Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2019. gada 14. numurā.
Lucavsala
«Par Astru dzimtu ir garš stāsts. Mēģināšu savilkt kvintesenci par likteņiem un notikumiem, kas tajos ierakstīti,» saka Leons, kad jautāju par dzimtas sākumu Lucavsalā. «Mans vectēvs Jānis Anuševics, ienācis Rīgā no Sēlijas, bija kvalificēts koku brāķeris, kā tolaik sauca ļaudis, kas novērtēja plostos pa Daugavu atpludinātos kokmateriālus. Zaķusalā, tepat aiz Mazās Daugavas, atradās liels koksnes apstrādes kombināts, kur vectēvs arī strādāja par meistaru. Viņš labi pelnīja un 1909. gadā Lucavsalā uzbūvēja divstāvu koka māju. Sākumā ar sievu – manu vecmammu – īrēja dzīvokli Maskavas ielā 18. Abi bija ļoti darbīgi un strādīgi un, dzīvodami Maskavas ielā, pamazām sāka būvēt māju Lucavsalā. Šo salu apdzīvoja strādnieki, vecie plostnieki, divas mājas piederēja diezgan turīgam vīram – nelielas rēderejas īpašniekam. Mūsu māja arī tika uzskatīta par turīgu.
Lucavsalā tolaik bija diezgan izteikta moderniecība, un arī vecmamma turēja pat piecpadsmit govju, kam tika uzcelta liela kūts. Tagadējo ģimenes dārzu vietā bija plašumi, kur ganīt. Tās austrumu galā ir vēl viena sala, ko sauc par Kazas sēkli, kur, pār tiltiņu pārdzītas, ganījās Lucavsalas govis. Visu māju bērniem, arī man, pēc kārtas nācās iet ganos. Tā bija katorga, kad piecos no rīta bija jāceļas. Govis sāka ceļu uz ganībām no vistālākās mājas Lucavsalas rietumu galā, pie katras no tām ganāmpulkam kļūstot aizvien lielākam, garām mūsu mājām un prom – līdz Kazas sēklim.
Vecmamma algoja palīdzi, jo viena ar lielo saimniecību netika galā. Saimniecībā palīdzēja arī viņas dēls, mans mātes brālis Kārlis Anuševics, kurš, moderni sakot, bija ekspeditors. Pienu, sapildītu pudelēs ar kartona korķīti, lielās kastēs aizgādāja Rīgas kundēm. Mājā bija ierīkota arī pārtikas tirgotava. Tā tas gāja līdz divdesmito gadu beigām, kad notika piena ražošanas monopolizācija. Valmieras ielā atvēra piena kombinātu, un sīkie piena ražotāji sāka izputēt. Vecmamma stipri to pārdzīvoja, saimniecība sašaurinājās. Palika divas govis, tad viena, un beigās nebija vairs nevienas.»
Astras
«Vecmammu atceros labi, bet vectēvu neesmu saticis, viņš nomira jau 1937. gadā,» stāsta Leons. «Mūsu vecvecākiem bija divi bērni – dēls Kārlis un meita Elza, mūsu māte. Viņa mācījās Beķeres ģimnāzijā, ieguva labu izglītību. Ar mūsu tēvu viņa iepazinās, dzīvojot kaimiņos, – blakus mājā Maskavas ielā.
Viņš dienēja Daugavpilī bruņotā vilciena apkalpē kopā ar mātes brāli Kārli, un arī tas viņus satuvināja. Mūsu tēvs Larions bija krievu vecticībnieku dzimtas atvase, sākotnēji viņa uzvārds bija Astratjevs, bet, reģistrējot laulību, mūsu vecāki vienojās par uzvārdu Astra.
Māte bija ļoti latviska, mūs visus audzināja latviskā garā, centās tā virzīt arī tēvu, un viņš tam piekrita. Ģimenē runājām tikai latviski.
Esmu papētījis Astratjevu dzimtas koku. Arī mani radi ir nopietni izsekojuši senču saknes, un tur ir parādījušās interesantas lietas. Dzimtā bijuši gan Krievijas cara galmam pietuvināti, gan uz Sibīriju izdzīti dekabristi. Mana tēva senči ieradušies Latvijā, piedzīvojot pareizticīgo represijas Krievijā, un tēvs 1902. gadā te piedzima. Rīgas rāte tolaik bija stingri noskaņota pret iebraucēju ieplūšanu Rīgā, un Maskavas priekšpilsēta bija pēdējais kordons, cik tālu iebraucēji no Krievijas drīkstēja apmesties. Mans vectēvs Maskavas (toreiz Latgales) ielā bija nodibinājis ādu apstrādes – sedlenieku – uzņēmumu, kur vēlāk strādāja arī viņa dēls – mans tēvs. Kad krīzes laikā mazo ražotāju iespējas sašaurinājās, tēvs strādāja dažādus darbus, apgādāja ģimeni, bet trīsdesmito gadu beigās, kad sākās lielā ekonomiskā krīze, arī mātei vajadzēja strādāt. Viņa dabūja darbu veikalā. Audzināja dēlus Hariju un Gunāru, un 1941. gada 14. maijā piedzimu es.»
Harijs
«Mans vecākais brālis Harijs piedzima 1925. gada 15. decembrī. Deviņpadsmit gadu vecumā 1944. gadā brīvprātīgi aizgāja leģionā. Man bija tikai trīs gadi, un no tā laika maz ko atceros. Kādas atmiņas jau ir, kad brālis pārnāca no izsūtījuma, piemēram, zīmīgi, ka tajā dienā mājas kāpņu telpā kā ziņnesis bija iemaldījies putns. Pomerānijā brālis bija saņemts gūstā, tad nonācis filtrācijas, tālāk – karagūstekņu nometnē. Pēc divarpus gadu nometinājuma pie Baikāla ezera, kur bija dzīvojis aukstumā un badā, atgriezās ar sabeigtu veselību. Sāka meklēt darbu. Pirms aiziešanas leģionā Harijs gribēja studēt arhitektūru, tam bija dotumi, bet studijas palika nepiepildīts sapnis. Pēc atgriešanās Harija draugi, kas strādāja par zemes ierīkotājiem, palīdzēja iekārtoties darbā zemes ierīcības projektēšanas institūtā Latgiprozem par mērnieka palīgu. Harijs darbā spoži sevi parādīja, kļuva mērnieks un visu mūžu nostrādāja šajā profesijā. Brauca komandējumos pa Latviju, un sevišķi bieži es viņu neredzēju. Brālis labi pelnīja, ļoti rūpējās par vecākiem, palīdzēja man kā studentiņam, sūtīja pārtikas pakas Gunāram, kad viņš bija izsūtījumā. Harijs bija ļoti atbildīgs, izaudzis miera laika audzināšanas apstākļos. Pēc rakstura, tāpat kā mēs visi brāļi, diezgan skeptisks un kritiski domājošs.
Harijam izveidojās personīgā dzīve. Strādādams par mērnieku, iepazinās ar Ausmu Brikmani, pa pusei igaunieti no Alūksnes. Pēc apprecēšanās viņi Mežaparkā profesora Eversa mājā īrēja dzīvoklīti, tad sāka būvēt Ogrē māju. Uzcēla, un Harijs diezgan ilgus gadus tur nodzīvoja, taču nevarēja nejust, ka pamazām viņu attiecībās progresē nesaskaņas – abu raksturu atšķirības kļuva aizvien pamanāmākas. Ausma bija ļoti pragmatiska sieviete, dzedra un skarba. Harijs gaidīja, lai izaug un uz savām kājām nostājas bērni. Kad tas notika, atstāja ģimenei māju un aizgāja. Iepazinās ar Martu Niedru, Harija dēla skolotāju Ogres vidusskolā, un tālāko mūžu viņi aizvadīja kopā. Kopā arī aizgāja nebūtībā. Kad čekisti 1973. gadā man sabojāja dzīvi, pārvelkot svītru manai akadēmiskajai karjerai, atgriezos Lucavsalā, kur pēc vecāku nāves, divus gadus neapdzīvots, mūsu nams gāja postā. Kaut arī noslēgts, taču pagalms un dārzs stāvēja vaļā visiem pasaules vējiem un dažādiem klaidoņiem. Brīnos, ka māja nebija nosvilināta. Kad te ierados, sāku sakopt un juridiski legalizēt ģimenes īpašumu un vismaz vienu mājas daļu padarīt apdzīvojamu. Atbrauca Harijs, izstāstīja, ka ir izšķīries, un jautāja, vai drīkst uz kādu laiku abi ar Martu te apmesties. Kādus sešus gadus viņi Lucavsalā nodzīvoja.»
Baiss noziegums
«Marta bija tālbraucēja kapteiņa atvase no Kurzemes, arī šķīrusies. Bērnu viņai nebija. Marta gribēja atgriezties Kurzemē, iegādāties tur savu īpašumu, un viņi ar Hariju Vandzenes pagasta Iģenē nomaļā vietā tika pie Ceļiniekiem – pussagruvušas šķeltu akmeņu ēkas. Pamazām visu ar lielu darbu sakopa. Harijs ar savām rokām māju atjaunoja, līdz pat astoņdesmit septiņu gadu vecumam strādāja mērniecības kantorī Talsos. Pelnīja un visu ielika mājas atjaunošanā. Pagalmā izveidoja brālim Gunāram veltītu piemiņas vietu, kurā pulcējās mūsu ģimenei tuvi cilvēki un domubiedri. Harijam un Martai mājās bija plaša bibliotēka, jo abi bija lieli literatūras cienītāji. Lai arī jau cienījamos gados, tomēr rosīgi un sabiedriski aktīvi. Viņi bija cilvēki, kas izstaroja labvēlību, palīdzēja citiem, kā vien varēja, bet par savu uzticēšanos tika zvēriski nogalināti.
Ceļinieki atrodas liela mežu masīva malā, vienīgā māja diezgan plašā apkārtnē, ja neskaita pusotra simta metru tālāk otru māju, kurā dzīvo veca vientuļa sieviņa – Harija sievas māsa. Viņa par palīdzību darbos savā mājā vienā istabiņā bija iemitinājusi dienderi, kas klīda apkārt, kaut ko pastrādāja par mazu samaksu, lai iznāk pudelei. Skaidrā prātā bijis sakarīgs cilvēks, izpalīdzīgs, taču, kad iedzēris, viņam aizkritis šīberis, kļuvis agresīvs un neparedzams. Tajā liktenīgajā dienā viņam kompānijā pagadījies pa cietumiem izsēdējies drauģelis, abi pie Martas māsas dzēruši, prieks bijis par īsu, un gājuši pie kaimiņiem prasīt naudu. Harija un Martas mājās tas puisis bijis gandrīz kā savs cilvēks, un arī tajā reizē, neko ļaunu nedomājot, viņi atvēra tam durvis. Nezinu, kas īsti tur notika.
Manu brāli un viņa sievu atrada asiņu peļķēs uz grīdas, katru ar daudziem naža dūrieniem.
Pēc slepkavības viens no pudeles brāļiem bija izsaucis taksometru un aizbraucis uz Talsiem, kur spēļu zālē plātījies, ka laupīšanā ticis pie naudas. Redzot uz drēbēm asinis, cilvēki bija izsaukuši policiju. Kad viņu saņēma, viņš uzreiz arī atzinās, ko izdarījis. Tūlīt arī savāca otru.
Tuviniekiem tas bija šausmīgs sitiens. Sen nebiju slimojis, ar veselību viss bija labākajā kārtībā, bet tajā brīdī es burtiski sabruku. Šoks sagrāva manu imunitāti. Pēc šī notikuma man ienāca prātā latviešu filma Kolka Cool, kurā arī ir stāsts par Kurzemi un jauniem cilvēkiem, kas dzīvo, neko nedarīdami, bez mērķa vazādamies apkārt un nodzerdami savu dzīvi. Man toreiz bija pārsteigums, ka filmā par notikumu vietu izvēlēta Kurzeme – it kā gaišs novads. Kad notika traģēdija ar manu brāli un Martu, sapratu, ka tā patiešām tur notiek arī dzīvē. Odriņu kapsētā, kur guldīti Martas senči, tagad apglabāta arī viņa un Harijs.»
Gunārs
«Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku…» no Gunāra Astras pēdējā vārda LPSR Augstākajā tiesā 1983. gada 15. decembrī teiktie vārdi ierakstīti memoriālajās plāksnēs pie Astru dzimtas mājas Lucavsalā un arī pie Augstākās tiesas nama Brīvības ielā, kur Gunārs tika tiesāts un izteica savu paredzējumu, kas piepildījās.
«Gunārs ir dzimis 1931. gada 22. oktobrī un jau no maziem gadiem bija apveltīts ar asu prātu un labu atmiņu, visā meklēja kopsakarības,» stāsta Leons. «Brālis pēc dabas bija diezgan lecīgs un brīvdomīgs, ar veiklu un trāpīgu mēli. Visas šīs īpašības, viņam pieaugot, arvien progresēja un radīja apstākļus, kuru dēļ divdesmit deviņu gadu vecumā Gunāru savāca čeka un aizveda uz Sibīriju. Neņemot vērā vecāku nacionālo dažādību, mēs ģimenē tikām patriotiski audzināti. Māte vienmēr teica, ka tā sistēma nevar pastāvēt un tai varai nebūs ilgas valdīšanas. Diemžēl tā bija ilga, māte tās sabrukumu nepiedzīvoja. Visu dzīvi viņa glabāja Latvijas karogu.
Es biju desmit gadus jaunāks par Gunāru. Mums bija ļoti labs kontakts, bet reizēm radās konflikti, jo viņš uzskatīja, ka esmu mazākais brālis, tātad mani var audzināt un komandēt. Taču, pateicoties Gunāram, esmu tāds, kāds šobrīd esmu savās labajās nozīmēs. Gunārs man iemācīja cienīt rakstītu un drukātu vārdu līdz tādai pakāpei, ka neesmu spējīgs izmest pat mazvērtīgu literatūru, kas iemaldījusies mūsu mājas lielajā grāmatu krājumā.
Gunārs ļoti daudz lasīja un izmantoja visas iespējas izzināt notikumu patieso būtību.
Viņš saprata, ka, apgūstot angļu valodu, varēs pavērt sarkano aizkaru, kas aizsedz dzīves patieso atainojumu. Iekārtojās darbā Latvijas Universitātes Skaņu un gaismas laboratorijā par vecāko laborantu. Kāda komandējuma laikā Maskavā Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādē pavisam nevainīgā nolūkā, lai būtu iespēja sarunāties dzīvā angļu valodā, iepazinās ar diviem angļu diplomātiem. Tas tad arī bija pagrieziena punkts Gunāra dzīvē – čeka sāka viņu īpaši pieskatīt. 1961. gada 26. februārī izsekošana noslēdzās ar Gunāra arestu un notiesāšanu.
Čekai ziņas bija piegādājuši arī daži viņa darbabiedri. Gunārs, būdams diezgan runīgs un atklāts, pārliecībā, ka darba biedri arī ir latviešu patrioti un domā līdzīgi, savus uzskatus neslēpa. Tomēr dzirdīgas ausis un lunkanas mēles noziņoja, «kur vajag». Baltijas kara apgabala kara tribunāla slēgtajā sēdē 1961. gada 26. oktobrī pēc KPFSR Kriminālkodeksa 59. panta pirmās daļas (Dzimtenes nodevība) Gunāru notiesāja uz piecpadsmit gadiem stingrā režīma nometnēs. Tos visus viņš dažādās izsūtījuma vietās pavadīja un atgriezās precīzi pēc piecpadsmit gadiem – 1976. gada 23. februārī. Visu šo laiku man ar Gunāru notika sarakste, jo viņam ļoti nepieciešama bija saikne ar dzimteni.
1970. gada augustā ar motociklu JAWA 350 devos ceļā pie Gunāra uz viņa tā brīža izsūtījuma vietu – Permas apgabala Čusovajas ciemu. Nobraucu vienā virzienā 2650 kilometru, taču tikšanās nenotika – pēkšņi tika pasludināta gripas karantīna. Tik vien kā sasaucāmies pāri dzeloņstieplēm, kamēr sargs mani aizdzina. Mani centieni panākt tikšanos tika ar izsmieklu noraidīti.
Kad tika izbojāta mana akadēmiskā dzīve un skaidri pateikts, ka uz disertācijas aizstāvēšanu bez sadarbošanās ar VDK varu necerēt, ar vienkāršu intrigu no manis atbrīvojās arī Meliorācijas zinātniski pētnieciskais institūts Jelgavā. Es atgriezos Lucavsalā, lai glābtu dzimtas mājas un savā ziņā izpildītu pienākumu arī pret brāli. Zināju, ka pēc atgriešanās 1976. gadā no ieslodzījuma viņu izsūtīs 101. kilometrā aiz Rīgas, kā tolaik tas notika, ja Gunāram nebūs iespēju pierakstīties un dzīvot reālā platībā viņa vecāku mājā. Viņi Gunāru nesagaidīja. Vecāki nomira 1971. gadā ar piecu mēnešu starpību.»
Otrreiz salauzta dzīve
«Gunārs nodzīvoja Lucavsalā līdz 1983. gada 15. septembrim. Tad viņu arestēja otrreiz, un 19. decembrī LPSR Augstākās tiesas sēdē pēc LPSR Kriminālkodeksa 65. panta otrās daļas, trīs stundas lasot piecdesmit vienu lappusi garo spriedumu, kurā Gunārs Astra tika pasludināts par sevišķi bīstamu recidīvistu, viņu notiesāja uz divpadsmit gadiem, septiņus piespriežot sevišķa režīma nometinājumā. Pieci gadi pēc tam vēl bija piespriesti izsūtījumā. Otrais izsūtījums bija daudz bargāks par pirmo, jo viņš neesot pieņēmis vajadzīgos secinājumus.
Kad Gunāru kā pēdējo politieslodzīto uz likuma Par amnestiju pamata 1988. gada 1. februārī atbrīvoja, pēc pāris mēnešiem – 6. aprīlī – viņš nomira.
Tagad zinām, ka eksistē indējošas vielas, kas no organisma pēc īsa laika pazūd bez pēdām.
Domāju, ka arī tolaik čekas rīcībā bija šādi līdzekļi. Jau tad mums nebija šaubu, ka Gunāram ir palīdzēts aiziet. Ļeņingradas Kara hospitālī viņa ķermenis bija tā izpreparēts, ka Latvijā veikt kādas analīzes vairs nebija iespējams.
Gandrīz divdesmit gadus no savas piecdesmit septiņus gadus garās dzīves Gunārs pavadīja nebrīvē. Ieslodzījums izpostīja viņa privāto dzīvi. Gunārs apprecējās divdesmit četros gados, pārnācis no armijas. Viņš ļoti gribēja bērnus, taču sieva iebilda. Guna bija beigusi Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, strādāja par VEF kultūras nama vadītāju. Piecus gadus pēc Gunāra aresta no viņa izšķīrās. Tas bija čekas spiediens. Viņai bija jāizvēlas – laulības šķiršana vai darba zaudējums.
Pēc piecpadsmit gadu prombūtnes atgriezies Latvijā, Gunārs satika un apprecēja Līviju. Pēc gada piedzima Kristaps. Diemžēl viņam piemita Dauna sindroms. Gunārs viņu ļoti mīlēja, un tas viņam bija smags trieciens. Kristaps nodzīvoja divdesmit divus gadus. Līvijas meita Diāna bija precējusies ar Einaru Repši, arī viņš kādus sešus gadus nodzīvoja Lucavsalā.
Līvija kopā ar dvīņu māsu bija uzsākusi puķu biznesu, kas tolaik Latvijā bija izplatīts, un arī Gunārs, pārnācis mājās, tam pieslēdzās. 1988. gada 6. aprīlī, aizbraucis uz Ļeņingradu pārdot tulpes, viņš nomira.
Kad 1988. gada 19. aprīlī notika Gunāra bēres, Rīgas 2. Meža kapos pēdējā gaitā viņu izvadīja trīs mācītāji: Augusts Ālers, Juris Rubenis un Modris Plāte. Bērēs piedalījās ap pieciem tūkstošiem cilvēku. Zārks tika apklāts ar Latvijas karogu, ko bija pašuvusi mūsu māsīca Lilija Aleksandra Ezertēva un uz kapiem zem mēteļa aizgādāja brālis Harijs. Karogu izvilka ārā tikai pašā beidzamajā brīdī. Mūziķi pēdējā mirklī saņēmās atskaņot Latvijas himnu, un tā bija pirmā reize dzīvē, kad es publiski to dziedāju.
Man nesen piezvanīja Ordeņu kapitula kanclere Karina Pētersone un teica, ka mans brālis Gunārs Astra par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā pēc nāves apbalvots ar Viestura ordeni un atzīts par Viestura ordeņa Lielkrusta komandieri, man bija vārdos neizsakāmas emocijas – atvieglojums, ka mana brāļa ciešanas ir gandarītas, bet… kāpēc tikai pēc trīsdesmit gadiem? Jautāts, vai es kā vienīgais tuvākais radinieks, kas palicis, vēlos saņemt ordeni glabāšanā, es piekritu. Aizgāju pilī uz ceremoniju saņemt ordeni, ko tagad glabāju.»
Leons
«Abi mani brāļi bija beiguši Valda Zālīša pamatskolu, es tajā paguvu absolvēt tikai 1. klasi. Latviešu sastāvu izformēja un tur ierīkoja krievu skolu. Turpināju mācības Pārdaugavā, Rīgas 32. pamatskolā, kas atradās Telts ielā. Skolas direktors Eižens Vēveris – diezgan neirotisks tips, kas rakstīja laika garam atbilstošu dzeju un tāpat mums mācīja vēsturi, ģeogrāfiju un konstitūciju.
Četrpadsmit gadu vecumā pabeidzu pamatskolu un gribēju mācīties VEF tehnikumā, kuru savā laikā bija beidzis Gunārs. Gribēju iet viņa pēdās, taču pēc ģimenes apspriedes nonācu Kandavas Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā. Ģimene uzskatīja, ka dubļu brišana katru dienu no Lucavsalas un tolaik sarežģītā nokļūšana pāri Daugavai man nebūs tā labākā.
Kad pēc četriem mācību gadiem Kandavā 1959. gadā beidzu tehnikumu, vēlējos turpināt izglītību Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, bet lielajā konkursā pietrūka vienas balles, un es paliku pirmais aiz svītras. Politehniskajā institūtā bija maksas sagatavošanas kursi, kuros pēc laboranta darba Lauksaimniecības mašīnu katedrā vakaros mācījos. 1960. gada rudenī iestājos akadēmijā. Studiju laikā ar stipendiju izdzīvot nevarēju. Pārgāju uz neklātieni un sāku strādāt Meliorācijas celtniecības pārvaldē Ozolniekos par normētāju. Tur kādā reizē no Baltijas Mašīnu izmēģinājumu stacijas, kas atradās Priekuļos, bija ieradušies speciālisti, un inženieris, kurš akadēmijā studēja divus gadus pirms manis, pierunāja pāriet darbā pie viņiem.
Priekuļos man uzreiz iedeva dzīvokli, krietni lielāku algu, kas dzīvei bija svarīgi, jo biju jau apprecējies. Tomēr nepabeigtā augstskola grauza sirdsmieru, avīzē izlasīju, ka Zaļenieku Ekonomiskajā tehnikumā, kas tuvu Jelgavai, vajadzīgs tehnisko priekšmetu pasniedzējs. Pieteicos, mani pieņēma darbā, iedeva dzīvokli. Zaļeniekos piedzima dēls. Tad arī studijas neklātienē pabeidzu. Mana diplomprojekta vadītājs Uldis Karelis, Latvijas Meliorācijas un ūdenssaimniecības zinātniskās pētniecības institūta nodaļas vadītājs, tēmu ieteica izvērst zinātniskā darbā. Nokārtoju pārbaudījumus iestājai aspirantūrā, pēc trim gadiem to pabeidzu un gatavojos disertācijas aizstāvēšanai. Tad arī iestājos darbā tajā pašā zinātniskās pētniecības institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku.
Likās, ka viss manā dzīvē virzās labi, taču kādu dienu mani uz sarunu uzaicināja Jelgavas galvenais čekists Zvirbulis un teica, ka es droši vien zinu, ka mans brālis drīz tiks atbrīvots, bet viņiem zināms, ka Gunārs Astra nav izdarījis nekādus secinājumus un savu noziedzīgo politisko nostāju nav mainījis. Tāpēc mans kā izglītota akadēmiskās vides un Gunāram Astram tuva cilvēka pienākums ir vest viņu uz pareizā sociālisma celtniecības ceļa. Ja tas neizdodas, par to ziņot. Kad no jebkādas sadarbības atteicos, Zvirbulis pajautāja, kā es gatavojos disertācijas aizstāvēšanai, un brīdināja, ka atestācijas komisija Maskavā manu darbu var nepieņemt… Esot jau piemēri turpat manā institūtā.
Viltīgā veidā man izkārtoja arī darba zaudējumu. Piedāvāja nodaļas vadītāja vietnieka darbu ar labu algu Jelgavas Tautas izglītības nodaļā. Es piekritu, uzrakstīju institūtā atlūgumu, taču nākamajā pirmdienā, kad ierados darbā, man pateica, ka es neesmu apstiprināts. Gāju atpakaļ uz institūtu ar lūgumu atjaunot darbā, bet bez jebkāda paskaidrojuma saņēmu atteikumu. Jelgavā visas durvis man bija aizvērtas. Ar sievu un bērnu ierados Lucavsalas postažā.
Plēsos kā negudrs, lai varētu te dzīvot. Atnāca Harijs, atgriezās Gunārs, tad viens pēc otra no šejienes aizgāja. Es paliku…»
Viss ir bijis…
«Meklēju darbu Rīgā un arī te visur, kur gāju, saņēmu atteikumu. Acīmredzot mana grēcīgā radinieka slava gāja pa priekšu. Kāds mans studiju biedrs strādāja autosaimniecībā par galveno inženieri. Domāju, vai tiešām ar savu akadēmisko izglītību es nederēšu par šoferi?! Darbinieku sastāvs autoparkā bija diezgan kolorīts, bet, lai mani pieņemtu darbā par šoferi, studiju biedrs piedāvāja iespēju vispirms bez atlīdzības pastrādāt inženiera darbu – uztaisīt aprēķinus agregāta izgatavošanai, lai ar to ziemā varētu atsildīt mašīnu motorus un transmisijas. Kad tas bija izdarīts, mani beidzot pieņēma par šoferi, nostrādāju astoņus ar pusi gadus. Kādus tik ļautiņus nenācās vest! Vēl šodien bez nodrebināšanās to nevar atcerēties.
Pēc tam man bijuši vēl dažādi darbi. Vienu laiku biju tehniskais darbinieks Žurnālistu savienībā. Pēc tam mans bijušais darbabiedrs, kas bija atvēris savu konditoreju, piedāvāja strādāt viņa uzņēmumā par ekspeditoru. Esmu ticis aicināts Ekonomikas ministrijā par ministra padomnieku, bet apstākļi izmainījās, un 2003. gadā iesaistījos darbā Latvijas valsts mežos. Biju padomes sekretārs, protokolēju sēdes. Pēc komercsabiedrību padomju likvidēšanas turpinu darbu Komunikācijas daļā. Rediģēju un tulkoju profesionālus tekstus. Tas ir darbs, ko varu darīt attālināti, un tas dod iespēju visu laiku palēnām sakopt dzimtas mājas. Tam vajag daudz līdzekļu, tāpēc mana sieva spiesta strādāt Austrijā par ekonomi. Dažkārt neesam tikušies pat piecus mēnešus. Ar savu pirmo sievu izšķīros. Aiz jaunības muļķības, protams! Aiz spītības un mazsvarīgu iemeslu pārspīlēšanas. Ar laiku sāpes aprētojās un piemirsās, pēc laika satiku tagadējo sievu un pēc septiņpadsmit gadiem beidzot noformējām savas attiecības. Dzīvojām kopā, un vienā brīdī man kļuva kauns, ka viņa tādā neskaidrā statusā. Sapratu, ka pret viņu tas ir necienīgi, bet līdz tam par to nebiju aizdomājies. Mums kopīgu bērnu nav. Rudītei no pirmās laulības ir dēls un meita, man – dēls un divi mazbērni.
Astras uzvārdu šobrīd turpina astoņi cilvēki: Harija dēls Ģirts un meita Baiba. Ģirta meita Elīna un dēls Jānis. Mans dēls Alvils, mazdēls Renārs, mazmeita Amanda un es. Maniem brāļiem dzīves beidzās traģiski. Esmu savu laiku strādājis, lai vectēva celto māju saglabātu un maniem brāļiem būtu vieta, kur atgriezties, un tās iespējas es viņiem tiku sagādājis.»
