Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Klubs» 2016. gada 8. numurā.
– Vai ir kāds tēva padoms, kuru atceraties joprojām?
– Pirmkārt, tēvs man parādīja dzīvē ceļu. Mamma bija mājsaimniece, bet tēvam piederēja audumu veikals. Austrumos jau ir pieņemts – ja tēvs ir kurpnieks vai muzikants, arī dēli iet šo ceļu. Pie tēva uz veikalu bieži nāca franču diplomāti, lai pirktu drēbi uzvalkiem. Sarunas ar ietekmīgiem cilvēkiem ietekmēja tēva domāšanas veidu, viņš saprata, ka akcents jāliek nevis uz biznesu, bet izglītību. Tēvs gribēja, lai visi bērni mācās. Pateicoties viņa sakariem, es tiku Kabulas franču licejā – tā bija aristokrātiska iestāde, kas atradās līdzās karaļa pilij, tur mācījās karaļu, ministru bērni. Un par to tēvam esmu ļoti pateicīgs, ka viņš šādi ievirzījis manu ceļu. Ja cilvēkam ir izglītība, viņam vieglāk dzīvot. Man ir seši brāļi un māsa, mums visiem ir izglītība.
– Kurš no astoņiem bērniem, jūsuprāt, dzīvē visvairāk sasniedzis?
– Mēs visi – katrs savā jomā. Neviens nav atpalicis. Bet advancētākais izrādījos es (smejas). Pārējie brāļi dzīvo Amerikā, Dānijā, Beļģijā, viens ir Kabulā, jo tur jāpieskata māja, bet arī viņam ir Lielbritānijas pilsonība. Man kā vecākajam dēlam ir vislielākā atbildība.
– Tātad jūs ģimenē esat līderis?
– Saskaņā ar Austrumu tradīcijām vecākajam dēlam pēc tēva ir ļoti liela un nopietna atbildība. Mums nav kā Eiropā, kur, sasniedzot 18 gadus, jaunietis ir brīvs. Lai cik gadu katram būtu, tik un tā es kā vecākais esmu atbildīgs. Ja brāļi lūdz, dodu viņiem padomu. Piemēram, biznesa jautājumos.
– Palīdzat arī finansiāli?
– Dažreiz, lai gan viņi paši strādā.
– Kādā valodā savā starpā runājat?
– Persiešu, farsi.
– Uz Kabulu bieži braucat?
– Gadā 2–3 reizes. Pie brāļiem citās Eiropas valstīs sanāk aizbraukt retāk. Kad ir svētki, cenšamies būt visi kopā, diemžēl tas sanāk reti.
– Kur mācās jūsu dēli?
– Vecākais, kuram tagad ir 28, Vestminsterā ieguva augstāko izglītību, pēc tam Londonā ekonomikas skolā maģistra grādu. Tagad viņš Latvijā nodarbojas ar mikrokredītiem. Bet jaunākais, kuram ir 16, mācās koledžā Šveicē.
– Kad PSRS iebruka Afganistānā, jums bija…
– 14.
– Ja būtu vairāk, nāktos karot?
– Atceros, kad dzirdējām pirmos šāvienus, franču pasniedzēji mierināja – nebaidieties, tur taisa tuneļus. Es negribēju karot, mans mērķis bija Francijā iegūt augstāko izglītību. Protams, esmu savas dzimtenes patriots, bet toreiz tādas vienotas frontes pret PSRS nebija, tā veidojās gadu gaitā.
– Jūsu mājaslapā rakstīts, ka 1978. gadā Kabulā notika KGB apvērsums.
– Amins iznīcināja Taraki. Savukārt PSRS iznīcināja Aminu, parādījās Babraks Karmals… Kurš tad Aminu pilī nogalināja? Tā tiešām bija PSRS VDK roka…
Tas ir brīnums, ka esmu palicis dzīvs.
Jo mums 7. klasē klasesbiedru starpā bija debates. Es biju karaļa pusē. Pie mums uz pārrunām nāca specdienestu pārstāvji, pēc tam sāka pazust puiši, kuri atbalstīja karali…
Agrāk tika solīts, ka tie, kuriem būs labas sekmes, brauks mācīties uz Parīzi. Taču 8. klasē sapratu, ka izejas nav. Diplomātiskās attiecības ar Franciju bija sarautas. Izeja bija tikai uz sociālistiskajām valstīm.
Kabulas Politehniskajā institūtā bija sagatavošanas fakultāte, kur strādāja padomju pasniedzēji. Labi atceros, ka pasniedzēja no Krasnojarskas, kas mums mācīja krievu valodu, reiz jautāja: «Gulam, kāds ir tavs mērķis?» Atbildēju: «Gribat godīgu atbildi? Ja ne viss šitais, es būtu Parīzē! Man nav izejas.»
Pasniedzēja teica: «Zini, Baltijā ir tāda pilsēta Rīga, ko mēs saucam par mazo Parīzi.» Tā arī bija, man ļoti iepatikās Rīgas arhitektūra un latvieši – atvērti, audzināti, kulturāli.
Lidostā mani sagaidīja Leonards Adamovičs – Rīgas Civilās aviācijas institūta dekāna vietnieks darbā ar ārzemju studentiem. Viņš daudz stāstīja, rādīja svarīgākās vietas. Negribu glaimot, bet es tiešām sajutu vietējo garu, kultūru. Man ir daudz draugu latviešu. Tas, ka ar dažiem tagad ir domstarpības, nevar sabojāt kopējo attieksmi.
– Kāpēc nevienam neizdodas iekarot Afganistānu?
– Ne angļiem, ne krieviem, ne kādam citam. Savulaik Maķedonijas Aleksandrs iekaroja daudzas zemes, bet teritoriju, kur tagad ir Afganistāna, nespēja… Afgāņiem raksturīgi, ka viņi nelien cita baznīcā ar savu taisnību, un viņiem arī nepatīk, ja kāds cits nāk un māca dzīvot.
Šodien mums daudz problēmu sagādā Pakistāna, jo tā Afganistānu izmanto kā zināmu zīmolu viltojumu produkcijas realizācijas vietu. Arī Turcija…
No kurienes Eiropā tā miljonu lielā bēgļu straume? Liela daļa nāk caur Turciju, daudzi iemanījušies ar bēgļiem taisīt biznesu. Caur Stambulas lidostu muša nevar izlidot, bet pārējā robeža ir vaļā. Brutāla shēma. Erdogans (Turcijas prezidents – aut.), lai sakārtotu robežas, prasa no Eiropas Savienības sešus miljardus eiro. Viņš grib vieglu naudu. Tā ir šantāža.
– Jums acīmredzami nesimpatizē Erdogans.
– Ziniet, kāpēc? Dievs viņam devis troni, lieliskas iespējas, lai paceltu Turciju. Bet viņš jaucas citu valstu, arī Afganistānas, iekšējās lietās, pazemo vienkāršos cilvēkus. Viņš grib atjaunot Osmaņu impēriju un iedomājies, ka ir 21. gadsimta sultāns Suleimans.
– To pašu var teikt par Krieviju – nelieniet citās zemēs!
– Protams, Krievijai savas problēmas, savas ģeopolitiskās intereses, tai vajag izeju uz Vidusjūru, savas bāzes. Bet pasaulē jau ir izveidota sava kārtība, tāpēc jāciena ANO statūti. Domāju, ka visiem drīzāk vajadzētu apvienoties cīņai pret fanātismu, vahābismu.
– Putins, tāpat kā Erdogans, grib atjaunot impēriju.
– Putins ir divējāda personība. No vienas puses, viņš pēc Jeļcina Krievijā ieviesis kārtību. No otras – kad pie manis atbrauc krievu draugi, es redzu, kādas sekas ir sankcijām, krīzei. Maskavā nav kustības. Putina reitings Krievijā ir augsts, bet cilvēki zaudējuši savu biznesu, kapitālu.
Ir bezjēdzīgi ko teikt par impērijas atjaunošanu. Tagad tas ir ļoti grūti izdarāms. Baltija ir NATO, Eiropas Savienībā, Šengenas zonā. Turklāt ekonomiski Krievija ir ļoti vāja. Pat Balkrievija, kopš sankcijas atceltas, grib uz Eiropu.
Kas attiecas uz citām bijušajām PSRS republikām, arī tur izveidojusies, kā raksta Spriņģes kundze, sava elite, kas negrib atdot varu. Jo ir uzkrājies kapitāls. Nezinu, varbūt Kirgizstāna grib atpakaļ savienībā, bet Uzbekistāna – 100% negrib. Kad Ņujorkā 2001. gadā notika terorakts, kurš Amerikai pirmais pastiepa draudzīgu roku? Tas bija prezidents Karimovs, piedāvājot Hanabadas kara lidlauku, lai ASV var cīnīties pret Al-Qaeda, Taliban.
Tiltu pār Amudarju, pa kuru savulaik PSRS izveda karaspēku no Afganistānas, tagad izmanto NATO. Uzbekistānai šobrīd ir starptautiska autoritāte. Tāpēc mani aizskar, ja Latvijas presē parādās uzbrukumi uzbeku elitei.
– Kā sankcijas pret Krieviju, nestabilā situācija Austrumos ietekmē jūsu naftas biznesu?
– Jebkura profila biznesā galvenais ir sakari. Gadījuma rakstura attiecības – nopērc un pārdod – nopietnā biznesā nemēdz būt. Mēs neesam atradņu īpašnieki, ražotāji, mēs esam treideri, mums ir labi sakari valstīs, kas ražo un eksportē naftu. Kad ir labas atlaides, nav tik svarīgi – vai barels maksā 38 vai 60 dolārus.
Apmēram 60% naftas pērkam Turkmenistānā, šī valsts ir ļoti ērta no loģistikas viedokļa. Kopš sankcijas atceltas, 10–15% pērkam Irānā. Tikpat arī Krievijā. Transportējam uz Afganistānu, strādājam arī Ukrainas, Grieķijas virzienā.
– Vizītkartē rakstīts, ka jūsu naftas firmas ofiss atrodas Honkongā.
– Mums ir ofisi Honkongā, Stambulā un Rīgā. Līdz 2014. gadam pamatā strādājām, lai ar naftas produktiem nodrošinātu NATO un sabiedroto valstu spēkus Afganistānā. Tur bija divas kompānijas, kuras uzvarēja tenderī par naftas piegādi NATO. Tās no viena treidera iepirka 20 000 tonnu, no cita – 50 000. Es ar savu kolektīvu piegādāju 80 000–90 000 tonnu gadā. Pēc 2014. gada, kad NATO spēku klātbūtne ievērojami samazinājās, tie vairs nepiedalās karadarbībā, tanki nebrauc, lidmašīnas nelido, arī mūsu apgrozījums sarucis par 50–60 procentiem.
Samazinājies arī kokvilnas apgrozījums, kas kādreiz bija mūsu pamatbizness. Tagad Eiropa kokvilnu iepērk daudz mazāk. Turklāt daudzas valstis – Ķīna, Bangladeša – pa taisno bez treideriem slēdz līgumus ar Uzbekistānu. Valdība vienojas ar valdību. Līdz ar to mūsu galvenais bizness paliek nafta.
– Kāda ir biznesa vide Latvijā – eiropeiska vai postsovjetiska?
– Jūs uzdevāt tik sāpīgu jautājumu. Esmu bijis starpnieks starp Centrālāziju un Latviju, reklamēju Latviju kā valsti ar eiropeiskiem uzskatiem. Bet tad pats saskāros ar dažiem parazītiem, kuri izmanto psiholoģiskā spiediena, reputācijas graušanas, nomelnošanas metodes.
– Līdz 2013. gadam jūs Latvijā, kā pats sakāt, bijāt zelta cilvēks.
– Savulaik pie manis vērsās dažādu valstu, tostarp Latvijas, ārlietu un satiksmes ministriju pārstāvji, lai es palīdzētu izveidot tranzīta koridoru NATO un sabiedroto valstu kravām no Latvijas. NATO Afganistānā atrodas no 2001. gada, bet kravas caur Latviju sāka nākt ap 2005.–2006. gadu. Agrāk šim mērķim tika izmantota dienvidu plūsma, bet Islāmābāda, Karāči un citas pilsētas kļuva nedrošas. Par labāku tika atzīts ziemeļu virziens. Es savu misiju izpildīju, piedalījos koridora veidošanā, organizējot vizītes, saskaņojot protokola lietas, īpaši prezidenta Karzaja laikā.
– Kad un kāpēc jums sākās problēmas?
– Problēmas sākās pēc tam, kad pie manis vērsās mani ukraiņu draugi par to, ka kāds Latvijas uzņēmējs viņus ir piešmaucis par 50 miljoniem…
– Kas ir šis cilvēks?
– Nāks laiks, un es nosaukšu visus uzvārdus.
Viens ir uzņēmējs, kurš bijis pietuvināts valsts varai, otrs – specdienestu darbinieks, kas viņam palīdzēja.
– Jūs pieļāvāt kļūdu?
– Nē, tā nav kļūda. Runa ir par ukraiņu naftas platformām. Ukraiņu rīcībā pat ir šī uzņēmēja rakstīta kvīts, ka viņš 2013. gada februārī apņemas naudu atdot. Mani partneri teica – Gulam, mēs negribam šo lietu kārtot caur tiesu, jo tas prasīs daudz laika. Tu esi ietekmīgs cilvēks, palīdzi mums! Es ar šo uzņēmēju pats nerunāju, bet nodevu informāciju caur cilvēkiem…
– Nožēlojat?
– Nē, kāpēc? Ja jums būtu problēmas Uzbekistānā vai Afganistānā, kāds būtu jūs apvainojis un jūs man lūgtu palīdzību – Gulam, vai ir iespēja situāciju noregulēt? –, es mēģinātu atrast kopēju valodu. Ja mani ukraiņu draugi lūdz, kā es varu viņus ignorēt? Ja man Ukrainā būtu problēmas, es arī grieztos pie viņiem.
– Tātad jūsu dzīve krasi mainījās, kad minētajam uzņēmējam likāt saprast, ka 50 miljoni būs jāatdod.
– To jau varēja saprast festivāla Jaunais vilnis laikā, kad viņš kā ļoti skaudīgs cilvēks redzēja, ka viņa apšmauktie ukraiņi sēž ar mani kopā pirmajās rindās gandrīz vai 24 stundas. Starp citu, kopš 2002. gada, kad sākās Jaunais vilnis, pirmajās rindās 20 vietas vienmēr ir manējās. Tās domātas maniem viesiem no Uzbekistānas, Ukrainas, Kazahstānas, Krievijas.
Mani jau brīdināja, ka šis uzņēmējs nav no tiem, kurš runā tieši, bet sagādā ļoti nopietnas problēmas, tā ir viņa metode. Tieši pēc minētajiem notikumiem saimnieciska strīda lieta par kokvilnas kravu pēkšņi pārtapa krimināllietā (runa ir par deviņus miljonus vērtās tadžiku kokvilnas kravas pazušanu, lietā apsūdzēts Gulami un vēl divas personas – aut.).
– Jūs nobijāties?
– Absolūti nē. Tā ir politiķu un ietekmīgu personu kļūda, ka viņi baidās no šādiem cilvēkiem. No viņiem baidīties nevajag. Latvija nav totalitāra valsts. Demokrātijā visi likuma priekšā ir vienādi. Bet, ja lietu kārtošanā izmanto vecās padomju, KGB netīrās spiediena metodes, tas ir nepieļaujami. Domāju, tas ir mūsu valsts vājums, ka tā uz to visu raugās kā uz normālu parādību.
Par ko savulaik paņēma ciet cienījamo Lembergu? Viņš taču strādā valsts labā. Kādu Ventspili viņš ir izveidojis!
– Jā, Lembergs pilsētu ir sakārtojis, bet nebūsim naivi, runājot par viņa personīgā kapitāla uzkrāšanas niansēm.
– Paskatīsimies uz to no filozofijas, brīvā tirgus, kapitālisma viedokļa. Pirmatnējam kapitālam taču kaut kad ir jāparādās. Līdz 90. gadu sākumam nevienam no mums nekā nebija. Ko nozīmē valsts īpašumu nodot privātās rokās? Rupji sakot, tas jau ir grēks! Jo cilvēki desmitiem gadu strādājuši, lai izveidotu, piemēram, rūpnīcu. Bet mēs nevaram tagad visu novelt uz vienu personu. Tādi cilvēki ir ne tikai Latvijā, Krievijā, Āzijā. Viņi ir visur. Nu nevar visu laiku savus varoņus urķēt.
Kāpēc es cienu Lembergu? Tāpēc, ka viņš tur līdzsvaru – domā par sevi un arī par valsti. Tas taču ir normāli. Bīstami ir tie, kuri domā tikai par sevi.
Uzņēmējs, kurš vēršas pret mani, arī bijis komjaunietis, bet ko viņš ir paveicis? Visu laiku kā vēzis bijis tuvu valsts pārvaldei. Nozadzis 50 miljonus un uzsācis biznesu Londonā…
Deviņdesmit procentus kapitāla, ko esmu nopelnījis ārpus valsts, ieguldīju Latvijā. Neesmu šo naudu slēpis ne Vācijā, ne Šveicē, ne Dubaijā, ne Singapūrā…
– Tātad jums nav neviena ofšora?
– Es strādāju ar ofšoriem, jo man ir tranzītbizness, bet nauda, kas nopelnīta pat ofšoros, nav noslēpta, bet ieguldīta te. Viss, kas ir Latvijā, ir uz mana un manas sievas vārda. VID priekšā esmu tīrs.
– Jums ārpus Latvijas ir nopietns bizness. Kam jums tās divas Vecrīgas viesnīcas, kas nebūt nav tik rentablas, rada tik daudz problēmu, grauj reputāciju?
– Ziniet, ir divi momenti. Savulaik man pazīstami cilvēki ierosināja – nopērc viesnīcu, citādi, kad braucam ciemos, tev vienmēr jādomā, kur mūs izmitināt.
Otrkārt – tā ir ļoti laba investīcija. Savulaik Vecrīgā par 5000 kvadrātmetrā nevarēja nopirkt zemi, piedāvāja par 10 000. Pieņemsim, tagad es nopērku par 15 000, pēc pāris gadiem cena būs 25 000. Tas ir labs serviss maniem viesiem un labs bizness, cerot, ka kapitāls vairosies.
Spānijas, Anglijas, Norvēģijas pensiju fondi Latvijā īpašumos un ēkās ieguldījuši līdzekļus. Viņiem liela pieredze, viņi taču zina, ko dara. Ja naudu iegulda bankā depozītā, viņi nopelna labi ja vienu procentu, bet ar nekustamo īpašumu – 10–15 procentus gadā. Tā ir biznesa kalkulācija. Ja man teiktu – nopērc daudzdzīvokļu māju Purvciemā, Ķengaragā, es to asnedarītu.
– Kādi viesi bijuši jūsu viesnīcā?
– Parisa Hiltone, Ališers Usmanovs (miljardieris, tiek uzskatīts par bagātāko cilvēku Krievijā – aut.), Renats Ahmetovs (Ukrainas oligarhs – aut.), Ungārijas premjers, prezidenta Karimova ģimene.
– Kādas jums tagad ir attiecības ar Uzbekistānas prezidenta cilvēkiem?
– Draudzīgas. Latvijai ar Uzbekistānu ir ļoti labs politiskais un ekonomiskais dialogs. Jā, kravu apjomi ir samazinājušies, bet, ja mēs tagad apvainosim mūsu uzbeku draugus, mēs cietīsim vēl vairāk. Vai tad tas ir slikti, ka Uzbekistānas elite uz Latviju sūta mācīties savus bērnus?
– Un tomēr – vai jūsu attiecības ar prezidenta Karimova tuvāko apkārtni beidzamajos gados nav pasliktinājušās?
– Nē, tās ir normālas.
– Neskatoties uz to, ka Karimova meitas brālēns, jūsu bijušais darījumu partneris Akbars Abdulajevs, kura vārdā jūsu oponenti pretendē uz abām viesnīcām, Uzbekistānā kritis nežēlastībā?
– Uz viņu ir apvainojusies prezidenta ģimene. Viņš pārlieku daudz blefoja, piesedzoties ar cienījamiem vārdiem, piesavinājies simtiem miljonu valsts naudas. Akbars tagad sēž. Mans Latvijas oponents, kurš it kā pārstāv Abdulajeva intereses, nekad ar viņu nav ēdis pie viena galda. Kā viņi varēja satikties? Kopš aresta nevienam nav pieejas. Es runāju ar Abdulajeva tēvu, pat viņš nevar satikties ar dēlu.
– Kad jūs beidzamo reizi redzējāt Abdulajevu?
– 2012. gada jūlijā.
– Bet jūs gribētu satikties?
– Protams, bet nav pieejas. Mani oponenti, kas uzdodas par Akbara pārstāvjiem, saprot, ka viņš sēdēs ilgi, par 800 miljonu zādzību būs nopietns pants. Turklāt viņam nav izdevīgi uzrādīt, ka kaut kur ārzemēs ir nauda, īpašumi. Viņš nevar to pierādīt. Domāju, ka mani oponenti pārstāv tikai savas, ne Abdulajeva intereses.
– Viesnīcu lieta ir ļoti komplicēta. Taču jūsu vājā vieta ir epizode ar Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Ivetu Bērziņu, kura tika aizturēta, balstoties uz bijušās prokurores Irinas Bogdanovas liecībām, – proti, jūs esat tiesnesi kukuļojis, lai panāktu sev labvēlīgus spriedumus.
– Jūs sakāt, ka Bērziņa ir mana vājā vieta, bet viņa reāli nav pie vainas, viņa viesnīcu razborkās vispār nav piedalījusies.
– Bet lietā ir kukuļošanas epizode.
– Bērziņa tiek aprunāta. Bogdanova zināja, kur man ir strīdīgi jautājumi, viņa teica – es pazīstu šo cilvēku, to cilvēku… Viņa bezatbildīgi likusi pa sitienam arī tādus cilvēkus kā Bičkovičs, Guļāns… Piemēram, reiz viņa teica, ka Bičkovičs sēž Imantā pie spēļu automātiem, nepietiek naudas, steidzīgi vajag 5000, es aiznesīšu… Vai normāls cilvēks tā var teikt?
– Advokāts Egons Rusanovs Re:Baltica publikācijā par jums teicis: «Viņš deva, viņam nebija izejas, jo cīnījās par savu biznesu, kā mācēja un saprot. Jā, nav attaisnojuma no likuma skatpunkta, bet kā biznesmeni viņu var saprast.»
– Es jau arī pats to saku, es tiešām sabijos, jo līdz tam man nav bijusi darīšana ar tiesām. Bogdanova teica – tu šo sistēmu nezini, tiesai ir vienalga, kādi tev papīri, jo tiesa papīrus nelasa. Dod naudu, es visu atrisināšu!
– Tiesnesei Bērziņai tomēr nācās pamest darbu.
– Ja tādi netīrumi katru dienu gāžas, vai sieviete to var izturēt?
– Cik daudz naudas Bogdanovai, kurai nu jau citā lietā piespriesti četri gadi par kukuļa izspiešanu, esat iedevis?
– Kopumā divu gadu laikā, aizbildinoties ar dažādiem iemesliem – te mašīna salūzusi, te kāds jautājums jārisina, te kādam jāpalīdz –, viņa no manis saņēmusi 150 000–200 000 eiro.
– Jūs esat vientiesīgs, ja tā dodat naudu.
– Tā ir, mani nav ilgi jālūdz. Nopietni saku – savas labsirdības un dāsnuma dēļ daudz ienaidnieku esmu iemantojis.
– Varbūt jūs labi neorientējaties cilvēkos?
– Kaut esmu austrumnieks, man ir tik liela Rietumu ietekme, ka ticu cilvēkiem uzreiz. Neanalizēju, bet ticu.
Tēvs man ir iemācījis vienādi izturēties pret jebkuru cilvēku – bagātu vai nabagu. Palīdzēšu, ja kādam uz ielas izstiepta roka. Kāpēc ne? Jo vairāk dod, jo vairāk Dievs naudu vairo.
– Tad jau Vecrīgas diedelnieku publika jūs pazīst?
– Neticēsiet, bet dažreiz viņi, pa gabalu mani ieraugot, skrien. Kad esmu ar viesiem, pat neērti kļūst. Dažreiz saku – kad ar mani ir cilvēki, nenāciet. Ja esmu viens, palīdzēšu. Daži jau deviņos no rīta, kad mašīna apstājas, dežurē. Vai man žēl iedot piecus, desmit eiro?
– Jūs ar Bogdanovu iepazīstināja Ivans Haritonovs.
– Jā, tas notika 2012. gadā, viņš teica, ka Bogdanova ir laba juriste. Ivanam ir paziņa Viktors Čevers, kuram metalurģijas biznesā bija problēmas ar kazahiem – rupji sakot, viņu uzmeta. Ivans saka – palīdzi, parunā ar saviem kazahiem. Reāli noticēju un aizlidoju uz Kazahstānu risināt jautājumu.
Bet drīz viņa dēļ man sākās VID auditi… Pirmo reizi ar tiem saskāros, man vajadzēja konsultācijas, un Ivans rekomendēja Bogdanovu – krāpnieci un meli, viņa teica, ka ir saistīta ar VID, tikai pēc tam uzzināju, ka viņai ar to nav nekāda sakara.
– Sanāk, ka Ivans ieteica jums sliktu juristi.
– Ļoti sliktu, viņa no manis izspieda naudu. Bogdanova katru nedēļu kaut ko izdomāja, te uz pārrunām viesnīcā uzaicināja kādu ekonomisko policistu, te muitnieku, te noziedznieku… Sēdēja te lejā, viesnīcas restorānā.
– Un nemaksāja.
– Skaidrs, ka nemaksāja, izmantoja restorānu kā savu ofisu. Viņa to darīja demonstratīvi, lai parādītu, kādi viņai sakari, iespējas, lai man būtu lielāka uzticība.
– Haritonovs saprata, ko jums iesmērējis?
– Man šķiet, viņam tas nepielēca.
– Pat neatvainojās?
– Nē, nē.
Es agrāk tiešām domāju, ka viņš ir cilvēks, kuram svarīgs tāds jēdziens kā понятия.
Absolūti nē. Viņš izmanto maksimāli kāda cilvēka iespējas un rīt jau atrod nākamo. Ja viņš ievērotu savus cilvēciskos principus, būtu citādi.
– Starp citu, kā jūs ar Haritonovu iepazināties?
– 2007. gadā, kad nopirku šo viesnīcu, viens cilvēks, kura bērns ar manējo kopā mācījās, teica, ka ir tāds Haritonovs, pie kura ciemos bieži uz sacensībām brauc bokseri no Krievijas, citām valstīm. Man savukārt ir viesnīca. No jēdziena «draudzība» te nebija ne smakas. Bogdanovas dēļ ar Ivanu attiecības sabojājās. Jo cik var no govs slaukt pienu…
– Jums nav bail?
– Nē, esmu ticīgs cilvēks. Par savu rīcību man ir bail tikai Dieva priekšā. Latvijā ir daži cilvēki, piemēram, iepriekš minētais uzņēmējs, kuri rada apstākļus, lai būtu bail. Jūs skatāties TV kanālu Planet? Tīģeris skrien pakaļ laupījumam. Ja tas apstājas, arī tīģeris apstājas. Bet, kad laupījums sāk slēpties, tīģeris viņu vajā. Ar tādiem cilvēkiem jārunā viņu valodā. Ja tu mani aiztiec ar pirkstu, gaidi atbildi ar dūri. Esmu uzņēmējs, un man apkārt ir augstākā politiskā elite – Vidusāzijā un arī te, Latvijā, daudzus pazīstu. Man tie ielu žuļiku gājieni ir… Es visiem līdzekļiem likumīgā ceļā, un ne tikai Latvijā, panākšu, ka dzīve šos cilvēkus pārmāca. Lai mācās demokrātiju.
– Jūs esat Austrumu cilvēks, bet bieži piesaucat Rietumu vērtības.
– Franču licejā mani audzināja eiropeiskā garā. Šodien ir moderni, ka oligarhu, elites bērni tiek sūtīti uz Eiropu, lai viņi mācās Rietumu dzīves vērtības.
– Kā jums šķiet, vai Latvijā ir viegli nopirkt cilvēkus?
– Nopirkt nē. Bet viegli ir iznīcināt cilvēka biznesu, izmantojot sakarus valsts struktūrās. To es izjūtu. Esmu pārliecināts, ka uzņēmējs, par kuru runāju intervijas sākumā, deva instrukciju koordinatoram dienestos: ir tāds personāžs Gulams Gulami – močījiet viņu! Astoņos no rīta pie manis ieradās vienība Omega ar suni, automātiem un četriem izmeklētājiem. It kā es būtu pieķerts ar ieroču vai narkotiku kravu. Un neko neatrada… Katru cilvēku var aizturēt uz trim stundām, bet kāpēc jāsūta Omega? Kāpēc jāpārbauda bērna mugursoma? Pat sabijos, ka mājās kas tiks piemests… Šāda rīcība ir reāli bīstama biznesam, investoriem.
– Jums nav savu cilvēku tiesībsargājošajās struktūrās?
– Es ticu Visaugstākajam, atbalstu saņemu no Viņa. Es esmu vīrietis – kā akmens, kurš pārbaudījumos kļūst vēl cietāks, bet, kad aiztiek manu ģimeni, sievu, bērnus, tas aizskar vīrieša pašcieņu.
Esmu pateicīgs liktenim, ka man ir tāda sieva, grūtos brīžos viņa man ir kā draugs – nevis raud, kliedz un krīt panikā, bet morāli un dvēseliski atbalsta. Mēs apprecējāmies 1988. gada 25. jūnijā un kāzas nosvinējām restorānā Sēnīte. Tik skaista vieta, kas tagad ir aizlaista… Kopā esam 28 gadus.
Zināt, kā ir? Es esmu Latvijas pilsonis. No ticības un reliģijas viedokļa – tur, kur dzīvoju, elpoju gaisu, kur ir mana sieva, bērni, tur ir mana dzimtene. Dievs mani te sūtījis.
Parādiet kādu Austrumu izcelsmes cilvēku, kurš tik daudz izdarījis Latvijas labā. Biznesu esmu sācis ne jau caur privatizācijas shēmām, bet tāpēc, ka mīlu un cienu šo valsti. Tāpēc gribētu saņemt lielāku atbalstu no valsts, kad kāds mēģina nekaunīgi iznīcināt manu biznesu.
Es Latvijā esmu ieguldījis 80 miljonus eiro, radījis darbavietu 250 cilvēkiem. Varēju šo naudu ieguldīt Singapūrā, Honkongā, Emirātos. Es tur būtu šeihs, un valsts mani aizstāvētu.
– Jūs gribētu būt Latvijas šeihs?
– Tāda titula Rietumos nav. Un tādas zvaigžņu slimības – esmu šeihs, karalis – man nav. Austrumos es varētu būt ministrs, viceprezidents, bet tas nav domāts man. Esmu biznesā, un man patīk biznesa paplašināšana. Es neapstājos, nekad neatslābstu, visu laiku esmu kustībā. Kustība ir atpūta. Kad tās nav, tad nogurstu. Man patīk, ja pie manis brauc cilvēki un es braucu pie viņiem. Tikšanās ar nopietniem cilvēkiem dod stimulu. Es apzinos, ka pret savu sievu un bērniem esmu netaisns, jo reti sanāk būt kopā ar ģimeni. Tomēr uzskatu – kamēr ir spēks, vajag maksimāli daudz izdarīt.
– Jums ikdienā patīk nēsāt uzvalkus.
– Franču licejā mums mācīja nēsāt kaklasaiti, tagad tā man ir gandrīz katru dienu, jo var gadīties neplānota tikšanās. Jātur sevi formā, nevaru atļauties staigāt brīvā stilā. Parasti sieva mani konsultē, saka priekšā, ko vilkt mugurā, kas ar ko saskan.
– Cik jums kā audumu veikala īpašnieka dēlam ir uzvalku?
– Daudz, katrai mēneša dienai pietiek.
– Un cik maksā pulkstenis jums uz rokas?
– (Smejas.) Dārgi, vairākus desmitus tūkstošu. Kā jau luksusa zīmola pulkstenis. Tas ir Audemars Piguet. Nopirku to Ženēvā. Ja godīgi, pulksteni man ieteica vecākais dēls. Tas nepieciešams statusam. Jo ir vietas, kur uz tevi skatās no galvas līdz kājām.
– Un kā ar autoparku?
– Biznesa holdinga rīcībā ir kādas desmit mašīnas, kuras dažādiem gadījumiem izmantoju.
– Kas, jūsuprāt, ir Latvijas ietekmīgākais cilvēks?
– Pati tauta. Es neesmu nevienā blokā, frakcijā, bet uzskatu, ka Latvijā jābūt savai elitei, saviem miljardieriem. Mums, par laimi, ir miljonāri, bet jābūt miljardieriem. Lietuvai tādi ir – Maxima grupa, igauņiem ir. Kāpēc Latvijā nav, ja te ir vislielākās infrastruktūras?
– Jūs gribētu būt miljardieris?
– Tas nav obligāti, bet – jā, man ir tāda vēlme, visu laiku iet uz priekšu. Un tad lai saka, ka esmu afgāņu izcelsmes miljardieris Latvijā. Kā tēraudrūpnieks indietis Lakšmi Anglijā, kuram ir rūpnīcas Indijā, Eiropā, NVS.
P.S. Kad pēc sarunas jau devos prom, Gulams Gulami pajautāja: «Cik maksā jūsu pakalpojums?» Atbildēju – «necik» – un sajutos neveikli. Nē, ne jau par piedāvājumu. Par to, ka mūsu vide, mediju sugu ieskaitot, Austrumos dzimušu cilvēku pieradinājusi domāt, ka par visu ir jāmaksā.
