Rīga +10°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Līdz tramvajam – 250 soļu
«Kad pasaku, ka man ir simts gadi, neviens netic. Joprojām labi redzu, grāmatas lasu bez brillēm, vienīgi dzirdu nedaudz sliktāk, tāpēc ar mani jārunā skaļi,» žurnālam Privātā Dzīve atzīst simtgadniece Skaidrīte Teremta. Ar dzimšanas dienu svinēšanu mājās viņa neaizraujas, jo pati vairs cepešus negatavo un saldās zupas nevāra. «Lielāka sveikšana notiek dienas centros, kurus apmeklēju regulāri. Tad vēl mani sveic Septītās dienas adventistu Rīgas 1. draudze,» atzīst viņa.
Skaidrīte dzimusi un visu mūžu dzīvojusi Rīgā.
«Bērnību ar vecākiem pavadīju Cēsu ielā, tagad dzīvoju Latgales ielā, kas agrāk nesa Maskavas vārdu. Starp citu, jaunībā, kad reiz no centra līdz šejienei biju atnākusi kājām, pie sevis biju nodomājusi: «Vai, cik labi, ka nedzīvoju Maskavas ielā!» Bet redz, kā dzīvē sanāca – vīram Ivanam pirms 50 gadiem piešķīra dzīvokli tieši Maskavas ielā. Tā arī dzīvoju, līdz ielu pārdēvēja,» klāsta simtgadniece. Viņai šī šķiet ideālākā dzīvesvieta 100 gadu vecai dāmai, jo tuvumā ir tramvajs, arī veikals un viss, kas nepieciešams. «Esmu saskaitījusi, ka līdz tramvaja pieturai ir 250 mani soļi,» nosmej Skaidrīte.
Viena diena Skaidrītes Teremtas dzīvē
Gan uz tuvāko dienas centru Ķengarags, gan arī uz attālāko – Paaudzes Purvciemā – seniore brauc ar sabiedrisko transportu. Kad ir silts, no Ķengaraga viņa dažkārt arī kājām aizejot mājās.
«Pirmdienās un trešdienās man tur ir vingrošanas nodarbības.
Kustības ir brīnišķīgas. Ko es mājās sēdēšu? Nē, ir jākustas. Mēs ne tikai vingrojam, bet arī pareizi elpojam vai pamasējam savu ķermeni,» atklāj Skaidrīte.
Vecumdienās beidzot piepilda sapni
Otrdienās Skaidrīte dienas centrā Ķengarags pasniedz angļu valodu. «Jaunībā četrus gadus studēju Rīgas svešvalodu institūtā, kur ieguvu angļu valodas vidusskolas skolotājas profesiju. 1949. gadā, kad pabeidzu institūtu, ierodoties darba izvietošanas komisijā, man uzbrēca krievu valodā: «Vai joprojām esat tikpat reliģiozi noskaņota kā agrāk?» Sākumā nesapratu, jo man to prasīja krievu valodā. Kad pārtulkoja, atbildēju: «Nekas nav mainījies.» Un tad komisija pateica: «Pierakstiet, lai viņai nekur darbu nedod. Mums tādi nav vajadzīgi!» Nevarēju samelot un teikt, ka neticu Dievam,» stāsta Skaidrīte.
Tolaik valdošā vara viņai ticības dēļ liedza strādāt profesijā.
Savā garajā mūžā viņa strādājusi gan par šuvēju, gan par rēķinvedi kasieri, gan divās aptiekās par grāmatvedi un par kancelejas darbinieci baznīcā. Mūža nogalē viņa beidzot piepildījusi savu sapni – mācīt angļu valodu. «Es to daru par velti. Man sagādā prieku palīdzēt cilvēkiem,» tā Skaidrīte. Ceturtdienās un piektdienās viņa dodas uz dienas centru Paaudzes. «Tur ir kapela, kur mēs lasām Bībeli un pārrunājam, kas rakstīts. Mēdzam dziedāt, pie mums nāk mācītāji. Tā kā jau kopš mazām dienām esmu ticīga, man ir ļoti svarīgi tur būt,» saka Skaidrīte.
Kaitīgajiem ieradumiem saka nē
Daudzi prasa Skaidrītei, kāds ir viņas garā mūža noslēpums. Uz to viņas atbilde ir vienkārša: «Jāievēro un jāpaklausa tam, kas rakstīts Bībelē. Ticība Dievam. Visu mūžu viņš mani ir vadījis.»
Jaunībā viņa piedzīvojusi kādu neizskaidrojamu atgadījumu.
«Es vasarā gribēju strādāt, nevis bumbulēt pa Rīgu. Izlasīju avīzē sludinājumu, ka Lielupē dzelzceļnieku bērnu sanatorijā ir vajadzīgas aukles. Es aizbraucu. Mani pieņēma, bet ne jau par aukli. Pirmajā dienā man lika mazgāt skapjus, bufetes un plauktus. Viņi teica, ja palikšu tur strādāt, man dos brīvbiļeti braukšanai uz darbu vai istabiņu. Nākamajā dienā braucu uz Lielupi. Izkāpjot stacijā un ejot, katrā solī domāju – iet vai neiet… Pie Bulduru prospekta dzirdēju, ka kāda vīrieša baritona tembra balss man saka: «Neej!» Atskatījos, neviena nebija. Es nespēju nepaklausīt šai pavēlei, braucu atpakaļ uz Rīgu, uz mājām.
22. jūnijā sākās karš. 1. jūlijā Rīgā ienāca vācieši. Un pēc tam laikrakstā Tēvija izlasīju, ka cilvēki interesējas, kur ir palikuši viņu piederīgie. Pēkšņi pamanīju, ka interesējas, kur ir palikuši bērni no Lielupes dzelzceļnieku bērnu sanatorijas. Iespējams, mani arī būtu paņēmuši,» aizdomājas Skaidrīte.
Viņa uzskata, ka tik ilgu mūžu izdevies nodzīvot arī tādēļ, ka ir dzīvespriecīga un uz visu raugās ar smaidu.
«Man ļoti patīk dzīvot. Neesmu no tiem, kas vaid un saka, ka dzīvei nav jēgas.
Priecājos, cik visapkārt ir daudz skaistā, ar sajūsmu raugos, cik dažādi un krāšņi pavasaros ir ziedi un cik daudzveidīgas ir lapas. Man ļoti patīk būt cilvēkos, viņus vērot. Cilvēks ir mākslas darbs. Mums ir acis, tāpēc redzam, ir mute – tāpēc runājam, dziedam un ēdam. Mums ir smadzenes – spējam domāt… Skaisti, vai ne? Dievs ir īsts brīnumdaris,» teic simtgadniece.
Nodzīvot līdz sirmam vecumam Skaidrītei palīdzējis arī tas, ka viņai nav kaitīgu ieradumu. «Savos 100 gados
neesmu izsmēķējusi nevienu cigareti, nelietoju arī alkoholu. Nedzeru kafiju, jo tā no organisma izskalo kaļķi.
Atturos no melnās un zaļās tējas, jo tajās ir kofeīns. Man labāk patīk vīgriežu vai kādas augļu tējas. Ēdienkartē man ir biezpiens, saknes, dārzeņi, augļi,» nosaka Skaidrīte.
Citus interesantus rakstus lasiet jaunākajā žurnāla Privātā Dzīve numurā!
- Mūžībā aizsaukta Maestro māsa
- Kur Rēzija rod spēku? Pirmā atklātā intervija pēc attiecības krīzes
- Busulis gatavojas pirmajam maratonam. Attīsta milzu ātrumu, kilogrami kūst
- Znaroks dzīvo un strādā Amerikā. Ilgojas pēc Krievijas
- Šlesera dēls atkal brīvs. Attiecības ar Joniti pajukušas
- Sipeniece 55. jubileju nosvin ārzemēs
