Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Materiāls publicēts žurnāla Ievas Stāsti 2018. gada 1.numurā.
Princis
«Bērnībā dzīvoju kā princis, tiku auklēts, lutināts. Sievietes man ierādīja šo troni, kurā es joprojām sēžu, un nevaru no tā atvadīties. Tāpēc varbūt esmu mazliet kaprīza būtne vīrieša paskatā (ironiski smejas).
Vecāki bija aizņemti ar sevi, skolu, teātri, organizēja grandiozas viesības, kur vēl tur bija laiks diviem puikām! Mani audzināja vecvecmāmiņa, trīs tantes, divas vecmāmiņas bez vīriem.
Arī Noras tante, Žaņa Katlapa atraitne, brauca pie mums un man mācīja dzeju skaitīt. Vecaistēvs bija izsūtījumā un atgriezās ar citu sievu. Vecāmāte to ļoti pārdzīvoja, bet no manis slēpa. No manis slēpa arī to, ka bija Latvijas laiks, Dievs debesīs. Dievs pasarg’, nerunā sliktu par krieviem – man teica.
Manas tantes pēc Latvijas okupācijas bija zaudējušas īpašumus, viņām visa dzīve bija sačakarēta, taču es uzaugu eiforiskā vidē, kur viss ir skaisti. Režisors Miša Gruzdovs, lai Dievs dod viņam labu veselību, reiz jautāja: «Vai jūs bērnībā nekad neesat domājuši par pašnāvību?» Es atceros – kādreiz skatījos krāsnī uguns liesmās un man likās, ka galvā kaut kas nav kārtībā, kaut kas sāp, un domāju, ka varētu padarīt sev galu. Tas nozīmē, ka eksistenciālas domas iemaldās galvā arī saulainajā bērnībā.
Pieaugušie baidījās, ka taisnīguma principa dēļ es varētu kaut kur noplivināt sarkanbaltsarkano karogu.
Vecmāmiņa strādāja Matīsa tirgū. Tirgojoties ar gurķiem un mārrutkiem, viņa veselu kapitālu uzaudzēja, bet visa nauda sadega bankā. Tantes audzēja gladiolas, bija ļoti taupīgas un arī naudu pazaudēja bankā. Viena tante strādāja ēdnīcā. Ko viņas varēja ņemties ar to ēšanu! Savās Siguldas mājās gatavoja trīs ēdienus, sēdēja blakus un teica – kad ēd, nerunā. Man bija vienaldzīgs tas galertiņš, man lielākais prieks bija uzlikt uz rupjmaizes vecāsmātes gatavotos mārrutkus.
Mani interesēja mājas vīns pagrabā, ko viņas taisīja. Viņas varēja atļauties vezumiem malku sagādāt, bet mēs braucām ar vāģīšiem uz sporta veikalu un vedām mājās koka steķus, kuros pakoja velosipēdus. Es sēdēju pagalmā, vilku no tiem laukā naglas un zāģēju. Tas bija darbs, kas iemācīja pacietību. Bet tēvs man neļāva puķīti iestādīt. Bija jāved sūdi, jārok zeme – kāds prieks man var būt par dārzu?!
Augot tādā vidē, es biju piebāzts bērns. Vieni gribēja, lai es kļūstu par mežzini, mācīja, kā koki aug, otri vēlējās, lai esmu mākslinieks. Brālis Andris, kas par mani ir trīs gadus vecāks, iestājās filozofos, un es ar viņu kopā divus gadus biju celtnieku vienībā. Tādu bohēmu gan es dzīvē neesmu piedzīvojis! Visi filozofēja, runāja, kur dabūt aizliegtās grāmatas.
Tajā laikā sāku lasīt filozofu Nikolaja Berdjajeva, Vladimira Solovjova, Sērena Kirkegora grāmatas. Man patika tā vide, pat apsvēru kā brālis studēt Vēstures un filozofijas fakultātē.
Sākās Atmoda, un brālis kļuva par neatkarīgās Latvijas diplomātu. Domāju, ka tantes bija nepatīkami pārsteigtas, kad iestājos Konservatorijā Teātra fakultātē. Ak-tie-ris (izsmejoši)… Labāk labs aktieris, nekā slikts mežzinis.»
Mana ģimene
«Kļūstot pieaugušākam, es meklēju kontaktu ar vecākiem. Cilvēki manus vecākus ļoti mīlēja. Viņi rīkoja visus iespējamos svētkus – dzimšanas dienas, vārda dienas, Jaungada svinības. Galdi lūza, un es domāju – ko viņi var ēst, dzert?! Vakara noslēgumā vienmēr spēlēja kārtis, džokeri.
Skolotājiem arī bija bohēma. Es to zinu. Mūsu dzīvoklis bija skolas ēkā. Mamma bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, ilgus gadus strādāja par mācību pārzini.
Mans tēvs bija «kings», princis. Tas acīmredzot man pielipis no viņa. Viņš bija praktiskas dabas radošs cilvēks – režisors, vēstures un mākslas vēstures skolotājs, liela autoritāte tūkstošiem jauno cilvēku. Tautas teātris Sprīdītis, ko tēvs vadīja, Valmierā ir joprojām. Es neesmu tik praktisks kā tēvs. Korķus māku ieskrūvēt, bet tik un tā vienreiz salaidu dēlī un gandrīz nodedzināju māju.
Tēvam bija akvārijs, ko viņš pats tīrīja, viņš audzēja dažādu šķirņu vijolītes. Kā viņš to visu paspēja?! Kādreiz bija aizkaitināts, ka nenotiek pēc viņa prāta, bet mamma līdzsvaroja atmosfēru ģimenē, vienmēr nostājās dēlu pusē.
Tad es sapratu, ka eksistē ģimenes mafija, kurā ir iekšējie statūti, noteikumi.
Vecākiem bija ideālas attiecības. Abi šad tad noslēpumaini, klusi pakašķējās, bet mūsu klātbūtnē nekad nestrīdējās. Viņiem kāzās vedēji bija teātra vēstures veidotāji Žanis un Nora Katlapi. Vecāki mani bieži veda uz Valmieras teātri, bet es nejūsmoju par skatuves mākslu. Valmieras Viestura vidusskolas teātra klasē mācījās jaunieši no visas Latvijas. Viņi dzīvoja kopmītnēs, tur valdīja bohēma, un tā mani lielā mērā ievilka teātra gaisotnē.
Bija arī jaunības laika ambīcijas, es visu laiku apstiprināju savu autoritāti – biju klases un skolas vecākais. Biju lecīgs, bet ātri vien dabūju pa zobiem – iestājos Konservatorijā un momentā aplauzos. Man teica – tu, provinces "karali", paklusē… Viss izslīdēja no rokām. Mani iesauca armijā, kur es audzināju raksturu.
Bija ļoti sāpīgi pieņemt vecāku aiziešanu. Ilgi nevarēju ar to samierināties ne filozofiski, ne eksistenciāli, ne paļaujoties uz Augstāko. Tikai tad, kad mammai bija jāaiziet, mēs ar brāli iemācījāmies viņai pieskarties, noglāstīt, atzīties mīlestībā saviem vecākiem. Tikai tad mēs sākām par to runāt. Par to man ir liela nožēla. Mamma aizejot teica ļoti būtiskus vārdus: «Pārāk dārga maksa, dēliņ.»
Mēs ar brāli ļoti satuvinājāmies, mums izveidojās cieša radniecība, mēs to akceptējām un kaut ko būtisku tajā brīdī piedzīvojām. Tā bija pārāk augsta maksa, lai mēs to paziņotu pie mātes nāves gultas. Bet ja cilvēki citādāk nemāk…
Mums ar brāli vienmēr ir bijušas tuvas attiecības, bet mēs bijām aizņemti katrs savā darbā. Viņš pastāvīgi strādā Briselē. Tagad tiekamies biežāk. Kad viņš atbrauc, mūs ar dēlu Paulu uzaicina uz vakariņām. Andris ir lielisks pavārs, ēst gatavošana ir viņa aizraušanās. Pirms Ziemassvētkiem es sagādāju pīli un zosi. Zosi viņš gatavoja krāsnī, pīli – uz grila. Tā ir mana ģimene.
Par savu ģimeni es saucu arī Leonardu, lai gan mēs jau labu laiku esam šķīrušies. Arī viņa mani joprojām akceptē kā savu cilvēku. Mana ģimene ir arī meitas Almas Esteres māte (aktrise Aija Dzērve – aut.). Man ir arī daudz draugu.
Es neesmu apdalīts, bet man nav grūti atzīt, ka kādreiz jūtos vientuļš.
Kaut gan vientulība arī ir izeja no bezizejas. Tā ir sāpīga, skumja, bet nepieciešama sajūta. Neviens cilvēks tevi nevar darīt laimīgu. Tikai no paša atkarīgs, kā tālāk dzīvosi, realizēsies. Mīlestības resurss ir milzīgs. Tas ir vienīgais resurss, kas ir bez maksas, – ņem, lieto, mīli.»
Iekšējā bohēma
«Es joprojām iekšēji dzīvoju bohēmā. Tagad mēs esam kapitālismā, nevar katru dienu dzert un kāpt uz skatuves, bet es esmu audzis kopā ar Valmieras teātra dižgariem – Jāni Zariņu, Jāni Samauski, Ņinu Leimani, Pēteri Lūci, kas bija mans pirmais skolotājs, kad vēl mācījos skolā. Sekoja Valmieras periods, un, kad ierados Dailes teātrī, viss turpinājās – bija nepārtraukti svētki.
Bohēmā cilvēki runā nevis par rītdienas copi, auto, bet par mākslu, teātri, režisoriem, par to, ko šobrīd dara. Par brunčiem nerunā, TO vienkārši dara.
Bohēmā bija tāds baigais skaistums. Tagad tās nav un nevar būt. Nosacījumi citi, bāze cita. Ir jāstrādā, jābūt formā. Šis ir perfekcionisma laiks.
Kad ir daudz darba, kā šajā sezonā, ciguns man palīdz nomainīt bildi. Ciguna skolotāja saka – ja tu neej pie dabas, daba ir jāielaiž sevī, ir jāmeditē. Viņa arī māca – ejot ir jāskatās nedaudz augstāk. Tajā stāvā var pamanīt interesantas lietas – o-o! Man nav lauku māju, kur atpūsties. Kādreiz kopā ar dēlu aizbraucam uz Līgatni, kur pasakainā vietā pie pārceltuves Leonardai ir lauku īpašums. Kad biju jauns, kādu laiku tur dzīvoju, skatījos pirmo formulu.
Esmu azartisks. Man patīk spēlēt kārtis, uzspēlēt kazino. Esmu diezgan daudz nospēlējis un sev saku – nelien tur, nebūs! Kāds vēl vinnē, bet es – neko. Taču atmosfēra tur laba. Tu nespēlē uz reālu naudu, bet aplīšiem, tev pasniedz bezmaksas dzērienus. Romantiski. Tas ir vesels vesterns, jūties viņpus laika.
Riebjas, ja cilvēki moralizē – tas ir slikti, to nedrīkst! Man prieku rada dažādas izpausmes.
Savā laikā biju nevaldāms. Pārāk aizrāvos ar alkoholu, bet tas sāka traucēt ne tikai darbam, visam. Ir viens brīdis, kad alkohols ar tevi draudzējas, tevi izmaina, bet vienā brīdī tu saproti, ka nav vairs tās pirmreizīgās, līksmojošās sajūtas. Mākslīgo stimulatoru var nomainīt ar dzīves azartu, mašīnām. Jā, man patīk ātri braukt. Un esmu arī samaksājis par to. Iedomājieties, cik esmu naivs! Pirms gada uzstādīja jaunos radarus. Redzu, ka zīme ir, bet biju pieradis, ka radari ir kā lielas kastes ceļa malā. Mēs ar brāli ejam pārrakstīt veco mašīnu uz viņa vārda, un man paziņo, ka jāmaksā 480 eiro. Kāpēc tik daudz? – jautāju. Man atbild – ceļa nodoklis ir 85 eiro, bet pārējā summa – par radariem. Pēkšņi man pielec – radari ir augšā! Pusgadu braucu un pat nepiefiksēju…»
Vēlos mīlēt. Karstasinīgi
«Šobrīd esmu brīvs cilvēks. Man nav attiecību, uz ko es varētu bāzēt savu dzīvi, bet es neesmu zaudējis ticību mīlestībai. Mēs neesam nākuši pasaulē, lai būtu vieni, bet, ja dzīvē tā izveidojas, nevajag sist galvu pret sienu. Prinči ir prinči. Kurš gan ilgi var paciest prinčus! Viņiem tas komplektiņš ir citādāks. Es to saku ar veselīgu pašironiju. Attiecības ir brends, un, lai arī tās nav fundamentālas, vēlos, lai ir draudzīgas. Man ir par maz, lai satiktos tāpat vien. Bet sliktās attiecībās es nespēju dzīvot. Tad ir jāiet prom.
Jā, provinces princi meitenes aplidoja, bet es nekad neesmu to izmantojis. Mocījos ar puikas kompleksiem, nevarēju divus vārdus pateikt meitenei. Mēs staigājām rociņās sadevušies, es runāju kaut kādas stulbības – par mācībām un vēl kaut ko, bet ne par dzīvi.
Man vēl nesenā pagātnē bija diezgan lieli kompleksi attiecībā uz to, ko tādā brīdī runāt?! Mana attiecību formula bija šāda – samīlējam viens otru tā kārtīgi, un tu redzēsi, kā mēs satuvināsimies.
Tā nebija vienkārši meitenes aplenkšanas formula, es patiešām tā domāju! Kad jau esi attiecībās, ir svarīgi, ko no tām vēlies – ikdienu vai svētkus. Es no attiecībām gaidu ikdienišķo. Attiecībās ir jāmīl rutīna un jābūt brīviem. Tu ar otru cilvēku katru dienu sēdi uz viena poda, labākā gadījumā ir divas vannasistabas, tualetes, un nevajag kautrēties no savām vājībām. Tu gribi nākt mājās, vari pliks staigāt pa māju, ar otru runāt par jebko, arī visādas muļķības, un tev nav jājūtas ļoti svarīgam.
Sievietēm bieži vien attiecībās trūkst romantikas. Man ikdiena ir romantika, čurāt kopā man ir romantika, nevis tikai ziedu dāvināšana, operas apmeklējums. Mana ciguna skolotāja mācīja lietišķāk izturēties pret mīlestību, bez nepārtrauktas emocionālas klātbūtnes. Mēs bieži vien uz sevi, saviem tuviniekiem, mīļoto cilvēku skatāmies emocionāli pārāk sakāpināti. Ne viss dzīvē ir tik krāsaini.
Man ir labas attiecības ar saviem bērniem. Meitu Esteri Almu pēdējā laikā teātrī neesmu redzējis. Bērnībā viņu tas fascinēja, bet šobrīd ir pusaudzes periods, un viņai ir savas prioritātes, izvēles, kurās mēs nejaucamies. Dēls strādā reklāmas jomā. Pauls līdz 18 gadiem dzīvoja pie manis.
Pauls ļoti pārdzīvoja, kad nāca pasaulē mana meita. Tas bija sarežģīts, "čakarīgs" laiks. Viegli nebija, bet es nejutu, ka būtu savārījis nepatikšanas. Gluži otrādi – tā ir brīnišķīga sajūta, ka man ir meita. Nu, labi, viss nenotika klasiski, kā maniem vecākiem, viņu draugiem, kam attiecības bija korekti sakārtotas. Katram dzīvē ir savs scenārijs. Neesmu teicis, ka jutos komfortabli, aiziedams prom no ģimenes, bet man ir labas attiecības gan ar bijušo sievu, gan ar meitas māti.
Es visu laiku esmu dzīvojis atvērtā sistēmā. Man nepatīk vazāt līdzi kaut kādu šlepi, esmu centies visu atrisināt.
Dievs man nav devis ļaunatminību, es nevaru ilgstoši būt uzvilcies. Man apnīk.
Mani neviens nav tik dziļi aizvainojis, lai es nespētu piedot. Vai spēju piedot atraidījumu? Nu, pasāp, bet ej tālāk, nesēdi tajā unikāli dramatiskajā sajūtā! Sāpes un ciešanas ir skaistas, bet jājūt robeža, kad tu jau sāc par tām tīksmināties, justies upuris, mazliet aizskarts, gribi, lai tevi pažēlo. Ir cilvēki, kam patiesi ir vajadzīga līdzjūtība, palīdzība. Ne tikai tiem, kas materiāli ir maznodrošināti, jūtas vientuļi, palīdzība ir vajadzīga arī tiem, kas ir darboties un dzīvot spējīgi, bet jūtas nederīgi, izstumti. Visiem novēlu attiecībās būt brīviem, beigt paģērēt. Tas ir grūti. Es pats romantiskos periodos esmu greizsirdīgs, privātīpašniecisks. Pēc tam tas apnīk, atslābst, un paliek ikdiena. Tā ir ļoti svarīga. No ikdienas es negaidu nepārtraukto tauriņdeju.
Vīrietim primāri nepieciešams sevi realizēt, taču nenoliedzami es vēlos ģimeni, vēlot mīlēt. Nevis mīlēt kaislīgi, ne arī eiforiski sentimentāli – wou! –, bet vienkārši mī-l-ēt (līgani). Mīlēt karstasinīgi, kā malkot labu konjaku, kas padara dzīves kapacitāti un asinsriti straujāku – tak, tak – un atbrīvo no liekām problēmām. Bet galvenais – nevajag baidīties zaudēt. Pazaudēsi, ja būs lemts. Jebkurš zaudējums ir sākums veiksmei, laimes piepildījumam. Tikai nedrīkst sēdēt un gaidīt, kad mīlestība atnāks pati. Ja arī jūties viens, ir sociālie tīkli, vienmēr esi gaidīts korī, sporta zālē, interešu klubos, pulciņos. Mēs varam justies vientuļi, īpaši Ziemassvētkos. Taču ir piedzimis Kristus bērniņš, un mēs vairs neesam vieni…» (Mūsu saruna notika Ziemassvētku priekšvakarā.)
