Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Ja gribi sasmīdināt Dievu – pastāsti viņam par saviem plāniem,» saka režisore Žaklīna Cinovska, kuras dzīve pēdējos gados rit starp Ukrainu un Latviju. Uz Ukrainas pilsētu Ļvivu viņa bija plānojusi doties septembra sākumā, bet problēmas ar finansējumu šo ieceri izjauca. «Laimīga sakritība, ka neaizbraucu, jo tieši tajā laikā tur bija drausmīgais krievu uzlidojums,» atminas Žaklīna.
Katra diena Latvijā viņai ir gluži kā atelpa pēc Ukrainas, kur nemitīgi esot gaisa trauksmes un uzlidojumi. «Latvijā pirmajās nedēļās, tikko dzirdēju lidmašīnu, helikopteru vai pērkonu dūcināšanu, uzreiz sabijos. Tikai ar laiku tas pārgāja. Šovasar biju Salacgrīvā, arī Liepājā, lai vienkārši izbaudītu mieru. Dienām ilgi sēdēju pludmalē vai braukāju ar riteni, neko īpaši nedarot. Es novērtēju tās mierīgās un drošās Latvijas debesis virs galvas,» stāsta režisore.
Žaklīna Cinovska Ukrainā
Par karu Ukrainā Žaklīna šobrīd ir pabeigusi vienu filmu, kas pirmizrādi piedzīvoja pavasarī Ļvivā. «Tagad plānos ir pabeigt vēl trīs. Nezinu, cik ilgs būs darbs pie jaunajām filmām. Pirmkārt, finansējuma dēļ, kas ir ļoti sāpīgs jautājums, jo filmās ieguldu savus līdzekļus un cilvēku saziedoto. Otrkārt, Ukrainā dzīvojot, neko nevar paredzēt,» nosaka Žaklīna. Lai gan ir grūtības, kara šausmas un pašai ir bailes, viņai pietiek spēka atkal braukt uz Ukrainu. «Šķiet, ka manī tā ir misijas apziņa. Kad man bija 23 gadi, es stāvēju barikādēs. Tagad dodos uz Ukrainu. Es pat nezinu, kur manā vecumā ir tāda drosme to darīt,» aizdomājas viņa.
Viņa atklāj, ka iepriekš Ukrainā piedzīvojusi gan uzlidojumus, gan apšaudes. Sāpīgu triecienu režisore gan saņēma šā gada janvārī, kad mūžībā aizgāja viņas draugs Oleksandrs. «Iepazināmies 1985. gadā, kad man bija 18 gadi. Tikko biju sākusi strādāt televīzijā, bet viņš mācījās medicīnas akadēmijā Rīgā.
Oleksandrs pat bija braucis pie mammas, lai prasītu manu roku… Bet mēs tā arī neapprecējāmies,» par savu jaunības dienu mīlestību stāsta Cinovska.
Romantisku attiecību vietā abiem izveidojās skaista draudzība. «2007. gadā, kad pirmo reizi biju Ukrainu, Krimā satiku arī Oleksandru. Tieši viņš arī bija tas cilvēks, kas, sākoties karam, mani iedrošināja braukt uz Ukrainu veidot filmas,» atklāj Cinovska.
«Oleksandrs bija ķirurgs. Kopš Krievijas uzsāktā kara pirmajām dienām viņš bija militārajos objektos. Viņš man iedeva vajadzīgos kontaktus, pastāstīja dažādus trikus un palīdzēja tikt tuvāk frontes līnijai,» teic Žaklīna, atklājot, ka Oleksandrs gājis bojā. «Kad tas notika, jutos, kā no laivas izsviesta, manī mijās niknums ar skumjām. Tolaik biju Ukrainā, devos uz viņa bērēm, kas bija diezgan lielas. Ģimenei tika nodots ordenis. Bet pat bēru laikā nevarēja zināt, vai tās pēkšņi nepārtrauks gaisa sirēnas,» sažņaudzas Žaklīnas balss.
Plašāk par Žaklīnas piedzīvoto kara plosītajā Ukrainā lasiet jaunākajā žurnāla Privātā Dzīve numurā!
