«Man sapņos nerādās ne operāciju zāles, ne pati ķirurģija. Laikam dzīvē biju tā piesātinājies ar to, ka tagad nav ne mazākās nostalģijas. Arī prezidentūras laiku sapņos neredzu. Mans izskaidrojums – visu darīju tik ļoti pa īstam, emocijas bija tik īstas, tādēļ nevajā nepiepildītais vai neizdarītais,» pirms dažiem gadiem sarunā žurnālam Ieva atzinās bijušais Valsts prezidents un ķirurgs Valdis Zatlers.
Taču viņš neslēpj: «Ārsts – tas ir uz mūžu, kaut arī nepraktizē.» Viņam vēl aizvien tuvāki un tālāki radi un paziņas mēdz stāstīt par savām kaitēm, lūgt padomu. Zatlers neatsaka. «Uztveru to kā normālu parādību – cilvēks vēlas viedokli, kam uzticas.
Jo ārsts – tas ir uz mūžu, kaut arī nepraktizē.
Mainās metodes, tehniskās iespējas, bet zināšanas nepazūd. Man saka: «Lūdzu, apskatieties manu kodolmagnētisko rezonansi! Tikai piecas minūtes.» Piedodiet, lai rūpīgi izpētītu, tās nav piecas, bet gan divdesmit minūtes. Tādēļ man ļoti nepatīk, ja cilvēks ir lūdzis padomu, bet manu ieteikumu neņem vērā,» atzīstas eksprezidents.
Kamēr daba vēl mostas, eksprezidents vairāk laika pavada galvaspilsētā – apmeklē kultūras pasākumus kopā ar savu sievu Lilitu. «Bet te jau nav daudz ko darīt. Var vienīgi darīt tos darbus, kam nekad nav bijis laika, – kārtot fotogrāfijas, šķirot kaut kādus savus pierakstus. Vismaz varu atbrīvot savu kabinetu no gadiem krātā balasta,» savulaik atzinās viņš. Lielā pavasara tīrīšana notikusi patiešām nopietni.
«Esmu bijis nežēlīgs arī pret saviem pierakstiem. Arī prezidentūras laikā es visus savus runu uzmetumus un daudzas piezīmes iznīcināju.
Negribu atstāt vēsturniekiem pārāk lielu mantojumu, kur neviens nekā nesaprot, un tad katrs pūlēsies izvilkt savu patiesību. Man to nevajag, tik ģeniāls es neesmu,» sacīja Zatlers.
Drīz viņa ceļš arvien biežāk vedīs uz lauku mājām, kur Zatleri saimnieko jau vairāk nekā 20 gadus. «Tas ir mans bērnības sapnis, vienmēr esmu gribējis savu pleķīti dabas. Kad strādāju par ķirurgu… Tas ir smags darbs, vajadzēja kaut ko likt pretī stresam, nelaimīgajiem cilvēkiem – kaut ko, kas atdotu atpakaļ enerģiju. Vislabākais – fizisks darbs dabā,» pārliecināts ir viņš. Tie, kam laimējies Zatleru lauku īpašumā paciemoties, allaž priecājas par to, cik viss sakārtots un sakopts. Askētisks namiņš ar tersasi, liep un ozolu aplis, zied peonijas un hortenziju kupenas… Un viss pašu iekopts un uzturēts. «Latviešu zemnieka daba. No tā nekautrējos. Te esmu gadus divdesmit. Piecus pavasarus vajadzēja talciniekus, lai savāktu kolhoza laiku drazu. Bet saku – vēl pasaule nav līdz galam iekopta. Tiklīdz kaut ko te padaru, tā daba man atbild, un man jāveic korekcijas – vai nu jāpiekāpjas, vai jākļūst ietiepīgam.
Mans mērķis ir pēc iespējas mazāk dabai traucēt – vispār netraucēt!
Tā sakot, arī viņai darīt prieku. Skaistums visu laiku mainās. Lai iekoptu rožu dārzu, vajag desmit gadu. Visi brīnās – tik daudz. Nopērc stādu par sešiem eiro gabalā un tikai stādi? Nekā, vajadzīgs laiks. Tu iestādi un gaidi trīs četrus gadus, līdz saproti – patīk tev vai nepatīk un vai viņai pie tevis patīk, tai rozei… Bieži kļūdies ar krāsām, ar izmēriem – tas, ko grāmatās raksta, reizēm nesaskan ar to, kā izdodas konkrētā vietā. Tad ņem ārā, maini vietu,» stāsta Valdis.
«Tas, ko es tiešām vēlos, – sajūtu, ka esmu daļa no dabas. To iemācījos Austrālijā, kur man vienā teikumā paskaidroja: aborigēni domā, ka viņi pieder zemei, baltie cilvēki domā, ka zeme pieder viņiem,» žurnālam Ieva sacīja Zatlers.