Gaismas pils dvēseli Andri Vilku pieminot: Kad ir grūti, man jābūt vienam pašam…

Daudzus gadus viņš bija Latvijas nacionālās bibliotēkas direktors. Viņa varenais stāvs tik ļoti piestāvēja vērienīgajai Gunāra Birkerta projektētajai celtnei. Ievācities jaunajā bibliotēka smājvietā, tikai Andra kreisā roka nodeva to, ka pirms trim gadiem viņš paralizēts gulēja reanimācijā.Pēdējos gados veselība Andri pievīla arvien vairāk. Liedza darīt to, kas viņam bija sirdij tik tuvs un mīļš…

Aivas kanepones saruna ar Andri Vilku publicēta žurnālā Ieva 2014. gadā. 

 

Abi ar sievu izraidīti no kora

AIVA: Bija mirkļi, kad pats vairs neticējāt, ka reiz stāvēsim šajā bibliotēkā?

ANDRIS: Ar prātu pieļāvu tādu iespēju. No otras puses, zināju, ka izeja ir vienmēr. Un mēs pat neesam rekordisti – ir dažas Nacionālās bibliotēkas, kas tapušas ilgāk, piemēram, Lielbritānijā to cēla 30 gadu.

Pirmā grāmata, kuru jūs pats bērnībā izlasījāt, bija Palle viens pats pasaulē. Jums tagad ir kāda grāmata, kuru palaikam pārlasāt?

Droši vien to daru tāpēc, ka joprojām daudz ko nesaprotu, bet man ik pa laikam gribas paskatīties Faustu. Tur ir tik daudz rēbusu. Ir zināms azarts, kad piepeši atklājas frāze, kas agrāk neko nenozīmēja.

Jūsu sieva Aira droši vien nemitīgi tiek barota ar stāstiem par bibliotēku.

Viņa arī ir bibliotekāre. Mēs strādājam vienā profesijā, bet sadalām sarunas samērā līdzsvaroti un daudz vairāk runājam par kultūru, politiku un citām lietām.

Zinu mīlasstāstus, kur cilvēki iepazinušies korī. Bet jums notika pilnīgi pretēji.

Tā iznāca, mūs abus skolā izraidīja no kora par nemācēšanu dziedāt.

Mums nebija balss un muzikālās dzirdes.

Mums ir daudz kā kopīga. Vienota kultūras pasaule. Mūs abus fascinē latviskā vide, īpaši tas, kas saistīts ar divdesmito un trīsdesmito gadu Latviju. Mums abiem ar sievu patīk kopīgi kaut ko redzēt Latvijā, interesē baznīcu kultūra, ir līdzīgas attiecības ar dabu.

Mēs maz zinām par jūsu vecākiem, ja neskaita to, ka patēvs bijis šefpavārs restorānā Astorija.

Mans tēvs aizgāja bojā ļoti agrā jaunībā. Nelaimīgi izkrita pa logu.

Man tad bija astoņi gadi. Mamma ir Sibīrijas bērns, dzimusi Latvijā, bet viņu maziņu izveda uz Krasnojarskas apgabalu. Kad viņas abas ar māsu atgriezās Latvijā, Sibīrijas dēļ nedrīkstēja studēt. Mamma ir strādājusi par sekretāri laikrakstos, ilgi nostrādāja Kinostudijā par grāmatvedi, bet pirms pensionēšanas bija Dailes teātrī izrāžu vadībā. Mamma tagad jau mirusi. Patēvs ļoti ilgi strādāja par šefpavāru restorānā Astorija un pat bija ieguvis pārtikas tehnologa augstāko izglītību Kijevā. Viņam nepatika gatavot mājās, jo darbā no rīta līdz vakaram bija jāredz karbonādes, šniceles un zupas. Tagad gan viņš dzīvo viens pats un laiku pa laikam gatavo, turklāt ļoti labi.

Tas bija iemesls, kāpēc jūs pievērsāties kulinārijai? Jums pat bija ēdienu sleja laikrakstos.

Nē, tas vairāk notika tāpēc, ka sāku interesēties par dažādu tautu nacionālo virtuvi. Kaut kur aizbraucu un nogaršoju ko interesantu un mēģināju pats to pagatavot. Tas bija laiks, kad Rīgā lāgā nebija ne ķīniešu, ne itāļu, ne ungāru virtuves. Ungāru gan nav vēl tagad. Man ne pārāk patīk tradicionālie Eiropas ēdieni. Tie mēdz būt ļoti garšīgi, bet mani garlaiko. 

Es labprāt arī te bibliotēkā gribētu tādu restorānu ar national smart piedāvājumu.

Jūs domājat – bibliotēkā feinšmekeru restorānu, nevis studentu virtuvi?

Mans sapnis būtu tāds kā Frankfurtes un Kopenhāgenas bibliotēkās, kur dienas laikā ir vienkārša kafejnīca, kas vakaros tā pārvēršas. Kopenhāgenas Nacionālajā bibliotēkā Melnais dimants ir viens no gourmet klases restorāniem.

 

Likteņa klauvējiens

Jūs esat teicis, ka Gaismas pils projekts ir kā maratons. Ušakovs pēc maratona nonāca reanimācijā. Jūs vienkārši sabrukāt Londonā uz ielas. Oficiālā diagnoze ir asinsizplūdums mugurkaulā, bet kā jums pašam liekas, kāpēc tas notika?

Droši vien slodze bija par lielu. Varbūt nebiju pārāk prātīgs. Lai gan es ilgi sportoju, spēlēju basketbolu un no rītiem skrēju. Bet par maz gulēju.

Adrenalīns ļauj ilgi strādāt un maz gulēt, un tajā brīdī to var izturēt, bet problēma ir tā, ka tas tik un tā dara savu ļauno darbu.

Tomēr tā varēja būt arī nejaušība. Tas mazais asinsvadiņš, kas plīsa, varēja arī neplīst, jo tas nebija parastais insults. Tā notiek ļoti reti, un Latvijā ir bijuši tikai četri tādi gadījumi. Tā teica ļoti autoritatīvi dakteri, piemēram, bijušais valsts prezidents Zatlers, un man viņiem jātic.

Taču tagad esmu daudz kārtīgāks un vairāk guļu – noguļu septiņas astoņas stundas.

Es apbrīnoju, kā jūs to esat uzveicis. Jums bija paralīze, bet tagad esat piecēlies, un tikai kreisā roka vēl īsti neklausa. Par ko jūs domājāt, kad gulējāt paralizēts?

Es tajā laikā domāju, kā uzturēt saprātu. Visu laiku bija jāskatās griestos, un naktīs likās, ka pa tiem staigā tādas radības. Man bija asociācijas ar zvēru parādi no Limpopo upes – tādi kustoņi, ne īsti cilvēki, ne īsti zvēri. Tad man bija svarīgi turēt kārtībā galvu. Un es sāku pie sevis atcerēties un skaitīt vārdus: klasesbiedru, darbabiedru, draugu. 

To es iedomājos tāpēc, ka slimnīcā bija tāds ikrīta rituāls: kad no rīta pie manis palātā ienāca mediķi, vienmēr prasīja, kāds šodien gads, kāds datums, kur es atrodos un kas ir premjerministrs. Pārbaudīja, vai esmu pie pilna saprāta.

Es reiz smagi kritu, un, guļot uz grīdas, vienā brīdī caur prātu izšāvās arī doma par nākotnes perspektīvu ratiņkrēslā. Jums nebija bail par nākotni?

Es tādu domu nepieļāvu. Zināju, ka tā nav tāda veida paralīze.Protams, ir briesmīgi, kad pēkšņi nejūt ķermeņa daļu. Bet diezgan ātri atkal sākās sajūtas, tādas kā skudriņas. Arī tagad viss mans ķermenis ir pilnīgi citāds, nekā bija pirms tam.

Kad jutu, ka atgriežas kustības, sapratu, ka būs jāstrādā, bet to varēs atgūt. Bija pat mazliet jāpasmaida. Ziemassvētkos pirmo reizi atbraucu mājās no Vaivaru rehabilitācijas centra. Atnācu jau kājām. Un

mājās mani gaidīja vēstule, ka pienākusi mana rinda uz ratiņkrēslu, bet man pat spieķis jau vairs īsti nebija vajadzīgs.

Bet tas prasīja pamatīgu gribasspēku?

Kad biju Vaivaros, man bija sava taktika. Izdomāju, kurā brīdī jāsāk sēdēt, kad celties, kad staigāt. Tur ir ļoti labi fizioterapeiti. Mani no slimnīcas tur aizveda guļošu, bet fizioterapeite Una mani tajā pašā dienā pierāva kājās. Tā bija spēcīga rehabilitācijas programma. Man tikai tagad vajadzētu vairāk darīt pašam un mazāk sēdēt pie datora.

Dzīve jūs ir ļoti situsi. Maijā paies piecpadsmit gadu, kopš pusaudžu bars uz ielas piekāva jūsu dēlu, divpadsmitās klases skolnieku. Es zinu, ka par Anša aiziešanu jūs nerunājat, un to nejautāšu, bet jautāšu par jums – kā tas jūs mainīja?

Līdz tam man likās, ka bibliotēkas lieta ir tas svarīgākais dzīvē. Bet tad sapratu, ka ir kas daudz svarīgāks. Lai cik monolīta šķistu bibliotēkas ideja, tas tomēr nevar kļūt par pašu svarīgāko dzīvē.

Mainījās mana vērtību sistēma.

Vai jūs spētu piedot tiem cilvēkiem, toreizējiem puišeļiem, kas to izdarīja?

Domāju, ka pārkāpta tāda robeža, kad piedot nevar. Atņemta cilvēka dzīvība.

Bet man nav nekāda naida, tā nav tāda aktīva nepiedošana.

Jums ir meita. Ko viņa dara?

Annai būs trīsdesmit gadu. Viņa strādā Londonā eksporta veicināšanas uzņēmumā. Meitai ļoti patīk šis darbs, šobrīd ir jauni izaicinājumi un viņa organizē pirmo patstāvīgo konferenci Stambulā. Viņas izglītība, raksturs un interese par pasauli ļauj to darīt ar sirdi un dvēseli.

Bet Anna pieder pie tiem, kas ļoti labprāt atgrieztos Latvijā. Kad atbrauc, uzreiz ir teātri un citi kultūras pasākumi, jo kultūras telpu ar visiem cilvēkiem un vidi uz Londonu nevar paņemt, tā ir tikai šeit. Domāju, ja kaut kas līdzsvarosies darba iespējās, Anna atgriezīsies. Pašlaik Londona nav sūklis tikai latviešiem, tā uzsūc visus – arī holandiešus, japāņus, argentīniešus…

Anna tagad kļuvusi lielāka Latvijas patriote, nekā dzīvojot šeit. Patiesībā, ja rēķina, cik bieži es viņu satiku agrāk un cik bieži tagad, tad atšķirība nav nemaz liela. Arī tad mēs speciāli rīkojām kādu lenču, lai satiktos un izrunātos.

 

Cilvēki blakus

Bet man gribētos kādu vārdu ne tikai par sevi. Man bibliotēka ir bijusi vienīgā darbavieta, es neko citu neesmu darījis un esmu tur izaudzis. Bet es neesmu viens. Mums kolektīvā ir tik daudz sieviešu! Es esmu par harmoniju, man patīk, ka tagad nāk jauni puiši, sevišķi informācijas tehnoloģiju jomās. Taču sievietēm piemīt daudz lielāka atbildība, uzticība un godīgums.

Un ir milzīgi stereotipi par bibliotekārēm kā klusajām, pelēkajām pelēm.

Man jau radās sajūta, ka jūsu sievietes jūs lutina!

Es pārāk neļaujos. Man bail no glaimiem un slavināšanas, un kolēģes to labi zina. Nav jau viss tik saulaini, reizēm esmu arī nejauks. Lutina jau. Bet esmu priecīgs, ka pret mani vairs neizturas kā pret slimu un neviens vairs neatceras, ka esmu bijis slims. 

Mani fascinē mūsu bibliotēkas cilvēku talantu daudzveidība – ir tik dažādas intereses un hobiji ārpus darba! Mums ir pat sieviete medniece, mums ir dzejnieki, mūziķi un tulkotāji.

Bibliotēkas deviņdesmitajā dzimšanas dienā mēs nolēmām uz savu jubileju nevienu neaicināt, bet iestudējām izrādi, kur bija iesaistīti visi darbinieki. Bibliotēka divdesmitajos, trīsdesmitajos, četrdesmitajos, Staļina laika, Hitlera laikā, Ulmaņa un Brežņeva laikā… Ar dekorācijām, ar tērpiem. Kā cilvēki atraisījās! Man skatoties lija asaras.

Pats arī kāpjat uz skatuves?

Jā! Es pat esmu īsu laiku darbojies universitātes teātrī. Mēs ar draugiem laukos ik pa laikam uz Jāņiem iestudējam Skroderdienas Silmačos.  Es gandrīz vienmēr esmu Ābrams. Vienu reizi biju Teicējs.

Kā īsti notiek pārcelšanās? Ar mazām otiņām slaukāt grāmatām putekļus?

Esam iegādājušies speciālu mašīnu, milzu putekļusūcēju, un pašlaik tas dūšīgi strādā. Bet jaunajā mājā būs tāda gaisa apmaiņa, ka putekļi uz grāmatām nekrāsies.

Vēl jāsakārto informācija katalogos, lai grāmatas jaunajās vietās varētu atrast. Pašlaik tās glabājas vairākās krātuvēs. Lielāko daļu pārceļam šurp, bet arī tagad daļa grāmatu, kuras tiek pieprasītas reti, joprojām glabāsies depozitārajā krātuvē jeb repozitārijā Silakrogā. Tā jēga ir saglabāt vismaz vienā eksemplārā katru grāmatu.

Kas ir jūsu krājumu pērles?

Pamata kritērijs ir senāko grāmatu daudzums. Mums kā nelielai Eiropas valstij tādu nav maz. Otrs – Nacionālajai bibliotēkai jāsaglabā viss, kas publicēts par šo nāciju un šīs nācijas vai tautas valodā.

Arī latviešiem daudz grāmatu gājis zudumā. Zaudēta arī pati pirmā, visvecākā latviešu grāmata. Tā līdz Latvijai nekad nenonāca. Tie bija Reformātu baznīcas rituāliem nepieciešamie teksti, kas tika sūtīti uz Rīgu 1525. gadā.  Visa tirāža tika aizturēta Lībekā, kur bija strikts katolicisma centrs. Toreiz grāmatas transportēja mucās, un saglabājies arhīvu dokuments, kas apstiprina, ka visa tirāža, visas mucas ir sadedzinātas.

Kas pašlaik ir senākā grāmata?

No latviešu tekstiem vissenākais iespiestais teksts ir Sebastiāna Minstera Kosmogrāfija, tāda kā ģeogrāfijas grāmata latīņu valodā par visu Eiropu.  1550. gada atkārtotajā izdevumā sadaļā, kas attiecas uz Livoniju, kā paraugs ievietota tēvreize latviešu valodā. Pēc kļūdām redzams, ka tā pārdrukāta no cita iespiesta teksta, tātad pirms tam Bāzelē, kur to iespieda, nonācis vēl kāds teksts latviešu valodā.

Šī Kosmogrāfija glabājas arī mūsu bibliotēkā. Nākamais vecākais saglabātais teksts atviešu valodā ir katoļu katehisms. Viens tā eksemplārs atrodas Upsalas Universitātes, vēl viens – Varšavas Universitātes bibliotēkā, bet Latvijā nav neviena. Vecākā latviešu grāmata, kas atrodas mūsu bibliotēkā, ir 1586. gadā Kēnigsbergā izdotā luterāņu rokasgrāmata – katehisms un dziesmu grāmata.

Es pie pērlēm minētu Dainu skapi, kurš tagad glabāsies Gaismas pils piektajā stāvā.

Tā ir milzīga vērtība. Bet Dainu skapis, kurš līdz šim stāvējis Zinātņu akadēmijā, joprojām paliek Latvijas Universitātes Literatūras institūta Folkloras krātuves sastāvdaļa.

Ja par pērlēm, mums ir grāmatas ar unikāliem ierakstiem, piemēram, franču rakstnieka Stendāla rokraksti. Stāsts saistīts ar Vidzemes muižnieku Meijendorfu no Mazstraupes, kurš dienēja Krievijas ārpolitiskajā korpusā, strādāja Itālijā un dzīvoja vēstnieku rezidenču pilsētiņā Čivitavekijā. Tur dzīvoja arī Stendāls, kurš kalpoja Francijas diplomātiskajā korpusā, un viņi abi bija iecienījuši vienu grāmatu antikvariātu. Stendāls bija sarakstījis savas piezīmes Itālijas mākslas vēstures grāmatas aizmugures baltajās lapās, un caur antikvariātu grāmata nonāca pie šī muižnieka. Viņš atgriezās Mazstraupē, bet pēc tam devās uz Vāciju, un muižas bibliotēka nonāca Nacionālās bibliotēkas krātuvē. Tikai pēc kāda laika kāds uzšķīra pierakstītās lappuses, pamanīja parakstu Stendāls, un sākās pētīšana.

Ir mums arī vēsturisku bibliotēku fragmenti ar daudzām piecpadsmitā gadsimta grāmatām. Piemēram, fragments no poļu brāļu Zalusku bibliotēkas, kas 18. gadsimtā bija nozīmīgākā bibliotēka Varšavā.  Ir interesantas lietas no muižnieku krājumiem, ir pat grāmata no britu karalienes Elizabetes bibliotēkas. Mums ir nozīmīgs nošu krājums, karšu krājums. Lepojamies ar savu plakātu kolekciju.

Tomēr pasaule mainās, grāmatas aizstāj internets. Vai bibliotēkas nepieder aizejošajam laikam?

Bibliotēkas mainās. Nepastāv vairs vēstuļu žanrs, ienāk sociālie tīkli, bet cilvēkiem tomēr vajadzīga arī personiska komunikācija. Un bibliotēkas kļūst par vietām, kur satikties.

Bija interesanti, kad mēs sarīkojām tikšanos septiņdesmit blogeriem,

kuri ikdienā raksta blogus, pārsvarā anonīmi, – viņi cits citu personīgi nepazīst. 

Laikā, kad daudz ko iespējams nokārtot, tieši nesaskaroties, mēs piedāvājam dzīvās komunikācijas iespēju. Un informāciju interaktīvās formās arī caur lekcijām un semināriem.

Kur jūs uzlādējaties, kad ir pavisam grūti?

Tad man jābūt vienam pašam. Kaut vai mājās. Agrāk es ļoti daudz gāju staigāt, tagad tik daudz vairs nevaru pastaigāt.

Kas īsti rakstīts tekstā, kas 2008. gadā tika iemūrēts bibliotēkas pamatos?

Tā būtība: ka vairākas bibliotekāru paaudzes jau no divdesmitajiem gadiem ir sapņojušas, gaidījušas un domājušas par savu bibliotēku. Vairākas paaudzes šai laikā jau mirušas. Mēs to rakstījām kopā ar Inesi Zanderi.

Es jau domāju, ka neviens nekad mūžā netiks šai kapsulai klāt un šo tekstu neredzēs. Tā ir ierakta ļoti dziļi zem centrālās kolonnas.

Es uzskatu, ka ir divi cilvēki, kas ļoti daudz darījuši, lai taptu šī bibliotēka. Helēna Demakova pieņēma izšķirīgo lēmumu, un tas bija lūzuma brīdis, pēc kura sākās reāla celtniecība. Un viņa arī cieta, nopietni saslima. Otrs ir aģentūras Jaunie trīs brāļi vadītājs Zigurds Magone. Viņš jau vairs nav šajā pasaulē. Tajā brīdī tas likās izaicinoši ambiciozi – vienlaikus celt bibliotēku, koncertzāli un modernās mākslas muzeju. Bet Zigurds bija vienīgais jaudīgais cilvēks no celtniekiem, kas darīja pilnīgi visu, lai šis projekts iekustētos. Mēs kā kultūras cilvēki varējām plānot, bet pienāca brīdis, kad vajadzēja celtnieku. Zigurds tāds bija. Un tālākie notikumi ir bijuši netaisnīgi pret viņu. Tas, kā tika likvidēti Trīs brāļi, un ar tiem saistītie pārmetumi viņam izrādījās par smagu.

Inese Zandere ir uzrakstījusi libretu par būvupuri – Ešenvalda operai Iemūrētā.

Varbūt jums arī jau no paša sākuma vajadzēja iemūrēt pamatos kādu jaunavu?

Par to jau ir Ineses Zanderes libretā. Vēsturē tā ir bijis, ka kāds ir jāiemūrē. Nekas nenāk par velti. Dzīvē par visu jāsamaksā.