Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dārta Danēviča (2013 #9)
Okeānu gaidot…
Rīgas Jaunā teātra aktieris Ivars Krasts sarunājas ar Dailes teātra aktrisi Dārtu Daneviču
– Vai tu varētu spēlēt teātri visu mūžu?
– Man ir savas prioritātes. Piemēram, vēlos, lai man būtu labas, izdevušās attiecības. Teātris ir mana pamatnodarbošanās, mans amats. No vienas puses, jā, es gribētu spēlēt, strādāt šajā profesijā ilgāku laiku, no otras, – ja nonākšu konfrontācijā ar kaut ko, kas būs svarīgāks, es attiecīgi rīkošos.
– Sapņi?
– Es gribētu, lai man ir daudz suņu. Gribu mācīties valodas. Mani sapņi vairāk saistās ar konkrētām izjūtām – lai ir miers, nav trauksmes. Kad tev ir tāds tuvredzīgs nemiers, liekas, ka tas, kur tu esi, ir visa pasaule, šis nemiers ir svarīgākais, kas ir pasaulē, un tas ir neveselīgi, bet, kad tu urķējies savā dzīvē, profesijā, bet tajā pašā laikā redzi tam pāri, tu jūti, ka bez tā ir kaut kas liels un būtisks.
– Vai tev ir bail no nāves?
– Nē, man nav bail, bet es cenšos sev ik pa laikam atgādināt par to, jo šī doma ir ļoti labs mēroga noteicējs lietām, vērtībām. Brīžos, kad esmu sašaurinājusi savu skatījumu, koncentrējoties uz kādu problēmu, kura tajā brīdī šķiet svarīgāka par visu pārējo uz pasaules, nāve ir tāds smuks punkts, kas saliek visu pa vietām. Piemēram, tikko izlasīju ziņās, ka ir miris Niks Gothams, es viņu pazinu, viņš bija mana brāļa pirmais saksofona skolotājs. Atceros pirmo reizi, kad viņu satiku, viņš pie Vērmanes dārza skrūvēja nost sēdekli savam ritenim, un tagad, kad viņš ir miris, domāju, kas tur bijis pa vidu, tajā laika posmā, kas no tā visa man ir svarīgs.
– Kaut kam augstākam tici?
– Jā. Šobrīd man tas saistās ar veidu, kā iegūt mieru. Ir dažādi veidi, kā praktizēt sarunu ar Dievu. Tu vari rakstīt, vari runāt, vari lasīt par šo tēmu, un ir vēl viens – tas ir klusums, nevis atslēgšanās, bet tāda kā aizpeldēšana, bet ļoti klātesoša, šeit un tagad, kā mums mācīja aktieros. Tu klusē, tu esi šajā mirklī. Tas ir tas, ko cenšos darīt, fiksēt to, ka esmu pieslēgusies šim konkrētajam brīdim. Biju uz Jura Rubeņa lekciju, kurā viņš teica, ka Dievs ir tevī un Viņš visu laiku tur ir un tevi gaida, tikai tu tur neesi. Tu esi kaut kur aizklejojis.
Visa intervija un fotogrāfijas publicētas žurnālā Klubs 2013. gada 9. numurā.
