Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Būdams jauns žurnālists, Gunārs Jākobsons savu debiju ēterā piedzīvoja 1954. gada 4. jūlijā, kad veidoja sižetu no Engures zvejnieku kolhoza sporta spēlēm, un ātri vien kļuva par vienu no atpazīstamākajām ētera balsīm. Viņš ir plaši pazīstams kā sporta komentētājs neskaitāmām sporta pārraidēm un sacensībām. Gunārs strādājis par sporta žurnālistu 13 Olimpiskajās spēlēs un 30 Pasaules čempionātos hokejā. Viņa profesionālās zināšanas un analītiskās spējas ir padarījušas viņu par iemīļotu personību sporta profesionāļu un līdzjutēju vidū.
«Darbam radio ir zināms magnētisms, tas liek apzināties vārda spēku un izkopt runas mākslu.
70 gadi ēterā izklausās kā neprāts, taču radio man nav bijis tikai sports un ziņas. Tā arī dzeja, pasakas un kultūras raidījumu vadīšana – liela dažādība, kas noturējusi pie radiofona.
Un tie ir neskaitāmi klausītāji, kuriem esmu raidījis visus šo laiku,» par nostrādātajiem gadiem saka Gunārs Jākobsons.
Arī šobrīd Gunārs Jākobsons turpina darbu Latvijas Radio 2, veidojot iknedēļas sporta apskatu. «Neapšaubāmi Gunārs Jākobsons ir liela un brīnišķīga personība, ar kuru man ir tas prieks un gods «kopā darīt» radio. Viņu raksturo profesionālisms, sirsnība, humors un vitalitāte. Ne velti viņš daudziem Latvijas Radio kolēģiem ir bijis un aizvien ir lielisks skolotājs un iedvesmotājs,» norāda Latvijas Radio 2 direktors Kaspars Mauriņš.
Gunārs Jākobsons ir saņēmis vairākus apbalvojumus un atzinības rakstus par savu darbu, atzīstot viņa ieguldījumu sporta žurnālistikā un kultūrā, tostarp Starptautiskās Hokeja federācijas balvu par mūža ieguldījumu sportā, Latvijas Olimpiskās komisijas balvu par mūža ieguldījumu sportā, kā arī 2011. gadā viņš kļuva par Triju Zvaigžņu Ordeņa virsnieku.
Pirms četriem gadiem Jākobsons sarakstīja un izdeva autorbiogrāfisku grāmatu Pie mikrofona. Tās atvēršanas svētkus Gunārs bija sarīkojis novembrī – mēnesī, kad pašam apritējuši 85 gadi gadi, bet Latvijas Radio – 95.
Kas viņam lika pārdomāt par grāmatas rakstīšanu? «Iespējams, šo lietu pastūrēja uz priekšu tas, ka mēs ar kolēģi Liu Guļevsku pirms dažiem gadiem sarakstījām grāmatu par leģendāro raidījumu Mikrofons. Tad arī pamazām nobriedu idejai, ka varbūt kādam varētu šķist interesants arī mans darba mūžs un dzīvesstāsts,» žurnālists 2020. gadā atklājis izdevumam «Privātā Dzīve». Pie grāmatas Gunārs strādājis nedaudz vairāk par gadu. Lai arī bijuši vairāki rakstnieki, kas izteikuši vēlmi rakstīt par Jākobsonu, viņš no šiem piedāvājumiem allaž atteicies. «Ne jau tāpēc, lai viņus noniecinātu, bet sevi es tomēr pazīstu vislabāk. Turklāt visu mūžu esmu strādājis par žurnālistu, lai arī žurnālistiku neesmu studējis. Domāju – vai tiešām vienu grāmatu nespēšu sarakstīt? Spriediet paši, kā tas man izdevies,» saka viņš.
Visu mūžu ar mikrofonu rokās
Apgāda Zvaigzne ABC grāmatai nosaukums Pie mikrofona Gunārs Jākobsons dots ne velti, jo mikrofons allaž bijis viņa tuvākais sabiedrotais, gan komentējot sporta pārraides, gan lasot bērnu pasakas, gan vadot radio raidījumu Mikrofons. Vai radio žurnālists zina, cik reižu 66 darba gados viņš ēterā ir teicis: «Pie mikrofona Gunārs Jākobsons»? «Vai, dieniņ!» iesaucas viņš. «Bet, ja gribat, es pateikšu precīzi, jo man taču ir fenomenāla atmiņa,» smejas Jākobsons un sāk rēķināt.
«Es strādāju radio 66 gadus, reportāžu skaits ir pāri par 6000, ziņu skaits – pāri 50 000. Tad nu es domāju, ka šo frāzi savā mūžā esmu izteicis 223 178 reizes.»
Ar kuras nodaļas rakstīšanu Jākobsonam veicās visgrūtāk? «Ar beigām. Nevarēju skaisti pielikt punktu. Redziet, man jau uz vecumu nedaudz padzisusi atmiņa. Un, lai arī daudzi saka, ka tā man ir fenomenāla, domāju, ka tas ir aplam. Es tai maz uzticos, tāpēc faktus rūpīgi pārbaudīju. Bet, nu, kļūdas jau tāpat ir. Kamēr ir drukas darbi, būs arī drukas kļūdas. Vienā vietā mana kolēģe Sandra Glāzupa pārtapusi par Glāzupi. Saistībā ar Sandru gan tas būtu piedodams. Viņu pazīstu jau daudzus gadus, un viņas lielākais mikrofona joks bija, ka viņa, lasot ziņas, pieteica sevi kā Sandra Glāzīte. Tas bija viņas kroņa numurs,» smejas Jākobsons.
Ar Vilcāni joprojām draudzējas
Atsevišķu nodaļu grāmatā Jākobsons veltījis dalībai dažādos TV šovos, arī LNT šovā Divas zvaigznes, kurā startēja kopā ar estrādes dīvu Margaritu Vilcāni. «Šovam devu jāvārdu tikai un vienīgi tāpēc, ka mani uzaicināja Margarita Vilcāne. Diez vai Latvijā ir kāds vīrietis, kurš uzdrošinātos atteikt mūsu estrādes karalienei… Kaut gan Ojārs Rubenis pirms manis viņai bija iedevis kurvīti,» raksta Jākobsons. Gunārs atzīst, sagatavot katru nedēļu jaunu priekšnesumu nav bijis viegli. «Ar Margaritu joprojām uzturam draudzīgas attiecības. Pirms pāris mēnešiem ar Viktoru Lapčenoku bijām pie viņas aizbraukuši viesos. Diemžēl viņas jubilejas koncerti šogad izpaliks. Margarita man ir ļoti mīļš cilvēks, vienmēr esam labi sapratušies,» neslēpj Gunārs.
Miera osta Tūjā
Daudzus gadus Gunārs saimnieko Tūjā. Savulaik kopā ar sievu Margitu iekopis skaistu augļkoku dārzu, ogu krūmus, zemeņu dobes. Arī visu pandēmijas laiku, kad ziņas Latvijas Radio netika lasītas, viņš pavadīja tur. «Mana vasaras māja ir Tūjā pie pašas jūras, kur mīļuprāt uzturos katru brīvu brīdi. Darba vienmēr pietiek. Man ir dārzs, par kuru jārūpējas, liela teritorija, kas jākopj. Palīgu man nav, tāpēc, ja vien vēlaties, brauciet palīgā,» aicina Gunārs. Par lauku mājām Tūjā viņš stāsta arī savā grāmatā, atklājot dzīves traģiskās lappuses. «Tajā saulainajā vasaras dienā nekas neliecināja, ka tuvojas kaut kas traģiski neatgriezenisks. Margita, būdama Tūjā viena, bija pakāpusies uz trepītēm, lai grozā ielasītu pašus skaistākos ābolus, tad, gribēdama piekļūt tuvāk ābelītes galotnei, kur tie lielākie un saulainākie augļi, grasījās uzkāpt vēl kādu pakāpienu augstāk, kad pēkšņi kāpnes saļodzījās un sekoja kritiens. Ne visai augsts, bet neveikls un sāpīgs,» raksta viņš. Situācija, mēnešiem ritot, kļuva nopietnāka, līdz Margitai vajadzēja likties slimības gultā. Bija divas operācijas.
«Kādu dienu, kad dēls kopā ar mammu bija aizbraucis uz Rīgu, bet es joprojām uzturējos Tūjā, zvanīja Raimonds un pavēstīja, ka mammas vairs nav – nupat, sēžot pie galda virtuvē, piecēlusies, lai izietu koridorā, un kritusi. Turpat arī palikusi…
Tagad jau ilgi gadi, kopš Margita atdusas Lielupes kapos, bet tas tālais, liktenīgais ābolu lasīšanas rīts iegūlis atmiņā,» grāmatā atminas žurnālists. Tūjas dārzā viņam esot trīs īpaši koki – veltījumi. Sarkanā kļava iestādīta par godu mazmeitiņas Lotes dzimšanai, kastani veltījis meitai Gundegai, bet varenais ozols ir piemiņa viņa dēlam Raimondam, kurš pēc smagas slimības pāragri devās mūžībā… «Tā nu es dzīvoju. Nesūdzos. No televizora esmu atteicies, jo laiku varu pavadīt daudz saturīgāk. Galu galā, ne jau tāpēc es braucu uz tik skaistu vietu kā Tūja, lai skatītos televizoru. Te ir mana miera osta, nav skaistākas vietas uz pasaules. Es uzticos jūrai, uzticos pludmalei, uzticos akmeņiem – tie ir mani labākie draugi.»
No žurnāla Privātā Dzīve arhīva.
