«Katrs var atslābināties, kā viņš grib, taču ir dažas lietas, kas jāievēro. Pirmā – ministres amats prasa rūpīgi izvērtēt atslābināšanas formu. Otrā, kas ir daudz būtiskāka, – ja Viņķele būtu tāda tetovēta Māksla akadēmijas beidzēja ar dziļām intelektuālām zināšanām, stilīgi ģērbta un ar lielisku frizūru, tad vēl šādu viņas uzstāšanos varētu saprast.»
«Bet, kad jūsu priekšā nostājas tante, kas mēģina izlikties par stilīgu jaunieti un rāda vidējos pirkstus, būdama ministres amatā, tas ir briesmīgi,» pauž Gobzems.
Uz jautājumu, vai viņš arī 8. maija vakarā Viņķeles uzstāšanos skatījās, deputāts attrauc: «Tik vien man darba, kā skatīties, kā Viņķele kratās!» Ministres skaidrošanos par to, ka viņa šos žestus rādīja neapzināti, Gobzems komentē: «Kā teiktu Staņislavskis – Ņe verju!» Deputāts uzskata, ka šie žesti Viņķelei maksās politiķes karjeru. «Tā jau reiz notika ar deputātu Jāni Lagzdiņu, kurš no loga cilvēkiem, kas atradās pie Saeimas, parādīja rupju žestu. Šāds liktenis, visticamāk, būs arī Viņķelei.»
Izskan arī versija, ka Gobzema asā reakcija uz Viņķeles uzstāšanos diskotēkā skaidrojama ar greizsirdību. Viņš pats šad tad ar prieku stājas pie dīdžeja pults un, iespējams, saskatījis ministrē konkurenti. «Es neesmu bērnudārzā, tāpēc nekomentēšu bērnudārza līmeņa sarunas,» šo pieņēmumu noraidīja Gobzems.
Filips Rajevskis, politologs: Ar žestiem jābūt uzmanīgam
«Savā brīvajā laikā uzspēlēt diskotēku nav nekas slikts, un tas bija piektdienas vakars pēc darbdienas beigām. Stāsts par darbu 24 stundas diennaktī, ko pauduši daži politiķi, ir stipri pārspīlēts. Tāpēc tajā, ka Viņķele pēc saspringtas darba nedēļas pāris stundu tiešraidē uzspēlēja sev tīkamas dziesmas, nesaskatu neko sliktu.
Veselības ministre mēģina būt pietuvināta tautai, ir aktīva, brauc ar riteni, vārdu sakot – cenšas turēties līdzi laikam. Tajā visā neredzu problēmu. Ne velti ir raidījumi, kuros politiķi runā par mūziku, par savu privāto dzīvi, jo arī tas veido saikni ar vēlētājiem, no sērijas – mums patīk viena un tā pati mūzika, mūs skar kopējas problēmas un tamlīdzīgi. Arī šī ministres uzstāšanās ir šajā kategorijā.
Otra lieta ir žesti, kas uzstāšanās laikā tika rādīti.
Tu vari gribēt būt tuvāks jauniešu auditorijai, taču jāatceras, ka esi ministrs, un ir lietas, pie kurām pamatīgi jāpiedomā.
Šis ir kārtējais gadījums, kas parāda – politiķim jābūt hiperuzmanīgam attiecībā uz žestiem. Pat ja tu nevienā mirklī neesi domājis kādam kaut ko rādīt, bet nevilšus un neapzināti to izdari kaut uz sekundes desmitdaļu, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā viens un divi var uztaisīt tā, ka tas tiks pasniegts citā gaismā, izrauts no konteksta.
Ar žestiem jābūt uzmanīgiem pat privātā sarunā. Kaut vai atceroties deputātu Artusu Kaimiņu, kurš iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam rādīja vidējo pirkstu, un kameras to momentāni fiksēja. Arī Valsts prezidents Egils Levits kādā diskusijā ir pilnīgi neapzināti parādījis šo žestu. Politiķiem visu laiku ir jāseko līdzi ne tikai tam, ko un kā viņi runā, bet arī ko dara viņu rokas.»