Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mūkus ielaidīsiet?
Grimaldi dzimtas saknes meklējamas 11. gadsimta Dženovā. Lai cik viņi bija izmanīgi tirgotāji, bezbailīgi jūrasbraucēji un ietekmīgi, Grimaldi allaž līdzi vilkās šaubīga reputācija. Runāja, ka savu ietekmi brāļi Grimaldi nostiprinājuši ar intrigām, šantāžu, izspiešanu un pat brutālu pirātismu – kas gan tiem laikiem nebija nekas ārkārtējs. Tāpēc kāds tur brīnums, ka nodevēju un ienaidnieku Grimaldi bija gandrīz tikpat daudz, cik zelta dālderu saspiests viņu samta zuteņos.
Kādā reizē, glābjot savu ādu pēc kārtējās avantūras, Grimaldi vīri bija spiesti pamest dzimto pilsētu un doties Francijas virzienā. Jau vairākas desmitgades viņi bija iekārojuši kādu cietoksni Monako pilsētiņā, toreizējās Dženovas pilsētvalsts rietumu pierobežā.
Cietoksnis, saukts par Hērakla māju, slējās leģendām apvītās Monako klints galā, kas iestiepās dziļi Vidusjūras ūdeņos.
Dažādu diplomātisku kalambūru dēļ līdz tam noskatīto pili par savu padarīt Grimaldi vēl nebija izdevies. Taču šoreiz viņiem vairs nebija, ko zaudēt, – Dženovā palikšanas nebija, un tā kādā aukstā un lietainā 1297. gada janvāra naktī brāļi Grimaldi, pārģērbušies mūku drānās, pieklauvēja pie cietokšņa vārtiem un tika laipni aicināti iekšā. Būdami franči, Monako iedzīvotāji kaut kādiem itāļu blēžiem cietoksni atdot tik viegli gan negribēja – vairāku gadu garumā ar mainīgiem panākumiem par to turpinājās sūras cīņas.
Neviens neatsaka Grimaldi
Grimaldi par cietoksni plēsās līdz pēdējam vīram. Ģimenes galva Frančesko Grimaldi, kas bija atbildīgs par cietokšņa viltīgo ieņemšanu, esot izcēlies ar īpašu nežēlību un neatlaidību, tāpēc tautā tika iesaukts par Il Malizia, Ļaunais. Apreibis no sagrābtās varas, viņš bez žēlastības noslaktējis visus, kas uzdrošinājās iebilst. Taču bēdīgi slaveno lāstu pār dzimtu esot nopelnījis viņa brālēns un pirmais oficiālais Monako valdnieks Renjē Pirmais.
Stāsta, ka šis karstasinīgais vīrs noskatījis sev jaunu un skaistu kalponi. Renjē neveiklie, bet pēcāk jau rupjie un pat brutālie mēģinājumi meiču pielabināt izrādījušies pilnīgi neveiksmīgi. Daiļavas ieciršanās tikai uzkurinājusi prinča interesi.
Galu galā apskaities, Renjē ziediņu vienkārši noplūca – gaišā dienas laikā atjāja kopā ar rokaspuišiem uz ciemu, paņēma to, kas tīk, un aizveda sev līdzi uz pili, lai izpriecātos pēc labpatikas.
Izpriecājās, un neviens gailis pakaļ nedziedāja. Savukārt apkaunotās meitenes dzīve pārvērtās uz visiem laikiem – ciemā viņa bija kļuvusi par kauna traipu, uz kuru nu rādīja ar pirkstiem un kuru neviens par sievu negribētu ņemt. Meitene devās dzīvot mežā un kļuva par raganu. Bet sava pāridarītāja ģimenei viņa esot pareģojusi drūmu nākotni – tikpat drūmu, kāda nu bija kļuvusi viņas dzīve.
Neviens no šīs dzimtas vīriešiem savā ģimenes dzīvē laimi nekad neradīs, viņa teica, un tā arī notika. Nodevības, skandāli, krāpšanas, traģēdijas no paaudzes paaudzē turpmāk krita pār šo vareno ģimeni.
Meklējiet sievieti!
Ambīcijas, vēriens, godkārība – tās Grimaldi vīriešu asinīs kūsāja no paaudzes paaudzē. Grimaldi impērija auga un ielaida saknes Monako klinšainajā zemē. Pirmās paaudzes bija izplēsušas sev vietu zem dāsnās Vidusjūras saules, bet turpmākās – jau ar aristokrātisku izcelsmi, tituliem apveltītas – nostiprināja ģimenes pozīcijas ar diplomātijas pinekļiem.
Grimaldi vīri bija kā apsēsti ar varu, ietekmi un naudu.
Starp citu, varaskāre Grimaldi vīriem ne vienu reizi vien aptumšoja prātu. Vairākās paaudzēs varas vārdā pastrādātas baismīgas nodevības un slepkavības arī ģimenē – brāļi pacēla roku pret brāļiem, jaunie un ambiciozie sazvērējās pret miesīgiem tēviem un tēvočiem. No pirmajām paaudzēm līdz pat 17.–18. gadsimtam Grimaldi reti kad nodzīvoja ilgāk par trīsdesmit, trīsdesmit pieciem gadiem.
Taču Grimaldi dāmas tikmēr nodevās kaislībām un – kas to lai zina, varbūt nemaz negribot, – no iekšienes sagrāva savu vīru dzīves. Piemēram, 17. gadsimta vidū valdījušā prinča Luija I sieva, temperamentīgā francūziete Katrīna Šarlote de Gramona, bijusi izslavēta ne vien ar savu skaistumu un aso prātu, bet arī ar neremdināmu apetīti uz vīriešiem, kuri prinča prombūtnes, kā arī pašas princeses neskaitāmo ceļojumu, laikā rindām vien sildīja Luija I tukšo gultasvietu.
Nodzīvojusi tikai trīsdesmit deviņus gadus, viņa paspēja ne vien piedzemdēt sešus bērnus, bet arī ielaisties sakaros ar krietnu bariņu vīriešu un sieviešu, ievārīt neskaitāmas intrigas un izpostīt sava vīra dzīvi.
Galu galā Katrīna Šarlote vienkārši ņēma un pameta savu garlaicīgo vīru, titulus un sešus bērnus, lai kļūtu par vienu no Francijas karaļa Luija XIV mīļākajām un dzīvotu Versaļā.
Nabaga Luija I sirds bija salauzta un gods iemīts dubļos. Pret Francijas karaļa iegribām iebilst neko nedrīkstēja, tāpēc, glābjot pēdējās pašcieņas driskas, nekas cits neatlika kā pamest pašam savu pili un doties karā.
Uz Skotiju gribu!
Turpmākajās paaudzēs šis sižets atkārtojās atkal un atkal. Gluži kā sarunājušas, turpmākās piecas Monako princeses izrādījās neuzticīgas, izvirtīgas un nešpetnas, liekot saviem vīriem mocīties sirdssāpēs un kaunā. Tā tas turpinājās līdz pat Šarlam III – enerģiskam, godājamam un gudram valdniekam 19. gadsimtā. Tieši Šarls lika pamatus Monako neatkarībai no Francijas, kā arī uzbūvēja leģendāro Montekarlo kazino. Šarla sieva, princese Antuanete, bija viņa lielākais atbalsts un palīgs, un abi kopā – saskanīgs un cienīts pāris. Diemžēl slimība Antuaneti paņēma pašā spēku plaukumā, savukārt Šarls palika dziļi nelaimīgs un vientuļš.
Arī Šarla pēctecim, princim Albertam I, laulības dzīve nesa likstas un ciešanas.
Alberta pirmā sieva Mērija Hamiltone bija caur un cauri skotiete. Monako klimats viņai riebās, cilvēki šķita pārāk pļāpīgi, skaļi un neuzticami, viņai trūka skarbo Skotijas kalnieņu. Bet pats trakākais – viņai riebās atturīgais un ārkārtīgi savaldīgais vīrs, kas savu laiku vislabprātāk vadīja vientulībā savā bibliotēkā, ieurbies zinātnes grāmatās. Pēc kāzām nebija pagājis ne gads, kad princese jau sapakoja mantiņas un, neieslīgstot ilgās diskusijās, paņemot līdzi abu vienīgo dēlu Luiju, devās mājup. Alberts dēlu nesatika līdz pat vienpadsmit gadu vecumam, kad Luijs bija spiests atgriezties Monako un gatavoties karalisko pienākumu pildīšanai.
Pļauka teātrī
Alberts bija satriekts! Sirdī princis bija lādzīgas dabas cilvēks, kas alka siltuma un mīlestības. Prinča otrā laulība sākās daudzsološi: izslavētā skaistule Alise Heine bija izaugusi Ņūorleānā, tāpēc līdzi atvedusi amerikāņiem raksturīgo vienkāršību, draudzīgumu un uzņēmību. Alise apņēmās Monako no azartspēļu perēkļa un šaubīgu ļautiņu pulcēšanās vietas pārvērst kultūras lielpilsētā, un tas viņai arī izdevās.
Uz Monako apsviedīgā amerikāniete atveda teātri, operu un baletu, pulcināja Eiropas spožākos prātus un izcilākos talantus – tostarp panāca, ka Montekarlo apmetas tobrīd vispieprasītākais teātra un baleta impresārijs Sergejs Djagiļevs un viņa krievu balets.
Kamēr Alberts nodevās zinātnei, Alise ieskatījās uz Monako atbraukušajā angļu komponistā Izidorā Larā. Runāja gan, ka jaunais talantīgais mūziķis bijis netradicionālas orientācijas, bet varbūt tās bija tikai nejaukas baumas. Jebkurā gadījumā princese Alise jaunā talanta izaugsmei ziedoja milzu naudas summas un devās sabiedrībā, karājoties Izidoram elkonī kā rokassomiņa.
Kad Alberta mērs bija pilns, viņš sarīkoja kārtīgu uzvedumu – publiski savu noreibušo sievu iepļaukāja, ironiskā kārtā taisni jaunuzceltajā Monako teātrī. Pēc notikušā Alberta reputācija bija krietni pabojāta, un Alise paziņoja, ka viņu laulībai pielikts punkts. Princim par labu nenāca arī tā laika slavenākās prostitūtas Karolīnas Otero publiskā atzīšanās abu sakarā, nepiemirstot detalizēti izstāstīt, ka savaldīgais princis patiesībā ir īsts maigumiņš, kuru turklāt nomoka erekcijas problēmas.
Ak, Marī!
Alberta mūža izskaņā, par spīti viņa nenogurstošajam darbam, Grimaldi dzimtas un arī visas monarhijas pozīcijas un prestižs bija krietni papluinīti. Ļaudis nemitīgi rīkoja protestus, pieprasot monarhijas gāšanu un republikas nodibināšanu. Taču dziļāko krīzes punktu tā sasniedza nākamā valdnieka, prinča Luija II laikā un arī pēc viņa nāves. Un, protams, arī personiskajā dzīvē prieka Luijam bija maz.
Pusaugu gados princis bija kluss un introverts. Pēc bērnības, ko viņš bija aizvadījis temperamentīgās skotu mātes un patēva, kaislīga un dzīvespriecīga ungāru prinča, kompānijā, ierašanās īstā tēva mājās Monako viņu satrieca. Attiecības ar tēvu bija vēsas un vienaldzīgas, Monako viņš bija svešinieks.
Pie pirmās izdevības jauneklis pieteicās dienestam armijā un devās uz Āfrikas kolonijām.
Tas notika Alžīrijā. Luijs kopā ar biedriem kādu vakaru bija devies uz kabarē un… iemīlējās kā bez prāta. Marī Žiljeta bija skaista sieviete, kas dziedāja kabarē un savu reizi arī vadīja vakarus turīgu kungu kompānijā (bet dienas laikā piestrādāja arī par vešerieni un šuvēju). Bez divdomīgā dzīvesveida krāšņajai dāmai bija arī citi trūkumi – šķīrusies trīsdesmitgadniece, kas tolaik sievietes skaistumam jau bija norieta laiks, turklāt divu bērnu māte. Taču Luijs bija gatavs Marī Žiljetu precēt kaut tūlīt!
Vēlāk Luijs lepni apgalvoja tēvam, ka tā arī slepus rīkojies un jau sen ir precēts vīrs. Oficiālu pierādījumu Luija apgalvojumiem nebija – vai arī tie pazuda, tomēr Alberts par dēla izvēli bija šausmās un attiecībām pielika stingru punktu. Tas ir… tā viņš domāja. Princis pat nevarēja iedomāties, ka šī nesmukā ķibele izmetīs slaidu loku un kā bumerangs atgriezīsies un iebelzīs Albertam taisni pa pieri!
Tikai ne vācieti!
Luijs atgriezās mājās un vadīja savas dienas pilnīgā sanīkumā. Valsts darīšanas un svešais, despotiskais tēvs viņam bija dziļi nepatīkami, un ilgas pēc mīļotās lika apzvērēt – viņš neprecēsies, lai tur vai kas. Sākumā romantiskā prinča draudus neviens īsti nopietni neņēma – sak, sastaps kādu spožu acu pāri un trako Alžīrijas kabarē meiču aizmirsīs.
Taču gadi gāja, un Luija sirds pavēlniece tā arī neuzradās. Nebūtu jau arī nevienam nekādas daļas gar viņa sirdsēstiem, ja vien no tiem nebūtu atkarīga Monako un arī, starp citu, Francijas nākotne.
Situācija solījās izvērsties draudīga – valsts konstitūcija paģērēja: tiklīdz izbeigsies Grimaldi dinastija, Monako zaudēs suverenitāti un pāries Francijas rokās.
Otra iespēja – nodot troni Luija brālēnam, vācu firstam Vilhelmam fon Uraham. Redzēt vācieti par Monako galvu – to nu nevarēja pieļaut ne paši Grimaldi, ne arī Francija, kam Monako skaitījās tādā kā bērna lomā.
Taču Luijam bērns patiesībā bija. Meita. Viņa un Marī Žiljetas meita Šarlote. Kā par brīnumu, izvēloties starp vācu augstmani, turklāt tuvu Grimaldi radinieku, un Alžīrijā dzimušu ārlaulības meitu, francūži sev raksturīgā ietiepībā izvēlējās otro. Šarloti.
Pēc ilgām pārdomām, pārrunām un diplomātisko labirintu izlaipošanas, 1911. gadā izsludināja īpašu likumu, kas ļautu Luijam atzīt Šarloti par savu meitu. Pagāja vēl astoņi gadi, līdz Šarloti varēja oficiāli adoptēt un atzīt par Grimaldi. Šajā laikā arī meitenes izglītībā, manierēs un vizuālajā tēlā ieguldīja ne mazums pūļu. Šarlote tika oficiāli adoptēta un no vieglas uzvedības sievietes meitas vienā dienā pārtapa princesē un nākamā Monako troņmantnieka potenciālajā mātē. Grimaldi dzimtas reputācija uz brīdi bija glābta, taču tikai daļēji. Vai kurtizānes meita bija pelnījusi kļūt par Monako princesi – par to domas dalījās.
Zilas asinis, sarkanas asinis
Un kā ar lāstu? Varētu taču domāt, ka līdz ar sievietes – turklāt gluži pieticīgas izcelsmes – stāšanos tronī, tā spēkam jāizbeidzas, vai ne? Tomēr notika pretēji – tā vien šķiet, ka Šarlotes temperaments Grimaldi asinīs iepludināja vēl vairāk kaislību. Kad viņai bija divdesmit divi, tēvs meitu izdeva pie vīra gluži pragmatiski izvēlētam jaunskungam. Grāfs Pjērs de Poliņaks bija izcils zilo asiņu eksemplārs no vienas no senākajām franču aristokrātu dzimtām – ārkārtīgi elegants, stalts un izskatīgs, ar tik izcilām manierēm, ka presē tās apjūsmoja pat otrpus okeānam, Amerikā. Taču diemžēl – homoseksuāls.
Sākotnēji gan Šarlote bija noskaņota apņēmīgi. Kāzas notika martā, bet jau decembrī, apaļus deviņu mēnešus vēlāk, Šarlote laida pasaulē meitiņu, Antuaneti. Sabiedrība vai ģība no karaliskā pāra skaistuma un iznesības. Tomēr laime gluži saprotamu iemeslu dēļ šajā savienībā izpalika.
Šarlote bija dzīvesbiedra pilnīgs pretstats – pilnasinīga, enerģiska, tāpēc abiem nebija nekā kopīga. Turklāt visu laulības laiku princese Šarlote pa pusei slepeni, pa pusei atklāti mainīja mīļākos kā zīda zeķes.
Tādā mikroskopiskā valstiņā kā Monako šādas sprakšķošas baumas ceļo tik zibenīgi kā liesmas sausā vasaras naktī. Tāpēc, kad divus gadus vēlāk pasaulē nāca troņmantnieks, princis Renjē III, tauta šo ziņu uztvēra ar dalītām emocijām. No kroga uz krogu ceļoja sulīgi jociņi par gaidāmā prinča patieso izcelsmi un ieņemšanas ainiņām.
Mans mīļais zaglis
Šarlotes un Pjēra laulība beidzās 1933. gadā ar lielu traci. Atklājis znota aizraušanos ar kādu jaunu dzejnieku, Luijs esot viņu izraidījis ne vien no pils, bet pat no valsts un draudējis uzsūtīt visu Monako armiju.
Kad Renjē apritēja divdesmit viens, Šarlote ar prieku atteicās arī no savām likumīgajām tiesībām uz troni, lai dzīvotu normālu dzīvi, kā vienmēr bija sapņojusi.
Viņa sāka studēt, lai apgūtu sociālo darbu un turpmāk veltītu sevi labdarībai. Princese pameta Monako un pārcēlās uz dzīvi Parīzes pievārtē, uz karaļnamam piederošo šato de Marsē. Nekādas mierīgās vecumdienas! Nospļaujoties par ģimenes locekļu un arīdzan padomnieku kategoriskajiem iebildumiem, viņa smalko muižu pārvērta par rehabilitācijas centru bijušajiem ieslodzītajiem. Vēl trakāk – vecumdienas pavadīja sava mīļākā, leģendārā dārglietu zagļa Renē Žirjē kompānijā.
Šarloti nebiedēja šarmantā Žirjē slava – šis pievilcīgais džentlmenis iztiku gadiem bija pelnījis, aplaupot tādus pašus nevarīgus bagātniekus kā pati Šarlote, turklāt no cietuma izbēdzis vienpadsmit reizes. Un kas par to? Šarlote viņu pieņēma darbā par savu šoferi, bet naktīs – ah, arī naktīs Renē prata princesei pakalpot.
Viņa nerunā franciski!?
Kaut arī pašas biogrāfijā netrūka ne jautājuma zīmju, ne arī izsaukuma zīmēm izraibinātu skandālu, dēla Renjē izredzēto, Holivudas aktrisi Greisu Keliju princese Šarlote necieta ne acu galā. Puritāniska amerikāņu zostiņa, kas nerunā franciski – nē, nu tas gan nebija pieļaujams! Stāsta, ka padzirdējusi par dēla apņēmību daiļo aktrisi apprecēt, Šarlote uz vairākiem mēnešiem pārtraukusi ar viņu jebkādu saziņu.
Cerību un mīlestības spārnotajai Greisai sākumā pat nebija ne jausmas, kādi konflikti un nejaucības mutuļo aiz glītās pundurvalstiņas karaļģimenes locekļu atturīgajos smaidos savilktajām sejām.
Renjē māte nerunāja ar Renjē tēvu. Renjē nerunāja ar savu māsu Antuaneti, bet Antuanete nerunāja ne ar vienu. Kamēr Grimaldi ģimene bija iegrimusi personiskās ķildās, varu valstī klusītēm mēģināja sagrābt Aristotelis Onasis. Bet pavalstnieki karalisko ģimeni vispār vairs īsti neņēma par pilnu.
Prinča līgavas izvēle, protams, sākumā arī nenāca par labu. Kad viņa smaidīja, tas tika iztulkots kā amerikāniska iztapība, kad runāja angliski – kā nepiedodama augstprātība, kad mēģināja iekārtot pili – kā stulbās amerikāņu gaumes demonstrēšana. Galu galā Greisai izdevās. Varbūt tieši tāpēc, ka viņa it nemaz nelīdzinājās kaislīgajām, patvaļīgajām priekštecēm. Savus pienākumus viņa uztvēra ar teicamnieces apzinību un bija apņēmusies atjaunot Monako skandālos pabalējušo labo slavu.
Kas vainīgs?
Renjē un Greisas stāsts patiešām līdzinājās pasakai – kamēr Renjē vadībā strauji auga Monako prestižs un uzplauka finanses, Greisa vīram dāvāja trīs skaistus bērnus. Šķita, ka ar gaišmatainās skaistules ienākšanu dinastijā visām likstām un skandāliem beidzot tiks pielikts punkts. Nevienam pat prātā nenāca, ka tuvojas pārbaudījums, kas satrieks ne vien Grimaldi ģimeni, bet visu tautu.
Par to, kas Greisas vadītajai automašīnai bija licis nobraukt no klints, pēcāk klīda dažādas versijas. Taču patiesībā nekādas sazvērestības tur nebija – princesi bija ķēris viegls insults.
Ja ne automašīnas vadīšana, viņa visdrīzāk būtu dzīvojusi vēl daudzus gadus.
Visgrūtāk pēc mātes nāves klājās princesei Stefānijai, kas avārijas brīdī atradās automašīnā kopā ar māti. It kā nepietiktu ar to, ka viņai tik agri bija jāzaudē mīļotā mamma un pašai par mata tiesu jāizsprūk no nāves vai invaliditātes mūža garumā, Stefānijai vēl nācās sadzīvot ar baumām, ka avārijas brīdī pie stūres atradusies tieši viņa, izraisot visu mīlētās Greisas nāvi. Es zinu, ka visi gribēja, lai mātes vietā būtu atradusies es – viņa vēlāk intervijā bija atzinusies.
Lauzto siržu cirks
Turpmākā Stefānijas dzīve ritēja kā viena no Monako kalnu akmeņainajām taciņām: viņa izmēģināja sevi kā dziedātāja, modele, žurnāliste, modes dizainere, taču nekas īsti nepadevās. Vēl tik jauna, nelaimīga un dumpīga, princese allaž atradās preses uzmanības lokā, turklāt drīzāk ar saviem kaislīgajiem romāniem, ne talantiem vai sasniegumiem.
Viņas pirmais izredzētais bija kāds par izvarošanu notiesāts amerikānis. Tad sekoja miesassargs Daniels Druē – prasts kā zābaks, jaunību aizvadījis zvejnieka laivā. Skaidrs, ka ģimene iebilda, bet vai tad trakulīgais skuķis kādā klausījās? Abi bez jebkādas ceremonēšanās sāka dzīvot kopā, radīja divus bērnus un galu galā, četrus gadus vēlāk, salaulājās… lai gadu pēcāk šķirtos. Labi vien, ka Stefānijas tēvam, princim Renjē III bija izdevies panākt, ka znots šķiršanās gadījumā no jebkāda mantojuma tiktu izslēgts.
Stefānijas laulība beidzās, kad presē parādījās foto, kur viņas vīrs maigojas ar titula Beļģijas smukākās kailās krūtis ‘94 īpašnieci.
Divus gadus vēlāk Stefānija laida pasaulē trešo bērnu. Kas bija meitiņas tēvs – viņai pat prātā nenāca to kādam atklāt, kur nu vēl stādīt priekšā ģimenei. Baumoja gan, ka pie vainas atkal bijis miesassargs – šoreiz gan cits.
Vēl pāris gadus vēlāk Stefānija izspēlēja savu kroņa numuru, kas lika Renjē nosirmot, bet Monako un Francijas presei sajūsmā berzēt rokas. Viņa iemīlējās precētā ziloņu dresētājā, un, it kā ar to vēl nebūtu gana, izņēma savus trīs bērnus no skolas, lai apmestos uz dzīvi treilerā un braukātu līdzi ceļojošajam cirkam. Mobilais romāns drīz vien iznīka, taču ne Stefānijas kaislība uz cirku – viņa pāris mēnešu laikā iemīlējās par sevi desmit gadus jaunākā cirka akrobātā, apprecējās un nepilna gada laikā atkal izšķīrās.
Pēdējās sacīkstes
Lasot par princeses traģikomiskajām mīlas likstām, droši vien nešķitīs pārsteidzoši, ka princis Renjē savu visai pieklājīgo bagātību sadalīja abiem vecākajiem bērniem, padarīdams princesi Karolīnu un princi Albertu par miljardieriem.
Princesei Stefānijai mantojumā tika simbolisks viens procents tēva bagātību. Sak, badā nenomirs, taču padarīt kādu cirka ākstu stāvus bagātu arī neizdosies.
Nebija jau tā, ka sirdsēsti un mīlas likstas meta līkumu Renjē un Greisas vecākajiem bērniem. Piemēram, Karolīna divdesmit viena gada vecumā tik neprātīgi iemīlējās par sevi septiņpadsmit gadus vecākā franču pleibojā Filipā Žino, ka uz vietas apprecējās. Par spīti tam, ka izredzētajam pa priekšu gāja uzdzīvotāja un meitu ģēģera slava, Karolīna bija kā bez prāta. Bija nepieciešami divi vētraini gadi un litriem izraudātu asaru, lai princesei beidzot atvērtos acis.
Vēl pēc pāris gadiem un vairākiem apšaubāmiem mīļākajiem ģimenei par milzu atvieglojumu Karolīna beidzot bija pie vietas. Izredzētais Stefano Kaziragi bija itāļu biznesmenis un miljonārs. Šī laulība bija pārsteidzoši stabila un saskanīga. Cits pēc cita piedzima trīs brīnišķīgi bērni. Tikai sīkums nerima grauzt Karolīnas sirdi – tā bija Stefano aizraušanās ar ātrlaivām. Viņa mēģināja savu karstgalvi pārliecināt mest mieru puiciskajam hobijam, līdz saņēma gaidīto: vīrs apsolīja, ka metīs mieru, tiklīdz viņam apritēs trīsdesmit. Tās bija Stefano Kaziragi pēdējās sacensības, kad, braucot ar ātrumu simt piecdesmit kilometri stundā, negaidītos viļņos laiva apmeta kūleni… Astoņus gadus pēc mātes zaudējuma Karolīna bija atkal palikusi bez sava vistuvākā cilvēka.
Vai beidzot laimīgi?
Viena ar trim maziem bērniem, Karolīna piecus gadus neparādījās nevienā publiskā pasākumā. Pielūdzēju netrūka, arī gluži nopietnu ne, taču Karolīnas izvēle krita uz senas draudzenes vīru, Anglijas karaļnama radinieku Hannoveres princi Ernstu Augustu. Sekoja kārtējais skandāls, šķiršanās un kāzas. Dažus mēnešus pēc laulībām pasaulē nāca Karolīnas ceturtais bērns – meita Aleksandra. Vai nu dzīve kaut nedaudz atguva agrāko laiku laimi? Kas zina…
Ap pāri allaž virmoja baumas par prinča Ernsta šausmīgo temperamentu un dusmu izvirdumiem, kad dūru sitieni tikuši arī princesei Karolīnai. Arī par uzdzīvi un dzeršanu, kas vairākas reizes izraisījušas hospitalizēšanu un vienu reizi pat komu.
Tikmēr ne mazums paceltu uzacu un nejauku baumu ir raisījusi arī Karolīnas vecākā brāļa un Monako tagadējās galvas prinča Alberta privātā dzīve.
Gadiem ilgi tieši uz viņu gūlās pēdējās cerības kaut nedaudz mīkstināt Grimaldi kā Eiropas skandalozākās karaliskās ģimenes reputāciju. Ārēji princis gan allaž bija nevainojami ieturēts un diskrēts. Tomēr vēl piecdesmit divu gadu vecumā – rūdīts vecpuisis, turklāt divu ārlaulībā dzimušu bērnu – no divām dažādām sievietēm – tēvs. Kāds tur brīnums, ka tautā un pat laikrakstos viņš tika saukāts par pleiboju princi.
Var tikai iedomāties ģimenes atvieglojumu, kad 2011. gadā tika paziņots – princis Alberts gatavojas kāzām.
Turklāt viņa izredzētā, Dienvidāfrikas olimpiskā peldētāja Šarlēna Vitstoka no vaiga ļoti atgādināja visu mīlēto Greisu Kelliju – tikpat blonda, trausla un aristokrātiski skaista. Vai Grimaldi ūdeņos beidzot būtu iestūrējis laimes un saticības kuģis? Kas to lai zina – kaut arī pa šo laiku karaliskajam pārim piepulcējušies dvīnīši, baumas, ka Alberta laulība ir tikai skaista fasāde, aiz kuras mutuļo tumši noslēpumi, tā arī nav beigušas virmot. Vēl kāzu priekšvakarā Šarlēnu apturēja, mēģinot aizbēgt no valsts. Kā runā, līgava uzzinājusi izredzētā privātās dzīves detaļas, ar kurām sadzīvot vienkārši nav iespējams.
Vai tiešām tā būtu lāsta vara, kas joprojām nav atsvabinājusi šo dzimtu? Vai arī tas ir cilvēcības lāsts, kas plosa un lauž visu mūsu sirdis? Jo galu galā – arī karaļi tie paši cilvēki vien ir.
