Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
15
-
1
-
0
-
1
-
3
-
1
-
0
-
Katru neticīgo steidzīgi apklusināja padomju slepenie dienesti. Ar laiku pa vienam neuzkrītoši izgaisa arī čekai nepaklausīgi Baikonuras lidojumu centra aktīvisti. Tomēr kāds allaž kaut ko izpļāpā. Tas vedina domāt par padomju kosmisko blefu.
Lai arī Gagarina nonākšanai Visumā dzelžainu pierādījumu nav, glītais kosmonauts ar saulaino smaidu kronēts par elku un Krievijā ik gadu 12. aprīlī svin Kosmonautu dienu.
Īstās atbildes glabā slepenie arhīvi, un diez vai tos reiz atvērs. Bet šis būs stāsts par VDK ģenerāli Vladimiru Putiļinu no Rīgas, kurš Baikonuras lidojumu centra slepenajā nodaļā strādāja no 1959. līdz 1972. gadam, kosmodromā pieredzot ne vien Gagarina sāgu, bet arī aviokatastrofas dienu, kurā pirmais kosmonauts gāja bojā.
Čekas virsnieks un viņa sieva Margarita, Baikonuras lidojumu centra sekretāre, nomira mīklainā nāvē 90. gadu vidū Rīgā. Tuvinieki ir pārliecināti – tāpat kā savulaik Juriju Gagarinu arī Putiļinus noslepkavoja savējie.
Virsnieka meita ar vīru un bērniem kopš 1996. gada dzīvo Golānas augstienēs un joprojām nespēj aizmirst dīvainos notikumus Rīgā.
Atvaļinātā ģenerāļa znots Grigorijs (vēlējās palikt anonīms) žurnālam KLUBS skaidro, ka sievastēva rīcībā bijuši fakti, kuru publiskošana kaitētu Krievijas uzturētajam kosmiskā diženuma mītam. «Esmu pētījis ne vien sievastēva piezīmes, fotogrāfijas, bet arī materiālus, ko pirms gadiem divdesmit man uzticēja ģenerāļa dienesta biedri.»
Šie materiāli netieši liecinot, ka Gagarina lidojums kosmosā nemaz nav noticis, jo starts nav izdevies, bet kosmonauta nāve pēc vairākiem gadiem nav bijis nelaimes gadījums, kā cītīgi pasaulei ziņoja TASS.
Grigorijs: «80. gadu nogalē man ne prātā nenāca, ka ieprecos tik augsta ranga čekista ģimenē. Viņi dzīvoja veikala Sakta mājas plašajā 4. dzīvoklī… Domāju, ka vienkārši paskarbs un nerunīgs armijas virsnieks izdienas pensijā un viņa glītā sieva, bijusī skolotāja. Tikai brīnījos, kāpēc uz telefona galdiņa līdzās aparātam vienmēr atradās krieviski uzrakstīts un apzīmogots papīrs ar brīdinājumu, ka trīsdesmit gadus aizliegts telefoniski runāt par dienesta lietām. Man arī ieteica pa telefonu labāk nezvanīt, un, ja arī zvanu, tad nepļāpāt lieku. Vēl tagad atceros to numuru – 282320. Izskatījās, ka man liek saprast – telefonu noklausās. Kurš? Kāpēc? Tādu paranoju nesapratu, bet neko arī nejautāju.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sievastēvs arvien biežāk lika saprast, ka jūtas Krievijas nodots, vienkārši aizsviests. Un kad vēl izputējušā bankā zaudēja iekrāto milzīgās izdienas pensijas naudu, sāka vairāk iedzert. Sadzēries sēdēja un klusēja, vien izgrūda – kamdēļ vispār uz to Rīgu atbraucām. Bet es joprojām neko nenojautu par viņa saistību ar VDK. Pat tad ne, kad, izlasījis avīžrakstu par Gagarina nāvi nelaimes gadījumā 1968. gadā marta beigās, viņš teica – ko viņi melo, paši Juru novāca. Un sāka raudāt.
Tovakar vēlu sievastēvs kādam piezvanīja. Viņš teica šādus vārdus: «Hallo, te ģenerālis Putiļins. Jūs par mani laikam esat aizmirsuši. Bet es jūs visus, maukas, nolikšu vietā! Taisos uz Ameriku, man jau ir vīza… Runāšu par Juriju…» Nolicis klausuli, pagriezās, ieraudzīja istabā sēžam mani un – sastinga… Šo performanci norakstīju uz eksistenciālu skumju un reibuma rēķina. No rīta Putiļins man jautāja: «Tu dzirdēji?» Joprojām neko nenojauzdams, atbildēju apstiprinoši. «Ej uz Izraēlas vēstniecību, kārto savējiem papīrus, tur jūs neaiztiks,» atbildēja sievastēvs.
Šo piebildi tā arī nesapratu, bet tovakar sievai neliku mieru, lai beidzot pasaka, ar ko īsti nodarbojies viņas tēvs. Un kāpēc līdz 70. gadu sākumam viņi dzīvojuši Ļeņinskā Kazahijā. Sieva atbildēja, ka Putiļins bijis Baikonuras Lidojumu centra slepenās nodaļas štāba pulkvedis, strādājis ģenerāļa pakāpē, tieši padots PSRS VDK šefam Andropovam.
Bez slepenās nodaļas pat fenomenāli apdāvinātais inženieris Koroļovs (Sergejs Koroļovs, padomju raķešu un kosmiskās tehnikas konstruktors, PSRS stratēģiskā raķešu bruņojuma izveidotājs, viens no praktiskās kosmonautikas pamatlicējiem – I. M.) nedrīkstēja ne pirkstu pakustināt. Izrādās, mans sievastēvs vedis dokumentus Hruščovam, Brežņevam, Andropovam… Un sievasmāte nebija vis nekāda pensionēta skolotāja, bet gan Lidojumu centra štāba sekretariāta darbiniece. Caur viņu tad arī visi tie dokumenti gāja.
Ļeņinska taču bija slēgtā statusa pilsēta, to uzbūvēja, lai apkalpotu Baikonuras kosmodromu… Tur atradās visi tie kosmosa pētniecības centri, viss – noslepenots, caurlaižu režīms.
Sievastēvs esot dzimis Ukrainā, tur pabeidzis militāro akadēmiju un vispirms strādājis tā sauktajā 5. Vissavienības zinātniski pētnieciskajā institūtā. Tas nodarbojās ar raķešbūvi, telemetriju, raķešu lidojumu novērošanu. Rakstīja raķešu lidojumu trajektorijas, fiksēja laikus, pētīja sakaru sistēmas. Milzīga mašinērija, tur mudžēja no VDK cilvēkiem. Sievastēva uzdevums bija sekot informācijas plūsmai uz ārpusi. Pensionējoties Putiļins saņēma dzīvokli gan Maskavā, gan Rīgā…
Sieva atzinās, ka iepriekš baidījusies man to visu stāstīt, jo tēvs aizliedzis. Un tovakar arī sapratu, ka Putiļins reibumā bija zvanījis kādam abonentam Maskavā. Un, kā izrādīsies pēc viņa nāves, vācis faktus un daudz ko slepeni fiksējis savās piezīmēs.»
Padomju vara no lēmuma neatkāpās: pēc diviem veiksmīgiem dzīvnieku startiem jālido cilvēkam.
Konstruktors Koroļovs bija centīgs – pētot pārslodzes un bezsvara ietekmi uz dzīviem organismiem, kopš 1951. gada lidojumos ar raķetēm sūtīja desmitiem suņu, no kuriem lielākā daļa gāja bojā, pārsvarā dehermetizācijas dēļ. 1961. gada martā suņi otrreiz aplidoja apkārt Zemei un atgriezās – precīzs cilvēka lidojuma modelis.
Tagad bija jālido cilvēkam. Pirmajā padomju kosmonautu vienībā ietilpa divdesmit īpaši atlasīti jauni lidotāji. Ģenerāļa Putiļina atstātajās piezīmēs minēts, ka vairāki ballistisko un citu militārās nozīmes raķešu starti notikuši Kapustinjaras poligonā, jo Baikonuras poligons vēl nebija pabeigts. Un daudzi eksperimenti tur beidzās traģiski, bet PSRS to, izņemot atsevišķus gadījumus, noliedza. Prakse bijusi šāda – ja kosmonauts iet bojā, tad par lidojumu neziņo. Kāds gājis bojā paceļoties, kāds pazudis kosmiskajā orbītā, kāds eksplodējis starta brīdī…
Jau kopš 50. gadu nogales Padomju Savienībā bijuši vairāki suborbitālo lidojumu starti (nevis iziet ārpuszemes orbītā, bet tikai paraboliski ielec kosmosā). Rietumu mediji ziņojuši par 1961. gada februāra sākumā startējušo padomju kosmosa kuģi, ko pilotējis kāds Mihailovs. Kuģis nespējis izkļūt no orbītas, un kosmonauts mokoši miris vairāku nedēļu laikā.
.jpg)
Par vismaz deviņiem neveiksmīgiem kosmiskiem lidojumiem mēs nekad neuzzināšot, tos labākajā gadījumā nodēvēs par «neveiksmīgiem avio izmēģinājumiem» vai «neveiksmīgu nepilotējamu raķešu startu ar manekenu».
Putiļina atstātajos materiālos pieminēta arī katastrofa 1960. gada rudenī, kad Baikonuras kosmodromā pirms starta uzsprāga starpkontinentālā ballistiskā raķete R-16, pārvēršot pelnos deviņdesmit cilvēku, arī kosmisko spēku virspavēlnieku Nedeļinu. Viņu pēc tam pasludināja par nositušos ar lidmašīnu, bet tos deviņdesmit publiskot aizliedza.
Pirmo cilvēku – Vladimiru Komarovu –, kas gājis bojā kosmiskajā lidojumā, PSRS nosauca tikai 1967. gadā. Katastrofa notika kosmonauta otrajā lidojuma reizē – 1967. gada oktobrī ar kosmosa kuģi Sojuz-1. Krievi atzina: jā, gāja bojā, nolaižamajam aparātam ietriecoties zemē izpletņa kļūmes dēļ.
Georgijs: «Man ir slepena fotogrāfija – biedri stāv pie kosmonauta Vladimira Komarova pīšļiem. Patiesībā viņš nevis ietriecās zemē, bet uzvārījās kapsulā.
Sievastēva piezīmēs atradu, ka viņš kliedzis no sāpēm, to dzirdējuši sagaidītāji radiosakaros. Iemesls: izpletņa nolaišanas konteinera neveiksmīgā konstrukcija, kurā gaisa spiediena svārstību rezultātā rodas ar dzīvību nesavienojama temperatūra. Valdība atrada katastrofas grēkāžus – viss Baikonuras sastāvs tika pārformēts, izpletņu konstruktorus aizvāca. Komarova pēdējo kliedzienu ierakstus noslēpa.»
Bijis noteikts, ka cilvēka kosmiskās dzīvotspējas izmēģinājumi jābeidz ap 1961. gada maiju, bet amerikāņu paziņojumi, ka pošas kosmosā jau 20. aprīlī, spieduši steigties. Valdība pieprasījusi kuģi ar cilvēku palaist vēlākais 17. aprīlī, bet sagatavošanās darbus beigt jau 1. martā.
Vajadzēja radīt drošu nosēšanās sistēmu. Piezemēšanās ātrums bija jāpadara minimāls, un Koroļovs izdomāja, ka kosmonautam jākatapultējas no kapsulas un zemē jānolaižas ar izpletni. Visu izmēģināja ar dažādiem izpletņiem, katapultējot suņus. Pēdējais katapultas sistēmas tests ar pilotu noticis ļoti sasteigti.
Bija izmēģināta nolaišanās ar izpletni, taču pilots piezemējās miris: kapsulu ar izmēģinātāju nogādāja desmit kilometru augstumā, lai brīvās krišanas ātrums sakristu ar īstas kosmosa kapsulas kritienu, bet izpletņi un pilota skafandrs atgriezās sagraizīti. Visticamāk, kuģa lūka, pa kuru izmeta pilotu, izrādījās par šauru. To vajadzējis labot. Cilvēki strādājuši bezmiega režīmā, arī Koroļovs nakšņojis turpat raķešu būves cehā. Sagatavošanu paveica trīs dienās.
Lidojumam vajadzējis būt tādam pašam, kādu martā veica suņi – tas būs no Zemes vadāms kosmosa kuģis Vostok. Gagarins no suņa vai manekena atšķirsies vien ar to, ka uzturēs sarunu radio ēterā. Visi zināja: pirmo lidojumu laikā no pilota atkarīgs nebūs nekas.
Pirmā publiski izziņojamā kosmosa starta galveno personu izraudzījās pats Hruščovs. Gagarinam bija kinoaktiera izskats, dzelzs veselība un nevainojama sociālā izcelsme (čuguna lējēju arodskolas puika). Tiesa, pavājš pilots, toties sīkākais augumā un tīrasiņu krievs.
Dažas dienas pēc Gagarina lidojuma amerikāņu The Daily Worker paziņoja, ka padomju pirmā kosmonauta lidojums noticis nevis 12., bet 7. aprīlī. Un lidojis nevis Gagarins, bet gan Vladimirs Iļjušins, aviokonstruktora dēls. Pēc piezemēšanās viņš bijis satriecoši sliktā stāvoklī, un tādu kosmonautu publikai rādīt nedrīkstējis. Tad arī izlemts piemeklēt citu pirmo kosmonautu – mundro puisi ar apburošo smaidu.
Un PSRS pasaulei radīja šādu priekšstatu: 1961. gada 12. aprīlī kosmosa kuģis Vostok ar Juriju Gagarinu startējis no Baikonuras kosmodroma, 108 minūtēs veicis vienu apli ap Zemi. Kapsula ar kosmonautu pulksten 10 un 55 minūtēs veiksmīgi piezemējusies Smelovkas ciemā netālu no Saratovas.
Putiļins tomēr liecina, ka tehnisku kļūmju virknes rezultātā raķetei iznācis tikai suborbitāls lidojums – daudzkārt jau lidotāju izmēģināts, bez stabilas izejas ārpuszemes orbītā. Tādēļ var uzskatīt, ka Gagarins kosmosā nav bijis.
Arī piezemēšanās bijusi ķibeļu pilna. Viss, kas sekojis tālāk, bijusi vien padomju specdienestu sacerēta spoža izrāde.
Grigorijs: «Patiesībā pirmais, kurš tiešām bija kosmosā un veiksmīgi arī atgriezās, bija Hermanis Titovs. Bet toreiz, Gagarinam startējot… Putiļina materiālos teikts, ka naktī uz 10. aprīli precīzi pēc grafika sākusies raķetes saslēgšana pirms izvešanas uz startu. Takelāžas brigādi vadījis izmēģinātājs Siņekoloģeckis, bet darbus kopumā – Ivanovskis. Un viņiem notikusi ķeza. Kuģa kontrolsvēršana parādījusi, ka svars pārsniedz pieļaujamo.
Ivanovskis bez Koroļova ziņas pieņēmis lēmumu izgriezt daļu kabeļu, ko izmanto bezpilota gadījumā, bet pēc kuriem tagad teorētiski nebija vajadzības. Drosmīgi, riskanti, jo kuģa sistēmas jau bijušas daļēji noregulētas, visi tie pikatroni, sīkākā kļūme ar borta spriegumu varēja izrādīties fatāla. Koroļovs, mans sievastēvs un Keldišs ienākuši telpā, kur gatavo raķeti lidojumam, un ieraudzījuši izgriezto kabeļu kalnu. Koroļovs dusmās ārdījies kā velns, draudējis Ivanovski kājām aizdzīt uz Maskavu. Bet pēc dienas jau vajadzējis stumt raķeti uz startu, un valdība gaidīja ziņojumus par situāciju.
Sievastēva mantojums glabā arī viņa drauga inženiera apakšpulkveža Koreškova atmiņas; viņš ilgus gadus vadījis kosmosa kuģu un aparātu radiokompleksu laboratoriju. Tur rakstīts, ka 12. aprīļa rītausmā sākusies degvielas un skābekļa uzpilde, Gagarins pussešos atvests uz startu. Hruščovs arī jau zina, ka sešos jāizlido. Taču radusies nopietna problēma lūkas hermetizācijas dēļ – nedarbojās viena no kontroles zondēm, un durvis nenoslēdzās, vajadzējis lūku atkārtoti hermetizēt, tas ievilcies uz stundām trijām…
Raķete ar pompu beidzot startējusi pulksten 9.07. (Lai atceramies Gagarina leģendāro starta uzsaucienu radiosakaros: «Pojehaļi!» – I. M.). Sliktās priekšnojautas sākušas piepildīties jau tūlīt – atslēdzies borta raidītājs. Gagarins vairs nevarēja sazināties ar Zemi. Turklāt raķetes dzinēju sistēma nobuksējusi. Situāciju traģisku padarījis arī fakts, ka strādāt atteikusies gaisa reģenerācijas sistēma un rezerves sistēma nav spējusi pieslēgties.
Plus visam vēl kuģis sācis iet kūlenī, griezties ap savu asi, kas nav bijis paredzēts programmā… Lidojumu centra bunkurā jau visi domāja – cauri ir… Aprēķini vairs nedarbojās, skābekļa trūka, temperatūra kāpa. Gagarins izmocīts piezemējās ar izpletni – Uzorjē, vietā, kur viņu neviens nesagaidīja. Drošības dienesti nebija ļāvuši izpaust patiesību par lidojumu, pasaule tika maldināta. TASS ziņojumā skanēja vienīgi sajūsma…»
Kā vēsta radiosarunu stenogrammas, ko tolaik izplatīja padomju mediji, kosmonauts pēc lidojuma juties mundrs, dziedājis par maijpuķītēm un jokojis par «desu, ko uzkost pie samogonkas»…
Tā kā sakari ar Zemi Gagarinam bija pārtrūkuši, var uzskatīt, ka arī Krievijas valsts zinātniski tehniskās dokumentācijas arhīva 2001. gadā publiskots teksts no kosmonauta lidojuma radio sarunas acīmredzot bijis viltots: «… Uzmanību, redzu Zemes horizontu. Tāds ļoti skaists oreols. No pašas Zemes virsmas stiepjas varavīksne. Ļoti skaista…
.jpg)
Redzu, kā garām slīd zvaigznes. Ļoti skaists skats… Izgāju no Zemes ēnas. Pa labo iluminatoru redzu: tikko parādījās Saule. Objekts griežas. Vēroju Zemi, lidoju virs jūras. Desmit un astoņpadsmit minūtes. Pašsajūta teicama. Visas sistēmas strādā labi. Desmit un divdesmit trīs minūtes. Spiediens kuģī 1. Mitrums 65. Temperatūra 20. Spiediens rokas sistēmā 150. Automātiskajā 110, otrā – 115. Balonā 320 atmosfēras. Pašsajūta laba…» Te ieraksts beidzas un tiek teikts, ka pulksten 10.55 pēc Maskavas laika Gagarins piezemējies.
Grigorijs: «Jā, piezemējies bija, bet gulēja pusdzīvs… Hruščovs zvanīja Koroļovam un manam sievastēvam, tas sūtīja brigādi meklēt, divu dienu laikā viņu atrada – gandrīz jau zilu. Tad lidmašīnā nogādāja Engelsas kara aerodromā, no turienes – Kuibiševas specaerodromā, no turienes vietējās partijas komitejas ēkā, kur ieradās arī ārsts Volovičs un Gagarinam piekomandētais slepenās nodaļas uzraugs VDK majors Streļcovs.
Bet radio pēc tam meloja, ka viņu savākusi veca tantīte, atkopusi un viņš gājis lustīgs, – tā nebija patiesība. Paiet viņš nevarēja. Un jau uzreiz slepenā nodaļa Gagarinam noteica klusēšanu: Jurij, tev ir divas meitas, padomā par viņām; mēs diktēsim, kas tev ir jāzina, tu pierakstīsi.
Jo viņš taču kosmosu nebija redzējis. To runu vēlāk jebkurā vietā viņš teica pēc slepenās nodaļas diktāta.»
Kremlī sasauktajā Gagarina preses konferencē čeka aizliedza piedalīties galvenajam konstruktoram Koroļovam, bet pašam kosmonautam līdzās nosēdināja krievu galveno kosmisko cenzoru Kroškinu. Tas čukstēja vēlamās atbildes uz žurnālistu jautājumiem. Bija noteikts, piemēram, neatklāt faktu, ka Gagarins nav piezemējies kopā ar kapsulu. Tikai pēc kuģa Voshod lidojuma 1964. gada oktobrī krievi lepni paziņo, ka «šajā lidojumā kosmonauti pirmo reizi piezemējās kapsulā», līdz ar to atzīstoties, ka iepriekš tikuši lietoti individuāli izpletņi.
Slepenības pasākumu dēļ joprojām nav neviena pārliecinoša pierādījuma, ka 1961. gada 12. aprīlī tiešām notika lidojums KOSMOSĀ. Vostok sērijas kosmosa kuģi bijuši konstruēti kā spiegošanas pavadoņi ar precīzām fotoiekārtām. Bet kāpēc Gagarina lidojuma laikā tā arī netika uzņemta neviena Zemes fotogrāfija? Pasaules ziņu dienesti tūlīt pēc lidojuma pieprasīja šādus attēlus, bet to nebija.
Gagarinam tikmēr piešķīra četristabu dzīvokli ar visām mēbelēm, melnu volgu, naudas prēmiju un amatu kosmonautu sagatavošanas centrā. Tas patiesībā nozīmēja dzīvi mājas arestā. Kosmonauta dzīvoklis atradās slēgtā karabāzē.
Katrs solis ārpus bāzes un katrs vārds tika kontrolēts. Pat Gagarina uzticības persona Rusjajevs bijis speciāli apmācīts VDK virsnieks dienesta uzdevumā. Gagarins ticis pakļauts īpašai psihoterapijai un līdz sava mūža pēdējām dienām nešaubījās, ka kosmosā bijis.
Galvenais ierocis, kas balstīja padomju kosmisko blefu, bija absolūtā slepenība. Tipiski, ka cilvēki, kas bija iesaistīti pirmā cilvēka kosmosa startā, vai nu mīklaini pazuda, vai gāja bojā neskaidros apstākļos, piemēram, metās zem vilciena Tālajos Austrumos.
Bet ambiciozo varoni Gagarinu ievēlēja par Komjaunatnes centrālkomitejas locekli. Tur viņš iesaistījās grupā, kas neatbalstīja Brežņevu kā PSKP CK ģenerālsekretāru. Un uzstājās komjaunatnes plēnumā, apsūdzot komunistus pareizticības un tautas tradīciju apkarošanā… Brežņeva acīs Gagarins bija politiskais pretinieks.
.jpg)
Grigorijs: «Gagarins domāja, ka viņam visu piedos. Bet viņu iegāza banālas vājības – alkohols un pārlieku lielā kāre uz sievietēm. Viņa kontā bija spožākās padomju dāmas – dziedātāja Edīte Pjeha, deviņus gadus par Juriju vecākā balerīna Maija Pļisecka… Bet neslēptais flirts ar Valentīnu Tereškovu īpaši negatīvi ietekmēja jau tā sabojātās attiecības ar Brežņevu. Vēl trakāk – vienā no elitārajiem rautiem sareibušais Gagarins pēc ģenerālsekretāra aizrādījuma par knakstīšanos ap Tereškovu ielējis bosam sejā šampanieti. Nu tā – netīšām. Stiprā reibumā. Šāda atļaušanās nebija pieņemama nevienam. Pamazām ap Jurija likteni savilkās tumši mākoņi. Pasaciņai par Gagarinu bija pienācis gals.»
Gagarinam piedāvāja dalību jaunajā Sojuz lidojumu programmā ar iespēju vēlreiz pabūt kosmosā. Tādā kontekstā slavenā kosmonauta līdz šim vēl nenoskaidrotos apstākļos notikusī bojāeja treniņu lidojuma laikā ar lidmašīnu MiG-15 varēja kļūt par daudzu problēmu atrisinājumu. Katastrofa notika 1968. gada 27. martā netālu no Novoselovas sādžas Vladimiras apgabalā. Par nāves iemeslu minēti pienācīgi nenovērtēti laikapstākļi. Taču avārijas izmeklēšanas ziņojums Krievijā joprojām nav publiskots.
Grigorijs: «Todien padomju kara aviācijas ģenerālis Šapošņikovs rīkoja mācības. Ne Gagarins, ne viņa instruktors par to nebija informēti. Viņi mierīgi gaidījuši pacelšanās komandu tieši tajā pašā teritorijā. Desmit minūtes pēc pacelšanās Gagarina lidmašīnai ceļu aizšķērsojusi daudz smagākā SU-16, kam tobrīd tieši šajā kvadrantā bija mācību lidojums. Nebija ne mazākās iespējas izvairīties no saskaršanās. Neviens nesaprata, kas vispār noticis, no lidojuma kontrolpunkta esot dzirdēts sprādziens.
Gagarina lidmašīnu atrada pēc trim dienām, pareizāk sakot, atrada lielu bedri ar atlūzām un Gagarina ķermeņa mazu gabaliņu. Arī kosmonauts Beļajevs teica – manu draugu uzspridzināja. SU-16 pilots ilgi nemaz nezināja, ko īsti izdarījis, vēlāk esot mocījies depresijā. Kosmonauts Ļeonovs pēc daudziem gadiem to lidotāju sameklējis. Gados vecais vīrs stāstījis, ka viņam bijusi konkrēta pavēle lidot konkrētajā kvadrantā.»
Kad kosmonauta draugi centušies restaurēt pēdējos Gagarina dzīves mirkļus lidmašīnā, izrādījies, ka lidojuma kontrolpunktā kāds izdzēsis datus.
Grigorijs: «Kosmonautikas galvenā konstruktora Koroļova meitai pateikts, ka viņas tēvs miris, apstājoties sirdij hemoroīdu operācijas laikā. Un kremēts, lai var apglabāt Kremļa sienā. Tas notika 1966. gada janvāra vidū. Koroļovu aizveda uz parastu divdesmit minūšu operāciju. Bet vēlāk tiek pateikts – nācies mainīt narkozes veidu, jo bijis jāoperē labdabīgs polips zarnu traktā, un slimnieks pēc tās vairs nepamodās. Nav glābusi pat tiešā masāža atvērtā sirdī. Ziņoja – galvenais ir aizgājis… Bet Baikonurā jau sen neviens vairs nejaušībām neticēja.»
«Bija pagājis mēnesis pēc tā vakara 90. gados, kad mans sievastēvs nikni runāja ar Maskavu. Mums piezvanīja no armijas poliklīnikas, tā atradās Raiņa bulvārī aiz metāla vārtiem netālu no Universitātes. Putiļini visu mūžu bija šīs iestādes stingrā uzskaitē un allaž bez ierunām ieradās uz kontroli. Zvanītājs teica sievasmātei: «Margarita Putiļina, padomju armija aiziet no Baltijas, tādēļ aicinām jūs uz noslēdzošo pārbaudi.» Viņa aizgāja. Un tad viss sākās.
Dažas stundas vēlāk piezvanīja no Gaiļezera slimnīcas, ka sievasmāte atrasta bezsamaņā trolejbusu pieturā pie stacijas. Mēs ar bērniem skrienam uz turieni. Palātā ieraugām – Margarita guļ paralizēta, mute vaļā, neko nesaprot… Dežurārsts šokētajam Putiļinam saka, lai paskatās uz sievas labo roku, uz vēnām. Pacēla to labo roku, un atklājās zilums – bijis kaut kas iešpricēts. Un cilvēks guļ un vairs nespēj parunāt.
Pagāja kāds laiks kopš sievasmātes bērēm, kad mūsmājās atkal pienāk zvans no tās poliklīnikas. Šoreiz aicina sievastēvu – lai ģenerālis atnākot uz pēdējām analīzēm, jo iestāde līdz ar karaspēku dodoties projām no Latvijas. Un viņš aizgāja! Pieradis klausīt pavēlēm kā nozombēts, neviena nebaidoties. Pat nesaistot šo aicinājumu ar sievas nāvi. Varbūt alkohols bija vainīgs? Varbūt īpaša psihoterapeitiska ietekme, ko šis zvans radīja. Ģenerālis apģērbās un aizgāja.
Pēc kādām stundām četrām sievastēvs atgriežas un saka – izrādījies zems vai nu asinsspiediens, vai cukura līmenis, un māsiņa esot iešpricējusi glikozi. Tīri mundrs nokāpa līdz Kirova parkam uzspēlēt šahu… Pusnaktī dzirdu – sievastēvs iznāk koridorā, turas pie sienas un saka – očistji menja! Iztīri mani… Un sāk ļimt, bet no mutes tek asinis. Mēs zvanām ātrajai palīdzībai, tā neatbrauc. Nezinu, kāpēc. Vienkārši – nav! Ir jau pusseši no rīta, kad atskrien sievasbrālis, ejam uz to poliklīniku. Ieskrienam sētā, poliklīnikas izkārtne ir noņemta. Krievu zaldāts krauj mašīnā logu rāmjus… Mediķi ar dokumentiem aizbraukuši jau vakar.
Tā man joprojām ir liela mīkla – kāpēc sievastēvs, rūdīts čekists, tomēr uz to poliklīniku gāja un vēl atļāva pieskarties, ja zināja, ka pēc dūriena vēnā mirusi viņa sieva. Tagad abi dus Rīgas Ziepniekkalna kapos. Kad Krievijas konsulāts izteica gribu uzlikt ģenerālim speciālu pieminekli ar zvaigzni, mēs atbildējām striktu nē.
Nedēļu pēc bērēm pie mūsu dzīvokļa durvīm zvanīja bārdains tumšmatis. Esot Maskavas žurnālists, gribot aprunāties par ģenerāli, apskatīties dokumentus… Atbildēju – atvainojiet, bet mums nav laika. Pārāk aizdomīgi tas likās.
Visus materiālus, Baikonuras fotogrāfijas paņēmām līdzi, atstājot Latviju.
Nesen mani uzmeklēja no Krievijas televīzijas: lai atbraucu uz Pirmo kanālu un Dmitrija Šepeļeva raidījumā pastāstu par ģenerāli Putiļinu. Pat apmaksāšot ceļa izdevumus. Advokāts tomēr iesaka nebraukt.»
