Vienam tas ir tētis, otram mamma. Grētiņu par savu saimnieci izvēlējās Surītis, bet Gabrielai ir Harītis. Un šo sadalījumu kaķi tik ļoti ievēro, ka mani tas tiešām pārsteidz. Viņi ārkārtīgi respektē savu saimnieci. Mēs bijām ceļojumā, un, kad atgriezāmies, kaķi metās samīļot katrs savu meiteni, glaudās viņām gar kājām, neatkāpās ne soli. Es viņiem esmu bijusi nebijusi. Kaķi guļ un iet klēpī tikai pie dvīņu meitenēm. Viņi aug kopā. Es redzu, kāda tā ir milzīga mīlestība un cik tas ir forši, ka viņas mācās rūpēties par otru.
– Vai vecākā meita nav greizsirdīga?
– Viņa, tāpat kā es, nav tik fanātiska dzīvnieku mīļotāja, tāpēc īpaši nepārdzīvo, ka kaķu uzmanība tiek māsām.
– Dvīņu meitenes ir izveidojušas grafiku, kad kura tīra kaķu kasti?
– Nē, katra rūpējas par savu kaķi no A līdz Z. Sākot ar barošanu un pastaigām un beidzot ar kastītes tīrīšanu. Visa viņu dzīve griežas ap kaķiem.
– Vai meinkūnu kažoka kopšana rūpes nesagādā?
– Tas varbūt skan neticami, bet mums mājās vispār nav spalvu. Arī iepriekšējais kaķis šajā ziņā nekādas problēmas nesagādāja. Man šķiet, tie visi ir mīti un stereotipi, ka, ja mājās dzīvo garspalvains kaķis, tad viss apģērbs jātur aiz septiņām atslēgām un jāapbruņojas ar drēbju rullīšiem. Mūsu mājās kaķa spalvas nekad nav apgrūtinājušas dzīvi. Tāpēc man arī patīk šī šķirne, jo man nekad ar to nav bijušas problēmas. Mēs ļoti labi sadzīvojam.
– Vai tiešām kaķi nevienu nedarbu nav sastrādājuši?
– Tas jau ir neizbēgami, ka cieš kāda mēbele vai vāzīte, bet vai tad tāpēc ir jāpārdzīvo? Kas ir teicis, ka dzīvē viss ir ļoti gaiši, jauki un perfekti? Tā taču nav! Un es to nemaz negaidu. Ja tu paņem kaķi, tad rēķinies, ka kāda mēbele vai tapešu maliņa var būt apskādēta. Mūsu kaķu dvīņi ir ļoti daudz nedarbu sastrādājuši. Esam par to pārsmējušies un reizēm bijuši arī dusmīgi, bet mēs viņus mīlam tādus, kādi viņi ir. Piemēram, viens no kaķiem ir ēdiena zaglis. Viņš lec uz plīts – mūsmājās tā ir veclaicīga – un ar ķepu ņem omleti un liek mutē. Dažkārt viņš čiepj arī no citu šķīvjiem. Tas ir tik smieklīgi. Otrs tāds nav, tam ir pavisam citāds raksturs.
Viens ir mīlīgāks, kuram patīk pa klēpjiem, otrs neatkarīgāks.
Bet kopā viņi taisa visādas kamoliņu spēles gaisā. Viņi trako, dažreiz jau par daudz aizraujas, tad meitenes viņus šķir. Garlaicīgi mums nav.
– Vai Surītim un Harītim ir arī katram sava mājiņa?
– Viņiem ir viena liela divstāvu ģimenes māja. Bet nu viņi, kā jau meinkūni, aug ļoti ātri. Sākumā bija mazi kamoliņi katrs savā stāvā, bet šobrīd jau knapi dibens ielien un kājas karājas pāri malām. Taču ļoti aristokrātiski viņi tur guļ. Kā lūši. Bet vislabprātāk viņi guļ pie meitenēm. Īpaši jau viņi uzskata par vajadzīgu obligāti piedalīties mācību procesā. Uzguļas virsū kladēm vai datora klaviatūrai. Nereti jau paši klasesbiedri vai skolotāji lūdz, lai parāda kaķus.
– Kaķus viegli atšķirt vienu no otra?
– Sākumā mums gāja ļoti grūti. Viņus var atšķirt tikai pēc tā, ka vienam astē un uz deguntiņa ir balts plankumiņš. Citādi viņi ir identiski dvīņi. Brālīši mīļukiņi.
