Ja godīgi, uz šo sarunu devos ļoti skeptiska. Gundars bija brīdinājis, ka par privāto dzīvi nerunās un par dzīvi vispār arī ne. Un laika viņam ir tik maz, ka varam runāt tikai izrādes laikā! Taču Gundars Āboliņš intervijām piekrīt tik reti, ka izlēmu pamēģināt.
Piesardzīgs, ar mūžīgo zelējamo tabaciņu aiz vaiga, viņš apsēdās pie ļoti čīkstošā apaļā galdiņa teātra improvizētajā, puķupodiem piekrautajā ziemas dārzā pie aktieru smēķētavas, nopriecājās par to, cik jauki čīkst galds, tātad esot īsts koks, un sāka veidoties saruna, kurā viņš diezgan daudz pārkāpa paša noteiktās robežas.
Fragments no intervijas, kas lasāma šīs nedēļas žurnālā Ieva.
Vai ir kaut kas, ko jūs vēl gribētu izdarīt un kam nav atlicis laika?
Es gribētu iemācīties spēlēt klavieres – bet to es laikam šajā dzīvē vairs nepaspēšu. Kādreiz mūsu mājā, pāris stāvus zemāk dzīvoja kāda sirma kundze – klavierskolotāja. Starp citu, profesora Zosta skolniece, kā arī Ilzes Graubiņas un Noras Novikas klavierskolotāja. Mani vecāki vēlējās, lai es izaugtu gudrs un nopirka klavieres - starp citu, K.Kļaviņa firmā būvētas. Tas bija vectēvs tam pašam Dāvidam Kļaviņam, kas būvējis divstāvīgās Ventspils koncertzāles klavieres. Tad mani mācīja, bet es mocījos, visādi izlocījos, un beigās māte padevās. Viņa teica – tu to nožēlosi! Un mātei pilnīga taisnība! Tagad es to nožēloju.
Vēl ir laiks iemācīties.
Es jau nezinu, cik man vēl tā atlicis.
Jums janvārī paliek 60 – jums šķiet, ka tas ir daudz?
Es jau varētu iet pensijā. Tāpēc man patīk, kā ir Grieķijā! Grieķi iet pensijā 55 gadu vecumā. Es domāju, ka cilvēks 55 gadu vecumā godam drīkst iet pensijā. Līdz tam gan godam jāstrādā un jāsaņem arī cilvēka cienīga alga – bet 55 gadu vecumā pietiek strādāt! Jāsāk dzīvot!
Tad jūs kā grieķis visu dienu ar rakijas glāzi sēdētu uz soliņa mājas priekšā?
Pensijā jau paliek iespējas kādus darbus darīt. Bet ko tad es skriešu un lēkšu līdz 65 gadiem? Un tad tas sociālais budžets būs tā izsaimniekots, kā Rungainis teica, – uz pensijām neceriet, pensijas nebūs! Tā, ka man īsti nav motivācijas. Es to naudu tērēju tagad.
Taču ir viens mirklis, kad jūti, ka tas motors ir nobraukts. Un ar tādu mašīnu nevajag braukt rallijā. Var piedalīties ar to citos pasākumos, bet ne braukt ar pilnu gāzi rallijā. Aktiera profesija ļoti nodeldē organismu, psihi un veselību – ja to dara ar atdevi un godīgi.
Kad esat uz skatuves, jūtat publiku? Kā?
Protams. Ar visām šūnām, visiem 110 kilogramiem. Visu, kas no tā karstā pudura nāk. Vai nenāk. Ja nenāk – kāpēc? Pamēģinām savādāk!
Tur jau tā atšķirība no kino, ka te ir tas trīssimt vai piecsimtgalvainais organisms, kurš saucas skatītājs. Un arī tas ir dažāds – vienam aknas streiko, citam miegs nāk vai asinsspiediens augsts.
Sarunas sākumā teicāt, ka esat nīgrs. Kāpēc jūs tāds esat?
Es nezinu. Tas nav labi, ka es tāds esmu, ar to jau nav jālielās. Es brīdināju, ka nebūšu tik viegls sarunas partneris. Laikam man dzīvē tuvojas “pārejas vecums” ,kad daudz kas ērcina un kaitina.
Tomēr jums šodien izdevās mani trīs reizes sasmīdināt?
Tā nu tas teātrī ir! Jūs smejaties par traģēdiju, nevis par komēdiju. Par traģēdiju, kas notiek ar kādu citu, nevis ar jums.
Jebkurš klauns un komiķis būtībā ir traģiskā situācijā. Bet tas tiek tik ekstravaganti un paradoksāli pasniegts, ka jūs par to smejaties.
Nav jau komiskāka pasākuma par bērēm – ja vien tas neskar jūs vai jūsu tuviniekus. Ja pavēro no malas – ko tie cilvēki tur dara? Nes, liek, kaut ko mēģina žēli runāt. Bet tam aizgājējam, kurš to visu vēro no priežu galotnes vai mākoņa maliņas, ticiet man, ir pilnīgi cits skats uz to, kas tur lejā kapsētā notiek. Es domāju, ka arī viņam tas šķiet diezgan komiski.
Visu rakstu lasiet žurnāla IEVA 4. septembra numurā.