Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai gan karsta vasara Vladimiram Ponomarjovam bijis mīļākais gadalaiks, tieši pašā karstumā pēc ilgas slimības Līgo svētkos viņš devās mūžībā. Vladimirs, ko tuvākie dēvēja par Volodju, par savu dzīves ceļu jau agros skolas gados izvēlējās deju, vēlāk baletu. Laikabiedru atmiņās viņš paliks kā skarbs, ļoti taisnīgs pedagogs un repetitors, kurš vienlaikus bija humora pilns un ar plašu sirdi. «Balets ir mana reliģija,» vaicāts, vai ir ticīgs cilvēks, uz žurnāla Privātā Dzīve jautājumu pirms pāris gadiem atbildēja Ponomarjovs. Sevi žurnālā Ieva pirms pēdējā jubilejas koncerta viņš nosauca par dejas juvelieri.
«Jo vairāk briljantu berzē, jo skaistāk tas mirdz,» par savu darbu ar dejotājiem sacījis Vladimirs.
«Viņš bija ļoti asa rakstura, varēja pateikt acīs visu ko domāja, reizēm pat izmantoja necenzētu leksiku, par ko pats pēc tam nosmīkņāja. Tāds Vladimirs bija gan darbā, gan arī dzīvē. Taču, galvenais, viņš bija augsta līmeņa profesionālis, kurš baletā savulaik dejoja raksturlomas, kā repetitors strādāja vairākos kolektīvos – Latvijas Nacionālajā operā un baletā, Rīgas horeogrāfijas vidusskolā, Valsts deju ansamblī Daile, deju skolā Dzirnas, deju ansamblī Todes un citos. Viņš bija vairāk tendēts uz pedagoģiju. Ik pa laikam satikāmies, aprunājāmies, kā klājas, taču viņš bija vienpatis, kurš savu laiku lielākoties veltīja darbam un ģimenei,» tā par savu Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas klasesbiedru teic Starptautiskā Baltijas baleta festivāla rīkotāja Lita Beiris.
Atvadas no Vladimira Ponomarjova
Tautas deju ansambļa Vektors dejotāji savās atmiņās dalījušies ar Vladimiram raksturīgu epizodi: «Kad zālē ienāca skolotājs Ponomarjovs, mugura iztaisnojās pat visslinkākajam vektorietim. Skolotājs mums allaž mācīja, ka savu tizlumu vajag nest ar godu! Viņš pierādīja, ka brīžos, kad šķiet, ka kāju augstāk pacelt vairs nav iespējams, to tomēr var izdarīt. Un, protams, ar vieglumu!»
Plašāk lasiet žurnāla Privātā Dzīve jaunākajā numurā!
