Svarīga ticība saviem spēkiem
«Atminos, kā bērnībā skatījos ģeogrāfijas grāmatās uz Peru kalnu bildēm, kas jau toreiz šķita kas ļoti skaists, bet tāls un pašam nesasniedzams. Nu to visu varēju skatīt klātienē,» žurnālam Privātā Dzīve atzīst Sigurds Siliņš. Kalnu izpētei viņš veltījis divas nedēļas, kuru laikā devies vairāku stundu garos kāpienos virsotnēs, kuru augstums svārstījies no 2667 līdz par 5200 metriem virs jūras līmeņa. «Kad vietējiem stāstīju, ka pie mums, Latvijā, lielākā kalna Gaiziņa augstums ir 312 metri, viņi smējās – vai tas tiešām ir kalns?» saka Sigurds.
Sigurds Siliņš kalnos Peru
Kalnos kāpšanas pieredzes viņam neesot. «Arī fiziskā sagatavotība bija nosacīta, jo ikdienā eju uz sporta zāli un nodarbojos ar riteņbraukšanu. Arī uz darbu no rītiem braucu ar riteni. Ceļā dodos pulksten 5.45 un jau sešos esmu darbā,» stāsta Sigurds, kurš, kalnos kāpjot, cēlies vēl agrāk. «Mans modinātājs Peru atskanēja pulksten 3.50, jo jau pēc pieciem kopā ar vairākiem desmitiem cilvēku stājos rindā pie autobusiem, kas nogādā kalnu pakājē,» atminas Siliņš.
Jau sešos no rīta viņš varējis sākt kāpienu.
«Piemēram Maču Pikču tajā laikā ir mazāk cilvēku, saule vēl nekarsē tik ļoti kā dienā. Man kājās bija jau iepriekš pārbaudīti pārgājiena apavi ar cietu, rievotu zoli, kurai laba saķere. Līdzi ņēmu arī lietus jaku, jo līņāt varēja sākt jebkurā brīdī. Biju sev sagādājis arī kādas uzkodas un sauļošanās krēmu, jo kalnos ļoti ātri apdeg. Svarīga ir arī ticība saviem spēkiem un pacietība, kas, nonākot virsotnē, palīdz sagaidīt skaistākos skatus,» tā Sigurds.
Pamēģina kokas lapu konfektes
Rīta panorāmas vadītājs bija gatavojies arī ķibelēm. «Man līdzi bija pretsāpju zāles, vairāki plāksteri, no kuriem nevienu gan neizmantoju. Biju lasījis, ka kalnos mēdz sāpēt galva, piemetas caureja vai vemšana. Man laikam paveicās, jo neko no tā nepiedzīvoju,» tā Siliņš. Viņš spriež, ka varbūt palīdzējušas īpašās konfektes, kas tiek gatavotas no kokas lapām, un Peru esot legālas kā profilaktisks līdzeklis pret augstuma slimību.
Mērojot ceļu uz augstāko no virsotnēm, latvietis balstījies uz īpaša štociņa. «Tas palīdzēja, kāpjot lejā. Cik zinu, gidam līdzi bija arī skābekļa baloni, taču es neredzēju, ka tos kāds izmantotu,» tā Sigurds, piebilstot, ka par papildu samaksu varējis arī kalnos uzjāt zirga mugurā.
«Es gan visur uzkāpu pats,» lepns ir Rīta Panorāmas vadītājs.
Atminoties iespaidīgāko dabas skatu, Sigurds spriež, ka tas noteikti pieredzēts, kad devies uz Maču Pikču augstāko virsotni Huayna Picchu, kas slejas 2667 metrus virs jūras līmeņa. Nedaudz līņājis, un visapkārt bijusi necaurredzama dūmaka. «Kāpu un pie sevis domāju, ka visapkārt noteikti ir skaisti skati, no kuriem neko neredzu. Arī kalna virsotne bija mākoņos tīta, taču es biju optimisma pilns. Gaidīju un ticēju, ka noteikti kādā brīdī mākoņi izklīdīs. Tā arī notika. Pēc divu stundu gaidīšanas mākoņi pašķīrās… Un es ieraudzīju Maču Pikču no augšas. Kad izklīda mākoņi, skati, kas pavērās uz kalna, bija vārdos neparakstāmi. Tas ir kaut kas! Sapratu, kāpēc vajadzēja tik agri celties, kāpt lietus laikā un vēl divas stundas gaidīt. Kalnu skati man dod enerģiju – es vienkārši varu raudzīties uz tiem un uzlādēties,» teic Sigurds.