Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žunālā «Klubs» 2009. gada 10. numurā.
Iedomājieties Latviju, kuras austrumu robeža iet pa Aivieksti un Lubānas ezeru, – Latviju bez Latgales. Pirmais, kas ienāk prātā, ir milzīgi kravas automašīnu sastrēgumi Eiropas Savienības robežpunktos pie Pļaviņām un Ļaudonas, un vīzas tiem, kas vēlas doties svētceļojumā uz Aglonu vai atpūsties pie Latgales ezeriem. Nākamais – nekādas sieviešu basketbola komandas TTT pasaules slavas, jo tajā nespēlē viena no visu laiku izcilākajām basketbolistēm Uļjana Semjonova. Tālāk jau nopietnāk: tā kā Daugavpils HES celtniecības vieta neatrodas Latvijas teritorijā, Latvijā nesākas protesti pret Daugavas loku vides degradāciju, līdz ar to arī atmoda te sākas vēlāk, Rubiks pagūst ievest visus metro celtniecībai paredzētos viesstrādniekus un saglabā Rīgas mēra posteni, tāpēc Šleseram, lai tiktu pie varas Rīgā, jābrāļojas uzreiz ar PCTVL.
Tiesa, Šķēles fenomenu Latvija droši vien piedzīvo tik un tā, jo varbūt latviešu valoda Latgalē saglabājas vēl kādu laiku, kā saglabājusies vairākus gadsimtus pēc 1562. gada nokļūšanas Polijas varā, tāpēc trīskāršā premjera mātei nav valodas barjeras ar viņa tēvu… Bet paga, kur teikts, ka latviešu valoda līdz viņu tikšanās brīdim būs saglabājusies Latvijas luteriskajā daļā? Tā kā latviešu bez Latgales latviešiem ir gandrīz par trešdaļu mazāk, Staļinam 1944. gadā nesagādā lielas rūpes visu viņu pārvietošana uz Kazahijas stepēm par nacistu atbalstīšanu, un latviešu vietā te tiek iesūtīts tik daudz krievu, ka to īpatsvars ir lielāks nekā Latgalē.
Tā nu vienīgā vieta pasaulē, kur vēl skan latviešu valoda, ir Latgale, jo latgalieši gadsimtiem ilgi ir pieraduši dzīvot multikulturālā vidē un šādā vidē saglabājuši savu identitāti.
Tiesa, šī valoda vairs skan tikai runās, jo latgaliešu ir par maz, lai globalizācijas apstākļos spētu izturēt lielākas valodas, proti, krievu valodas spiedienu. Vīzas, kuras iztēlojamies sākumā, acīmredzot būtu Krievijas vīzas – nekāda dzīvotspējīga Latgolys Republika izveidota netiktu. Tikpat maza ir iespēja, ka nekādas vīzas nevajadzētu, jo Latgale būtu Lietuvas vai Polijas sastāvdaļa.
Tā tas droši vien būtu, ja nebūtu Franča Trasuna – cilvēka, kurš Latvijas ģerbonī iededza trešo zvaigzni. Tieši tā Trasuna bērēs 1926. gadā viņa mūža veikumu novērtēja prezidents Jānis Čakste. Šīs bēres bija neparastas. Latgales modinātājs un Latvijas vienotājs tika guldīts Rēzeknes Brāļu kapos pēc tam, kad bija miris ar sirdstrieku, kas sekoja izraidīšanai no baznīcas Lieldienu rītā – no Jēkaba katedrāles, kuru Trasuns kā deputāts bija palīdzējis atgūt katoļiem. Bijušo garīdznieku katoļu baznīca neļāva apbedīt Rēzeknes kapos.
Par ko? Acīmredzot par to pašu Latvijas vienošanu, Trasuna mūža darbu, kura veikšanai viņam vispiemērotākais bija šķitis katoļu garīdznieka amats. Trasuns pats to apzinājās, rakstīdams: «Nivīnā cytā omotā es nabyutu varējis tik daudz dareit sovas dzimtenes lobā, kai byudams goreidznīks, lai gon ari nivīns cyts omots maņ nabyutu atnesis tik daudz napatikšonu, vojōšonu, spydzynōšonu un ļaužu ļaunas grybas.» Garīdznieka amatam Trasuns bija daudz par dzīvu.
Sakstagalīts
Latvijas Kronvalds, kā Trasunu dēvēja viņa novadnieks rakstnieks Jānis Klīdzējs, piedzima 1864. gada 16. oktobrī kilometrus trīspadsmit no Rēzeknes Sakstagala ciemā, Ciskadu katoliskajā draudzē. Viņa tēvs Staņislavs un tēva brālis Jānis bija no pirmajiem, kas pēc dzimtbūšanas likvidēšanas Latgalē pieprasīja sev zemi sadalītajās kroņa muižās. Trasuna biogrāfijās kā viens no viņa tēva argumentiem izvēlēties zemi nevis Rēzeknes, bet Sakstagala muižā parādās apsvērums, ka tuvāk pilsētai radīšoties dažādas neērtības, piemēram, «rudeņos žīdu puikas nolasīšot visus kartupeļus un neatstāšot kokā neviena ābola.» Dabūjuši pašu muižas centru un šādi rādījuši priekšzīmi citiem zemniekiem, Trasuni uzskatāmi par Skastagala sādžas izveidotājiem.
Tāpat kā vēlāk viņa slavenais dēls, arī Staņislavs Trasuns bijis ļoti enerģisks cilvēks. Darbojies ne tikai uz savas zemes, bet arī ar koku tirdzniecību un šādi kļuvis turīgs, rentējis Solovku, Adamovas un vēl citas muižas, pircis klāt zemi. Francis ir viens no jaunākajiem Staņislava un Ievas Trasunu septiņiem dēliem.
Gadu pirms viņa dzimšanas notika poļu dumpis, kura atskaņas Sakstagala sādžā grāmatā Francis Trasuns. Dzīve un darbi A.Goba raksturo kā nelielas: bijusi tikai viena nemierīga diena, kad sādžu sasniegusi ziņa, lai visi apbruņojas ar dakšām, izkaptīm un cirvjiem un steidzas uz meža pusi, jo no turienes nākot dumpinieki, kaudami un laupīdami. Tā kā Sakstagala zemnieki poļu muižniekos saredzēja ienaidniekus, kas gribētu viņiem atņemt Krievijas ķeizara dāvāto brīvību un zemi, viņi ķērušies pie dakšām un visu nakti nogaidījuši mežmalā, bet nekādus dumpiniekus nav redzējuši. Francim Trasunam saķeršanās ar poļiem iznāca vēlāk Polijas ietekmētās katoļu baznīcas izskatā, taču poļi nebija vienīgie – ar savu impulsīvo, pat vulkānisko raksturu Trasuns iemantoja tikpat daudz dažādu ienaidnieku, cik pielūdzēju. Ja tolaik pasaulē būtu jau izgudroti tādi rīki kā buldozers un raķete, Trasunu droši varētu salīdzināt ar tiem, tikai atšķirībā no tiem mūsdienu Latvijas politiķiem, kam šāda enerģija tiek piedēvēta, šīs raķetes degviela bija nevis bezprincipu politbizness, bet ideālisms jeb, runājot paša Trasuna vārdiem, kristīgais internacionālisms.
Prāvests Pēteris Smelters atceras kādu ballīti pie Trasuniem. Tajā dzirdēta arī poļu, kā jau toreizējo Latgales kungu, valoda: «Mazākais, dažus vārdus kā delikātākus visi ciemiņi un arī saimnieki mēdza lietot poliski, un sevišķi bieži varēja dzirdēt prošen, prošen. Tomēr Franci izglītoties vecāki sūta nevis poliskā vai krieviskā skolā (ar skolām Latgalē tolaik bija švaki), bet, baznīckunga, nacionāli noskaņota lietuvieša Dominika Andrekusa mudināti, aizved uz Baltiju – uz Jelgavu.
Pie baltiešiem
Šai izvēlei, «baltiskajai» izglītībai, acīmredzot ir izšķirīga nozīme Trasuna pārliecības par Latvijas vienotību izveidošanā. Jelgavā viņš ierodas 1875. gada jūlija beigās un vēlāk savu pārcelšanos atceras šādi: «Pa Steķa sila smiltīm gausi kustējās paprāva braucēju rinda, kādi desmit līdz divpadsmit rati. Pašu ratu braucēji – puikas – bija izklīduši pa silu, lasīdami baravikas un ogas. Viņu tēvi, atpūtinādami nosvīdušos bērīšus, gāja līdzās ratiem, kuri bija apkrauti gan ar miltu maisiem, gan žāvētu cūkas gaļu, gan sviesta trauciņiem, kā arī bērnu lietiņām. Braucēju virtenes priekšgalā gāja baznīckunga Dominika Andrekusa šūpulim līdzīgais aizjūgs – uz četrām siksnām. Viņš bija pierunājis un iedrošinājis latgaliešu tēvus atdot savus bērnus skolā, tos salasījis no dažādiem Latgales pagastiem un ciemiem un tagad veda viņus uz Klaukavas (Trepes) piestātni un no turienes tālāk uz Jelgavu. Šie bija Latgales pirmie skolēni, vēlākie studenti.»
Beidzis Jelgavas reālskolu, Trasuns izvēlas garīdznieka karjeru un 1883. gadā iestājas Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā. Jelgavā pavadītajos gados censonis, kurš sevi jaunībā dēvējis par klusu un kautrīgu, iemācās saprast, ka katolis nav tautība, un kļūst atvērts nacionāliem centieniem, lai gan pats vēl to neapzinās. Tā īsti tautiskais nobriedums iestājas Pēterburgā, kas arī saprotams: jo tālāk dzimtene, jo vairāk pēc tās ilgojies. Tautiskās apziņas pamošanos sevī Trasuns atceras kā diezgan pēkšņu notikumu. Garīgajā seminārā bez viņa tobrīd bijis tikai vēl viens latvietis. «Audzēkņi leiši, kas pazina tikai kurzemniekus – latviešu luterus –, brīnījās, kā varējuši tikt seminārā «kuršininkai», un audzēkņi poļi, kas nekad nebija dzirdējuši par latviešiem, gāja uz mums skatīties kā uz meža lāčiem.» Tautisko apziņu modināja patmīlības aizskārums, kad tika vaicāts pēc latgaliešu grāmatām. Tādu vienkārši nebija, jo 19. gadsimta 60. gados pēc poļu dumpja ar Viļņas ģenerālgubernatora rīkojumu bija aizliegta latgaliešu grāmatu drukāšana latīņu burtiem.
Seminārā Trasuns sāka mācīt latviešu valodu un arī nodoties literāriem vingrinājumiem, kurus gan vēlāk pats godīgi novērtējis kā «ne dēļ mākslas, bet dēļ tautas» un ne ar jūtām, bet ar prātu rakstītus. Dzejolī Tu manis navaicoj! viņš raksta: «Ir breiveiba dūta nu Dīva; breivs dzymu, breivs grybu es mērt. Nu taisneibas, tautas, nu Dīva nivīns mani navarēs škērt.»
Pōrlīcinōts latgaļs
Brīvība ir dārga lieta, un Trasuns par to dabū samaksāt. Bet vispirms nāk ražīgie gadi. 1891. gadā viņš kļūst par ticības mācības skolotāju Daugavpilī. P. Smelters Trasunu un citus pirmos latgaliešu baznīckungu kandidātus atceras kā tādus, «kas no īstiem baznīckungiem ne ar ko citu neatšķīrās, kā tikai ar savu jauneklīgo skaistumu un glītumu, turklāt ar ļoti labu un dievbijīgu uzvešanos. Visu acis baznīcā bija vērstas uz šiem cilvēku bērniem – uz šiem eņģeļiem līdzīgajiem jaunekļiem, kas bija turklāt no pašu ļaudīm un runāja dārgajā, mīļajā mūsu pašu valodā.»
1901. gadā Trasuns Rīgā uzstājas ar slavenu referātu Rīgas Latviešu biedrībā, iestādamies par visu Latvijas daļu tuvināšanos. No kautrīgā jaunekļa veidojas viens no populārākajiem Latvijas politiķiem. Arī nelabvēļu vairošana jau sākusies kādu laiku iepriekš: Rīga Trasunam ir kā izsūtījums, kad Daugavpils meiteņu ģimnāzijas direktors, pareizticībā pārgājis polis Savickis, lai dabūtu šo direktora amatu, bija apsūdzējis valdībai Trasunu kā revolucionāru un bīstamu personu. Seko kratīšanas, pārcelšanas amatos un pat izsūtījums uz Vladimiras guberņu. 1902. gadā Trasuns ir Pēterburgas Katoļu garīgā semināra profesors, pasniedz filozofiju un katehismu. No pārpūles viņš saslimst ar neirastēniju, bet trauksmainajā laikmetā šādi cilvēki spēj izdarīt vairāk. 1906. gadā Trasunu ievēl Krievijas Valsts domē.
Referātā Par zemākas kultūras iemesliem pie Vitebskas guberņas latviešiem, salīdzinot ar vidzemniekiem un kurzemniekiem un arī vēlākos rakstos Trasuns uzrāda Latgales vainas: «Latgale ir tas Latvijas stūris, kuru krievu cara valdība bija nospriedusi galīgi pārkrievot; kur līdz 1904. gadam latviešu grāmatu izdošana, to pirkšana un pārdošana tika sodīta kā noziegums pret valsti; kur latviešu skola un latviešu valoda skolā bija aizliegts un ar cietumu sodāms auglis; kur neviens latviešu katolis nevarēja dabūt skolotāja vietu.
Kad Kurzeme un Vidzeme bija brīva no visiem šiem aizliegumiem, Latgale ir tas Latvijas stūris, kur neviens krievu vai poļu muižnieks nerunāja latviski ar tautu.
Nevienā iestādē nebija atļauta latviešu valoda.
Latgale ir tas Latvijas stūris, kur zemnieki dzīvoja lielos ciemos un kur zeme bija sadalīta šaurās šņorītēs; kur saimniekiem bija tikai trīs līdz sešas desetīnas zemes un kur nebija kalpu šķiras, kad Kurzemē un Vidzemē bija mājas ar 30 līdz 100 desetīnām zemes.»
Latviešu vienotību Trasuns uzskatīja par nepieciešamību, neraugoties uz atšķirībām: «Kad latviešu prese kādu reizi ieminas par mums, latgaliešiem, parasti tā mūs nosauc par inflantiešiem, mūsu baznīckungus nosauc par «ksendziem». Kad mēs runājam par Kurzemes un Vidzemes latviešiem, mēs viņus nolamājam par čiuļiem, viņi mūs nolamā par poļiem. Kad kāds kurzemnieks vai vidzemnieks pie mums ir apmeties uz dzīvi, viņš uz mums skatās un mēs uz viņu skatāmies kā uz svešinieku. Kad kurzemnieks vai vidzemnieks ir nopircis pie mums kādu muižu vai mājas atkalpārdošanai, viņš ar labu prātu nepārdos zemi mūsējam latvietim, un mūsējais darīs to pašu.
Katrs solis, kas mūs saved sakarā ar mūsu aizdaugaviešu un aizaiviekstiešu tautiešiem, mums atgādina, ka mēs esam šķirti: mēs skatāmies cits uz citu kā uz sveštautieti, kā uz pretinieku.
Bet kam tas ir vajadzīgs? Droši – ne mums, latviešiem.»
Trasuna idejai par latviešu apvienošanos bija pretnieki. 1916. gadā avīzē Drywa risinājās polemika starp Latvijas vienotības piekritējiem un pretniekiem, kurus pārstāvēja Francis Kemps. Viņa argumentu skaitā bija «baltiešu rupjais materiālisms», augstprātīga attieksme pret latgaliešiem, vāciešu ienestais sociālisms un nespēja saprast latgaliešu ideālismu.
Dažas liecības vēsta, ka Latvijas brīvvalstī arī Trasuna panlatviskums mazinājies. Tā Miķeļa Bukša grāmatā Latgaļu atmūda sabiedriskais darbinieks Henryks Vyzuļs par Trasuna uzskatu attīstību raksta: «Pa sovu dzeives laiku Fr.Trasuns uzrōda politiskōs atteicteibas maiņu. Jauneibā jys gribēja latgaļus tuvynōt baltišīm, un šymā nūlyukā pat sōka drukōt grōmotas baltiski. Bet vālōk tū atzyna par napareizu un atmete. Naatkareigōs Latvijas laikā jys jau beja piļneigi pōrlīcynōts latgaļs, un pi tō vēļ korsts latgaļs. Latgaļu volūdu jys skaiteja par skaistōku un bogotōku kai baltīšu volūta. Runojūt baltiski, jysa nimoz nasaspyulēja pīsalōgōt baltīšu specialajom skaņom. Jys neatzina meiksto ķ un tū izrunōja vīnkōrši kai «k» (Ķūķis = Kūkis).»
Trasuna zvaigžņu stunda bija Latgales kongress, kas pieņēma vēsturisku lēmumu par Latgales apvienošanu ar pārējām Latvijas daļām, atsakoties no alternatīvām – palikšanas Vitebskas guberņas sastāvā vai Latgales autonomijas Krievijā. Kongress notika drīz pēc Krievijas revolūcijas, 1917. gada 9. un 10. maijā, Rēzeknē lielas pretestības un izdzenāšanas draudu ēnā. Apvienošanās pretinieki – Kempa grupa – kongresu pameta. Līdz ar viņiem izgāja arī daži lielinieku delegāti, kas ārpusē sāka bļaustīties, ka māju vajagot aizdedzināt, jo tajā slēpjoties latgaliešu nodevēji, bet pašus nodevējus stiept uz upi un slīcināt. Pūlis sāka trakot, apmētāt māju ar akmeņiem. Tomēr Trasuns paziņoja, ka ies laukā nevis pa sānu durvīm, bet pa tām pašām, pa kurām ienācis, vai arī viņu iznesīs. Dievs stāvēja viņam klāt – sakarsušo pūli pārsteidza spēcīga lietusgāze un izdzenāja to labāk nekā modernie policijas ūdensmetēji. Latgales liktenis bija izšķirts.
Atkomunicēts
Lielinieku laikos izglābies no nāves un nogājis 30 verstis pāri Lubāna klāniem, Trasuns 1919. gada rudenī bārdu noaudzis un aitādas kažokā ieradās Rīgā. Te viņš kļuva par latgaliešu grupas vadītāju Tautas padomē. Pēc Latgales atbrīvošanas viņš kopā ar Kārli Ulmani apbraukāja Latvijas trešo zvaigzni, uzrunādams tautu.
Sekoja Trasuna seši politiķa gadi. Tajos viņš neizvairījās no populāram politiķim gandrīz neizbēgamās kariķēšanas presē, piemēram, kad tika iecelts Latvijas Bankas valdē ar labu atalgojumu.
Lai gan Trasuns bija darījis daudz katoļu baznīcas nostiprināšanā Latvijā (ierosinājis konkordātu starp Latviju un Vatikānu, iestājies par Sv. Jēkaba katedrāles nodošanu katoļiem), cīņa pret tālaika polisko orientāciju Latvijas katoļu baznīcā viņam beidzās katastrofāli. «Francis Trasuns ir bijis individualitāte pilnā šā vārda nozīmē. Viņš prata strādāt, prata iekustināt kādu lietu un paveikt to pēc saviem ieskatiem, bet pulcināt un kuplināt ap sevi strādnieku pulkus viņš nebija spējīgs, pateicoties savām pārāk individuālām tieksmēm un tendencēm,» – tā izcilo Latgales dēlu 1926. gadā vērtēja Valērija Seile. Šīs individuālās tieksmes, proti, Trasuna spītīgo un stūrgalvīgo raksturu viņa pretinieki veikli izmantoja, lai apsūdzētu viņu baznīcas kanonu neievērošanā, privāta apģērba valkāšanā Saeimas sēdēs, kā arī aizdomās par celibāta pārkāpšanu – sakariem ar savu gados jaunāko saimnieci. Konflikts ar arhibīskapu Springoviču samilza līdz bezprecedenta aktam – 1925. gada 8. septembrī pāvests Pijs IX Trasunu ekskomunicēja, proti, izsēdza no baznīcas. Kad šis fakts tika izziņots baznīcās, baznīcēni raudāja. Latgales inteliģence sašķēlās, daudzi politiķi sarāva saites ar katoļu baznīcu.
«Melnais pīlārs» nostrādāja drīz pēc ekskomunikācijas – 2. Saeimas vēlēšanu rezultāti liecināja, ka Trasuns ir populārākais Latvijas politiķis! Tomēr viņa veselība jau bija iedargāta, un pēdējo triecienu, izraidīšanu no Sv. Jēkaba katedrāles Lieldienās, Trasuna sirds neizturēja – 1926. gada 6. aprīlī Latgales dižākā politiķa sirds apstājās. Baznīca viņu neļāva glabāt Rēzeknes katoļu kapos, taču Latvijas valsts Trasunu izvadīja ar cieņu. Kad Trasuna mirstīgās atliekas ar vilcenu veda uz Rēzekni, dzelzceļa malās ļaudis, nometušies ceļos, pavadīja viņu pēdējā gaitā. Lai gan Rēzeknes baznīcas zvani klusēja, aiz zārka gāja desmitiem tūkstošu cilvēku ģenerāļa Krišjāņa Berķa vadībā. Tam priesteri liedza kaspētas smiltis, Bet pakaļ tam gāja latviešu ciltis… rakstīja Kārlis Skalbe.
Trasuna reabilitāciju izdevās panākt tikai atjaunotajā Latvijā – 1998. gada 30. septembrī Dailes teātrī Rīgas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats nolasīja katoļu baznīcas klēra kongregācijas rakstu, kurā atzīts, ka Trasuna ekskomunika bijusi nepamatota un Vatikāns to atceļ. Latvijas vienotāja dzimtās mājas Kolnasāta kopš 1992. gada ir muzejs. 2005. gada 4. maijā pie Sv. Jēkaba katedrāles, no kuras Trasuns reiz tika izraidīts, tika atklāts viņam veltīts cilnis. O tempora, o mores!
